Ceļojums Polijas trijās dimensijās

Šķietami rāmā un labi pazīstamā, bet patiesībā saviļņojoši aizraujošā Polija ļauj mums piedzīvot jaunatklājēja prieku. Jaunatklājēja gars mūsos mīt kopš mūžseniem laikiem, mudinot, piemēram, senos jūrasbraucējus doties meklēt jaunas zemes aiz horizonta, jo, aizvien paplašinot ierastās pasaules robežas, mēs izjūtam dzīves skaistumu. Bet šodien, lai atklātu jaunas zemes, nemaz nav jādodas tik tālu! Par tādu jaunatklātu zemi var kļūt arī Latvijai netālā Polija, kurā ir vēl daudz neiepazītu taku un neatklāta skaistuma. Polijas burvība atklājas pamazām – nokāpjot pazemes labirintos, izstaigājot valdzinošo pilsētu gleznainās ieliņas un soli pa solim kāpjot tuvāk debesīm pa akmeņainām kalnu takām.

Pazemes pasaulē – paradīze un sāls

Izdomas bagātā Polijas daba ir radījusi gleznainu pazemes paradīzi. Protams, klasiskajā izpratnē paradīzei būtu jāatrodas debesīs, nevis zem zemes, bet baznīcu torņu zeme Polija var lepoties ar metaforisku kontrastu – Paradīzes alu pazemē. Šādu nosaukumu alai visai pamatoti ļāvusi dot tās neapstrīdamā pievilcība, ko radījusi vien daba (bez cilvēku līdzdalības). Turklāt daba te apliecina sevi kā patiešām talantīga māksliniece. Par alas nosaukumu reģiona iedzīvotāji mēdz asprātīgi sacīt: skatīt šīs alas pievilcību – nozīmē jau dzīves laikā pabūt paradīzē. Ala spēj dāvāt harmoniska miera izjūtu un nezūdošu ticību pasaules skaistumam, kas arī ir dzīvesprieka un enerģijas pamatā. Varbūt kolektīvās zemapziņas ceļā ala ir ietekmējusi arhitektus, kuri projektēja Helsinku Klinšu baznīcu un citas līdzīgas sakrālās celtnes. Katoliskajai Polijai labi piederas atziņa, ka šī valsts saviem viesiem spēj dāvāt ticību, cerību un mīlestību. Tad šeit, Paradīzes alā, ikvienu neatkarīgi no reliģiskās pārliecības un konfesionālās piederības uzrunā ticība – tam, ka pasaulē daba rada skaistumu un tas dzīvo daudzu gadsimtu garumā.

Tumšajās alas velvēs, tālu prom no saules gaismas, vien pieticīga elektriskā apgaismojuma apspīdētas, atklājas romantiskas ainavas, ko veido izsmalcinātā, vēsos toņos ieturētā stalaktītu faktūra, bet turpat netālu apburoši graciozas figūras veido pārakmeņojušies koraļļi. Vietām, gluži kā spoguļi, elektriskā apgaismojuma staros mirdz miniatūro alas ezeru ūdeņi. Pār ūdeņiem liecas tiltiņš, kuru šķērsojot, var nokļūt Stalaktītu zālē, kura tā tiek dēvēta tādēļ, ka zāles interjeru veido daudzi, daudzi simti stalaktītu. Gluži kā karaliskā pilī Paradīzes alā ir arī sava Lielā zāle. Tās griestu velves augstums pārspēj daudzu piļu zāļu griestu augstumu, sasniedzot 8 m. Šajā zālē ienākot, šķiet, ka apstājies laiks un visa pasaule aizturējusi elpu – tik iespaidīgs ir alas Lielajā zālē valdošais miers. Pat gaisa temperatūra paradīzē nemainīgiesot+9⁰C.

Mūsdienās cilvēku klātbūtni alā ienes ceļotāji, kas dodas pazemē pa alā izveidoto pastaigu taku. Tā vijas pazemē vairāk nekā 200 m garumā (pastaiga norit visai civilizēti – nekādas rāpšanās vai līšanas tumšos nezināmos alas līkločos, jo ala tiek aprūpēta – kā jau tas pieklājas aizsargājamai dabas teritorijai). Bet tiek domāts, ka varbūt pirms daudziem desmitiem gadu tūkstošu ala bijusi apdzīvota. Nē, ne jau eņģeļi te mituši, bet gan neandertālieši, kuru lietotie krama darbarīki atrasti arheoloģisko izrakumu laikā un tagad apskatāmi izstāžu zālē pie alas ieejas.

