Lisabonas reģiona pievilcību veido Santaremas mirdzošām flīzēm klātās māju fasādes, svētvieta Fatima, kontrastiem bagātā okeāna piekraste, apburošā Sintra, gotikas triumfs Bataljā, šarmantā Obiduša, romantiskā Alcubasa, bet viskrāšņākā pērle šajā daudzkrāsainajā gliemežnīcā, protams, ir Portugāles galvaspilsēta Lisabona - spilgta, valdzinoša un neaizmirstama.
Santarema -ažuležu, vērši un Brazīlijas atklājējs
Gleznainā Santarema, kas piekļaujas Težu upei, ļauj ielūkoties Portugāles sirdī, jo te satopamas trīs Portugālei raksturīgas iezīmes, var sacīt, pat simboli. Pirmā ir saistīta ar arhitektūru: pastaiga pa Santaremas centra ielām ir apgleznotu flīžu izstādes apskate, jo te daudzas mājas klātas ar mirdzošām, greznām flīzēm, ļaujot ieraudzīt, aptaustīt un izpētīt, kas tad īsti ir tas, ko Portugālei veltītajos ceļvežos
dēvē par ažuležu. Ideju pārklāt māju fasādes ar apgleznotām flīzēm Portugāles teritorijā ieviesa mauri, un tiek uzskatīts, ka nosaukums ažuležu (portugāļu valodā: azulejo) ir cēlies no vārda zils" (azul nozīmē "zils" portugāļu valodā, bet tiek uzskatīts, ka šis vārds ir cēlies līdzīga mauru valodas vārda). Flīžu rūpnieciskā ražošana Portugālē aizsākās jau 16. gadsimtā un ir populāra joprojām. Flīžu zīmējumi mēdz būt ļoti atšķirīgi. Santaremā daudzas mājas klāj flīzes, kas apgleznotas ar ziedu motīviem, kā arī ar dažādiem ģeometriskajiem ornamentiem, bet pašā pilsētas centrā atrodas tirgus paviljons, kura ažuležu ir hronikas nozīme: te iespējams ieraudzīt ainas no Santaremas vēstures un arī nākamā Portugāles simbola, kas ir saistīts ar Santaremu, proti, vēršu cīņu attēlojumu. Mūsdienās pilsētā atrodas plaša arēna, kurā joprojām notiek vēršu cīņas. Tāpat kā kaimiņvalstī Spānijā arī Portugālē vēršu cīņām ir dziļas, vēsturiskas saknes. Paši portugāļi gan uzsver, ka, atšķirībā no spāņiem, viņu vēršu cīņas ir daudz humānākas, jo arēnā nenotiekot vis kauja uz dzīvību vai nāvi, bet vienkārši veiklības un izveicības sacensība.
No tirgus paviljona, paejot garām krāšņiem dekoriem rotātai baznīcai, pa gājēju ieliņām, ko ietver mājas, kuru fasādes ne tikai klātas ar apgleznotām flīzēm, bet arī izgreznotas rotaļīgi smalkiem balkoniņiem, mēs nonākam pie pieminekļa Pedro Alvaresam Kabralam - portugāļu jūrasbraucējam, kurš 1500. gadā sasniedza Brazīliju, atklājot to Portugālei. Netālu atrodas baznīca, kurā apskatāms viņa kapakmens. Ilgus gadus Brazīlija bija administratīvi saistīta
ar Portugāli, vēlāk gan tā kļuva par pirmo koloniju, kas proklamēja neatkarību no Portugāles, bet arī mūsdienās ekonomiskās saites un kultūras sakari starp Portugāli un Brazīliju ir ļoti cieši. Turklāt portugāļu valodai joprojām ir nozīmīga loma Brazīlijā un San-Paulu tiek dēvēta par lielāko pilsētu pasaulē, kuras iedzīvotāju oficiālā saziņas valoda ir portugāļu valoda.
Santaremā pie daudziem namiem redzams uzraksts Vende-se" (portugāļu valodā: tiek pārdots). Iemesls ir tas, ka daudzās ģimenēs nekustamais īpašums nodots mantojumā no paaudzes uz paaudzi, un šolaiku portugāļi, kas nevēlas nodarboties ar nekustamā īpašuma apsaimniekošanu, mēģina atrast mantojumam pircējus. Spriežot pēc tā, ka uzraksts vende-se" Portugālē ieraugāms ļoti bieži, piedāvājums ir plašs. Ja mūža sapnis ir mirdzošām flīzēm klāta māja Portugālē var sākt interesēties par cenām.
Izejot cauri vecpilsētai, mēs nonākam skvērā, no kura paveras brīnišķīgs skats uz Težu upi, kas plūst gar Santaremu, tālāk turpinot ritējumu uz Lisabonu un uz Atlantijas okeānu.
