Līdz ar rīta atnākšanu pamosties no tuvējās baznīcas zvanu skaņām, iziet uz viesnīcas balkona, pastiept roku un pieskarties palmas lapotnei, ieraudzīt skaidras, spilgti zilas debesis un spoži mirdzošu sauli, kuras stari rotaļājas uz kaimiņmājas fasādes mirdzošajām flīzēm un viesnīcas baseina ūdens spogulī. Vērot netālās baznīcas balto torni un iespaidīgos, daudzus gadsimtus piedzīvojušos nocietinājuma mūrus, kas slejas pār māju rudajiem jumtiem. Sajust sejā pūšam siltu vēju, kas atnes okeāna elpu un ziedu reibinošo smaržu. Tāds ir rīts Portugālē - valstī, kas ir ļoti atšķirīga no Latvijas. Varbūt tieši tāpēc Latvijas ceļotāju skatījumā Portugālei piemīt neparasti spēcīga pievilcība.
Portugāles vēsture - likteņa dāvātais veiksmes stāsts
Mūsdienu Portugāles raksturu ir veidojusi vēsture, kas, salīdzinot ar daudzu citu Eiropas valstu, to vidū arī Latvijas pagātni, ir laimes un veiksmes stāsts.
Portugāles valsts ir dibināta jau 1139. gadā un kopš tiem laikiem gandrīz nekad nav zaudējusi savu valstiskumu un neatkarību, vienīgais izņēmums ir bijušas īslaicīgas kaimiņvalsts Spānijas pretenzijas uz dominējošo lomu reģionā. Portugāles teritoriju, kurai sauszemes robeža ir tikai ar Spāniju ziemeļos un austrumos, un kuru rietumos un dienvidos apskalo Atlantijas okeāns, liktenis ir pasargājis no daudziem kariem, kas postījuši Eiropu, arī no Otrā pasaules kara. Portugāle bija viena no nedaudzajām Eiropas valstīm, kam šajā karā izdevās saglabāt neitralitāti.
Tāpēc vēl šodien Portugālē iespējams ieraudzīt pilis, cietokšņus un baznīcas, kuru pamatakmens likts jau tālajā 12. gadsimtā, un līdz mūsdienām tās saglabājušas savu vēsturisko veidolu. Daudzās Portugāles pilsētās redzama dažādu laikmetu un stilu arhitektūra - sākot ar viduslaiku militāro askētismu līdz pat 21. gadsimta metālā un stiklā mirdzošajam spožumam. Portugāli pamatoti dēvē par arhitektūras muzeju. Tomēr laiks nav apstājies pagātnē. Seno cietokšņu mūru paēnā, šaurajās ieliņās, ko ietver vēsturiskā apbūve, rit ļoti dinamiska dzīve un sastopami izglītoti, laipni cilvēki.
Portugālei raksturīga iezīme ir arī daudzveidīgums. Valsts 92 345 kvadrātkilometrus lielajā teritorijā, kurā dzīvo aptuveni 10 miljoni iedzīvotāju, iespējams apmeklēt gan iespaidīgas lielpilsētas, gan nomaļus kalnu apvidus, gan klusus lauku ciematus, gan multikulturālu kūrortu.
Ir laiks doties ceļojumā, kas atklāj Portugāles identitātes veidošanos un attīstību cauri gadsimtiem. Šajā ceļojumā iespējams arī iepazīt dažādu valsts reģionu dabu un kultūrvidi, kā arī daudzas nozīmīgas pilsētas, kas lepojas katra ar citādu un unikālu gaisotni.
Marvau - ar skatienu Spānijā
Marvau - tā ir vieta, kas ļauj nokļūt viduslaikos, jo tur atrodas izcili saglabājies cietokšņa komplekss. Portugāles cietokšņi - tā nav vis parasta pils, ko apvij nocietinājuma grāvji. Te cietokšņi, gluži tāpat kā daudzviet Dienvidrietumeiropā, ir īstas pilsētas mūru ielokā. Savulaik Marvau ieradās romieši, vēlāk - mauri, bet mūsdienās apskatāmo cietokšņa kompleksu 13. gadsimta nogalē uzbūvēja Portugāles karalis Dinišs.
Ejot pa šaurām, bruģētām, līkumotām ieliņām cietokšņa iekšienē, mēs nonākam pie baltās Santa Maria baznīcas, ko rotā iespaidīgs krusts un senlaicīgs zvans. Baznīcā tagad iekārtots Museu Municipal - pilsētas muzejs, kura ekspozīcija stāsta par Marvau vēsturi.
Pa akmens kāpnēm ir iespēja uzkāpt uz mūriem un izbaudīt apkārtnes panorāmu. Marvau cietoksnis atrodas vairāk nekā 860 m virs jūras līmeņa. Uz austrumiem lūkojoties, iespējams ieskatīties Spānijā. Robežlīnija dabā gan nav pamanāma.