Polijas pazemes pasauli mums ļauj atklāt arī dažādu zemes bagātību industriālā ieguve, kuru veicot, izveidotas raktuves – slavenās Veličkas sāls raktuves mūsdienās pārsteidz ar savu plašumu un iespaidīgumu. Sāls raktuves ir iekļautas UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā, un tās apmeklē ceļotāju tūkstoši, lai atklātu sev šo seno industriālo brīnumu un tā jauno dzīvi – nu jau kultūrvēsturiski interesantas apskates vietas statusā, un izjustu pazemes maģiskās noskaņas.Atraktīvais pavadonis, kam patīk paķircināt ceļotājus, liekot iejusties pilnīgā tumsā un izliekoties, ka draud apmaldīšanās labirintos, stāsta, ka sāls iegūšana tagadējo raktuvju apvidū aizsākusies jau 5000 gadu senā pagātnē. Raktuves funkcionējušas jau labu laiku, kad izveidota pirmā, pati senākā šahta, un tas esot bijis 13. gadsimta otrajā pusē. Veličkas raktuvēs sāls ieguve noritējusi septiņus gadsimtus, kuru laikā tajās iegūti ap 7,5 miljoni m³ sāls (apzīmējums zemes sāls te ir īsti vietā!). Ilgajā darbības laikā raktuvju šahtas savijušās sarežģītā labirintā, kas ieteicas pat vairāk nekā 300 m dziļā pazemē, šajā labirintā esot izveidotas vairāk nekā 2000 savstarpēji savienotas telpas deviņos līmeņos! Tiek uzskatīts, ka šahtu kopējais garums ir ap 350 km.

Agrākais industriālais objekts, kur, nenoliedzami, smagi, saules gaismu neredzot – burtiskā nozīmē – strādājušas daudzas sālsracēju paaudzes, tagad ir ieguvis gleznainas poēzijas piesātinātu gaisotni. Raktuvju viesiem, iejūtoties kādreizējo raktuvju strādnieku vidē, iespējams piedzīvot intriģējošu pārsteigumu, ko rada industriālā un mākslinieciskā simbioze. Pa apakšzemes takām iespējams nokļūt pat vairāk nekā 100 m dziļā pazemē un šī maģiskā ceļojuma laikā pabūt vairāk nekā 20 pazemes pasaules zālēs, kuru interjers ir veidots no sāls. Mākslīgajā pazemes apgaismojumā mirdz sālsezera ūdeņi, un raktuvju bagātība – sāls tagad ir pārtapusi par mākslinieciskiem mērķiem izmantojamu materiālu – raktuvēs ieraugāmas arī no sāls veidotas skulptūras. Vienai no pazemes telpām dots Sv. Kingas vārds. Šajā plašajā telpā ir vieta vismaz desmit ceļotāju grupām, bet interjeru veido skulptūras un dekori tikai no sāls. Sava telpa ir veltīta slavenajam poļu zinātniekam Mikolajam Kopernikam, un tajā var ieraudzīt vairāk nekā 4 m augstu slavenā astronoma figūru. Bet, lai arī astronoma tēlam te nav lemts lūkoties debesīs, sauli šajā telpā aizstāj brīnumskaista lustra, kuru rotā gleznaini, mirdzoši, ģeometriski precīzām līnijām veidoti sāls kristāli un vērojama brīnumskaista gaismēnu rotaļa sāls kristāliņos. Poļu izdoma – pazemē radīt mākslu no sāls – ir apbrīnojama!

Asprātīgajam pavadonim, kurš pavada ceļotājus pa raktuvju labirintiem, patīk izklaidēt ar fantāzijas piesātinātiem stāstiem par to, ka labirintos iespējams maldīties dienām ilgi, neizkļūstot virszemē, par zirgiem, kas, virvēs iekārti, izcelti no pazemes (droši vien tāpat zirgi arī pazemē nokļuvuši), par šahtu strādnieku piedzīvojumiem, par sāls prakstisko un arī gluži vai ezotērisko pielietojumu dažādos laikos …Bet nopietns, zinātniskais izklāsts par raktuvju darbību un sāli rodams Krakovas Sālsraktuvju muzejā, kas arī, protams, atrodas pazemē – vairāk nekā 100 m dziļumā.

