Ziemeļpolijas noslēpumu atklāšana

Ļauties Gdaņskas gleznainās vecpilsētas burvībai; izjust dabas radīto smilšu tuksneša skaistumu; klausīties melodijā, ko šalc jūra, staigājot pa koka tiltu Sopotā; viesoties pie nemirstīgā zinātnieka Kopernika; pašūpoties Mazūrijas ezeru viļņos; nogaršot zivis vējainās Hēlas strēles tirdziņā; uzkāpt pa šaurām vītņu kāpnēm daudzus desmitus metru augstā tornī un ieraudzīt vienu no iespaidīgākajiem panorāmas skatiem Baltijas jūras piekrastē – tas viss ir iespējams, dažas dienas viesojoties Polijā.

Vairāk nekā 800 km, kas no Polijas – Lietuvas robežas jāpieveic, lai nokļūtu līdz Čehijai (un ne mazāk – braucot uz Slovākiju vai Vāciju) var šķist apnicīgi nepacietīgiem cilvēkiem. Bet ceļotājiem, kuriem piemīt pētnieka gars un pacietība, Polijas autoceļos pavadītās stundas šķiet kā pamudinājums izzināt šīs plašās Eiropas valsts reģionu atšķirīgo kolorītu, iepazīt kultūru, dabu un vēsturi, un atgriezties Polijā, lai viesotos novados, kas palikuši neredzēti, braucot cauri Polijas teritorijai uz citām Eiropas valstīm. Atgriezties tāpēc, lai atklātu noslēpumus, ko glabā reģions Polijas ziemeļrietumos, kas plešas pa vidu starp ezeru virkni un Baltijas jūru, reizēm dēvēts par Prūsiju, pazīstams arī ar nosaukumiem Pomerānija un Mazūrija.

Prieks būt dabā

Saule apspīd tuksnesim līdzīgo, smilšu kalniem rotātu ainavu, un šķiet, ka balto smilšu valstība plešas līdz pat apvārsnim! Mājās palikuši visi sociālā statusa atribūti – klēpjdatori, uzvalki, lietišķie kostīmi, kaklasaites, augstpapēžu kurpes, A 4 formāta somas.... turklāt liekas - arī 21. gadsimta civilizācija ar savu dinamisko steigu ir kaut kur tālu prom, citā realitātē. Uzkāpjot smilšu kāpas virsotnē, raugoties pāri smilšu plašumam, skatam atklājas tikai mežu zaļganās strēles un Baltijas jūras viļņi, kas ar neapturamu spēku tiecas pret krastu. Visapkārt ir tikai saules gaismas, jūras enerģijas un smilšu siltuma izstarotais optimisms! Gleznaini un uzmundrinoši! Vērīgāk ielūkojoties, var pamanīt, ka šķietami vienveidīgajām smilšu kāpām piemīt neatkārtojama pievilcība. Ir patiešām pārsteidzoši atklāt, cik daudzos dažādos krāsu toņos var būt smiltis un cik neparastas formas pakalnus var izveidot smiltis, jūra un vējš. Daba šeit ir valdzinoši skaista, tai piemīt apbrīnojama harmonija, toņu un līniju saspēle, kādu nekad nedemonstrēs arhitektūra. Mēs esam Sloviņu (Słowinski) nacionālā parka teritorijā, kur atrodama smilšu valstība Mierzeja vairāk nekā 3500 hektāru platībā – Eiropā lielākās ceļojošās kāpas.

Nacionālais parks tika izveidots pirms vairāk nekā 40 gadiem Baltijas jūras piekrastē. Tā ainavu izdaiļo arī Lebsko un Gardno ezeri, jo tur, kur tagad plešas smilšu klaids, senāk skalojušies jūras līča ūdeņi, bet, laika gaitā dabai mainoties, izveidojušies seklie ezeri, kuru tirkizzilie ūdeņi kontrastē ar gaišajām smilšu kāpām. Šie ezeri tagad ir ievērojamas ūdensputnu ligzdošanas vietas. Nacionālajā parkā atrodas arī plašas lāceņu audzes. Bet ainavā dominē bāka, uzbūvēta stāvās, augstās kāpas Wydma Czołpinska virsotnē.