Fatima - Portugāles simbols un svētvieta
Mēdz teikt, ka Portugāles iedzīvotāju intereses izsaka trīs F: fado, futbols, Fatima. Fado ir portugāļu mūzikas žanrs, ar ko iepazīsimies Lisabonā, par futbolu viss skaidrs, bet kāpēc Fatima? Atbilde meklējama katolicismā. Fatima, šī pilsēta ar austrumniecisko vārdu, ir ne tikai Portugālē, bet arī visā katoliskajā pasaulē pazīstama svētvieta. Turklāt Fatima ir vieta, kas jebkuram, tur nonākušam ceļotājam, neatkarīgi no reliģiskās pārliecības, liek uzdod sev jautājumu: Vai es ticu augstākam garīgam spēkam, vai es ticu Dievam, Visumam, kādai pārpasaulīgai būtnei, kas nav uztverama piecām maņām, bet kurai var pietuvoties, ejot garīgo meklējumu ceļu?" Jo Fatima nav vienkārši kārtējais, arhitektoniski iespaidīgais dievnams vai arī baznīcas amatpersonu uzturēšanās vieta. Fatimas svētums un sakrālais statuss ir pamatots ar brīnumu. Te 1917. gadā trīs vienkārši lauku bērni, aitu ganiņi Lūsija, Žastīna un Fransišku piedzīvojuši Vissvētākās Jaunavas Marijas vairākkārtēju parādīšanos: pirmo reiz 13. maijā un tā vēl vairākas reizes līdz rudenim. Pasaulē plaši zināmi ir arī Dievmātes trīs Fatimā izteiktie pareģojumi, ko Dievmāte atklājusi Lūsijai. Pareģojumi gan tiek tulkoti ļoti dažādi ...
Portugālē katolicismam ir ļoti liela nozīme, bet mūsdienās valsts nereglamentē indivīda reliģisko pārliecību. Ticēt vai neticēt ir katra paša izvēle. Kā stāsta paši portugāļi, mūsdienās skolās vairs netiek mācīta ticības mācība un netiek arī īpaši uzsvērtas katoliskās tradīcijas. Jāsaka gan, Fatimu par brīnumainu vietu uzskata arī tie portugāļi, kuri nebūt nav aizrautīgi baznīcas apmeklētāji, bet patiesi katoļticīgajiem Fatima ir ļoti būtiska svētvieta, apliecinājums dievišķajai žēlastībai un Vissvētākās Jaunavas Marijas īpašai labvēlībai pret portugāļu nāciju. Mūsu grupas pavadone, portugāliete Patrīcija stāsta, ka ļoti bieži portugāļi, kas nav īpaši reliģiozi, uz Fatimu dodas varbūt pāris reižu mūžā, īpaši grūtos brīžos, cerot, ka šajā vietā debesīm raidītas lūgšanas tikšot uzklausītas.
Sākot Fatimas iepazīšanu, mēs ieejam 1928. gadā būvētajā baznīcā. Tajā apglabāti Dievmātes brīnumaino parādīšanos piedzīvojušie bērni, no kuriem tikai Lūsija nodzīvoja ilgu mūžu. Baznīca lepojas ar bagātīgi dekorētu interjeru un 65 m augstu torni, ko rotā kronis.
No šīs baznīcas, pāri plašajam laukumam, kas ir divreiz lielāks nekā Sv. Pētera laukums Romā, un kurā reliģiskos svētkos sanāk svētceļinieku tūkstoši, dodamies uz jauno, 2007. gadā būvēto baznīcu. Vienā laukuma malā iespējams par ziedojumiem iegādāties sveces, lūdzot par dzīvajiem, vai aizgājēju piemiņai... Spoži mirdz svecīšu simti, jo, šķiet pat pārliecināti racionālisti uzticas šim rituālam.
Jaunā Fatimas baznīca ir moderna celtne, kuras arhitektūrā dominē riņķveida līnijas, bet interjerā - moderns askētisms. Skan mūzika, vienkāršā iekārtojuma vienīgais rotājums ir zeltītos toņos mirdzošā, nu jāsaka vien - altārglezna, kontrasts ar vecāko baznīcu ir ļoti krass, bet tieši te, modernajā, askētiskajā vienkāršībā, izjūtams dziļš garīgums un miers. Varbūt katrā laikmetā tiek būvēti tieši tādi dievnami, kādi cilvēkiem vajadzīgi.
Netālu no baznīcām atrodas ciems, kurā dzīvojuši visi trīs ganiņi, kas redzējuši Vissvētāko Jaunavu Mariju. Ciemā vēl mūsdienās dzīvo cilvēki no Lūsijas, Žastinas un Fransišku dzimtām un joprojām saglabājušās senlaicīgas mājās zemiem griestiem. Pirms dažiem gadiem Fransišku ģimenes mājā ciemiņus sagaidīja sirms portugāļu vīrs, kurš stāstīja par savu radniecību ar Fransišku un viņa balsī jautās apbrīnojama ticība, ka piedzīvotais brīnums ir labvēlības zīme viņa dzimtai, Fatimas apkārtnei un visai Portugālei. Bet pie Lūsijas ģimenes mājas gadu no gada, laikam gan dienu pēc dienas dārzā sēž melnā ģērbta, sirmā dāma un skaita rožukroni. Viņas sejā vīd pilnīga vienaldzība pret ceļotājiem, kas staigā pa māju un dārzu. Kopumā ciems atgādina nelielu brīvdabas muzeju. Mazliet traucējoša gan ir komercija, kas pārņēmusi visu ciema centru: suvenīru tirgotavas sarindojušās cita pie citas ap ciema viesiem mērojamo ceļu uz ganiņu mājām, suvenīru galdi aizņēmuši gandrīz katru brīvo zemes laukumiņu, tirgots tiek viss iespējamais - krustiņi, rožukroņi, sveces, vēdekļi, galdauti, trauki, skatu kartiņas... Nu bet lai jau tiek savs labums pārdevējiem, un savs prieks - pircējiem.
