Lai gan Polija atrodas samērā tuvu mūsu Latvijai, tomēr par piesaistošu, valdzinošu ceļojumu mērķi šī Eiropas valsts kļuva samērā nesen, jo gadiem ilgi poļu zeme asociējās ar daudzām, pa autoceļiem braucot pavadītām stundām, raibi krāsotām degvielas uzpildes staciju fasādēm un visai vienveidīgu preču sortimentu ceļu malās uzslietajos tirdzniecības centros.
Laika gaitā situācija mainījās un pamatotu popularitāti iekaroja Polijas mūsdienu galvaspilsēta Varšava, vēsturiskā romantisma plīvura klātā Krakova, reliģiskā svētvieta Čenstohova, kā arī Gdaņska, ko interesantu padara dažādu kultūru simbioze. Bet pieminētās pilsētas ir tikai maza daļiņa no visa, ko vērts redzēt Polijā, vienā no Eiropas lielākajām valstīm, kurai piemīt izpētes vērta daudzveidība un ļoti iespaidīgas dabas ainavas.
Būt ceļotājam Polijā ir patīkami, jo šajā zemē valda viesmīlība, sirsnība un demokrātiskums. Polijā ikviens ceļotājs jūtas vienlīdz gaidīts, neatkarīgi no tā, vai meklē garīgumu Vigri klostera kompleksā, vēlas baudīt intelektuālu relaksāciju muzejos, nolēmis izpētīt Belovežas gāršas augu un dzīvnieku valsti, grib skaisti atpūsties, izbraucot ar kuģīti pa Mazūrijas ezeriem, vai vienkārši sapņo nogaršot poļu nacionālos ēdienus un iepirkt krāšņos, daudzkrāsainos suvenīrus. Turklāt Polijā viegli var atrast gan ekskluzīvu, izsmalcinātu komfortu, gan arī iztikt ar pavisam pieticīgiem tēriņiem, jo cenas daudzviet nav uzrāpušās augstāk par Latvijas cenām.
Lai iejustos Polijā zemē, kuras spilgtais temperaments izpaužas mazurkas straujajā ritmā, tautastērpu koši sarkano kreļļu un tikpat koši sarkanu zābaciņu koķetajā spilgtumā, visuresošo, mākslīgo ziedu radītajā mūžīgu svētku noskaņā un katoļiem raksturīgajā, optimistiskajā labā brīnuma gaidīšanas filozofijā, pietiek ar dažiem mirkļiem. Un esi kļuvis par savējo!
Baltā torņa pilsēta
Ir vasarīgi silts rīts. Kilometru pēc kilometra abās autoceļa malās ieraugāmi vien zaļojoši koki un krūmi
Rietumu pusē palikusi Bjalistoka jeb Belostoka, senā tekstilrūpniecības metropole, tagadējā Podlases vojevodistesgalvaspilsēta, kas atmiņā iespiedusies ar sakoptiem parkiem, Bjalas upi un taisnām, platām ielām dzīvojamajos rajonos. Dodoties aizvien tālāk uz dienvidaustrumiem, civilizācijas pēdas pagaisušas, un ainava apliecina vien dabas triumfu, ko varētu izteikt ar dziesmas vārdiem «meži, meži, tumšie meži».
