Lisabonā nonākam ap pusdienas laiku. Ir saulaina un ļoti silta marta diena, un agrais, sniegoti aukstais Rīgas rīts zibenīgi pārvēršas tālās un neskaidrās atmiņās.
Demokrātiskā kulinārija
Pirmie iespaidi par Portugāles galvaspilsētu tiek gūti, vērojot garām traucošos bulvārus un neskaitāmos pieminekļus pa autobusa logu, un, lai gan nav īstas pārliecības, ka esam nokļuvuši centrā, tomēr abi ar Jāni alkatīgi metamies ārā no autobusa, lai ātrāk ienirtu saulainajā pilsētas vidē. Un aicinošā izjūta ir bijusi nemaldīga. Esam izkāpuši krietnu gabalu no tās vietas, kuru varētu dēvēt par pilsētas vēsturisko centru, un lēnā solī dodamies virzienā uz centru. Bulvāru eklektiskā arhitektūra pārsteidz ar savu krāšņumu un grandiozitāti, palmas un mandarīnu koku zaļums un augļu pārpilnība rada mūžīgās vasaras iespaidu, lai gan vēlāk uzzinām, ka vēl iepriekšējā dienā pilsētā nepārtraukti lijis lietus un paši portugāļi ir pārsteigti par šādu strauju laika apstākļu maiņu.
Nolemjam atrast kādu nelielu krodziņu, kur varētu iepazīt portugāļu kulinārijas sniegumus. Vienkārši, bet pārliecinoši. Kā jau visur, arī šeit uz centrālās ielas greznojas lieli un krāšņi restorāni, bet ne jau tā mēs esam iedomājušies mūsu pirmās pusdienas Lisabonā. Vai tad maz dzirdēts par brīnišķīgajām plaša profila kafejnīcām, kurās atklājas īstā portugāļu sadzīves sāls iedzimts egalitārisms (vienlīdzība) un sirsnīga, pretimnākoša vienkāršība. Iegriežamies šaurā sānieliņā, kura ved augšup vienā no daudzajiem pakalniem, uz kuriem izvērsusies Lisabona, un, sekojot kādas portugāļu meitenes laipnajiem norādījumiem, nonākam dīvainā iestādē, kuru varētu pielīdzināt padomju laiku kulinārijai. Bet ir būtiska atšķirība tām kulinārijām raksturīga bija snauduļojoša, garlaicības mākta pārdevēja un atbilstoši miegaina atmosfēra, tad šeit dzīve sit augstu vilni. Cilvēki šeit stāv pie letes, sēž pie galdiem un uz palodzēm, jautri čalo un līksmi tiesā savu pusdienu tiesu, kura, neatkarīgi no tā, kas tieši iekļauts ēdienkartē, tiek servēta seklās vai mazāk seklās metāla bļodiņās, kuras nedaudz atgādina armijas kantīni. Ar zināmām valodnieciskām grūtībām vienojamies ar pārdevēju, ka zupa un gaļas maizes būtu vispiemērotākais šā brīža prasībām. Un garšas kvalitātē vilties nenākas. Kopš šīs pirmās ēdienreizes apaļā maizīte ar tai pa vidu iestumto sulīgo gaļas šķēli kļūst par mūsu ikdienas obligāto rituālu visa ceļojuma laikā.
No romānikas līdz karnevālam
Paēduši, dodamies tālāk apzināt pilsētu. Katrs nākamais skvērs atklāj jaunus pilsētas apvāršņus, un drīz jau esam nonākuši upes krastā, kuras otrais krasts, kā izrādās, nes citu vārdu un ir atsevišķa pilsēta Setabala. Šo, galvenokārt kūrorta zonām bagāto pilsētu mums apmeklēt izdosies vienīgi ceļojuma beigās, apmetoties Costa di Caprica kempingā. Bet šobrīd, sēžot pasažieru prāmja ostas mola galā, mūsu skatienam paveras lieliska pilsētas ainava, un gluži vienkārši ir izvēlēties nākamo īpašu uzmanību pelnījušo celtni, kuru jādodas aplūkot tuvāk nokalnē dižojas romāniska katedrāle. Pārsteigumu izraisa vienkāršība, ar kādu veidots katedrāles interjers. Izņemot smalkiem kokgriezumiem rotāto altāri, nekādus citus dekora elementus šeit pamanīt nevar. Cita aina paveras, ieejot slēgtās galerijās, kuras apjozušas kādreizējā klostera pagalmu. Tur apbedīti viduslaiku Portugāles varenie aristokrāti, garīdznieki un arī pa kādai vienkārši sērojošai jaunavai. Lielāko daļu akmens sarkofāgu vāku rotā skulpturāli tēli, kuru acis sastingušas vēro, kā palēnām izbalē galerijas griestu kādreiz krāšņie gleznojumi.