Okeāna piekrastes daudzveidīgās krāsas
Atlantijas okeāns un tā piekraste Portugālē ir kontrastiem bagāta: augstas, stāvas, mežonīgas klintis un labiekārtotas pludmales, senlaicīgas zvejnieku mājas un elitāri kūrorti, bākas un baznīcas, plašas preču ostas un piestātnes maziem tūristu kuģīšiem, priežu audzes un klaji, akmeņaini lauki...
Uz dienvidiem no Lisabonas atrodas gleznainā Trojas pussala. Šajā pussalā ar vārdu, kas ieintriģē katru vēstures zinātāju un antīkās literatūras pazinēju, liekot domāt par slaveno Homēra eposu Iliāda", mūsdienās pārstāvētas četras dažādas pasaules. Pirmā no tām ir pirmatnējā daba - kāpas, priežu un korķozolu audzes, putnu balsis un okeāna viļņu šalkšana. Otro veido rūpnieciskā dzīve - aizvadīto gadu laikā te noritējusi vērienīga būvniecība. Trešā pasaule - tās ir brīvdienu atpūtas vietas: vasarnīcas, pastaigu celiņi un golfa laukumi. Ceturtā pasaule joprojām glabā gadsimtiem senās zvejnieku tradīcijas un dzīvesveidu: tajā nokļūstot, ieraugāmas mājas ar niedru jumtiem, laipas uz
pāļiem, kas ved pie laivām, un zvejas tīkli, kas žāvējas dārzos. Atlantijas okeānam, apskalojot Trojas pussalu, ir tumši zaļa krāsa, varbūt tāpēc, ka tajā atspīd priežu galotnes...
Setubala ir slavena ar savas apkaimes vīniem un arī ar to, ka ir trešā lielākā Portugāles osta, (pēc Lisabonas un Portu). Setubalu grūti nosaukt par skaistu pilsētu klasiskajā nozīmē, jo rūpnieciski pragmātiskais attīstības virziens pilsētai piešķīris skaudrumu, bet tā ir interesanta, jo tieši Setubalā mums visā savā spilgtumā atklājas industriālā Portugāle. Setubalas pilsētvidi veido vienveidīgas daudzstāvu dzīvojamās mājas, rūpnīcu korpusi un noliktavu angāri, bet ielās redzami vīri, kuru sejās ir smaga fiziska darba strādniekiem raksturīgais zīmogs. Pēc darba dienas viņi dodas uz krodziņiem un televizorā ekrānā vēro futbola spēli, apliecinot portugāļiem tipisko aizraušanos ar šo sporta veidu.
Setubalas ostā pelēkie okeāna viļņi līdzinās pelēkam asfaltam, apliecinot piekrastē valdošo racionālo nopietnību.
Ekonomiskā krīze, kas šokēja Latviju 2008. un, it īpaši, 2009. gadā, Portugāli saudzēja daudz ilgāk par citām pasaules valstīm. Kā jums tur, Latvijā klājas?", man līdzjūtīgi jautāja portugāļu paziņa 2009. gada pavasarī, jo Portugāles laikrakstos bijis rakstīts: Latvija ir to pasaules valstu vidū, ko ekonomiskā krīze piemeklējusi vissmagāk. 2010. gada otrajā pusē Latvijas ziņās tika stāstīts par ekonomiskajām grūtībām Portugālē. Algu samazināšanas, ģenerālstreiks, bezdarba pieaugums skāra šo Dienvideiropas valsti, apliecinot, ka mūsdienu pasaulē pilnīga ekonomiska neatkarība nav iespējama. Tomēr šķiet, ka Portugālei grūtākais jau ir pagātnē, un daudzi portugāļi nākotnē raugās samērā optimistiski.
Setubalas vēsturiskais kolorīts atklājas vecpilsētā, kuras dominante ir 16. gadsimtā būvētā katedrāle, bet pilsētas zīmols ir zivis, pazīstamas jau no romiešu laikiem. Restorāni, kuros piedāvā zivju ēdienus, te atvērti daudzu ēku pirmajos stāvos. Tik liela konkurence liek domāt, ka zivju ēdienu cienītāju Setubalā netrūkst. Maltīti, kā jau Portugālē pieņemts, rotā vīns. Saldais, stiprais, reibinošais Moscatel de Setubal ļauj izgaršot šīs ostas pilsētas kolorīta garšu.