Cietoksnī valda rāms miers, kas raksturīgs vietām ar senu vēsturi. Te iespējams piekļauties gaišpelēkajiem akmens mūriem un sildīties dienvidu saulē; klausīties, kā gājēju soļi klaudz uz ieliņu bruģa; atrast mūru nišās paslēptus ūdens rezervuārus, kam savulaik bijusi stratēģiski svarīga nozīme cietokšņa pastāvēšanā, jo ūdens šeit ir ārkārtīgi svarīga vērtība; iedzert kafiju nelielā kafejnīciņā, no kuras brīvdabas terases paveras skats uz Serra da Saumamedi kalnu virsotnēm. Kafija te ir lieliska - stipra, uzmundrinoša, tā tiek dzerta no mazām krūzītēm, cukuru nežēlojot. Kafejnīcā pie galdiņiem sēž gan tūristi, kas izbauda gleznaino panorāmu, gan vietējie iedzīvotāji, kuri savukārt izbauda nesteidzību un neuzbāzīgā labvēlībā pēta tūristus.
Attieksme pret laiku Portugālē ir izteikti dienvidnieciska, tas nozīmē, ka steigas šeit vispār nav. Pastaigas un sarunas, kafijas dzeršana un pusdienu ēšana te notiek lēni, un tas ir krasā pretrunā mūsu valstī ierastajai mūžīgajai skriešanai vai amerikāniskajai fast food kultūrai. Iespējams, portugāļu mierpilnā attieksme pret laiku ir katoļticību raksturojošā, fatālistiskā pasaules uzskata loģisks rezultāts, jo arī portugāļi, kuri nemēdz sistemātiski apmeklēt baznīcu, ir saglabājuši pārliecību, ka ikkatram cilvēkam ir savs liktenis, kam jānotiek, tas notiks, un ne stress, ne steiga neko nemainīs.
Jāsaka, uzturēšanos Portugālē patīkamu padara tas, ka šīs zemes iedzīvotāji ir fatālisti vārda labākajā nozīmē. Viņi savus ikdienas darbus dara un problēmas risina ar pašcieņu un atturīgu smaidu, bez spriedzes un uztraukuma. Tomēr fatālisms nav pārvērties par pilnīgu vienaldzību un kūtrumu. Kā mēdz sacīt paši portugāļi, četras viņu nācijas rakstura vērtīgākās īpašības ir gudrība, sirsnība, iekšējs miers un veselīga pašapziņa. Piektā īpašība, ko reizēm piemin, ir iekšēja brīvība, kas nozīmējot to, ka tipisks portugālis nedarot to, ko pats nevēlas darīt. Iespējams, nācijas raksturu ietekmējis fakts, ka portugāļiem nav nācies piedzīvot valsts iekarošanu, apspiestību un dzīvi pēc svešiem likumiem. Portugāļu konkurējošās un savstarpēju dzēlību caurvītās attiecības ar spāņiem balstās vien draudzīgā kaimiņu sāncensībā.
Zvaigznes kalnu valdzinājums
Melnpelēku granīta stabu rotā krusta zīme un iegrebts Svētās (portugāļu valodā: A Santa) attēls, pie kura tiek likti ziedi, ticot, ka viņa pasargā tos, kas dodas augstāk Zvaigznes kalnos (portugāļu valodā: Serra da Estrela). Senāk te staigāja vien leģendu varoņi gari un aitu gani ar saviem ganāmpulkiem. Arī mūsdienās ir redzamas aitu ganu akmens būdas, bet tagad pa kalnu takām pastaigājas arī tūristi un ziemā pulcējas daudzi slēpotāji.
Sniegu te var ieraudzīt arī septembra beigās, oktobrī, kad citviet Portugālē vēl ir karsts laiks. Arī mēs piedzīvojam kontrastu - no vasarīgā siltuma, kas bija jūtams Marvau, nonākam sniega valstībā, kur pūš ledains vējš. Zvaigznes kalni ir iespaidīgākā Portugāles kalnu grēda, kuras augstākais punkts sniedzas 1993 m v.j.l. Granīta ieži rada sirreālu iespaidu, to vēl vairāk pastiprina slīpie novakares saules stari, kas krīt pār Torre - tornīša, kas uzbūvēts kalna virsotnē - apaļo kupolu. Šī ir pirmatnēja, valdzinoša un maģiska pasaule. Tomēr tajā netrūkst arī komercijas. Veikaliņā, kas atrodas līdzās Torre, rindojas aitu siera rituļi un aitu vilnas izstrādājumi - šī reģiona zīmoli. (Kalnu zīmols ir arī īpaša aitu ganu suņu suga Pedegree Serra da Estrela, kuras pārstāvji mūsdienās tiek audzēti īpašās audzētavās. Pēc izskata - ļoti mīlīgi radījumi.) Veikaliņā es pērku cimdus, kas oderēti ar Serra da Estrela aitu vilnu, un stāstu pārdevējai, ka manā dzimtenē sniegs bieži parādās jau novembra beigās un nenokūst līdz martam. Viņa prasa, vai es dzīvoju zemē, kurā ir daudz kalnu? Nē, nav gan, es atbildu un redzu izbrīnu portugālietes sejā, jo te, Portugālē, sniegs asociējās ar kalniem, bet līdzenumos pat janvārī temperatūra reti kad noslīd zemāk par plus pieciem grādiem pēc Celsija.