Polijas pazemē saglabājušās arī būves ar gluži citādu vēsturi. Viduseiropas valsts Polija bijusi ierauta daudzos militāros konfliktos un arī – nesenā vēsturē – pārdzīvojusi Otrā pasaules kara postošo nežēlību, kas Polijas teritorijā vēl līdz mūsdienām atstājusi skaudru mantojumu. No kara laikiem joprojām saglabājušās militārās būves, to vidū arī leģendārais un noslēpumainais pazemes komplekss Osówka. Tas būvēts pēc Hitlera rīkojuma ap 1943. gadu, kad šajā teritorijā saimniekoja Vācijas militārā pārvalde. Militārā būve paslēpta Sowie kalnos, netālu no ciema ar nosaukumu Kolce. Nonākot pazemē, atklājas reizē interesanta (no būvkonstrukciju un izvēlēto materiālu viedokļa) un arī visai drūma betona būve, kas ietver daudzas zāles un gaiteņus. Kādēļ būvēts pazemē? Protams, lai būve būtu slepena, grūti atrodama, nepamanāma arī aviācijai, bet par šīs būves mērķi mūsdienās pastāv vairākas populāras versijas – Osówka būvēta kā Hitlera mītne (līdzīgi kā Vilka midzenis pie Ketražinas); būve bijusi paredzēta slepenai militārās tehnikas ražošanai. Skarbā militārisma gaisotnē skatāmajiem objektiem doti visai rotaļīgi nosaukumi, piemēram, par Kazino (kas zina, uz kādam likmēm un par ko spēlēja šajā dzelzbetona pasaulē, kura pat aprīkota ar apkures sistēmu) un Sporta zāle, kas no ārpasaules norobežota ar smagām durvīm.

Uz zemes – Polijas kolorīta atklāsme

Ļubļina, izsmalcinātā Dienvidaustrumpolijas metropole, izstaro viesmīlību un dzīvesprieku. Šai pilsētai piemīt intelekta caurstrāvots šarms un izcila sakoptība, pilsētā izjūtama iedzīvotāju nesatricināmā pašapziņa un arī izslavētā patika pret kultūru un saturīgiem svētkiem, kuros noteikti iederas mūzika, dziesmas un dejas.

Ļubļinas vārds ir plaši pazīstams Polijas kaimiņzemē Lietuvā, jo tieši šajā pilsētā 1569. gadā tika noslēgta Polijas un Lietuvas ūnija, kas veicināja Lietuvas un Polijas tuvināšanos, praktiski apvienojot Poliju un Lietuvu vienā valstī, un šīs vēsturiskās likteņu saistības sekas joprojām jūtamas kā vienā, tā otrā valstī, tāpat kā labi pamanāmas ir daudzas kopīgās poļu un lietuviešu mentalitātes iezīmes. Ūnijas noslēgšanas brīdis, 16. gadsimts, ir bijis pilsētas zelta laikmets, kad Ļubļina esot bijusi rosīga tirdzniecības un amatniecības pilsēta, kurā attīstījusies arī zinātne, izglītība un kultūra. Bet Ūnijai veltīts piemineklis pilsētā novietots 19. gadsimta divdesmitajos gados, Polijai smagā laikā. Senajai savienībai par godu Ļubļinā ir arī Lietuvas laukums.