Dodoties no Setubalas Lisabonas virzienā, mēs varam apmeklēt Palmelas cietoksni. Tas atrodas kalna galā, agri no rītiem to reizēm ietin miglas vāli, bet, miglai izklīstot, no cietokšņa mūriem paveras gleznains skats uz Lisabonas priekšpilsētu namu rudajiem jumtiem un uz Serra da Arrábida kalniem. Vārds arrábida ir cēlies no mauru valodas un tulkojams kā lūgšanas vieta, mūsdienās kalni ir iecienīti dabas mīļotāju un aktīvās atpūtas piekritēju vidū.
Bet lai Lisabona vēl pagaida, mēs vēl turpinām ceļu gar Atlantijas okeāna piekrasti! Sesimbra ir tipisks kūrorts, tajā valda harmoniska un relaksēta atmosfēra. Okeāna rāmais spogulis Sesimbras piekrastē vizuļo tumšzilā krāsā, kontrastējot ar saules zeltītajām pludmales smiltīm. Liekas, te valda mūžīga atvaļinājuma atmosfēra: brīvdabas kafejnīcās skan viegla, melodiska mūzika, suvenīru tirgotāji uzrunā iespējamos pircējus dažādās Eiropas valodās un Sesimbras viesiem sejās redzams laimīgs smaids.
Ir vērts doties augšup kalnā uz daudzus gadsimtus senu mauru laika cietoksni, kura mūru ielokā slejas 18. gadsimtā uzbūvētais dievnams, jo no turienes paveras brīnišķīga piekrastes un okeāna panorāma: baltas, modernas ēkas, krāsainas laivas, kuģīši baltām burām, palmu zaļās lapotnes. Patiesa dienvidu burvība, spirdzinoša kā pelde okeāna vasarīgi siltā dienā.
Mazliet tālāk uz rietumiem Atlantijas okeāna piekrastē paveras gluži citādas ainavas, un ceļa galā, Espišela ragā valda valdzinoša, bet pirmatnēji skaudra atmosfēra. Okeāns te šķiet kā mītiska, spēcīga ūdens stihija, kas klinšu piekājē ieguvusi tumši violetu nokrāsu. Iespaidīgā, gandrīz vertikālā klinšu siena šķiet kā iznirusi no okeāna dzīlēm un tiecas pret debesīm. Espišela ragam gadsimtiem ilgi ir svētvietas slava, jo, kā stāsta, te 13. gadsimtā no okeāna viļņiem parādījusies Vissvētākā Jaunava Marija un pēc tam uz šejieni nākuši daudzi svētceļinieki. Netālu no Espišela raga arī mūsdienās slejas senlaicīgs dievnams, tas uzbūvēts 17. gadsimtā, interjerā vēl redzami agrīnā baroka elementi un spilgti gleznojumi. Gaisotne patiešām ir sirreāla un, no klints malas raugoties okeānā, tā vien šķiet, ka viļņi veido savdabīgus tēlus, bet no ūdens dzīlēm tūlīt parādīsies varbūt Vissvētākā Jaunava Marija, bet varbūt - Afrodīte. Portugāļi saka, pie Espišela raga vajagot sagaidīt saulrietu, skats no raga uz okeānā iegrimstošo sauli esot neaizmirstami fascinējošs un neparasts.
Arī Rokas rags apbur visus, kuriem tuvas ir civilizācijas neskartas, skaistas, mazliet skarbas dabas ainavas. Šķiet, Rokas ragā nekad nevalda klusums, te vienmēr ir dzirdama okeāna šalkšana, bet pie Rokas raga bākas laikam gan satiekas visi četri vēji, kas bieži vien pūš ar vētras spēku... Atlantijas okeāns te šķiet gluži melns, bet to rotā viļņu baltās putu galotnes. Mazliet atstatu no krasta virs ūdens paceļas iespaidīgas, savrupas klintis, ļaujot jūsmot par to, cik izcila tēlniece ir daba. Baltā bāka ar sarkano tornīti uzbūvēta klinšainā, aptuveni 140 m augstā krastā, tuvu jo tuvu stāvajai nogāzei. Ejot okeāna virzienā, šķiet, zeme vienkārši beidzas, un rodas iespaids, ka sasniegta pasaules mala, patiesībā tā nav - sasniegts vien galējais Eiropas rietumu punkts. Cabo da Roca (portugāļu valodā: Rokas rags) vēsta uzraksts uz iespaidīga akmens staba, ko rotā krusta zīme. Ticējums vēsta, lai varētu ar neapstrīdamu pārliecību sacīt, ka Eiropas rietumu punkts ir iekarots, jāpieskaras šim akmens stabam, un mēdz arī teikt, ka šajā vietā debesīm raidīta vēlēšanās piepildoties.
