Polijas Galindija

Pārbraucot Lietuvas–Polijas robežai un Suvalkos nogriežoties pa labi rietumu virzienā, mēs nokļūstam paugurainā, mežainā un ūdeņiem bagātā novadā – Mazūrijā.  Šī reģiona iedzīvotāju nodarbošanos un saimniecības īpatnības nosaka dabas apstākļi un vietējās dabas bagātības. Novada iedzīvotāju skaits sasniedz 1,5 miljonus, kas uz Polijas 38 miljonu fona ir uzskatāms par zemu rādītāju. Te ir maz rūpniecības uzņēmumu un galvenā reģiona specializācija ir tūrisms. Lai gan tūrisma infrastruktūra (izņemot naktsmītņu piedāvājumu) ir vāji attīstīta, reģions pārsteidz ar ainavu krāšņumu, bagāto dzīvnieku valsti, kā arī tradicionālajai Polijai neraksturīgām vācu arhitektūras formām.

Esam nonākuši pirmskara vācu reiha sastāvdaļas Prūsijas teritorijā, ko vairāk pazīst ar nosaukumu Austrumprūsija. Par nokļūšanu Vācijas sastāvā reģionam savukārt jāpateicas 13. gadsimtā šeit izveidotajai Teitoņu ordeņa bruņinieku valstij, kas radās uz iekaroto mūsu radinieku – baltu tautu – senprūšu zemju pamata. Par senprūšiem dēvē 11 prūšu zemju konfederāciju, kuru pakļaušanai Teitoņu bruņiniekiem bija nepieciešami 70 gadi. Viena no 11 zemēm bija Galindija.

Galindi – baltu tauta, kas apdzīvoja šo teritoriju vismaz no 5. gadsimta pirms mūsu ēras. Šo zemi šķērsoja senais Dzintara ceļš no Baltijas jūras piekrastes uz Romas impēriju. Galindija tiek pieminēta Plīnija, Tacita un Ptolemaja darbos. Pašu terminu Galindija saista ar to, ka baltu tauta galindi aizņēma pašu galējo, tālāko baltu zemju apdzīvoto teritoriju un tā saknes meklējamas saknē gal–(lietuviešu – gãlas, latviešu – gals).

Senie hronisti galindus lokalizē divās vietās: pie Protvas upes Okas baseinā dzīvoja Ipatjevas hronikā (1057, 1147) pieminētie austrumgalindi, kurus izkāva un asimilēja slāvi (kriviči). Kā pazīstamākais no viņu vadoņiem, vienlaikus arī ļaunais varonis, līdz mūsdienām ar krievu pasaku un teiku palīdzību ir nonācis  Solovejs razboiņiks, kurš neļāva brīvi pārvietoties pa savu zemi, bet galu galā saņēma pelnīto sodu, kad labie spēki svinēja uzvaru.

Rietumgalindu apdzīvotās zemes atradās mūsdienu Polijas ZA daļā, sākot no Linas upes augšteces rietumos līdz Sņjardvi ezeram austrumos. Pirmo reizi galindus pieminējis Ptolemajs II gadsimta vidū, lokalizējot tos Vislas labajā krastā. Galindu zemju centrs – mūsdienu Olština.

 Par galindiem ir zināms ļoti maz. Savulaik galindi bija pati attīstītākā no baltu tautām. Kādā no vācu hronikālām leģendām minēts, ka vienubrīd Galindijas iedzīvotāju skaits palielinājies tiktāl, ka zeme, kas bija klāta bieziem mežiem un ezeriem, vairs nespēja pabarot visus iedzīvotājus. Turklāt 5. gadsimts pieminēts ar krasu temperatūras pazemināšanos visā Eiropā, un tāpēc Galindijā tautas vecākie pieņēma likumu, ka zināmu laika periodu visas jaundzimušās meitenes tiks nogalinātas, jo tās nevarēja izmantot ne kā medniekus, ne arī kā karavīrus. 7. gadsimta otrajā pusē galindu varenība sāka mazināties. Ir zināms, ka Svētais Bruno 1006. gadā kristījis galindu valdnieku Īzegusu. Vēlāk galindi svēto nogalināja – par to, ka tas bez atļaujas iegāja un, viņuprāt, apgānīja svēto birzi. Domājams, ka 12. gadsimta pirmajā pusē pastāvīgo karu ar poļiem dēļ galindi atstāja savas zemes un aizgāja pie sembiem un jātvingiem. Dusburgas hronikā minēts, ka 13. gadsimta otrajā pusē Galindijā vairs neviens nedzīvoja, un visa zeme bija aizaugusi ar mežiem.