Un tepat jau arī ir pirmais noslēpums! Tāpat kā mūsu kaimiņvalsts Lietuvas Kuršu kāpā, arī šeit smilšu kāpām piemīt respektējams spēks – tās mēdz pārvietoties un rezultātā, kāpām ceļojot, zem smiltīm pazuduši gan meži, gan mājas. Ir zināms, ka 18. gadsimtā smiltis aprakušas pat kādu ciemu, kas savulaik atradies pie Lebas upes, bet nav atrasts vēl līdz šai dienai. Vietām mēs ieraugām tikai koku stumbrus, kas ilgu laiku bijuši zem smiltīm un tagad atkal nonākuši saules gaismā, Skats ir visai sirreāls...

Otrais Sloviņu nacionālā parka noslēpums atrodams nevis zem smilšu segas, bet arī zem laika ritējuma straumes – mēs atklājam ne tikai smilšu maģiju, te no pagātnes uzrunā arī sloviņu un kašubu kultūra. Kā sloviņi, tā kašubi nāk no senajiem Pomerānijas iemītniekiem, un viņu valodas skan līdzīgi poļu valodai. Tieši etniskajai grupai sloviņiem par godu arī nosaukts šis nacionālais parks, bet nacionālā parka teritorijā esošajā Kluki ciemā vēl atrodas mājas, kuru iemītnieki 20. gadsimta vidū atzina sevi par sloviņiem. Savukārt par kašubiem daudziem vislabāk zināmais fakts ir tas, ka no šīs etniskās grupas nāk pasaulslavenā romāna Skārda bungas un citu 20. gadsimta literatūrā paliekošu vietu ieguvušu darbu autors Ginters Grass, kurš 1927. gadā dzimis Gdaņskā kašubu izcelsmes ģimenē. Bet tagad, 21. gadsimtā kašubu valodā savās ģimenēs runājot vairāk nekā 50 tūkstoši Polijas iedzīvotāju.

Vasaras svinēšana poļu gaumē

Baltijas jūras piekrastē klimats nosaka to, ka ikvienu saulainu dienu uztveram kā dāvanu un siltais gada laiks mūs vilina laukā no telpām – izbaudīt atpūtu pie jūras. To var lieliski īstenot Polijas slavenajā kūrortpilsētā Sopotā, kuru ceļotāji no Latvijas nereti mēdz dēvēt par Gdaņskas Jūrmalu (pēc analoģijas ar Rīgas Jūrmalu; Lietuvas pazinējiem Sopota raisa asociācijas ar Palangu un Klaipēdu), bet pazīst, galvenokārt pateicoties slavenajam mūzikas festivālam, kura melodijas daudzkārt ir skanējušas Sopotas Meža operā.

Sopotas būtību mēs atklājam, izstaigājot koka tiltu, kas ietiecas jūrā kā gleznains mola un promenādes apvienojums, ļaujot izbaudīt viļņu mūziku zem kājām un Baltijas jūras vēja spirgtumu. Pie koka tilta noenkurojies vēsturisks burukuģis, kura veidolā manāmi vienlaikus amizantie un draudīgie seno laiku pirātu motīvi. No tilta raugoties uz piekrasti, pilsētas apbūve šķiet kā spilgta, krāsaina arhitektūras izstāde.