Portugāles UNESCO dārgumi: gleznainā Sintra un gotiskā Batalja
Sintras pievilcība savulaik apbūrusi pat angļu dzejnieku, romantiķi lordu Baironu. Arī šodien Sintru iemīl daudzi ceļotāji, jo šī ainaviskā, ļoti pievilcīga pilsēta ļauj pārliecināties, ka arhitektūra un daba var veidot apbrīnojami harmonisku saspēli. Te iespējams izpētīt Portugāles karaļu vasaras rezidences arkas, torņus un dārzus. Atšifrēt neomanuēlisma stilā būvētās pils Quinta da Regaleira arhitektūrā un interjerā ietvertos simbolus, kā arī izjust ziedu krāsu un smaržu burvību šīs pils apkārtnē. Izstaigāt Portugāles karaļa-mākslinieka Ferdinanda II sapņu ēkas - Penas pils krāšņās zāles, grezni iekārtotās istabas un aplūkot iespaidīgo kapelas altāri, kā arī, protams, doties uz Penas parku, kur redzami graciozi tiltiņi, elegantas strūklakas un skaistas ziedu kompozīcijas.
Sintra - tā ir romantisma laikmeta liecība mūsu intelektuāli ironiskajā 21. gadsimtā.
Bataljas klosteris saviļņo pat tos ceļotājus, kuri ir vienaldzīgi pret vēsturisko arhitektūru un sakrālām celtnēm. Gotikas izsmalcinātība te rada apbrīnojami garīgu iespaidu. Ieejot klosterī, zem augsto griestu velvēm un arku līnijām, kas tiecas augšup, kā aicinot ikkatru ienācēju pret debesīm pacelt acu skatienu un turp raidīt savas domas,
pārņem dziļš miers, bet dzīvesprieku aristokrātiskajā pelēkumā ienes krāsainās vitrāžas. Iemesls klostera uzbūvēšanai ir ļoti tipisks Portugālei - pateicība Dievam par uzvaru kaujā. 14. gadsimta astoņdesmitajos gados Kastīlijas karaļnams tiecās iegūt varu Portugālē. Portugāļi to nevēlējās pieļaut, diplomātiskās cīņas pārauga militārā konfliktā un 1385. gadā Alžubarotas kaujā Portugāles karaspēks uzveica Kastīlijas armiju.
Vietā, kur notikusi kauja, tagad plešas parasta pļava, pie kuras uzbūvēta neliela baznīciņa, nekas neliecina par to, ka reiz te bijis kaujas lauks. Turpretī Bataljas klosteris ir Portugāles neatkarības un valstiskuma simbols. Klostera kompleksā iekārtota arī piemiņas vieta Pirmajā pasaules karā kritušajiem portugāļiem - simbolisks Nezināmā kareivja kaps, pie kura stāv godasardze. (Portugāle Pirmajā pasaules karā cīnījās Antantes pusē, mobilizējot aptuveni 100 tūkstošus karavīru, no kuriem 7 tūkstoši karā krita.)
Mūsdienās Bataljā ierodas ceļotāji, kuri viesojas Lisabonas apkārtnē, kā arī izglītojošās ekskursijās nāk portugāļu jaunā paaudze. Vēsture Portugālē tiek mācīta jau no mazotnes un vēstures zināšanas tiek augstu vērtētas.
Obidušas šarmantā viesmīlība
Ja tev noteikti vajadzētu kādu laiciņu padzīvot Portugālē, kur tieši tu gribētu dzīvot?", man pie pusdienu galda prasa mūsu grupas pavadone Patrīcija. Pavisam godīgi atbildu, ka, es, visu savu apzinīgo mūžu dzīvojusi Rīgā, vislabāk jūtos lielpilsētās - Lisabonā un Portu, bet vasaras atvaļinājumu es gribētu pavadīt Obidušā.
Nelielā, senlaicīgā Obiduša ir viena no visskaistākajām Portugāles pilsētām. Obidušas skaistums nav dažās, elpu aizraujošās ainavās vai greznās pilīs, tas ir skaistums, kas, izmantojot par metaforu kļuvušo izteikumu, nāk no iekšām", šajā gadījumā, tas ir pilsētā valdošajā gaisotnē izjūtams skaistums. Varbūt saldās burvības aura pilsētā saglabājusies no tiek laikiem, kad Portugāles karaļi te pavadīja medusmēnesi...
Obidušas iedzīvotāju attieksme pret ceļotājiem un viesiem pauž apbrīnojamu sirsnību un viesmīlību. Viesnīcas saimniece mūs, viesus no Latvijas, vienmēr sagaida ar vīnu un cepumu šķīvjiem, bet viesnīcas ēka ar ziedu dekoriem un senlaicīgajām mēbelēm ir kā Portugāles būtības esence. No viesnīcas pagalma, ko rotā Portugālei tipiskais āra baseins un palmas, redzams romiešu stila akvedukts, bet kalna galā par pilsētu slejas cietoksnis, kas diennakts tumšajās stundās tiek brīnišķīgi izgaismots. Pilsētas ielās saldi smaržo vietējais tradicionālais dzēriens - ķiršu liķieris džindža, ko dzer arī papildinātu ar šokolādi.
