Atzīsimies, ka daudziem no mums par Kopernika gaitām Ziemeļpolijas pilīs Lidzbarkā, Malborkā un Olštinā maz kas zināms. Arī pie pašām varenajām pilīm, Poliju steigšus šķērsojot, reti esam piestājuši.
Vīrs, kurš apturēja Sauli un iekustināja zemeslodi
Nē, šis nebūs stāsts par kādu
teiksmainu pasaku varoni, bet gan par senās Prūsijas galējo dienvidu pilsētas
Toruņas pilsoņa dēlu Nikolaju Koperniku (1473 1543). Jā, par to pašu
pasaulslaveno astronomu, kura pēdējās mūža dienās iznākusī grāmata
Par debess sfēru griešanos izraisīja veselu apvērsumu dabaszinātnēs
un daudzus Kopernika mācības sekotājus, tajā skaitā Džordāno Bruno,
noveda līdz sārtam.
Tolaik, kad dzīvoja Koperniks, tagadējās Ziemeļpolijas teritoriju apdzīvoja
latviešiem un lietuviešiem radniecīgie senprūši un tās rietumdaļa bija
pakļauta poļu karalim, bet austrumdaļa joprojām atradās Vācu ordeņa pārvaldē,
kuru tas bija sagrābis jau 13. gadsimtā. Vidū starp šīm abām naidīgajām
lielvarām pastāvēja neliela teokrātiska valstiņa Varmija jeb Ermlande, kas
atradās divkāršā poļu karaļa un Romas pāvesta pakļautībā.
Tieši te Nikolajs Koperniks pavadīja sava mūža lielāko daļu, vispirms ar
sava mātesbrāļa Lukasa fon Vacenrodes, tobrīd Varmijas bīskapa, gādību kļūdams
par viņa ārstu un sekretāru, vēlāk arī kanoniķi (vienu no 16 valsts pārvaldniekiem)
bīskapa pilī Lidzbarkā, pēc tam piecus gadus pārvaldīdams Olštinas pili,
kur nodarbojās ar planētu novērošanu, un visbeidzot pēdējos 30 gadus pavadīdams
Fromborkas pilī, kur, pa pusei triekas paralizēts, to īsti neapzinādamies,
viņš savā nāves dienā pieskārās tikko Nirnbergā nodrukātās grāmatas
pirmajam eksemplāram.
Poļu bīskapu rezidence Lidzbarka
Lidzbarka šobrīd ir neliela pilsēta
ar 18 000 iedzīvotāju, kur vienīgā vēsturiskā koka ēka ir diezgan
nolaista pareizticīgo baznīca. Taču ievērojama tā ir ar vairāk nekā sešsimt
gadus veco, Linnas un Simsarnas upju satekā no sarkaniem ķieģeļiem gotiskā
stilā celto konventa pili, ko viduslaikos ar pilsētu savienojis paceļamais
tilts. Interesanti, ka šī varenā celtne nekad nav bijusi pilsētas aizsardzības
sistēmas sastāvā.
Lidzbarkas Varmijas pilī cietoksnī no 1350. gada līdz 18. gadsimta
vidum valdījuši poļu bīskapi, tostarp 23 gadus arī Kopernika tēvocis
Lukass fon Vacenrode, kurš pēc Nikolaja tēva nāves ņēma desmitgadīgo zēnu
savā aizbildnībā. Tā kā bīskapam bērnu nebija, viņš vēlējās savā
tuvumā redzēt uzticamus cilvēkus no paša radiem un rūpējās, lai mazais
Nikolajs tiktu pienācīgi izskolots vispirms Krakovas universitātē, vēlāk
Boloņas un Padujas universitātēs Itālijā. Jau studiju laikā Koperniks aizrāvās
ar matemātiku un astronomiju un veica pirmos debesu novērojumus, kaut gan tēvocis
bija stingri piekodinājis studēt tikai jurisprudenci un medicīnu. Tieši
pirms 500 gadiem 30 gadu vecumā Koperniks ieguva tiesību doktora diplomu un sāka
strādāt Lidzbarkā par bīskapa palīgu. Viņa studijas bija iekavējušās
sakarā ar Varmijas kanoniķa pienākumu pildīšanu un vienīgi tēvoča
protekcija bija devusi Nikolajam ilgstošu atvaļinājumu studiju pabeigšanai.
Lidzbarkas Varmijas pilī Koperniks nokalpoja deviņus gadus līdz pat tēvoča
nāvei 1512. gadā.
Šeit apskatāms vienīgais Vacenrodes dzimtas ģerbonis, kurā attēlots
pusputns, puscilvēks.
Kad poļu laiki Lidzbarkā beidzās un pie varas nāca vācu bīskapi, pils
pamazām pagrima. Tagad tā iekārtota tūristu apskatei un kalpo arī kā poļu
modernās mākslas izstāžu zāle.