Sopotā valda nepārejoša svētku izjūta, jo šeit ikkatra ēka, ikviens pilsētvides elements šķiet veidots atpūtai, priekam vasaras svinēšanai, pilsētas viesu izklaidei un ērtībām – viesnīca pie viesnīcas, ielu kafejnīca pie ielu kafejnīcas, dziesmu melodijas un ēdienu smaržas, kas savijas kopā Sopotas ielās, veidojot krāšņu, daudzveidīgu kolorītu. Kā jau visās ceļotāju iecienītajās vietās Eiropā no Oslo ziemeļos līdz pat Algarvei dienvidos, arī Sopotas identitāte ir multinacionāla – te pārstāvēti dažādi viesnīcu zīmolu un daudzu tautu kulinārija, bet suvenīru klāsts šķiet īsts globalizācijas produkts. Tomēr poliskā mentalitāte ir noturējusies dominējošās pozīcijās, tā visā savā temperamentīgajā krāšņumā atklājas krāsu izjūtā, mūzikā, arhitektūras un pilsētvides akcentos – un tieši tas Sopotu padara īpaši interesantu. (Atpūtu Sopotā paši poļi esot iecienījuši ne mazāk kā ārvalstu viesi.) Uzturoties Sopotā pat pavisam īsu brīdi, ir labi pamanāms, ka šī ir demokrātiska kūrortpilsēta – elitāras viesnīcas te sadzīvo ar pavisam vienkāršām zvejnieku stila viesu mājām; nejauši ieklīstot pludmales svētku pasākumā, ikviens jutīsies gaidīts, sirsnīga viesmīlība jūtama ik uz soļa.

Netālu no Sopotas atrodas Hēlas strēle – aptuveni 35 km gara pussala, kas ir ietiecas jūrā, atdalot Baltijas jūru no Gdaņskas līča. Neskatoties uz drūmajām noskaņām, kādas šīs vietas nosaukums var raisīt skandināvu mitoloģijas zinātājiem, ir vieta, kurā staro dzīvesprieks. (Hēla seno skandināvu mitoloģijā ir veļu valstība, kas atrodas pazemē.) Polijas Hēlā valda jūras smarža, vējš un vēsturiskās zvejnieku laiku noskaņas, ko visspilgtāk izjūtam tirdziņos, kur rindojas zivis un suvenīri, zivis un suvenīri un atkal zivis. Preču sortiments tirdziņā ir kas vairāk par vienkārši pārdodamām lietām – tas atklāj Hēlas strēles iedzīvotāju kultūru un ekonomiku, kas balstās uz diviem vaļiem: zvejniecību un tūrismu. Mežainā, šaurā strēle priecē arī ar balto smilšu pludmalēm, turklāt daba ir saglabājusi pārlaicīgu pirmatnību. Vietējie mēdz sacīt, ka Hēlas strēlē nav tādas vietas, kur nebūtu iespējams dzirdēt jūru, izjust jūras klātbūtni, un nav viegli arī atrast vietu, kur jūra nebūtu ieraugāma. Gaume mēdz būt atšķirīga, un katram ir sava skaistākā vieta Polijā, bet Hēlas strēle manā skatījumā noteikti ierindojama šīs valsts skaistāko vietu topa augšgalā.

Atdzimušās pagātnes un atgūtās brīvības baudījums

Gdaņskas vecpilsēta – tie ir daudzi vārti un laukumi, Rātsnama un baznīcu torņi, sarkani dakstiņu jumti, pildrežģu arhitektūras stilā būvētas ēkas, neskaitāmas ielas kafejnīcas, kur zem baltiem jumtiem ar gleznainiem uzrakstiem Kawa (kafija) un Herbata (tēja) ar ķiršu ievārījumu pildītas kūkas un dzērienus izgaršo kā vietējie, tā ceļotāji.Mūsdienās Gdaņska ir arī lielākā Polijas osta, kas izvietojusies netālu no par Polijas likteņupi atzītās Vislas ietekas Gdaņskas līcī, bet tās vēsture sniedzas vairāk nekā 1000 gadu senā pagātnē, kad 997. gadā pie Motlavas tika izveidota tirgotāju pilsēta, kurā laika gaitā kļuva bagāta, lepna un nozīmīga un kuras identitātē savijusies poļu, vācu un kašubu kultūra.