 

Netālu no Mikolajku pilsētas mūsdienu Polijā ir iespēja nokļūt stilizētā senās Galindijas gaisotnē. Par to parūpējies uzņēmīgs cilvēks – pans Cēzars Kubackis, kuram kopš 1970. gada pieder 20 ha liels zemes īpašums pussalā, ko veido Krutinjas upes ieteka Beldanu ezerā. Būdams lauku ārsts, kuram ne pārāk pie sirds gāja svīšana, veicot lauku darbus, viņš, paša vārdiem runājot, esot sajutis senās Galindijas iedzīvotāju garus lidināmies šajā brīnišķīgajā dabas nostūrī. Iespējams, ka tieši šie gari viņam pateikuši priekšā ideju te izveidot senās Galindijas nostūri.

 Ceļš no Mikolajkiem, kas daudziem pazīstami ar savu akvaparku Tropicana, līdz šejienei ved pa šauru, bet asfaltētu šoseju. Abās pusēs vērojams lapu koku mežs, caur kuru vijas pa kādai nelielai upītei, pamanāms kāds purvelis, turpat pie ceļa ganās un uz braucējiem nolūkojas brieži. Pēc 10 km asfalts ir jāatstāj un jānogriežas uz vienkārša meža ceļa. Kad visas cerības kaut ko atrast ir zudušas, nokļūstam pie veca dzelzsbetona tilta ar atzīmi – tikai 10 tonnas, kas šķērso poļu ūdenstūristu vidū ļoti iecienīto Krutinjas upi. Pārbraucot tiltam, abās ceļa pusēs parādās zemē sasprausti nokaltuši koku stumbri ar sakņu žuburiem augšpusē. Prāts top nemierīgs, jo šur tur pavīd pa kādai nelaipnai sejai, kas tūlīt pat arī pazūd ceļam abās pusēs biezi saaugušajos krūmos. Un tad sākas...

Mežonīgi bļaudami un koka rungas vicinādami transporta līdzeklim tuvojas viņi – galindi. Visi braucēji tiek izrauti no savām sēdvietām un sadzīti īpatnējā gūstekņu pārvietošanas ierīcē, kas pašiem arī jānes. Lai dzīve neliktos pārāk salda un notiekošais tikai joks, dažs labs dabū spēcīgu sitienu ar koka mietu pa kājas stilbiem, ko pastiprina nejauki ņerkstoša un zobus atņirgusi seja, kas draudus un apvainojumus izkliegdama riņķo tev apkārt. Tos, kuri viņiem izraisījuši sevišķu nepatiku, iespundē koka būrī, kurā var pārvietoties tikai tipinot sīkiem solīšiem. Gūstītājiem tas liekas par lēnu un sagūstītie tiek dažādi apsaukāti un bakstīti ar koka rungām. Gūstekņu kolonnas mērķis – soda vieta, kas atrodas 300 metru attālumā. Virzoties uz to, pamanāmas vēl kūpošas nodedzināto vieglo automašīnu un pat kāda mikroautobusa paliekas. Šermuļi pārskrien pār kauliem, iedomājoties kāds liktenis ir piemeklējis to pasažierus...

Soda vietā notiek sagūstīto drosmes pārbaude un, tikai pierādot savu bezbailību, iespējams iepatikties galindiem un kļūt par viņu viesi un draugu. Ja tas tomēr ir izdevies, visi tiek aicināti nobaudīt svētku mielastu galindu apakšzemes labirintā, kura telpas piemērotas maltītēm, vietējo pavadībā izstaigāt apkārtni, kur iekārtots gan rituālo deju laukums ar upurakmeņiem centrā, koka skulptūru dārzs, un pat pasēdēt galindu valdnieka krēslā. Kā papildu atrakcijas tiek piedāvāti izbraucieni pa ezeru galindu laivās, ja tie notiek vakarā – lāpu gaismā, kā arī teatralizēts uzvedums, kurā piedalās katrs ciemiņš ar vadoņa, viņa sievas, galvenā burvja utt. ievēlēšanu. 

Cēzara Kubacka māja ir pārvērsta par viesu namu ar komfortabliem numuriem no ekoloģiski tīriem materiāliem, kas veidoti dažādos interjera stilos, kā arī apartamenti ar kamīnu un panorāmas terasēm. Šo vietu piedāvā apmeklēt daudzu plaši pazīstamu ceļvežu (ADAC, Pascal, Lonely Planet) autori. Komplekss specializējas konferenču un treningu organizēšanā, pielietojot oriģinālas dalībnieku integrācijas formas. Centrs ir konkursa Zelta Zvans (par Polijas labākā hoteļa nosaukumu) laureāts, kā arī pirmās vietas ieguvējs Pascal 2003 kategorijā starp 12 000 pretendentiem kā Objekts ar jaukāko auru.

Vieta ir iecienīta arī Polijas kino cilvēku vidū. Te uzņemtas daudzas poļu vēsturiskās filmas, kurās redzamas kauju ainas laivās uz ezera un citi vēsturiski skati.

Ja esat ieinteresēti to visu redzēt savām acīm un izbaudīt uz savas ādas, laipni aicināti Galindijā!

Ivars Ūsāns