Lai gan sākotnēji šķiet, ka pilsētas reljefs ir vienīgi mēreni kalnains, tomēr pēc četru stundu neatlaidīgas staigāšanas palūkojoties uz Svētā Žao pili kalna virsotnē, nevilšus rodas sajūta, ka noteikti daudz interesantāk būs tuvāk iepazīt šo arhitektūras pieminekli nākamās dienas rītā. Un taisnība vien izrādās, jo agri nākamās dienas rītā nokļūstot pilī, mums izdodas ne vien izstaigāt pils kompleksu, bet arī novērot saullēktu, kas, jāatzīst, kļūst par vienu no ceļojuma skaistākajiem iespaidiem.
Vakarā pilsētas iedzīvotāji nolēmuši nodoties ikgadējā karnevāla svinībām. Nelieliem pulciņiem jaunieši virzās augšpilsētas virzienā, un nolemjam tiem pievienoties. Sākumā šķiet, ka nekas īpašs nenotiks cilvēku plūsma ir reta un galvenokārt izklīst pa mazākām vai lielākām kafejnīcām mazo ieliņu labirintos; bet vēlāk, kad sastopam mūsu portugāļu draugus, atklājam, ka nepilnu piecu minūšu gājiena attālumā no vietas, kur līdz šim dīki sēdējām āra kafejnīcā ar skatu uz strūklaku un klausījāmies kāda itāļu studenta stāstījumā par kāda vietējā mākslinieka avangardista gaitām, mutuļo patiesi neprātīga jautrība. Izejot cauri kādai XVIII gs. arkai, nonākam uz ielas, kura visā tās pārskatāmajā garumā ir pārpildīta ar dažāda gadu gājuma, krāsas un skaidrības pakāpes jauniešiem, kuri visi cits caur citu dzied, klāsta jokus, smejas, kvēli strīdas un, protams, dzer alu. Vēl gaisā jūtama īpatnēja smarža, kas liek pievērst uzmanīgāku skatienu apkārt stāvošajiem smēķētājiem.
Kad jāatbild par Buša grēkiem
Visvairāk pārsteidz ārkārtīgi draudzīgā attieksme: ja arī kaut kur dzirdama aizkaitinātāka balss intonācija, tad tā norāda tikvien kā uz saasinātu momentu disputā par bieži vien visneiedomājamākajām tēmām. Tā man, piemēram, kādā krodziņā sēžot un klausoties divu ģitāristu priekšnesumā, nācās iesaistīties spēji uzliesmojušā un asā diskusijā par ASV politiku Tuvajos Austrumos, kurā man kā angliski runājošajai personai tika pārmesti vēl Dž. Buša vecākā grēki... Pats uzjautrinošākais šajā situācijā bija tas, ka politiskās diskusijas aizsācējas un uzturētājas bija divas ne vairāk kā četrpadsmit gadus vecas portugāļu meitenes.
Nākamais rīts mūs sagaida ar biezu, no Atlantijas okeāna nākušu miglu, kas pilnībā pārklājusi pilsētu, un pilsētas laukumos redz klīstam vienīgi nelielus pulciņus marokāņu, kuri acīmredzot vai nu vēl turpina naktī uzsāktās gaitas, vai arī mēģina nonākt mājās pēc vētrainās uzdzīves. Pilsēta ir miegaina un klusa. Apskaužamais dienvidnieciskais miers iespaidojis pat makdonalda ēstuves darba stilu, un pat vēl stundu pēc darba laika sākuma (kas lieliem cipariem dižojas uz ieejas durvīm) neviens negrasās apgrūtināt sevi ar apmeklētāju uzņemšanu. Šķiet, ka arī muzejus apmeklēt šodien nav vērts. Savukārt zināma dzīvība jaušama augšpilsētas katedrāles apkārtnē pa stāvajām ieliņām nepārtraukti joņo mikroautobuss, kurā sēdošā meitene caur čerkstošu skaļruni kaut ko aizrautīgi stāsta vēl aizmigušās pilsētas aizvērtajiem namu logiem. Nedaudz izklausās pēc padomju laiku aģitācijas brigādes darba. Ievērojot manas ārkārtīgi vājās portugāļu valodas zināšanas (kas tobrīd sastāv galvenokārt no iepriekšējā vakarā apgūtām pamatfrāzēm), saprast nav iespējams neko, tamdēļ nolemjam empīriski pārliecināties par aicinājuma mērķi un sekojam mikroautobusa virzībai.