Vēsturisko personību pilsēta Viseo
Baltas mājas sarkaniem jumtiem, kuru fasādes dekorētas ar zilas un dzeltenas krāsas rotājumiem - tāds ir pirmais iespaids par Viseo - pilsētu, kas atrodas kalnu ielokā - netālu ir Serra da Estrela, kā arī Caramulo, Leomil, Montemuro, Lapa, Arada,.... bet aptuveni 50 km šķir Viseo no Atlantijas okeāna. Pilsētai ir jābūt skaistai, to prasa tās nosaukums. Tas, domājams, radies no romiešu vārda "viso", kas nozīmē brīnišķīga ainava".
Viseo ir saistīta ar spilgtām pagātnes personībām, kas tiek pieminētas joprojām.
Koku paēnā ieslēpies mūs sagaida leģendārais ķeltibēru varonis Viriats. Nav zināms, kurā gadā viņš dzimis, bet miris 139 g. pirms mūsu ēras. Viriats cīnījies par savas zemes - tagadējās Portugāles - nepakļaušanos Romas varai, bet līdz ar viņa nāvi ķeltibēru pretošanās romiešiem beigusies.
Tiek uzskatīts, ka Viseo zemē atdusas arī slavenais vestgotu valdnieks Rudrigs, pēc kura nāves, savukārt, savas pretenzijas uz kontroli pār šo reģionu izvirzīja mauri.
Viseo dzimis un strādājis mākslinieks Vasko Fernadess, pazīstams kā Dižais Vasko (portugāļu valodā: Grão Vasco (1475-1540)). Pilsētā ir viņam veltīts muzejs, un mākslinieka vārds sastopams daudzviet, arī, piemēram, viesnīcas nosaukumā.
Pilsētas centrā apskatāma siena ar brīnišķīgu, iespaidīgu ažuležu, kurā attēlota pilsētas vēsture. Ideju pārklāt māju fasādes ar apgleznotām flīzēm Portugāles teritorijā ieviesa mauri, un tiek uzskatīts, ka nosaukums ažuležu (portugāļu valodā: azulejo) ir cēlies no vārda zils" (portugāļu valodā: azul, bet tiek pieļauts, ka šis vārds radies mauru valodas vārda). Flīžu rūpnieciskā ražošana Portugālē aizsākās jau 16. gadsimtā un ir populāra joprojām. Flīžu zīmējumi mēdz būt ļoti atšķirīgi. Portugālē daudzas mājas klāj flīzes, kas apgleznotas ar ziedu motīviem, kā arī ar dažādiem ģeometriskajiem ornamentiem, bet izplatīts ir arī vēsturisku notikumu izklāsts zīmējumos uz ažuležu. Pa kalnainām, līkumotām ieliņām mēs nonākam pie mājas, kuras priekšā uz ietves attēlota Koimbras fado ģitāra - te dzīvojis Augusto Hilario - medicīnas students, dzejnieks un mūziķis, kuru uzskata par vienu no Koimbras fado stila izveidotajiem.
Viseo pilsētvidi veidojuši daudzi ievērojami arhitekti. Krāsainu un daudzveidīgu pilsētu padarījis arī tas, ka te pēc tā dēvētajiem koloniālajiem kariem, kuri notika 20. gadsimta sešdesmitajos gados un septiņdesmito gadu sākumā, uz dzīvi apmetās daudzi imigranti no kādreizējām Portugāles kolonijām un līdzi atnesa savu dzimto zemju gaumi un kultūru.
Studentu dziesmas Koimbrā un Portugāles Venēcija
Koimbra spoguļojas Mondego, ko dēvē par Dzejnieku upi, ūdeņos un ir izvietojusies upes abos stāvajos krastos. Vienā krastā, stāva kalna galā slejas Koimbras universitātes komplekss, otrā krastā - Jaunais Svēto Klāru klosteris. Svētās Klāras vārds dots arī vienam no tiltiem, kas savieno abus krastus.
Koimbra portugāļiem ir ļoti nozīmīga pilsēta, jo te bijusi Portugāles galvaspilsēta vēl pirms Lisabonas, turklāt Koimbrā atrodas Santa Cruz baznīca, kurā apglabāts pirmais Portugāles karalis Alfonso Enrikišs.