Bet, jautājot poļiem par Gdaņsku, pirmie atbildes vārdi, neapstrīdami, skan: “Gdaņska ir poļu sabiedriskās kustības Solidaritāte dzimšanas vieta!” Tālāk seko nesenās vēstures notikumu izklāsts par to, ka 1980. gada 31. augustā tika parakstīts tā dēvētais Gdaņskas līgums starp Polijas komunistisko valdību un Gdaņskas kuģu būvētavas streika komiteju, kuras līderis bija kuģubūves rūpnīcas elektriķis Lehs Valensa. Pamatojoties uz šo līgumu, tika atļauts izveidot pirmo neatkarīgo arodbiedrību Austrumu bloka valstīs. Lehs Valensa trīs gadus vēlāk kļuva par Nobela Miera prēmijas laureātu, bet no 1990. līdz 1995. gadam bija Polijas valsts prezidents. Polijas un arī citu tā dēvētajā Austrumu blokā savulaik iesaistīto valstu iedzīvotāju apziņā Solidaritāte (Solidarnošč) nozīmē apliecinājumu tam, ka brīvību iespējams atgūt, ka ir iespējams uzvarēt šķietami spēcīgu pārspēku, kas rada ciešanas, cenšas saglabāt reiz izvirzītas pretenzijas, ierobežo brīvību, manipulē ar apziņu un atrauj no tā, kas patiešām svarīgs un dārgs, turklāt vēl melīgi dēvējas par to pareizo un labo.

Atceroties Latvijas 20. gadsimta vēsturi, kurā ir daudzas paralēles ar Polijas likteni, mēs dodamies uz Solidaritātes laukumu un Solidaritātes muzeju, kas iekārtots Gdaņskas kuģu būvētavas teritorijā un kura ekspozīcija un interjers aizved ceļojumā pāri desmitgadēm uz Solidaritātes dibināšanas laiku. Lai arī Polijā šo nu jau gandrīz 30 gadu laikā daudz kas ir mainījies, Gdaņskā vēl joprojām izjūtams lepnums par to, ka tieši šeit sākās cīņa par brīvību un senākās pašapziņas atjaunošana – kā metaforiski mēdz sacīt – nokratot pēc svešas gribas uzspiestās važas.

Savukārt Gdaņskas vecpilsēta mums atgādina, kašī pilsētasavulaik bijusi viena no trim pildrežģu arhitektūras pērlēm Baltijas jūras piekrastē – kopā ar Kēnigsbergu (tagadējo Kaļiņingradu) un Klaipēdu. Otrais pasaules karš praktiski iznīcināja visu trīs pilsētu vēsturisko kultūrvidi. Arhitektoniskā aspektā Gdaņskai (pirms tam – Dancigai) paveicās visvairāk, jo jau neilgi pēc kara tās vecpilsēta tika atjaunota vēsturiskajā veidolā, raisot paralēles ar Rīgā daudz vēlāk atjaunoto Melngalvju namu.

Jau kopš 1331. gada vecpilsētas dzīvības artērija ir Garā iela (ulica Dluga), kurā arī mūsdienās atklājas Gdaņskas vitalitāte un viesmīlība, tirgošanās prasme, pašcieņa, labklājība un elegance. Un kā jau daudzus gadsimtus, arī mūsdienās vecpilsētas ainavas dominante ir katedrāles zvanu tornis, kura augstums pārsniedz 70 metrus. Protams, pārņem azarts tornī uzkāpt, un ieguldītās pūles kāpjot patiešām ir tā vērtas, jo no skatu laukuma paveras ļoti skaista, plaša, daudzveidīgās pilsētas panorāma, ko pamatoti dēvē par vienu no skaistākajiem panorāmas skatiem Baltijas jūras piekrastē. Uzturoties par pasaulē lielāko no ķieģeļiem būvēto baznīcu atzītajā Gdaņskas katedrālē, kas esot 18. lielākā visu dievnamu vidū, velvju augstumam sasniedzot 29 m, patiešām pārsteidz gan arhitektūras iespaidīgums, gan aizgājušo gadsimtu arhitektu un būvētāju prasme un talants. (Baznīca ir atjaunota nesenā pagātnē, bet, protams, tipiski Gdaņskai, vēsturiskajā veidolā, kāds izlolots jau 14.-15. gadsimtā.) Baznīcā varot sapulcēties vienlaikus 25 000 cilvēku – nu, palielas pilsētas iedzīvotāju skaits!. Jāpiebilst, ka poļu apziņā katolicismam ir nozīmīga loma arī šodien. (Gdaņskā bieži var dzirdēt stāstu par to, ka Lehs Valensa, dibinot Solidaritāti, sacījis: ja šī brīvības atgūšanas iecere ir no Dieva, tad tā izdosies. Kā zināms, izdevās!)