Apkārt pilsētas vecākajai daļai stiepjas seni nocietinājuma mūri, pa kuriem ved pastaigu celiņš, un no tā paveras lieliska apkārtnes panorāma, skaidrā laikā var mēģināt ieraudzīt arī Atlantijas okeānu.
Obidušas ieliņas vijas pa pakalniem garām mājām, ko rotā apgleznotas flīzes un vīteņaugi. Vēsturisko pilsētas vārtu arkā ieraugāms ažuležu mākslas darbs, bet tūlīt aiz vārtiem slejas slavenā portugāļu eposa, Lielo atklājumu laikmeta hronikas Luziādas" notikumiem par godu likta zīme. Kalna galā cietoksnī iekārtota pousada - tā Portugālē dēvē naktsmītnes, kas ierīkotas vēsturiskās celtnēs. Skan baznīcas zvani, pilsētas iedzīvotāju bezrūpīgie smiekli un mūzika nelielajās brīvdabas kafejnīcās, kur pasniedz īsti dienvidniecisku kafiju, tik melnu kā nakts, tik stipru kā mīlestība.
Alcubasa: saviļņojošākais Portugāles mīlas stāsts
Divas gleznainas upes devušas vārdu pilsētai Alcubasa, bet pasaules slavu tai dāvājis klosteris, kas dēvēts par visromantiskāko vietu visā Portugālē. Šajā klosterī atrodas 14. gadsimta portugāļu mīlētāju Pedro un Ineses di Kaštro sarkofāgi. Viņu mīlestība, stiprāka par nāvi, ieguvusi nemirstību. Pedro bijis karaļa Alfonsa IV dēls un Portugāles troņa mantinieks, kurš sabiedriskā stāvokļa un ģimenes prasību dēļ bijis spiests slēgt aprēķina laulības ar nemīlēto un nepievilcīgo Kastīlijas infanti Konstansu, bet mīlējis Pedro eleganto, izglītoto un valdzinošo galma dāmu Inesi di Kaštro. Tiek stāstīts, ka mīlētāji ilgu laiku tikušies slepeni, bet pēc tam, kad Pedro sieva Konstansa nomirusi, Pedro un Inese kopā dzīvojuši Koimbras pilsētā. Dēla un troņa mantinieka nezūdošā mīlestība pret Inesi di Kaštro Portugāles karalim Alfonsam likusies neatbilstoša nācijas interesēm, un viņš situāciju atrisinājis viduslaikiem atbilstošā nežēlībā - pavēlējis Inesi noslepkavot un domājis, ka Pedro pēc mīļotās nāves ātri aizmirsīs savu aizraušanos. Tomēr nežēlīgais plāns īstenojies tikai daļēji - slepkavas skaisto galmadāmu tiešām nogalināja, bet Pedro turpināja Inesi mīlēt arī pēc viņas nāves. Kad Pedro mantoja Portugāles troni un kļuva par karali, viņš sodīja Ineses slepkavas, liekot izraut viņiem sirdis, turklāt viņš lika izrakt Ineses līķi un mirušo kronēja par Portugāles karalieni, paziņojot, ka Dieva priekšā bijis precējies ar Inesi. Alcubasas velvēs guļošie, gotikas stilā darinātie Pedro un Ineses sarkofāgi novietoti viens otram pretī, saskaņā ar Pedro gribu, jo viņš vēlējies, pastarā dienā augšāmceļoties, pirmo ieraudzīt savu mīļoto Inesi un nekad vairs nešķirties no viņas. Abi sarkofāgi ir redzēšanas vērti kā mākslinieciski augstvērtīgi darinājumi, turklāt, saskaņā ar gadsimtiem ilgu tradīciju, pie Pedro un Ineses sarkofāgiem Alcubasā ierodas portugāļu mīlētāju pāri.
Turklāt Acubasas abatija, kuras būvniecība aizsākta jau 12. gadsimta vidū, arī iekļauta UNESCO Pasaules Mantojuma sarakstā.
Esi sveicināta, Lisabona!
Es nesacīšu, ka viena diena Lisabonā ir par maz, lai atklātu Portugāles galvaspilsētas pievilcību, nesacīšu, ka Lisabonas iepazīšanai vajag vismaz trīs dienas vai nedēļu, vai vislabāk - divas nedēļas, es teikšu: izmantojiet iespēju, noteikti izmantojiet iespēju pabūt Lisabonā kaut vai dažas stundas. Es parādīšu ceļu turp, kur vērts noteikti doties, lai ielūkotos Lisabonas dvēselē, arī tad, ja laika pilsētas apskatei nav daudz.