Jau kopš 1537. gada, kad uz šejieni no Lisabonas tika pārcelta 1288. gadā dibinātā universitāte, Koimbrai ir studentu un akadēmiskās inteliģences pilsētas aura. Turklāt Koimbras universitāte ir vecākā Portugālē un viena no vecākajām Eiropas universitātēm.
Viesojoties Koimbrā, ir vērts doties uz nelielu kapelu, kas atrodas pašā vecpilsētas sirdī, jo tur notiek Koimbras fado koncerti.
Kādam mūzikas žanram līdzinās fado?" - man pagājušajā gadā jautāja lidmašīnā, pa ceļam uz Portugāli.
Jāsaka, fado nelīdzinās nevienam no Latvijā populārajiem mūzikas žanriem vai stiliem, nelīdzinās arī pazīstamajam portugāļu kaimiņu spāņu flamenko. Fado var paust ļoti dažādas emocijas, jo fado ir kā pati dzīve - brīžiem viegla, brīžiem smaga, brīžiem skaista un salda, brīžiem smeldzīga. Ļoti atbilstošs tulkojums vārdam fado" ir liktenis". Respektīvi, liktenis" nevis kā fatāla nolemtība, bet gan kā ikkatra cilvēka daudzkrāsainais mūžs. Kaut kas kopīgs jau mums latviešiem un portugāļu fado tomēr ir. Mums ir dzejolis, kas aicina neēst, kad dziesmu dzied, un Portugālē par fado saka - tam ir jāskan klusumā. Tāpēc tad, kad skan fado, pierimst sarunas, ir pauze maltītes baudīšanā un nešķind pat vīna glāzes.
Par Koimbras fado ir īpašs stāsts. Atšķirībā no Lisabonas fado, kas dzimis ielās un krodziņos, dzīvesgudru, bet neizglītotu cilvēku vidē, Koimbras fado radījusi Portugāles inteliģence - universitātes studenti. Koimbras fado - tā ir jaunības balss, kas klausītājiem liek justies cerību, sapņu, romantikas, mīlestības un brīvības piepildītiem kā 20 gadu vecumā.
Studenti Koimbras ielās ir ļoti labi pamanāmi, viņi atšķiras pūlī ar savu formu - senlaicīgajiem, melnajiem apmetņiem. Viņi dažādo pilsētas dzīves ritmu ar savām tradīcijām.
Reiz es biju Koimbrā vakarā, kad tika svinēti slavenie studentu svētki, ko sauc par lentīšu svētkiem: saskaņā ar universitātes tradīciju, katras fakultātes studentiem pienākas atšķirīgas krāsas lentīte, piemēram, topošajiem juristiem - sarkana, topošajiem mediķiem - dzeltena, literatūras studentiem - tumši zila, un tā dažādas krāsas lentītes katram studiju virzienam. Tad, kad studiju laiks tuvojas noslēgumam, lentītes tiek simboliski sadedzinātas. Tas bija skaists vakars - Koimbras vecpilsētā valdīja dzirkstošs dzīvesprieks, ielās līdz rīta gaismai skanēja studentu dziesmas, laukumā pie fado kapelas uz iesma tika cepts sivēns, ko jaunieši arī turpat apēda, dzerot vīnu un dziedot.
Portugāļi universitātē pavadītos gadus uzskata par laimīgiem un neaizmirstamiem, to apliecina arī Penedo a saudade jeb piemiņas akmeņu tradīcija. Pakalnā, no kura paveras brīnišķīgs skats uz pilsētas jaunajiem rajoniem un to moderno arhitektūru, rindojas baltpelēki akmeņi ar iegrebtām dzejas rindām. Tie simbolizē Koimbras universitātes studentu cieņu pret savu alma mater un nostaļģiju pēc bezrūpīgajiem studiju gadiem.
Portugāles Venēciju Aveiro dēvē par jūraszāļu (ņemot vērā Portugāles ģeogrāfisko situāciju, precīzāk gan būtu teikt, okeāna zāļu) vācēju galvaspilsētu. Paši portugāļi stāsta, ka, dienu pēc dienas te no ostām prom devušās jūraszāļu vācēju spilgti krāsotās laivas moliceiro (moliço ir īpašās jūraszāles jeb okeāna zāles) ar krāšņi izrotātiem priekšgaliem. Par Aveiro iedzīvotajiem senāk sacījuši, ka viņi iemācās peldēt, vēl pirms iemācījušies staigāt. Un varbūt nav nejaušība, ka tieši no Aveiro nāk slavenais portugāļu ceļotājs Afonso, kurš esot bijis pirmais eiropietis, kas izpētījis Beninu Nigērijā.
Aveiro ir saglabājies vēsturiskais zivju tirgus, kurā parasti līdz ar saullēktu, sākās tirgošanās, zvejniekiem piedāvājot pircējiem naktī nozvejoto lomu, un, iespējams, ka te sabrauca arī apkārtnes lauksaimnieki, lai iegādātos okeānā savāktās moliço, ko senāk izmantoja lauku mēslojumam.