Un nonākam kādā laukumā, kur, izrādās ir izvērsies Latgalītes stila krāmu tirgus. Šeit tirgojas gan latīņamerikāņi, gan marokieši, gan arī paši portugāļi un piedāvājums ir neaptverami plašs: no Marksa un Engelsa kopotiem rakstiem līdz eksotiskās krāsās izaustām drēbēm un dažādiem visneiedomājamākajiem krāmiem. Nolemjam šeit vēlreiz atgriezties mūsu ceļojuma beigās, lai tad arī izvērtētu mūsu tā brīža pirktspējas samērību ar vēlamo izstrādājumu cenām.
Roka rags
Dienai pakāpeniski iesilstot, palēnām pārvietojamies centrālās piepilsētas stacijas virzienā, lai dotos tālāk uz Roka ragu, tādējādi uzsākot mūsu Portugāles lielo tūri. Jāatzīst, ka jebkurš individuālais ceļotājs šeit var bez raizēm paļauties uz vietējā sabiedriskā transporta pakalpojumiem burtiski katra apdzīvota vieta ir lieliski savienota gan ar lielākām pilsētām, gan arī ar dažādas nozīmes tūrisma objektiem. Bez tam, patīkams pārsteigums ir transporta salīdzinoši zemās biļešu cenas.
Lai nokļūtu līdz Roka ragam vistālāk uz Rietumiem izvirzītajam Eiropas ģeogrāfiskajam punktam , izvēlamies piepilsētas vilcienu, kas mūs pusstundas laikā nogādā Sintrā (senā Portugāles valdnieku ārpilsētas rezidencē), un tālāk mēs ceļu turpinām ar īpašu autobusu, kurš savieno Sintru ar Roka ragu. Ceļš vijas starp aptuveni 300 400 metrus augstiem pakalniem, un mans ceļabiedrs, kurš vēl nesen bija pamanījies Monblānu nodēvēt par to sniegaino kalnu, iekrampējas priekšējā sēdekļa atzveltnē un tramīgi vēro, kā autobusa vadītājs džigita cienīgā braukšanas manierē traucas pa serpentīna ceļu arvien augstāk, tuvojoties okeānam pieguļošajam kalnu plato. Arī vietējo ciematu iedzīvotāji, šķiet, pazīst šo pārgalvīgo braucēju uz māju lieveņiem sēdošās portugāļu sievas velta autobusam tramīgus skatienus, uz visām pusēm bēg suņi, zosis un kaķi... Pēc pusstundas izbaiļu un mēs esam nonākuši pie Roka raga. Jau no tāluma ir pamanāma augsts bākas tornis un blakus tam marmora stēla (vertikālas akmens zīmes) ar iekaltām ģeogrāfiskajām koordinātām. Cilvēku šeit netrūkst, un, tā kā tūrisma sezona vēl nav īsti sākusies, tad klints malā galvenokārt pulcējas paši portugāļi, kuri ar savām ģimenēm ir izbraukuši baudīt saulaino brīvdienu pie dabas krūts.
Izkāpjot no autobusa, izdzirdam dīvainu skaņu kas atgādina attālu artilērijas kanonādi, un kas nerimtīgi dārdina aiz klints kraujas. Atlantijas okeāns mūžīgi nerimstošs, nepārskatāms, neaptverami milzīgs plešas mūsu priekšā, dziļi iegrauzies aptuveni 100 metru augstās klints pakājē. Skatoties no kraujas augšas, dārdošo viļņu īstenais spēks un augstums vēl liekas mērens, bet šis maldīgais iespaids pilnībā zūd, kad pa šauru klints taku nokāpjam līdz pašam okeāna krastam. Sēžam uz klints bluķa un vērojam mūsu acīm atklājušos stihiju. Un nevilši rodas jautājums: ko tad īsti nozīmē vētra okeānā, ja tas ko mēs šobrīd aizrautīgi baudām, ir tikai viegla pēcpusdienas viļņošanās? Ēdam no mājām paņemto rupjmaizi ar tūristu brokastīm, dzeram portugāļu alu un mēģinām izžāvēt bikses, kuras ir pilnībā samirkušas pēc pirmā mēģinājuma pārbaudīt ūdens temperatūru milzīgs vilnis pamanās notvert mūs, pirms vēl paspējam izlēkt krastā, un apšļāc no galvas līdz kājām. Ūdens tomēr vēl ir pārāk auksts. Peldēsimies nākamreiz.
Andris Geidāns
8.aprīlis