Mēs stāvam skatu laukumā, kas iekārtots iespaidīgajā Jēzus Kristus skulptūrā. Tās postaments vien ir vairāk nekā 80 m augsts, bet Jēzus Kristus, kas, svētot izpletis rokas pār Lisabonu, figūra ir 28 m augsta. Šo gigantisko skulptūru kalna galā, Težu upes krastā Portugāles ilggadējais valsts vadītājs Antonio Salazars nolēma uzbūvēt kā pateicību Dievam par to, ka Portugāle nav cietusi Otrajā pasaules karā. (Portugāle bija viena no tikai piecām Eiropas valstīm, kas šajā karā saglabāja neitralitāti.) No Jēzus Kristus skulptūras skatu laukuma ir ieraugāms iespaidīgais 25. aprīļa tilts, kam, tāpat kā Jēzus Kristus skulptūrai, ir simboliska nozīme, saistībā ar
Portugāles 20. gadsimta vēstures notikumiem. Mūsdienās diktators Salazars ir viens no vispretrunīgāk vērtētajiem aizgājušā gadsimta Portugāles politiķiem. Salazaram, kurš karjeras sākumā bijis Koimbras universitātes profesors, ir neapstrīdami nopelni valsts ekonomikas sakārtošanā 20. gadsimta pirmajā pusē, kad valsti bija novājinājusi politiskā nestabilitāte, bet, nenoliedzami, postoša ietekme uz demokrātijas attīstību Portugālē, it īpaši 20. gadsimta otrajā pusē. Salazara laika Portugāles fotogrāfijas izskatās pēc Latvijas padomju gadu bildēm: valstsvīru portreti pie sienas, kolektīvisma kults pāri visam un strikti ierobežojumi domas brīvībai. Salzara laika Estado Novo (portugāļu valodā: jaunā valsts) ideoloģiju izteica sauklis Dievs, darbs un Salazars".
Divdesmitā gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos diktatūras laika ideoloģija portugāļu sabiedrībai, kas vēlējās integrēties demokrātiskajā Eiropā, jau šķita pārāk smagi žņaugi, turklāt valsti novājināja koloniālie kari. 1968. gadā beidzās vairāk nekā 30 gadus ilgušais Salazara varas laiks, un 1974. gada 25. aprīlī notika Neļķu revolūcija, kas padarīja Portugāli par tādu valsti, kādu to redzam šodien - modernu, demokrātisku un eiropeisku.
Portugāles Neļķu revolūcijai ir kas kopīgs ar Latvijas Trešo Atmodu - dziesmas nozīme. Mēs savu Atmodu saucam par Dziesmoto revolūciju, un tautas kopīgai dziedāšanai Atmodas laikā bija ļoti liela emocionāla, vienojoša nozīme. Portugāles Neļķu revolūcija arī aizsākās ar dziesmu, tās nosaukums ir Grândola, Vila Morena". Šī dziesma, ko izpildīja Portugālē ļoti populārais mūziķis Zeca Afonso, diktatūras laikā bija aizliegta. (Lai gan dziesma vēsta par
Grandolas, nelielas apdzīvotas vietas Alentežu reģionā iedzīvotāju saprašanos, neko vairāk.) Tas, ka 1974. gada 25. aprīlī 12.20 šo dziesmu atskaņoja Portugāles radio, bija signāls sāk revolūciju. Neļķu revolūcijas nosaukumu varas maiņa ieguva tāpēc, ka armijas šaujamieroču stobros tika liktas neļķes, agrākais Salazara tilts ieguva 25. aprīļa tilta nosaukumu, bet Portugāle uzsāka ceļu uz integrēšanos demokrātiskajā Eiropā, 1986. gadā iestājās Eiropas Savienībā, bet 1999. gadā savu nacionālo valūtu nomainīja pret eiro.
Expo rajons ir spilgts Lisabonas modernizācijas apliecinājums. 24 gadus pēc Neļķu revolūcijas, 1998. gadā Lisabonā notika pasaules izstāde Expo. Kad izstāde beidzās, pilsētā palika Expo būves, kas tagad pārtapušas par apbrīnojami interesantu rajonu, kurā redzams modernās arhitektūras triumfs. Tur mirdz stiklotas fasādes, viļņojas ūdens neparastas formas baseinos un darbojas iespaidīgas strūklakas.
Mēs iesēžamies panorāmas krēsliņos un vizinoties baudām neparasto ēku un skulpturālo veidojumu panorāmu. Buru formas fasādes, metālisks spožums, parks, atrakcijas bērniem, Zinātnes un erudīcijas paviljons, biroji, ekskluzīvi dzīvokļi, tirdzniecības centrs, okeanārijs - tas viss ir šeit, Expo rajonā, mums līdzās.