Nelielā pilsētiņa Beloveža no mežiem iznirst tik pēkšņi, ka šķiet gluži kā tuksneša cienīga mirāža vai tūristu izklaidei uzbūvēts brīvdabas muzejs. Bet nē, pilsēta ir īsta, ar senām, vēsturiskām saknēm, interesantu, ainaviski pievilcīgu kolorītu un pierobežas apdzīvotajām vietām raksturīgu kultūru simbiozi. Jā, pavisam netālu uz austrumiem no Belovežas atrodas Polijas un Baltkrievijas robeža, kas patlaban ar treknu līniju iezīmēta visās Eiropas Savienības kartēs kā ES austrumu robeža. Striktā robeža, kas nav vis tik viegli šķērsojama kā, piemēram, robeža starp Lietuvu un Poliju, sadala divās daļās arī slaveno Belovežas gāršu. Tieši UNESCO Pasaules dabas mantojuma sarakstā iekļautā gārša ir galvenais pievilcības magnēts, kura dēļ vietējie iedzīvotāji katru gadu redz pa savas pilsētas ielām staigājam daudzus, jo daudzus ārvalstu ceļotājus. Gāršas dēļ arī mēs esam te ieradušies. Pašā Belovežā mājo Polijas vecākā nacionālā parka Park Narodowy w Bialowiezy centrs, kas 2011. gadā nosvinēja 90 gadu jubileju, un no šejienes aizsākas iepazīšanās ar apkārtējām dabas ainavām.
Ciemiņi pilsētā tiek laipni gaidīti. Neraugoties uz agro stundu, durvis jau viesmīlīgi vēris vietējais, tautiska stila krogs Austrumeiropas koka arhitektūras paraugs , un apkārtne smaržo pēc poļu nacionālā ēdiena pīrāgiem. Uz pāris brīvdabas tirgotāju galdiem jau izlikts vietējo suvenīru klāsts, kurā dominē sumbra tēls un balta torņa atveids.
Sumbrus mēs esam apņēmušies sastapt un apskatīt klātienē, turpretī baltais tornis ir nereāla, mistiska celtne un Belovežas vēsturiskā leģenda. Vairākos avotos atrodamas atšķirīgas versijas par to, kas īsti bijis te, gāršas vidū uzbūvētais baltais tornis medību pils, romantiska mīlētāju tikšanās vieta, baznīca, klosteris vai zvanu tornis, toties nav šaubu, ka nosaukums Beloveža tiešām radies no vārdiem Belaya Vezha jeb baltais tornis. Tornis pilsētā gan nav atrodams, toties kopā ar sumbru attēlots pilsētas ģerbonī. Savukārt ģerbonis, loģiski, rotā klasisko suvenīru klāstu T-kreklus, šķīvjus, krūzītes, uzlīmes un arī pudeles ar vietējo alkoholisko dzērienu, ko vietējie vienkārši sauc par zubrovku, bet nenopietni latviskot var teikt, dzēriens, saukts sumbrs.
Lēnā gaitā, veltot pienācīgu uzmanību suvenīriem, mēs sasniedzam informācijas centru, kurā mums pievienojas vietējā pavadone, jo daļa Belovežas nacionālā parka apskatāma vien parka darbinieku pavadībā.
Muzejs un panorāmas vērošana
Pirmā teorētiskā iepazīšanās ar slaveno Belovežas gāršu notiek vietējā muzejā. Tas veltīts gāršas dabas daudzveidībai, ir akadēmiski iekārtots un informatīvā ziņā ārkārtīgi bagātīgs. Laiks muzejā, aplūkojot četrkājainos un spārnainos gāršas iemītniekus, kā arī pētot augu valsti un ielūkojoties Belovežas pagātnē, paiet nemanot. Noslēpumainā baltā torņa vārdā nosauktās apdzīvotās vietas vēsture sniedzas līdz 15. gadsimtam. Jau kopš tā laika līdz pat 20. gadsimta sākumam, Beloveža bijusi medību centrs. Par piemērotu vietu medībām Belovežas gāršu uzskatījuši gan Polijas-Lietuvas valsts karaļi, gan vēlāk, pēc Polijas-Lietuvas sadalīšanas, Krievijas cari. Viens no pilsētas slavenākajiem vēstures pieminekļiem ir smilšakmens obelisks, kas liecina, ka 1752. gadā gāršā medībās devies karalis Polijas karalis Augusts III. Līdz mūsdienām saglabājies arī izsmalcināts 19. gadsimta koka arhitektūras brīnums ap 1845. gadu būvētā medību muiža.