Baznīcas interjerā līdzās klasiskām vērtībām jeb tipiskiem baznīcu interjera elementiem – altāris, Marijas statuja, ērģeles – ir arī visai interesants un unikāls 15. gadsimtā veidots astronomiskais pulkstenis. Savukārt Gdaņskas Rātsnama (Ratusz Glownego Miasta) fasādē mēs ieraugām saules pulksteni un, pateicoties saulainajam laikam, varam arī uzzināt pareizu laiku gluži kā Gdaņskas iedzīvotāji to darījuši jau kopš Rātsnama uzbūvēšanas 15. gadsimta nogalē.

Vēloties ielūkoties vēsturiskajā tirgotāju pasaulē, sameklējam ceļamkrānu Dzērve, kas ir viens no Gdaņskas simboliem. Tas būvēts jau 15. gadsimta vidū, ne pilsētvides skaistumam, bet pragmatisku iemeslu dēļ – lai izceltu kravu no kuģiem, kas ienāca ostā pie noliktavām. Atrodam arī 16. gadsimtā būvēto Artusa namu (Dwor Artusa), kurā bagātākie un ietekmīgākie Gdaņskas tirgotāji esot pulcējušies zem vairāk nekā 10 metru augstiem griestiem, kas veidoti kā debesu jums, bet ziemā sildījušies pie renesanses laika podiņu krāsns, kas tiek dēvēta par augstāko pasaulē – gribat, ticiet, negribat, neticiet, ar smaidu saka namā iekārtotajā muzejā sastapts Gdaņskas iemītnieks. Savukārt 18. gadsimta tirgotāju labklājību un dzīves stilu var izpētīt Uphāgena namā, kas būvēts ap 1776. gadu.

Par Gdaņsku mēdz teikt – skaistā pilsēta, zelta pilsēta, zaļā pilsēta. Skaistumu jau esam pamanījuši! Zelts varētu norādīt uz iedzīvotāju pārticību, zaļās krāsas piesaukšana – uz parkiem un skvēriem, bet izrādās – ne tikai...Vēsturiski Gdaņskā ir Zelta vārti un Zelta namiņš, kā arī Zaļie vārti un Zaļais tilts. Zelta vārtu veidolā, kurā samanāmi renesanses laika elementi, ir izlasāms uzraksts, kas latviski tulkojams aptuveni kā Saprašanās dod spēku, strīdi spēku atņem (tam atliek vien piekrist…).Netālu no vārtiem atrodam arī Zelta namiņu, kas šķiet atceļojis no Itālijas – dekoratīviem elementiem bagātīgi izgreznoto ēku esot būvējis kāds visa itāliskā apbrīnotājs birģermeistars.Zaļie vārti, kas manierisma stilā būvēti 16. gadsimta vidū, iziet uz krastmalu un Zaļo tiltu. Vārti patiesībā ir iespaidīga ēka, bet zaļā krāsa mūsdienās pamanāma vien gluži simboliskā daudzumā. Vārtu rajonā atrodami bezgala daudzi dzintara suvenīru veikaliņi, kas ļauj apbrīnot mākslinieku izdomu un dabas radīto dzintara nokrāsu daudzveidību. Aiz vārtiem plešas gājējiem atvēlētā krastmalas promenāde, pakuru staigājot, redzami daudzi Motlavas ūdeņos sarindojušies kuģīši un senlaicīgās tirgotāju ēkas, kam raksturīgas piecas logu rindas, katrā pa trim, četriem logiem.

