Tālu un reizē pavisam tuvu no Rīgas atrodas Polijas senā galvaspilsēta Krakova. Teiksma vēsta, ka pilsēta savu nosaukumu guvusi no drošsirdīgā valdnieka Kraka vārda. Reiz Vislas krastā alā dzīvojis pūķis, kurš terorizējis apkārtējos iedzīvotājus. Kādam puisim Krakam izdevies pūķi uzveikt un iedzīvotāji iecēluši viņu par savu valdnieku. Turpat netālu Vāveles pakalnā, Polijas karaļu pils vietā, cilvēki dzīvojuši jau pirms 3700 gadiem.
Krakovu pirmoreiz rakstiskos avotos minējis arābu ceļotājs Ibrahims ibn Jakubs mūsu ēras 965. gadā. Šajā pašā laikā poļu kņazs Meško nodibināja Krakovas panisti un viņa dēls Boļeslavs I Drosmīgais, noslēdzis poļu zemju apvienošanas procesu, Vāveles pilī kronējās par karali. Pilsēta, neraugoties uz dažādām likstām, veidojās par nozīmīgu ekonomisku un politisku centru. Karaļa Kazimira Lielā valdīšanas laikā valstī un tās galvaspilsētā sākās gandrīz 230 gadus ilgs uzplaukums. Pilsētas attīstība saistās arī ar karaļu Jagaiļa, Sigismunda Vecā un Sigismunda Augusta III Vasas vārdiem. Pēdējais 1609. galvaspilsētu pārcēla uz Varšavu.
Pēc trešās Polijas dalīšanas un Tadeuša Kostjuško vadītās sacelšanās apspiešanas Krakova nonāca austriešu rokās. Politiskā situācija 1815. gadā ļāva Krakovai iegūt brīvpilsētas statusu, taču 1846. gadā pilsētu okupēja krievi un pēc tam atkal līdz pat I pasaules kara beigām austrieši. II pasaules kara laikā vācu okupanti izpostīja vai izveda uz Vāciju daudzas poļu kultūras vērtības, taču pilsētas arhitektoniskais veidols saglabājās praktiski neskarts. Krakova pēdējos gadu desmitos atkal kļuvusi par ievērojamu Austrumeiropas reliģiskās dzīves centru, ko neapšaubāmi sekmējis apstāklis, ka pilsēta cieši saistīta ar Karola Jozefa Vojtilas pašreizējā Romas pāvesta Jāņa Pāvila II vārdu.
Iepazīšanos ar Krakovu tūristi mēdz sākt Matejkas laukumā, kurš atrodas pavisam netālu no centrālās autostacijas un dzelzceļa stacijas. Uzmanību tajā saista piemineklis Grīnvaldes kaujas uzvarai. Šeit redzama arī Svētā Floriana baznīca. Leģenda vēsta, ka Romas pāvests Lūcijs III pēc karaļa Kazimira Taisnīgā lūguma krakoviešiem nosūtījis mocekļa Floriana pīšļus. Svēto sagaidījuši visi dievbijīgie pilsētnieki ar karali un arhibīskapu priekšgalā. Negaidīti relikvijas vedēji apstājušies un nekāds spēks viņus vairs nespējis izkustināt, līdz karalis un arhibīskaps devis solījumu šajā vietā uzbūvēt baznīcu. No 1945. līdz 1951. gadam par Sv. Floriana baznīcas vikāru kalpoja Karols Vojtila. Tepat arī vecpilsēta, kas saglabājusi savu viduslaiku apbūvi un 1257. gadā iegūto regulāro plānojumu. No XIII gs. celtajiem aizsargmūriem gan atlicis tikai neliels fragments ar dažiem torņiem un izteiksmīgo Krakovas simbolu, pusapaļo bastionu Barbakanu.
Izejot cauri Floriana torņa arkai, nonākam Florianiešu ielā, kura gājējus aizved uz Krakovas sirdi veco Tirgus laukumu. Gadsimtiem ritot, te izveidojies pilsētas sabiedriskās dzīves centrs. Ļaužu pārpilnā laukuma malā savus torņus pret debesīm izslējusi Sv. Marijas baznīca galvenais viduslaiku Krakovas svētums. Senāko dievnamu nopostīja tatāri un 1290. gadā krakovieši svētnīcu atjaunoja laikam raksturīgā gotiskā celtniecības stilā. Baznīcas tornis viduslaikos pildīja sargtorņa funkcijas. Teika vēsta, ka reiz tornī sargs ieraudzījis tuvojamies tatāru pulkus un, pildot savu pienākumu, sācis taurēt trauksmi, līdz viņa kaklā ietriekusies kāda tatāra raidīta bulta. Pilsētnieki uzbrukumu atvairījuši un par godu savam varonim iedibinājuši tradīciju katru stundu no lielā baznīcas torņa skandēt taures signālu "Heinālu".