Pēc Expo rajona spožuma izbaudīšanas ir laiks atgriezties mazliet senākā pagātnē un palūkoties uz laikmetu, ar ko ļoti lepojas portugāļi: Lielo atklājuma gadiem un tā liecībām. Viena no tām, Belemas tornis Težu upes krastmalā, manuprāt, ir nepārspēti visskaistākā ēka visā Lisabonā. Savulaik šī manuēlisma stila celtne, kas būvēta 16. gadsimta sākumā, bijusi bāka. Tagad Belemas tornis ir savdabīgs muzejs, kas ļauj iepazīt manuēlisma stilam raksturīgos jūras motīvus un jūrniecības elementus, bet no torņa logiem iespējams palūkoties uz upi, Jēzus Kristus skulptūru, 25. aprīļa tiltu, jahtām, kas peld Težu viļņos, un eleganto Belemas krastmalu. Lielo atklājumu laikmetā Belemas bāka pavadīja portugāļu kuģus, kas devās apgūt jaunas zemes, un atkal sagaidīja atgriežamies, tāpēc jau tolaik šī celtne kļuva par pilsētas simbolu. Savukārt, par naudu, ko Portugālei deva Lielo atklājumu laikmeta tirdzniecība, uzbūvēts Sv. Hieronīma klosteris. Jā, šodien lūkojoties uz grezno Sv. Hironīma klostera kompleksu, arī izcilu manuēlisma stila arhitektūras pieminekli, šķiet neapšaubāmi, ka tālu zemju apgūšana nesa labklājību. Tomēr Lielo atklājumu laikmetam portugāļu apziņā ir arī emocionāla, iedvesmojoša nozīme, jo senie jūrasbraucēji ir pieradījums portugāļu nācijas drosmei un varonībai. Šo emocionālo nozīmi apliecina Piemineklis Lielo atklājumu laika varoņiem. Piemineklī redzams portugāļu jūrasbraucējs un Indijas apguvējs Vasko da Gama, jau no Santaremas pazīstamais Brazīliju sasniegušais Pedro Alvaress Kabrals, eposa Luziādas" autors, dzejnieks Luišs di Kamoišs un daudzi citi. Saulē lieliski izgaismojās kompleksā ietvertais kompass un brīnišķīgu noskaņu rada te skanošā, pasaulslavenā Vangeļa mūzika.
Bet ir vēl cita Lisabona, kuras burvība jāatklāj. Tāpēc mēs pa līkumotām, šaurām Alfamas rajona ieliņām kāpjam kalnā uz Sao Jorge cietoksni. Alfama ir dienvidniecisks rajons, te visa dzīve notiek atvērti - pagalmos pie mājam, uz ielām, pa māju atvērtajām durvīm un logiem, kā arī no šaurajiem, metāla margām rotātajiem balkoniņiem uz mums labvēlīgi noraugās rajona iemītnieki, kuri ir pieraduši pie tūristu pastaigām gar namdurvīm. No Sao Jorge cietokšņa paveras brīnišķīgs skats uz Lisabonas balto katedrāli, namu jumtiem un Težu upi.
Alfama ir viens no tiem pilsētas rajoniem, kurā var klausīties Lisabonas fado. Šis portugāļu tradicionālas mūzikas žanrs dzimis te, Lisabonā tādu cilvēku vidū, kas nebija raduši izteikt savas domas rakstot, kuri nebija izglītoti, bet mūzika un dziesmas bija viņu iespēja izsacīt pasaulei savas jūtas, pārdzīvojumus, iespaidus un emocijas. Tagad fado ir kļuvis par Portugāles simbolu un tā izpildītājas - Mariza, Mizija un vēl citas dziedātājas - par pasauli iekarojušām dīvām. Tomēr pa īstam dvēseliski un saviļņojoši fado skan nevis elitārā koncertzālē, bet gan vienkāršā Lisabonas krodziņā, kur gluži ikdienišķa izskata dziedātāja ar melnu šalli par pleciem (fado izpildītājas uzstājoties tradicionāli apliek melnu šalli slavenās 19. gadsimta fado zvaigznes Marijas Sevaras piemiņai) dzied par saudade (portugāļu valodā: ilgas), par
ilgošanos pēc tā, kas reiz bijis, bet pagājis un par ilgošanos pēc tā, kas nekad nav iegūts. Un novakarē, pustumšā Alfamas vai Alkantras rajona krodziņā, kur sveču liesmiņas atmirdz vīna un ūdens glāzēs, dzirdot, kā uz nelielas skatuves krodziņa vidū lisabonietes dzied mums fado un klausoties pavadījumu, kas tiek spēlēts uz guitarra vai viola, mēs jūtam, ka esam atklājuši Lisabonas dvēseli.
Ja laika Lisabonā ir daudz, tad vērts doties uz eleganto Baišu, krāšņo Beira Altu, intelektuālo Šiadu, uz Lisbonas muzejiem un veikaliem, uz kafejnīcu, kur iespējams nobaudīt garšīgās Belemas kūciņas, uz Težu krastmalu, lai izbrauktu ar kuģīti, uz ainavisko Eduarda VII parku. Iespēju gūt patīkamus iespaidus Portugāles galvaspilsētā ir bezgala daudz.
Turklāt Lisabona patiešām nelīdzinās nevienai citai Eiropas galvaspilsētai, kā arī nelīdzinās kādai no Portugāles pilsētām. Lisabona savā pievilcībā ir unikāla, kontrastiem bagāta, skaista pilsēta ar metropoles vērienīgumu, dienvidniecisku spožumu, rietumniecisku eleganci un austrumniecisku noslēpumainību.
Tāpēc izvēlieties, kad gribat redzēt Lisabonu - Lieldienu laikā, vasaras saulgriežos vai varbūt septembrī - un kopā ar IMPRO dodieties turp!
Magda Riekstiņa