Aveiro ir jāizbauda tāpat kā Itālijas Venēcija - braucot ar laivu pa kanālu labirintiem. Šādam braucienam piemīt poētiska noskaņa: laiva slīd zem gleznainiem tiltiņiem, garām pilsētas daudzveidīgajai apbūvei, nojaušams ir okeāna tuvums, bet pamalē vīd kalnu virsotnes...
Lamego - pa baznīcas kāpnēm pēc dzirkstošā vīna
Es kāpju pa kāpnēm un skaitu pakāpienus: piecsimt deviņdesmit deviņi, sešsimt, sešsimt viens..." Kopā 686 pakāpieni! Iespaidīgās kāpnes savieno pilsētas centru, kurā izveidota eleganta, kokiem apstādīta Esplanāde ar Nossa Senhora dos Remédios baznīcu, kas slejas pakalnā augstu pār pilsētu. No laukuma pie baznīcas paveras valdzinoša Lamego pilsētas panorāma - senais cietoksnis, kalni, dekoratīviem apstādījumiem rotātās ielas, Douru upes sudrabotie ūdeņi... Debesis šķiet ar roku aizsniedzamas, bet visas rūpes un nomācošās domas, šķiet, palikušas lejā, kāpņu pakājē.
Baznīca būvēta 18. gadsimta otrajā pusē Portugāles sakrālajai arhitektūrai raksturīgajā, krāšņajā stilā. Bagātīgi dekorētas skulptūrām ir arī kāpnes, kas ved uz baznīcu, bet tām ir dziļi simboliska un reliģioza, ne tikai dekoratīva nozīme. Ceļš augšup pa kāpnēm - tas ir svētceļojums pašam sevī, savās domās, savā dvēselē. Reliģiskās tradīcijas joprojām ir neatņemama, spilgta Portugāles kultūras daļa, un, kā jau daudzviet
katolicisma zemēs, arī Portugālē tām piemīt teatralizēta uzveduma spožums. Lamego plaši reliģiskie svētki tiek svinēti septembra sākumā, un to laikā pilsētā ierodas simtiem svētceļnieku.
Sakrālais un laicīgais Portugālē itin visur dzīvo līdzās. Laicīgie Lamego pilsētas simboli ir dzirkstošais vīns raposeira un vietējām kulinārijas tradīcijām atbilstošā stilā pagatavots šķiņķis. Pilsētas centra līkumotajās šķērsielās viens pie otra rindojas nelieli veikaliņi, kuros tiek piedāvāts gan nogaršot raposeira un nopirkt kādu pudeli līdzņemšanai, gan arī gluži tāpat degustēt un vairumā iepirkt šķiņķi.
Lamego ir arī īpaši nozīmīga ne tikai sakrālo vērtību cienītajiem un vīna mīļotājiem, bet arī visiem, kuri godā demokrātiju, jo tieši Lamego ir Portugāles valstiskuma šūpulis de jure: te 1143.gadā sanāca pirmā cortes - Portugāles parlamenta priekštece - un oficiāli atzina Alfonso Enrikišu par pirmo Portugāles karali.
Zeme, no kuras dzimst vīns - Douru ieleja
Douru ieleja ir viena no skaistākajām vietām visā Portugālē. Daba to radījusi kā brīnišķīgu, gleznainu divu stihiju - ūdens (Douru upe) un zemes (kalni) simbiozi, bet cilvēku roku darbs, gadsimtu gaitā attīstot vīnogu audzēšanas un vīna darīšanas kultūru, piešķīris ielejai ievērojamu lomu Portugāles ekonomiskajā dzīvē.
Douru ielejā aizsākās Portugāles varbūt pat vispazīstamākā simbola - portvīna - mūžs. Mēdz sacīt, ka saldais, stiprais portvīns ir gluži kā pati Portugāle: reibina, dara dzīvi saldāku un saistās ar svētkiem un atpūtu. (Tiek uzskatīts, ka portvīnu pilnīgi nejauši esot izgudrojuši britu tirgotāji, kas pielējuši pie Douru reģiona vīna brendiju, lai vīns pēc iespējas ilgāku laiku nesaskābtu un izturētu ilgos pārvadājumus no ražotāja līdz pircēja galdam.)
Douru ielejā uz šaurām terasēm dziļi iesakņojušies vīnogulāji, kuru raža ir speciālas, vīna darīšanai - nevis ēšanai - piemērotas vīnogas. Vīns tiek ražots gan vietējās vīna fermās (portugāļu valodā: qiunta), gan arī lielās vīna darītavās, kas pārstāv starptautiska mēroga zīmolus.