Tūristi baznīcā var aplūkot tēlniecības meistara Vita Stvoša darināto gotisko Sv. Marijas altāri. V. Stvošs kopā ar saviem palīgiem un mācekļiem pie šā darba strādāja no 1477. līdz 1489. gadam. Altāra izmaksas bijušas tikpat lielas, cik visas Krakovas gada budžets! Altāra centrālajā daļā atainota Marijas nāve, virs tās Dievmātes augšāmcelšanās. Sānu spārnos attēlotas Kristus un Marijas dzīves ainas. Apzeltītās figūras lieliski izceļas uz zilā fona. Tas ir viens no lielākiem Eiropas viduslaiku altāriem. Vakaros baznīcā dažkārt notiek bezmaksas ērģeļmūzikas koncerti.
Pēc pusdienām dodamies ekskursijā uz senās Krakovas universitātes muzeju. XV gs. beigās šeit studējis ievērojamais izplatījuma pētnieks un filozofs Nikolajs Koperniks. Muzejā aplūkojam viduslaiku universitātes auditorijas un iekārtu senatnīgu mēbelējumu, zinātnes instrumentus. Blakus ievērojamam zinātnes centram atrodas Svētās Annas baznīca, ko uzskata par poļu baroka spilgtāko paraugu. Pie Visu svēto laukuma apskatām Svētā Franciska baznīcu. Tā ievērojama ar "Jaunās Polijas" perioda mākslinieka Staņislava Vispjanska zilganzaļā tonalitātē veidoto vitrāžu "Dievs Tēvs". Baznīcā kristīts Lietuvas dižkunigaitis vēlākais Polijas un Lietuvas karalis Jagailis un apglabāts poļu valdnieks Boļeslavs Kaunīgais. Iepretī baznīcai atrodas XVII gs. celtā Bīskapu pils, kurā no 1964. gada līdz 1978. gadam dzīvoja kardināls Karols Vojtila.
Grodzkas ielā mūsu uzmanību piesaista Svētā Pētera un Pāvila baznīca vecākā barokālā svētnīca Krakovā. Starp ielu un baznīcas fasādi kā piketā sastājušās 12 apustuļu akmens skulptūras, precīzāk sakot, vācu iznīcināto mākslas darbu veiksmīgas kopijas. "Karaļa ceļš" no Kanoničas ielas puses gar mūra sienu noved pie Vāveles pils vārtiem. Pils pagalma kreisajā pusē ieraugām monumentālo Svētā Staņislava katedrāli, kas gadsimtiem kalpojusi par Polijas karaļu kronēšanas un apbedīšanas vietu. Kopš XIV gs. šeit kronēti 37 karaļi un karalienes. Baznīca būvēta XI XII gs., taču no šiem laikiem saglabājusies tikai Sudraba zvanu torņa daļa un Svētā Leonarda kripta (zem altāra daļas izbūvēta telpa lūgšanām un apbedījumiem), kurā mūžīgā mierā dus Polijas maršals Juzefs Pilsudskis. Katedrālē izbūvētas dažādu laikmetu kapenes.
Plašās zāles centrā uzreiz ievērojam vienu no Polijas ievērojamākām svētceļojumu vietām Sv. Staņislava mauzoleju. Īpaši interesanta mums šķiet ar Latvijas vēsturi saistītā karaļa Stefana Batorijas kapliča. Savu pašreizējo izskatu Karaļa pils ieguva XVI gs. pirmajā pusē, kad būvdarbus veica itāļu meistari Frančesko Florentino un Bartolomeo Bereči. Lieli celtniecības darbi notikuši arī vēlāk XVII gs. karaļa Vladislava IV Vasas laikā. Pilī apskatāma karaļa Sigismunda Vecā unikāla gobelēnu kolekcija. Šos mākslas darbus pēc speciāla pasūtījuma izgatavoja franču pilsētiņā Arrasā. Sigismunds Augusts papildināja krājumu ar Briseles manufaktūrās darinātiem vairākiem simtiem lielizmēra gobelēnu. Tādējādi pavisam kolekcijā ietilpa 365 (vai 366) gobelēni, kuros atspoguļojās gan vēsturisku notikumu ainas, gan bībeliski sižeti, gan Šekspīra lugu ilustrācijas! Īpaši atzīmējams fakts, ka daudzi no gobelēniem atrodas savās vēsturiskajās vietās.
Interesanta ir šīs kolekcijas saglabāšanas vēsture. Pēc Polijas dalīšanas to nosūtīja uz Ziemas pili Pēterburgā, kur tā atradās līdz 1921. gadam. Pēc Rīgas miera līguma starp Padomju Krieviju un Poliju kolekcija atgriezās Polijā. Vēstures peripetiju ietekmē gan vairs bija palikuši tikai 136 gobelēni. Sākoties II pasaules karam, kolekciju izveda uz Rumāniju, bet pēc tam uz Kanādu, līdz 1961. gadā karaļu gobelēni atkal atgriezās Vāvelē. Pils apmeklētājus pārsteidz greznās zāles un karaļa personiskie apartamenti, tostarp milzīga guļamistaba ar dižu karalisko gultu. Skolas vecuma pusaudži, elpu aizturēdami, aplūko Ieroču palātas ekspozīciju. Muzejā plaša nodaļa veltīta arheoloģiskajiem izrakumiem. Īpaši tiltiņi ved pāri atraktajiem senceltņu pamatiem. Vāveles apskati vēlams pabeigt ar leģendārās Drakonas alas apmeklējumu.
Aivars Jakovičs
Latvijas Avīze
02.08.2004