Lielisks skats uz Belovežu un apkārtni paveras no muzeja kompleksā uzbūvētā panorāmas vērošanas torņa. Kā vietējie stāsta, no torņa iespējams ielūkoties Baltkrievijā. Robežlīnija gan, vērojot panorāmu, nav samanāma, vien gāršas koku galotnes un ezeri, kas izdaiļo ainavu. No skatu torņa skaidri redzams, ka gārša Belovežu savā zaļajā gredzenā ieskāvusi cieši jo cieši, un patiess ir muzeja darbinieku apgalvojums, ka viņu dzīve norit meža vidū.
Cilvēku nemainīta dabas ainava
Gārša mūs interesē vairāk par visu pārējo Belovežu, un no muzeja mēs dodamies dabā. Pavadonei sekojot, pa ikdienā slēgtiem vārtiņiem iekļūstam gāršas daļā, ko stingrs dabas liegums sargā no negaidītiem apmeklētājiem. Jālaužas cauri brikšņiem gan nav, un tas arī netiktu pieļauts no dabas aizsardzības viedokļa, ciemiņiem iekārtotas pastaigu takas un īpaši veidotas laipas purvaināko vietu apskatei.
Belovežas gāršas unikalitāte slēpjas faktā, ka te nav samanāma civilizācijas klātbūtne, un augu valsti cilvēki, atbilstoši savai gribai un interesēm, nekad nav mainījuši. Nacionālā parka darbiniece uzsver, ka gāršas koki nav tikuši izcirsti, kā arī nav stādīti. Daba te netraucēti dzīvo savu dzīvi, izpaužoties neierobežotā, mākslinieciskā brīvībā! Te redzamas apbrīnojami leknas papardes un, kur vien raugāmies, ieviesušās zaļas sūnas, te kuplo majestātiski ozoli un ērti jūtas gleznainie skabārži. Gigantiskie, vismaz divus gadsimtus senie koki met ēnu, ļaujot izlauzties cauri mūžīgajai krēslai tikai dažiem saules stariem, kas rotaļājas uz kritušo koku stumbriem.
Poļiem it visās apskates vietās raksturīgs tas, ka viņiem svarīgi šķiet pieminēt savu vēsturi. Arī mūsu pavadone aizved pie simtgadīgu koku ieskautas piemiņas zīmes, kas vēsta par to, ka, tāpat kā daudziem Eiropas reģioniem, arī Belovežai ir savs traģiskais stāsts, kas saistīts ar Otrā pasaules kara gadiem. Gārša 20. gadsimta četrdesmito gadu sākumā pārtapusi par kaujas lauku, kurā patriotiskie poļi, vienlīdz naidīgi noskaņoti pret abām kā padomju, tā vācu okupācijas varām sīksti cīnījās ar abām iekarotāju armijām, pastāsta mūsu poļu pavadone. Pēc Otrā pasaules kara Polijas un Padomju savienības teritorijā ietilpstošās Baltkrievijas robeža novilkta tā, ka poļu pusē esošais nacionālais parks, kura platība pārsniedz 10 000 ha, ietver tikai aptuveni vienu desmito daļu no iespaidīgajiem Belovežas mežiem. Balkrievijas pusē esošās Belaveskaya Pushcha teritorija ir gandrīz 12 reižu lielāka. Ar baltkrievu Belovežas gāršu saistās starptautisko attiecību jomā nozīmīgs notikums, ko dēvē par pagrieziena punktu Austrumeiropas liktenī. Tieši tur 1991. gada 8. decembrī noslēdza Belovežas vienošanos, kurā tika atzīts, ka Padomju savienība faktiski beigusi pastāvēt.
Patlaban poļiem un kaimiņiem baltkrieviem esot draudzīgas kaimiņattiecības. Poļu nacionālā parka darbiniece teic, ka ar baltkrievu kolēģiem sadarbojoties, regulāri apmainoties dabas pētniecības un aizsardzības pieredzē, bet par politiku gan ar kaimiņiem labāk nerunāt.