Olštinas pils zinātkārais pārvaldnieks
Ar pāvesta bullu 1243. gadā dibinātās
Varmijas uzdevumā tagadējās Olštinas (Vācu ordeņa laikos sauktas par
Allensteinu) vietā pie Linnas upes gadsimtu vēlāk sāka celt pili un ap to
izveidojusies apmetne jo drīz ieguva pilsētas tiesības. Tai strauji paplašinoties,
aptuveni 1200 hektāru liela teritorija tika nocietināta ar aizsarggrāvjiem,
zemes vaļņiem un koka palisādēm, bet vēlāk apjozta ar ķieģeļu mūri,
kura bastionos izbūvēja vārtus. Tos aizsargāja paceļamie tilti. Drīz ar
tiem savienoja arī pili.
1516. gadā par kapitula pārvaldnieku šajā pilī tika iecelts Nikolajs
Koperniks, kurš tās ziemeļaustrumu spārnā dzīvoja līdz 1521. gada
rudenim, pārraudzīdams arī muižas zemes un paralēli nodarbodamies ar planētu
vērošanu. Šajā laikā Koperniks veiksmīgi vadīja Olštinas aizsardzību
pret Albrehta karaspēku. Par to pateicīgie pilsētnieki pils parkā viņam ir
uzstādījuši pieminekli. Pašlaik Olštinas pilī iekārtotajā muzejā
pirmoreiz Polijas vēsturē publiskai apskatei izstādīti tā laika Varmijas
diecēzes liturģiskie tērpi.
Pasaulē lielākais sarkano ķieģeļu cietoksnis
Malborkas (agrāk Marienburgas) jeb
Svētās Marijas pils sākta būvēt pēc 1271. gada, kad Vācu ordenis bija
cietis vairākas sakāves svētajā karā pret neticīgajiem. Jaunajai konventa
rezidencei tika izraudzīta vieta, kuru no trim pusēm ieskāva ūdeņi
Nogatas upe, strauts un purvs. Tas atviegloja aizsargbūvju plānošanu, un jau
1280. gadā uz šejieni pārvācās pats komturs un daļa konventa. Pils
cietokšņa būvniecības plāni nepārtraukti mainījās atkarībā no arvien
pieaugošā ordeņa brāļu skaita, līdz 14. gadsimta vidū Malborkas pils
ieguva tagadējās aprises. Apmēram 50 hektāru platībā izcēlās Priekšpils
jeb Zemā pils, Vidējā un Augstā pils, kas bija savā starpā savienotas ar
ķēžu tiltu un nolaižamajiem vārtiem. Noslēgtajā iekšpagalmā bija dziļa
aka un plaši pagrabi zem mūriem pārtikas rezervēm, lai pils aizstāvji varētu
izturēt ilgstošu aplenkumu. Tāpat tur atradās maizes ceptuve, virtuve, baznīca
un bruņinieku guļamistabas. Apkārt centrālajai pils daļai bija dziļš, ar
ūdeni piepildīts grāvis, kas veica arī asenizācijas funkciju, jo virs tā
atradās īpašs tornis, kurā pils iemītnieki varēja nokārtot savas dabiskās
vajadzības. Lai tiktu līdz tualetes caurumam, nācās pārvarēt diezgan garu
gaiteni, kas bruņās tērptajiem vīriem, šķiet, nevarēja būt viegli
veicams uzdevums.
Zemajā pils daļā bija izvietojušās dažādas saimniecības ēkas, zirgu
stallis, ieroču noliktavas, vēlāk arī lielgabalu un metāla bumbu lietuve un
hospitālis. Visas šīs ēkas ieskāva dubults ķieģeļu mūris ar papildu
fortifikācijas izbūvēm.
Tomēr, lai cik iespaidīgi bija nocietināta Malborkas pils, 1457. gadā tā
nonāca Polijas valdījumā bez vismazākās piepūles. Ko nebija iespējams ieņemt
ar spēku, to paveica ar naudu. Krustneši čehu algotņiem nebija samaksājuši
algu, un tie pili pārdeva Polijas karalim Kazimiram Jagelončikam. Tā turpmākos
trīssimts gadus Malborku pārvaldīja poļi, līdz pirmajā Polijas pārdalīšanā
pils nonāca prūšu īpašumā, kuri tur izvietoja militārās noliktavas, dzīvokļus
un pat vadmalas austuvi.
Otrā pasaules kara laikā Malborkas pils tika stipri sabombardēta, taču,
pateicoties poļu restauratoru darbam, pasaules lielākais sarkano ķieģeļu
cietoksnis ir atguvis agrāko veidolu un gaida tūristus arī no Latvijas. Pils
muzejā ir plaša dzintara un ordeņa laika ieroču kolekcija, lieliski velvju
salaidumi un mozaīkveida grīdas. Baznīca ar nolūku nav atjaunota, lai
ikvienam atgādinātu par to postu, ko sev līdzi nes karš.
Zigmunds Bekmanis
22. aprīlis