Ļubļinas vecpilsētā jāieiet pa Krakovas vārtiem, kas ir slavenākais vecpilsētas simbols. (14.–18. gadsimtā apkārt tā laika pilsētas teritorijai tika uzbūvēti mūri, un pilsētā varēja iekļūt vien pa vārtiem). No rudiem ķieģeļiem būvētos Krakovas vārtus rotā balts tornis ar pulksteni. Tornī ir vērts uzkāpt, jo no tā paveras skaista vecpilsētas panorāma: vēsturisko pilsētvidi raksturo izturēts arhitektoniskais stils, slaidām, precīzām, graciozām līnijām. Senatnīgi gleznainās ieliņās un alejās sarindojušās manierisma un baroka stila ēkas. Vecpilsētā skatam paveras dažādu arhitektūras stilu ēkas (Ļubļina ir viena no senākajām reģiona pilsētām, un tās vēsture aizsākusies ar militāru nocietinājumu, kas uzbūvēts jau vairāk nekā pirms 1000. gadiem. Bet par jubilejas gadu uzskata 1317., kad Ļubļina ieguva pilsētas tiesības.) Vēsturiskais rātsnams, kurā savulaik tika lemts visas Polijas liktenis, atrodas Tirgus laukumā. Mūsdienās pilsētai ir arī jaunais rātsnams – 19. gs. 20. gados būvēta klasicisma stila ēka. Kā jau daudzās katoliskās Polijas pilsētās arī pār Ļubļinas vecpilsētu slejas daudzu dievnamu torņi un ieraugāmi visai daudzveidīgi sakrālās arhitektūras paraugi. Garīgumu visspilgtāk izstaro 14. gadsimtā celtā, vēlāk pārbūvētā baltā, divtorņu dominikāņu baznīca, kuras veidolā savijas gotika, renesanse un baroks. Bet kvēlo poļu lepošanos ar militārajiem panākumiem apliecina krāšņā Sv. Jaunavas Marijas Uzvaras baznīca, kas būvēta par godu poļu uzvarai pār Vācu ordeni leģendārajā Grīnvaldes kaujā 1410. gadā. Vēl viens no Ļubļinas arhitektoniskajiem pārsteigumiem ir simetriskā, elegantā un iespaidīgā, neogotikas veidolu laika gaitā ieguvusī, torņiem un tornīšiem rotātā Ļubļinas pils. Pilī ieejot, var apmeklēt muzeju, kurā aplūkojami daudzveidīgi mākslas darbi, un šodien itin nekas neliecina, ka pilī kādreiz atradies cietums.

Sena un notikumiem bagāta vēsture apvij arī Sandomierzas pilsētu. Tiek uzskatīts, ka jau 7. gadsimtā netālu no Vislas atradies militārs nocietinājums, kas dēvēts par Salve Regina. Apdzīvotā vieta strauji attīstījusies par nozīmīgu pilsētu, jo atradusies pie tirdzniecības ceļa no Prāgas caur Krakovu uz Kijevu. Par pilsētas dibināšanas gadu uzskata 1138. Pirms daudziem gadsimtiem šodien rāmā, poētiskā un ainaviski pievilcīgā pilsētiņa bijusi viena no ievērojamākajām Polijā – līdz ar Krakovu un Vroclavu. 13. gadsimtā labklājību apdraudēja tatāru iebrukums. Ar šiem laikiem saistās leģendārā Sandomierzas baznīca, kas ir viens no vecākajiem mūra dievnamiem visā Polijā. Baznīcu 1222. gadā esot sākuši būvēt dominikāņu mūki, kas Polijā ieradušies no Itālijas. Tatāru iebrukuma laikā abats un daudzi mūki tikuši noslepkavoti. Leģenda vēsta, ka viņu dvēseles baznīcu joprojām sargājot, tāpēc arī tā lieliski saglabājusies līdz mūsdienām. Atguvusies no tatāru iebrukuma nodarītajiem postījumiem, pilsēta atkal strauji uzplaukusi un bijusi reģiona centrs no 14. gadsimta līdz Polijas dalīšanu laikmetam, kas aizsākās 18. gadsimta otrajā pusē.

Mūsdienās Sandomierza ir izteikti poliska pilsēta – bagātu kultūrvēsturisko mantojumu, spilgtām krāsām, un dzīves ritmu, kas ir šķietami rāms, bet patiesībā aizrautības piepildīts kā Frederika Šopēna mūzikas melodija. Sandomierzas pievilcības noskaņas kā uz melnbaltiem klavieru taustiņiem izspēlē valdzinošu mājīgumu apliecinošā pilsētvide un ainaviski pievilcīgu apkārtnes panorāma. Sandomierzas panorāma no Vislas puses tiek uzskatīta par vienu no skaistākajiem skatiem visā Polijā.