Cieņas apliecinājums zinātnei

Mēdz sacīt: ja nebūtu atklājumu dabaszinātnēs, ja nebūtu zinātnieku, kas šos atklājumus veic, tad cilvēce šodien vēl dzīvotu alās. Kas zina, vai tā būtu, bet Polijā cieņa pret zinātni un zinātniekiem izpaužas arī tādejādi, ka vārdi Kopernika pilsēta tiek nosaukti vēl pirms pilsētas nosaukuma Olština un piepilsētas autoceļa kafejnīcā sastapts polis, balsī ieskanoties lepnumam, uz Olštinas pusi rādot, arī saka šo pašus vārdus: “Šī ir Kopernika pilsēta. Sāciet tās apskati, dodoties pie Kopernika pieminekļa”. Un patiešām, var jau nezināt Olštinu, lai gan tā ir Vārmijas-Mazūrijas vojevodistes metropole, pazīstama jau kopš 14. gadsimta vidus, bet kurš gan nebūs dzirdējis par Nikolaju Koperniku? Zinātniekiem iegūt nemirstību līdz ar atpazīstamību daudzu gadsimtu garumā ir daudz sarežģītāk nekā, piemēram, māksliniekiem vai arhitektiem, kuru darbi ir labi pamanāmi un, izsaucot neviltotu sajūsmu ak, cik brīnišķīgi stilā, paliek atmiņā pat nejaušam garāmgājējam.

Viens no heliocentrisma teorijas pamatlicējiem un attīstītājiem astronomijā varbūt savu slavu neparedzēja un nenojauta. Mikolajs Koperniks (1473–1543) jaunībā Krakovas universitātē studēja matemātiku, medicīnu un teoloģiju, vēlāk ieguva Olštinas pilsētas pārvaldnieka amatu, bet paralēli saviem administratīvajiem pienākumiem un militārajiem sasniegumiem, organizējot Olštinas aizsardzību kara laikā, nodarbojās ar pētījumiem astronomijā, ko arī apkopoja savos pierakstos. Rezultātā Kopernika darbs De Revolutionibus Orbium Coelestium neapšaubāmi izraisīja apvērsumu tālaika cilvēku pasaules redzējumā un nereti tiek nosaukts par modernās astronomijas laikmeta aizsākuma punktu.

Mikolaja Kopernika pieminekli mēs ieraugām vienā no skaistākajiem pilsētas rajoniem, netālu no gleznaina tiltiņa, kas liecas pār upi (Olština veidojosies Linas un tās pietekas Vadagas krastos, bet senais tirdzniecības ūdensceļš tagad ir pārvērsts par pilsētvides izdaiļotāju). Arī mūsdienās astronoms, protams, raugās debesīs, pētot planētas. Olštinas pils augstais, rudais apaļais tornis ar slīpo jumtu norāda tālāko ceļu uz 14. gadsimtā būvētajā rezidencē iekārtoto Mikolajam Kopernikam veltīto ekspozīciju, kas ir daļa no vērienīgā Ermlandes un Mazūrijas muzeja.

Olštinas elegantā vecpilsēta ir bagāta kontrastiem – plašas gājēju ielas un ēnaini parki, līdz mūsdienām saglabājušies pilsētas mūra fragmenti un jaunbūves stiklotām fasādēm, rudo ķieģeļu nami, romantiskās vārtu arkas, spilgts, ornamentiem rotāts ielu segums, suvenīru veikaliņi, kafejnīcas un vēsturiskās Olštinas sakrālais simbols Sv. Jēkaba beznīca jeb pilsētas Doms, ko esot uzbūvējuši 10 gadu laikā 14. gadsimta nogalē, bet 19. gadsimta sākumā dievnams ieguvis neogotisku veidolu. Sv Jēkabs tiek uzskatīts par pilsētas sakrālo aizbildni. Bet gluži pasaulīgas un atraktīvas noskaņas rada uz salas iekārtotais parks, ko rotā mākslīgi veidots ūdenskritums un bezbēdīga Amora skulptūra.