Vietējā vīna quinta dzīves ritms ir pieskaņots vīnogu audzēšanai - spraigākais darba laiks ir rudenī, parasti septembrī, kad īsā laikā jānovāc visa vīnogu raža. Vīnogu novākšana ir roku darbs, bet vīnogu mīcīšana tradicionāli notiek ar kājām. Pēc tam, pielietojot atšķirīgas tehnoloģijas, top saldais portvīns, tumši sarkanie Ruby vīni un vēl citi reģionam raksturīgie vīnu veidi. Sevišķi veiksmīgos gados tiek gatavoti augstvērtīgie Vintage vīni, kam nepieciešamas īpaši labas vīnogas.
Douru ielejas iemītniekiem, kuri mūsdienās saimnieko vīna fermās, piemīt rāma pašpārliecinātība, ko balsta daudzu paaudžu mantojums - zināšanas, prasmes, materiālā labklājība un augsts vīnkopju darba prestižs. Viesojoties pie Douru vīnogu audzētāja un vīndara, protams, tiek piedāvāti dažādi vīni, kuru vidū noteikti ir portvīns, un tiek sniegts ieskats vīnogu audzēšanas un vīna darināšanas stāstā. Arī cilvēkiem, kas nedzer vīnu (un viņu vidū esmu arī es), uzklausīt stāstījumu ir interesanti, jo vīnam Portugālē ir īpaša nozīme, tā ir daļa no valsts kultūrvides, turklāt patīkami pārsteidz sakoptība un sistemātiskums, kas valda Douru vīnkopju saimniecībā.
Portu gleznas
Portu - otrā nozīmīgākā pilsēta Portugālē pēc valsts galvaspilsētas; Ziemeļportugāles metropole, kam piemīt ambīcijas tikt atzītai par līdzvērtīgu Lisabonai; pilsēta, ko dēvē par visportugāliskāko vietu visā Portugālē.
Portu pašapziņas pamatā ir gan fakti, ka tā atrodas reģionā, kurā notikusi Portugāles valsts priekšteces - Portugāles grāfistes - veidošana, kārts Portugāles valstiskuma šūpulis un bijis reliģiskais centrs, gan arī pārliecība, ka te, Portu, radies valsts nosaukums. Tiek uzskatīts, ka vietvārda Portugāle" pamatā ir romiešu laika vārdi Portus" un Cale". Par vārda Portus" nozīmi šaubu nav - tulkojumā tas nozīmē osta", bet Cale" bijis nosaukums apdzīvotai vietai, kas atradusies pie Douru grīvas - tur, kur mūsdienās plešas Portu pilsēta. Nav zināms, kā cēlies vietas nosaukums Cale", bet portugāļiem patīk stāstīt, ka tulkojumā no grieķu valodas tas nozīmē skaists". Jau vairāk nekā pirms tūkstoš gadiem sāka lietot nosaukumu Portugāle", sākotnēji to attiecinot tikai uz reģionu, kas atrodas ap Douru un Miņu upēm, vēlāk jau uz visas valsts teritoriju. Portu ir kā daudzveidīgu gleznu izstāde, kurā ieraugāmas spilgtas, kontrastējošas krāsas un pārstāvēti visdažādākie mākslas stili. Romantiskais saulriets, raugoties uz zvejas ostu; valdzinošais skats no tilta uz Douru upes un Atlantijas okeāna satikšanos; brīnišķīgi izgaismotā vecpilsētas arhitektūra vakara stundās; baznīca, kuras fasāde klāta apgleznotām flīzēm, bet, ieejot tajā, apņem vīraka, mirru un vēstures smarža; stacija, kuras interjerā ažuležu stilā attēlotas nozīmīgas Portugāles vēstures ainas; Ribeiras rajona spilgtās namu fasādes; Svētās Katrīnas ielas jūgendstils; kuģi, kas šūpojas upes viļņos - tās ir tikai dažas no Portu gleznām.
Unikāls kolorīts izjūtams arī ārpus pilsētas centra. Stāvā pakalnā uzbūvētas starptautisku zīmolu viesnīcas, bet, paejot no viesnīcu kvartāla mazliet uz Douru pusi un šķērsojot autoceļu, nonākam gluži citā vidē, kur laiks šķiet apstājies vismaz pusgadsimtu senā pagātnē. Tas ir vēsturiskais zvejnieku rajons: šauras gājēju ielas, flīzēm klātas māju sienas, sadzīve, kas dienvidnieciskā atklātībā norit uz ielas, pie ārdurvīm izlikti apavi un pie logiem piekārtas žūstošas drēbes, senlaicīga veļas mazgātuve, kas kopīga visam rajonam, un zvejas laivas, kas, sarindojušās cita pie citas, šūpojas upes viļņos. Logi ir atvērti, istabas izgaismotas tā, ka garāmgājēji var ielūkoties mājas dzīvē, jo parasti te uzturas tikai savējie, pa retam vien parādās ceļotāji. Rajona iemītnieki - zvejnieku dzimtas - ir paaudžu paaudzēs smagi strādāt pieraduši, bet lepni un dzīvespriecīgi cilvēki. Viesus uzņemot, viņi, galdā ceļ dažādus vīnus - gan
Ziemeļportugālei raksturīgo vino verde jeb zaļo vīnu, gan portvīnu - un milzīgas bļodas ar interesanti pagatavotiem zivju ēdieniem, bet dziedāšanā var sacensties ar latviešiem. Savukārt pilsētas centrā, Ribeiras rajona spilgtajos, šaurajos daudzstāvu namos, kas, gluži kā saauguši kopā, rindojas cieši cits pie cita, ielavījusies komercija: te rindojas daudzas mazas kafejnīciņas, kur ēdieni nav tik eksotiski kā ārpilsētā, un daudzi suvenīrveikali. Tomēr Ribeira joprojām ļauj iepazīt vēsturisko Portu kultūrvidi. Tāpēc zem krāsainām nojumēm pie vīna glāzes vai kafijas krūzītes te labprāt laiku pavada pilsētas viesi, izbaudot Douru upes panorāmu un lūkojoties uz kolorītāko no sešiem Porto tiltiem - no metāla veidoto Dona Luiša tiltu. Tilts 19. gadsimta septiņdesmitajos gados būvēts pēc erudītā franču inženiera Gistava Eifela projekta.