Bet arhitektoniskais pilsētas simbols ir Opatów vārti – gleznaina arka ar augstu sarkano ķieģeļu torni un vertikālām baltam, rotājošām nišām. Vecpilsētā skatu priecē katras pilsētas klasiskās vērtības – Tirgus laukums, baznīca (tās pamatakmens likts jau 13. gadsimta 20. gados), un vien par gadsimtu jaunākais rātsnams, kas tagadējo renesanses stila izskatu ieguva pārbūves gaitā 16. gadsimtā un vainagojas ar torni, kas rotāts ar iespaidīgu pulksteni. Ir vērts arī izbaudīt atpūtu kādā vecpilsētas āra kafejnīcā, iedzerot poļu gaumē pagatavotu stipru kafiju un krēma kūku kremowku.

Vroclava ir unikāla pilsēta, jo tās multikulturālajā identitātē savijies čehu, poļu un ģermāņu mantojums. Bet saviem viesiem pilsēta dāvā labāko no visām kultūrām: čehisko patīkami atturīgo sirsnību, nesatricināmas pašcieņas pilno harmoniju, ģermānisko sistemātiskumu, sakoptību un pragmatismu un polisko vitalitātes piesātināto kaislību pret dzīvi, kas mīt zem šķietama rāmuma un ļāvusi pilsētai atkal un atkal atjaunot pagātnes varenību un labklājību, lai cik grūti laiki piedzīvoti.

Ir vērts paturēt atmiņā dažus vēstures faktus, lai labāk izbaudītu Vroclavas valdzinājumu. Pilsētu esot dibinājuši čehi jau 10. gadsimtā, par dibinātāju un vārda devēju uzskata Vratislavu I – Bohēmijas karali, no viņa vārda arī pilsēta esot ieguvusi savu pirmo nosaukumu Vratislavia. 1138. gadā Vroclava tika pasludināta par Silēzijas galvaspilsētu. 14. gadsimta pirmajā pusē tā ietverta Čehijas teritorijā, bet 16. gadsimta 20. gados līdz ar visu čehu zemi nonāca Hābsburgu impērijas sastāvā, vēlāk, 18. gadsimtā, atkal mainoties Eiropas robežām, Vroclavā sākās Prūsijas laiki un ietekme. Līdz 1945. gadam Vroclavas iedzīvotāju vidū bija ne mazums vāciešu, un pilsēta vēsturiski pazīstama arī ar vācisko vārdu Breslava. 1945. gadā, Otrā pasaules beigu posmā karadarbība lielu daļu pilsētas burtiski pārvērta drupās, bet pēc kara vācu tautības iedzīvotāji pilsētu bija spiesti atstāt. Te ieradās poļi no citiem valsts reģioniem un no jauna uzbūvēja savu, polisko Vroclavu, kas atdzimusi no Breslavas drupām, patlaban arī ir viena no nozīmīgākajām Polijas pilsētām un oficiāls Lejassilēzijas vojevodistes centrs. Tajā plaši atjaunota vēsturiskā arhitektūra, kas ļauj pilsētas viesiem izjust to, ka Vroclava ir daudzus gadu simtus, ne gadu desmitus sena.

Kā jau daudzās Eiropas pilsētās, kam bijis jāpārvar postījumi, arī Vroclavā mūsdienās jūtama vitalitāte un nesalaužama izturība. Piesaucot to, ka Polijai labi piederas atziņa – šī valsts dāvā ticību, cerību un mīlestību, par Vroclavu jāsaka – šīs pilsētas liktenis ikvienam dod cerību, ka grūti laiki paiet un spoža atdzimšana vienmēr ir iespējama. Lai paņemtu sev Vroclavas optimismu, jādodas uz rajonu, kur aizsākusies pilsētas vēsture – kādreizējo Oderas upes salu, ko dēvē par Ostrów Tumski, kurā dzīvojuši pirmie pilsētas iemītnieki, bet lai izjustu pilsētas skaistumu, jāizpēta trīs Vroclavas identitātes spilgtākās atklāsmes – tilti, torņi un universitāte. Gleznainais 19. gadsimta nogalē būvētais tilts, ko rotā Sv. Jāņa Kristītāja un Sv. Jadvigas figūras, ved tieši uz Ostrów Tumski (Vroclavā kopumā ir vairāk nekā simt tiltu un tiltiņu). Pār salu daudzus desmitus metru pret debesīm slejas baznīcu torņi – Sv. Pētera un Pāvela baznīca, Sv. Jāņa Kristītāja baznīca, kas ir pirmā tipiski gotiskā stila būve Polijā un kuras torņa augstums ir 96 metri. Lielisks skats uz salas torņiem paveras no Grunvaldzkas tilta, kas tā būvēšanas laikā pirms gadsimta bijis garākais vanšu tilts Eiropā, bet mūsdienās joprojām ir garākais tilts Polijā.