Slavenie sumbri
Belovežas nacionālā parka simbola godā esošajiem sumbriem ierīkots īpaša teritorija, kurā lopiņi rāmi ganās, ar visu savu būtību izstarojot spēku, pamatīgumu, stabilitāti. Nav jau brīnums, jo sumbrs tiek atzīts par Eiropas lielāko un smagāko sauszemes iemītnieku, tā svars vidēji esot ap 500 kg, bet varot sasniegt pat 900 kg.
Sumbru aizsargāšana Belovežas gāršā sākusies jau 16. gadsimtā. Pirms nepilniem simts gadiem gāršā saskaitīti 785 sumbri, bet, kā uzsver nacionālā parka gide, sumbriem liktenīgs izrādījies Pirmais pasaules karš, kad vācu armija sumbrus iznīcinājusi pragmātiskos nolūkos, lai iegūtu gaļu un ādu. Karu pārcietuši tikai daži sumbri, bet pēdējais gāršas sumbrs esot gājis bojā 1919. gadā no kāda malumednieka lodes.
Līdz ar dabas aizsargājamās teritorijas nodibināšanas sākusies sumbru populācijas atjaunošana, kas vainagojusies panākumiem, un Belovežas gārša atkal var lepoties ar saviem sumbriem. Tomēr sumbrs joprojām ir sargājams dzīvnieks, ierakstīts Pasaules Sarkanajā grāmatā.
Rūpīgi lolotie dzīvnieki apmeklētājus uztver nesatricināmā mierā un raugās ar skatienu, kas it kā saka: Nu atbraucāt ciemos? Nu labi, skatieties, skatieties! Sumbrs nav nekāds bezrakstura mīļdzīvnieks, cepumus no atnācējiem necenšas izdiedelēt, sumbram piemīt pašcieņa, un, šķiet, dzīvnieki labi apzinās, kurš, šeit, Belovežas nacionālajā parkā ir galvenais. Jo, gadu no gada sumbrus lūkoties gāršā sabrauc gan poļu skolēni mācību ekskursiju dienās, gan dabas pētnieki, gan ārvalstu ceļotāji.
Jāņu svinības Belovežas stilā
Atgriežoties civilizētajā 21. gadsimta pasaulē no gāršas ēnainās vides, vērts brīdi veltīt pašai Belovežai. Dārzos iegrimušās pilsētas ielās rindojas nepretenciozas privātmājas. No vēsturiskās apbūves Belovežā saglabājusies Sv. Nikolaja pareizticīgo baznīca, kuras kupoli spoži mirdz pret zilajām debesīm. Dievnams, kas celts no rudiem ķieģeļiem, mūsdienās pārsteidz ar mākslinieciski augstvērtīgo interjeru un neviltota garīguma noskaņu. Vēsturisko Belovežu prezentē arī 19. gadsimta nogalē izveidotas angļu stila parks, kas šodien ir populāra pilsētas iedzīvotāju pastaigu vieta.
Tomēr pilsētas pievilcības pamatā vairāk par vizuāli baudāmajām arhitektoniskām kvalitātēm ir iemītnieku optimistiskā pasaules uztvere. Belovežā mājo aptuveni 2000 iedzīvotāju, un cilvēki te viesmīlīgi un sirsnīgi. Turklāt vietējie labi saprot, ka plašie viesu pulki ir svarīgs ienākumu avots, turklāt atšķir Belovežu no daudzām citām Polijas ziemeļaustrumu mazpilsētām. No pavasara līdz rudenim par nelielu viesnīcu pārtop neviena vien Belovežas privātmāja, zem Polijai raksturīgām spilgtām nojumēm norit brīvdabas tirdzniecība un tiek organizēta arī jautra kultūras dzīve.