Svētā Franciska baznīcā acis žilbina zeltīts spožums. Baznīcas interjers ir apbrīnojams, jo reti kur pasaulē gadās redzēt tik harmonisku koka un zelta salikumu. Baznīcā apskatāms unikālais Jesaja koks, kas vēsta par Jēzus Kristus izcelšanos no Jūdejas un Izraēlas ķēniņu dzimtām, šajā dzimtas kokā ir arī gudrais Zālamans.
Netālu no upes atrodas Casa do Infante (portugāļu valodā: prinča nams). Viena no Porto leģendām, kas varētu būt arī īstenība, vēsta, ka te 1394. gadā dzimis princis Enrikišs Jūrasbraucējs - portugāļu Lielo atklājumu laikmeta aizsācējs. Casa do Infante apkārtnē iespējams iejusties viduslaiku gaisotnē, kāpjot augšup lejup pa ieliņu akmens kāpnēm, ielūkojoties acīs dažādiem svētajiem, kas rotā māju fasādes, kā arī, protams, vērts nofotografēties akmens arkās, kas zemu liecās pār gājēju ielām.
Tomēr ir arī vēl cita Porto: elegantas savrupmājas, kas grimst daiļdārznieku prasmīgi veidotos dārzos, grezni, metālā kalti žogi, platas ielas - krass pretstats Ribeiras šaurībai. Svaigas Atlantijas okeāna vēja brāzmas virpuļo pa Avenida da Boavista. To dekorē iespaidīgā kolona, kuras galā lauva plosa ērgli. Tā atgādina par britu uzvaru pār frančiem Pussalas karā, bet, kā šodien smejas paši portugāļi, varētu attēlot arī divu futbola komandu, no kurām vienas simbols ir lauva, otras ērglis, cīņu. Pa Avenida da Boavista mēs nonākam elitārā rajonā pie Douru grīvas, te paveras skaists skats uz izcili sakoptajiem piekrastes pastaigu celiņiem un skvēriem. Un tad klāt jau ir Atlantijas okeāns - skaļa, mežonīga, pirmatnēja ūdens stihija, kas neatlaidīgi tiecas viļņiem pārklāt pludmales smiltis.
Kā akmens rotaļlieta šķiet piekrastē uzbūvētais cietoksnis, kas rotāts gracioziem tornīšiem. To dēvē par siera cietoksni, jo cietoksnis būvēts no porainiem, kā siers caurumotiem akmeņiem. Netālu slejas jauno, moderno dzīvojamo ēku rajons, un uz māju fona gluži kā sārts zieds vējā šūpojas māksliniecisks, pilsētvidi izdaiļojošs objekts. Portu iedzīvotāji stāsta, ka dzīvot šajā rajonā, okeāna tuvumā, esot ļoti prestiži un, protams, dārgi.
Portu ir no tām pilsētām, kuras noteikti vērts apskatīt, braucot ar kuģīti. No tā paveras skats uz pilsētas tiltiem, uz Douru upes stāvkrastiem, kur mājas šķiet kā uz akmeņiem izaugušas, vīna noliktavu rajonu Vila Gaia de Nova un senlaicīga veidola burulaivām, kurās pa Zelta upi Douru no vīna darītavām uz Portu vestas vīna mucas, bet kas tagad kļuvušas par pilsētas dekorējošu simbolu.
Pirmā galvaspilsēta, ticības apliecinājums un leģenda par taisnīgumu
Valsts ziemeļos atrodas vairākas interesantas pilsētas, kuras - katra savā veidā - atklāj Portugāles identitāti.