Ar labi pamanāmu, vairāk nekā 60 m augstu torni ir ievērojams pilsētas rātsnams, kas atrodas Vecpilsētā, Tirgus laukumā. Rātsnamu, vienu no skaistākajām viduslaiku būvēm Eiropā, ir jāaplūko arī tuvumā. Ieejot tajā, atklājas Vroclavas pilsētas vēsture, ko vēsta Vēstures muzeja ekspozīcija.

Vroclavas pilsētas simbols – Universitātes galvenā ēka – rada iespaidu par patiesu akadēmisko varenību. Izglītības iestāde, no kuras izveidojās universitāte, tika dibināta jau 18. gadsimta sākumā, un šī gadsimta vidū šo aristokrātisko, grezno baroka stila celtni uzbūvēja jezuīti. 1811. gadā tā ieguva universitātes statusu. Protams, savs tornis ir arī universitātei, un to rotā zemeslodes atveids.

Ceļš kalnos, tuvāk debesīm

Jebkurā pasaules malā kalniem piemīt īpaša maģija, un īpaša maģija piemīt arī kalnos kāpšanas rituālam. Nav jau nemaz jāuzkāpj pēc iespējas augstākās virsotnēs, pietiek ar pastaigu pa kalnu takām, lai izjustu kalnu doto spēku, drosmi un enerģiju. Kalni – tā ir mīlestība un piedzīvojums, filozofiska atklāsme un ceļš tuvāk debesīm un pašam sevī. Kalni ļauj iepazīt dabas skaistuma daudzveidību, jo kalnu ainavas ir atšķirīgas gan dažādos gadalaikos, gan diennakts stundās. Varbūt, dzirdot vārdu Polija, asociācija kalnu zeme nav gluži pirmā, kas nāk prātā, bet kalnu Polijā netrūkst. Turklāt tie ir interesanti un iepazīšanas vērti. Polijas kalnos apskatāmi brīnišķīgi ģeoloģiski veidojumi un daudzveidīgi pelēkās krāsas toņi.

Polijas kalnu raksturu var atklāt, ejot uz Szczeliniec Wielki (919 m v.j.l.). Apkārt slejas akmens stabi, niecīgiem kociņiem apaugušas klintis iezīmē ģeometriski precīzas līnijas ainavā un, rāpjoties pāri akmeņiem, izejot klinšu veidotu labirintu, dodoties pa kalnu taku serpentīniem aizvien augstāk un redzot, kā skatam paveras aizvien jaunas ainavas, patiešām šķiet, ka tūlīt, tūlīt būs sasniegtas debesis. Szczeliniec Wielki ietilpst Góry Stołowe nacionālā parka teritorijā. Pirmatnēju, skarbu dabas pievilcību var izjust Oicovas nacionālajā parkā, Polijas dienvidos, netālu no Krakovas. Parkā, kas plešas Krakovas – Čestohovas augstienē, redzamas skulptūras, ko veidojis vējš un klintis – Juras laikmeta kaļķakmens klinšu stabi, ap kuriem varbūt kādreiz arī skraidījusi Juras laikmeta zemes iemītnieki. Polijas kalnu daudzveidība patiks gan poētiski noskaņotiem romantikas mīļotajiem, gan azartiskiem sportisku piedzīvojumu meklētājiem, gan nosvērtiem dabas pētniekiem. Kā mēdz teikt – ikviens atradīs savu kalnu taku, kas aizvedīs tuvāk debesīm, ļaujot, no kalniem nokāpjot, izjust gaišu optimismu, labestību un mūžam neatņemamu pašpaļāvību.

 

Magda Riekstiņa