Tieši tajā jūlija vakarā, kad esam Belovežā, te tiek svinēta Noc Kupały jeb Jana (Ivana) Kupalas svētki. Belovežā tie izpaužas kā jautrs poļu un baltkrievu tradīciju mikslis, kas vēsturiski gan radniecīgs mūsu Līgo svētkiem un Jāņu svinībām. Kupalas svētku pamatā ir vasaras saulgriežu rituāli, kuros iederas ugunskuru kurināšana, dziesmas, vainagu novīšana, iemešana un peldināšana vietējā Narevkas upītē. Kā jau svētku laikā pieklājas, Belovežas centrā notiek arī plašs gadatirgus, kurā nopērkams viss, sākot no ceptām desām līdz poļiem tik mīļajiem mākslīgajiem ziediem un spilgti apgleznotajiem traukiem. Un, protams, teju vai katram tirgotājam piedāvājumā ir visdažādākā lieluma sumbru figūriņas.
Ūdens pasaules skaistums
Poliju pamatoti var dēvēt par ezeru zemi, jo tās teritorijā izvietojušies ap 6000 ezeru. Eiropā poļu zemi ezeru skaita ziņā pārspēj vien Somija. Tāpēc pamatots ir apgalvojums, ka, ja Polijā neesi braucis ar kuģīti pa ezeriem un kanāliem, tad jau pa īstam neesi Polijā nemaz bijis.
Viens no skaistākajiem ezeru kruīziem ved no Mikolajkiem līdz Gižicko. Mikolajki ir bezgala šarmanta un jauka Polijas kūrortpilsēta, kas atrodas pa vidu starp Mikolajkas un Talti ezeriem, netālu no valsts lielākā ezera Šniardvi, kura platība pārsniedz 100 kvadrātkilometrus. Mikolajki tiek dēvēti ne tikai par Mazūrijas reģiona Venēciju, bet arī par Mazūrijas vasaras galvaspilsētu. Un tas ir pamatoti, jo Mikolajkos var ļauties bezrūpīgai vasaras svinēšanai balto smilšu pludmalē vai plašajā promenādē, kur ūdens malā rindojas brīvdabas kafejnīcas un suvenīru tirgotavas.
Mikolajku arhitektūrā poliskā krāsainība savijusies ar prūšu laiku askētismu un ģeometriski precīzajām līnijām. Spilgtās, raibās nojumes piestiprinātas pie ēkām ar rudiem dakstiņu jumtiem. Kafejnīcu piedāvājumā atrodama gan poļu iecienītā ogu un magoņu maize, gan uzmundrinoši stipra melnā kafija, gan šokolādes dzēriens un, neiztrūkstoši, saldējums, bet suvenīru klāstā dominē dzintara rotas no sīkiem nieciņiem līdz īstiem mākslas darbiem. Vasaras svinēšanas noskaņu pastiprina ziedu kompozīcijas un optimistiski krāsainais ietvju segums. Mikolajkus iemīļojuši gan paši poļi, gan dažādu ārvalstu viesi, jo te valdošā gaisotne ir demokrātiska, nepretencioza un viesmīlīga, bez snobisma un īpašām ambīcijām.
Brauciens ar kuģīti no Mikolajkiem līdz Gižicko ļauj vērot gan līksmus atpūtniekus, kas ezera piekrastes kempingos sabraukuši ar savām automašīnām-vasarnīcām uz riteņiem, gan fanātiskus makšķerniekus, gan jahtu baltās buras, gan sportiski noskaņoto ūdens stihijas mīļotāju laivas. Tā kā Polija ir zeme, kur akceptēts tiek gan sabiedriskums, gan noslēgtība, tad uz kuģīša var ātri atrast interesantus sarunas biedrus, bet arī var ļauties ezeru valstības ainavu vērošanai klusējot.