Laivu un kuģīšu paradīze

Nonākot Mazūrijā, mēs atkal esam pasaulē, kur noteicošu lomu spēlē dabas skaistuma valdzinājums. Pār ezeru ūdeņiem slīd laivas, kuģīši un jahtas, piekrastē izveidotas balto smilšu pludmales un neskaitāmas pastaigu takas. Un ir skaidri saprotams, ka apzīmējums Tūkstoš ezeru valstība Mazūrijai nav dots velti. Kopumā reģionā saskaitīts ap 3000 ezeru, to vidū slavenākais ir Polijas lielākais ezers Šniardvi – Mazūrijas jūra – 106 km² ar platību, kā arī 68 m dziļais Vuksniki ezers.

Daba, veidojot Mazūrijas reljefu, ir rotaļīgi spēlējusies ar pakalniem, ieplakām, ūdeņiem tā, ka daudzi ezeri ir savienoti vienotā sistēmā gan ar citiem ezeriem kā starpposmiem, gan arī upēm, tāpēc Mazūrijā iespējams nobraukt ~200 km garu ūdensceļu pa savstarpēji savienotiem ezeriem. Laivotājus bieži var ieraudzīt braucam pa Krutinia upi un arī pa Velu un Drvecu.

Ir izjūtams, ka reģions dzīvo tūrismam, bet tā attīstībā ir akcentēts sportiskais un relaksējošais aspekts, ne ambiciozs krāšņums, ne komercija (par laimi). Ainaviskā pilsētiņa Gižicka (Gizycko) ir viens no tūrisma centriem, tai piemīt raibu raibais kolorīts, kurā sadzīvo starptautiski pazīstamās Doner kebab ēstuves un aristokrātisku savrupmāju rajoni, dinamiskas noskaņas pilsētas centrā un laiska nesteidzība ezera piekrastē. Gižickas krastmalā mēs kāpjam kuģītī, lai atklātu Mazūrijas ezeru pievilcību ne tikai no krasta raugoties ezeru ūdeņos, bet arī atrodoties ezera vidū. Braucienam ar kuģīti piemīt romantisks šarms – skan mūzika un skatam viena pēc otras atklājas piekrastes mainīgās ainavas – daudzkrāsainās vasaras mājas, robotās piekrastes līnijas veidotie līči, nomaļas, mežainas vietas, jahtu baltās buras…. Ir iespējams visā pilnībā izbaudīt priekpilnu mieru, ko dāvā rāmais brauciens, un atzīt, ka atkal ir atklāts kāds gluži negaidīts un patīkami pārsteidzošs Polijas noslēpums – Mazūrijas ezeru daudzveidība un skaistums.

Ir laiks!

Un tā, noslēpumu atklāšanas ceļš Polijā ļauj izbaudīt multikulturālās, daudzveidīgās valsts krāšņo pievilcību, ko veido labākais no dažādām mentalitātēm un skaistākais no atšķirīgām dabas ainavām. Turklāt Polija ir sirsnīgu un viesmīlīgu cilvēku zeme, ticiet man; un par to pārliecināsies ikviens, kurš šo valsti iepazīst dosies, līdzi ņemot patiesu ieinteresētību, pētnieka aizrautību un draudzīgu smaidu! Daudz nedomājot, ceļojumā uz Poliju ir vērts doties jau drīz, jo ieguvums būs neatņemama un vērtīga bagātība – saviļņojoši, neaizmirstami iespaidi un negaidīti, brīnišķīgi atklājumi.

 

Magda Riekstiņa