Gižicko, atšķirībā no Mikolajkiem, mūsdienās ir tipiska poliska pilsēta ar raibi raibu atrakciju parku ezera piekrastē, dzīvojamo ēku arhitektūru poļu gaumē un plašiem tirdzniecības centriem. Arī šī pilsēta tiek dēvēta par Venēciju, jo kuģu ceļš, kas savieno divus ezerus, ir māju ieskauts, un vietējie iedzīvotāji to šķērso pa gājēju tiltiņu, no tā draudzīgi pamājot kuģīša pasažieriem.
Visai kolorīts brauciens ar kuģīti iespējams pa Augustovas kanāliem, kas ir daļiņa no daudzus desmitus kilometru garās kanālu sistēmas, kas tika projektēta 19. gadsimta divdesmitajos, trīsdesmitajos gados, lai savienotu Vislas upi ar Baltijas jūru. Ambiciozais plāns gan pilnībā neīstenojās, tomēr Augustovas kanāls tiek uzskatīts par inženierzinātņu pieminekli un patlaban kļuvis ļoti populārs ceļotāju vidū.
Izbrauciens ar kuģīti sākas pašā, parkiem bagātās un rāmās kūrortpilsētiņas Augustovas centrā, un ļauj ieraudzīt interesantās slūžas, kas regulē ūdens līmeni. Īpašā atrakcija ekskursantiem ir došanās ar kuģīti uz mazu saliņu, kurā iemitinātas kazas, bet, kuģītim apstājoties, notiek kazu-Robinsonu barošana.
Tālāk ceļš ved uz Rospudas ieleju, kas slavena ar poētiskajām ainavām: krāšņām, daudzkrāsainām ūdensrozēm šī reģiona simbolu un baltajiem gulbjiem, kur peld piekrastes līcīšos pa vidu starp ūdensrožu ziediem.
Vizinoties kuģītī pa ezeru, upju un kanālu viļņiem, labi iederas arī mūzikas klausīšanās. Jāsaka, muzikālā fona izvēlē poļi parasti demonstrē apbrīnojamu patriotismu un piedāvā ceļotājiem klausīties savas populārās dziesmas, kurās jaušams viņu nācijas raksturs sirsnīgs, dzīvespriecīgs un brīžiem mazliet bezrūpīgs.
Iedvesmas avots
Ezera krastā atrodas arī gleznainais Vigri klostera komplekss. Tur iespējams gremdēties meditācijā, izjust garīguma klātesamību un aizmirst par 21. gadsimtā valdošo steigu un skaļumu, jo laiks Vigri ezera krastā, nošķirtībā no lielām pilsētām un noslogotiem autoceļiem, rit lēni un nesteidzīgi. Klusuma ieskautais, baltais klostera komplekss ezera malā uzbūvēts jau 16.-17. gadsimta mijā, bet šodien simboliski atklāj Polijas identitāti. Pie klostera kompleksa izvietojies visdažādāko, spilgto reliģiska un laicīga rakstura suvenīru tirdziņš. Apkārtējā ainavā dominē baltais zvanu tornis, kas sleja augstu pār ezera piekrastes koku galotnēm. Klostera baznīca lepojas ar greznu interjeru, krāšņām kapelām un septiņiem altāriem, kas atgādina par laiku, kad te saimniekoja kamaldiešu mūki. Uz ienācējiem nolūkojas gadsimtus piedzīvojuši svētie un šķiet, ka visu cilvēku gan ticīgo, gan neticīgo lūgšanas, kas izteiktas šajā dievnamā, sasniedz debesis, jo noskaņa te tiešām mierpilna un pārpasaulīga.
Poļi mēdz teikt, ka iedzimtā ticība, ka tam, ka brīnumi notiek, lūgšanas materializējas un cerības īstenojas, ir viņu nācijas dzīvesprieka un izturības pamatā. Un tas iedvesmo arī Polijas ciemiņus!
Tāpat kā iedvesmo arī Polijas dabas harmoniskās ainavas!
Eva Lapiņa