Gimaraešas dominante ir cietoksnis, kura pelēkie mūri un robotie torņi pamanāmi jau no attāluma. Ieejot pa vārtiem, un turpinot ceļu zem senlaicīgajām arkām pa šauriem gaiteņiem un krēslainam zālēm, mēs nonākam pie kāpnēm, kas ļauj nokļūt skatu laukumā. No tā, pāri robotajām cietokšņa sienām raugoties, paveras skats uz pilsētu. Tajā senlaicīgas mājas, Portugālei tipiskām, baltām fasādēm un tikpat raksturīgiem sarkaniem jumtiem, rindojas līdzās daudzstāvu dzīvojamajām ēkām, kas šķiet spilgts globalizācijas apliecinājums.
Portugāļiem Gimaraeša nav tikai kārtējais cietoksnis, kas saglabājies līdz mūsdienām savā vēsturiskajā veidolā. Gimaraeša ir svētvieta - ne reliģiskā, bet patriotiskā nozīmē.
1139. gadā ievērojamais karavadonis un aristokrāts Alfonso Enrikišs, pēc tam, kad bija sakāvis maurus, pasludināja sevi par Portugāles karali. Gimaraešu viņš izvēlējās par savu galvaspilsētu. Kāpēc tieši Gimaraešu, kas neatrodas pie okeāna un, šķiet, neatšķiras no daudzām citām apdzīvotajām vietām reģionā? Iespējams tāpēc, ka tā bijusi Alfonso Enrikiša dzimtā pilsēta. Portugāļi stāsta, ka Alfonso Enrikišs dzimis šajā pašā Gimaraešas pilī ar robotajiem mūriem un kristīts pils kapelā, kurā joprojām saglabājies daudzus gadsimtus vecs kristāmtrauks, iespējams, tas pats, kurā kristīts pirmais Portugāles karalis. Alfonso Enrikišs valdīja vairākus gadu desmitus, un viņa varas laikā tika likti Portugāles politisko tradīciju pamati un stiprināta militārā varenība.
Braga ir slavena ar Bom Jesus baznīcu (burtiski tulkojot, Labā Jēzus baznīca, reizēm dēvēta arī par Kristus Golgatas vai Kristus Krusta ceļa baznīcu), bet it īpaši ar izcilajām, iespaidīgajām kāpnēm.
Tās no klusa savrupmāju rajona ved uz baznīcu, kura slejas kalnā ar faktisko augstumu aptuveni 400 m. Baznīca un kāpnes uzbūvētas 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā. Ja Lamego kāpņu rituāls iedarbojies dziedinoši, tad nu ir iespēja atkal doties pa kāpnēm augšup uz dievnamu un gremdēties pārdomās.
Atšķirībā no Lamego šis dievnams atrodas ārpilsētā, tāpēc, kāpjot pa kāpnēm, var pilnībā gremdēties klusumā un veltīt uzmanību vien savām domām un interesantajiem skulpturālajiem veidojumiem, kas dekorē kāpnes. Kāpnes rotā 14 kapelas, kas attēlo dažādas epizodes no Jēzus Kristus mūža, te ir gan Jūdas skūpsta kapela, gan Krustā sišanas kapela, gan Noņemšanas no krusta kapela un vēl citas. Kāpnes papildina strūklakas: Piecu sajūtu strūkla, Kristus brūču strūklaka, bet pašā kāpņu augšgalā atrodas Pelikāna, ticības simbola, strūklaka. Tradīcija prasa, lai katoļticīgie portugāļi pa kāpnēm kāptu augšup un pēc tam dotos uz baznīcu. Mums, ceļotājiem ir iespēja izvēlēties un varam arī pa kāpnēm kāpt lejup, pēc tam, kad ar autobusu esam uzbraukuši augšā pie baznīcas, apskatījuši dievnama iespaidīgo arhitektūru un krāšņo interjeru. Tiem cilvēkiem, kuriem kāpšana nešķiet pievilcīga, tiek piedāvāta iespēja braukt ar funikulieri un aplūkot kāpņu skulpturālos rotājumus caur funikuliera stiklu, cik nu tos var pamanīt.
Katoļticīgajiem Portugāles iedzīvotājiem Braga ir ļoti nozīmīga arī tāpēc, ka vēsturiski tā bijusi Portugāles reliģiskais centrs un arhibīskapu rezidence. Turklāt Ziemeļportugālei cauri ved ceļš uz pasaulslaveno svētvietu Galīsijā (Spānija) Santjago de Kompostellu, ko uzskata par apustuļa un visu svētceļinieku aizgādņa Svētā Jēkaba atdusas vietu. Ceļu uz Santjago de Kompostellu norāda arī gliemežvāki, kas attēloti daudzu Ziemeļportugāles dievnamu fasādēs. Mūsu pavadone portugāliete Patrīcija stāsta, ka mūsdienās Ziemeļportugāles iedzīvotāji ir reliģiozāki nekā cilvēki viņas dzimtajā pusē, Lisabonas reģionā. Mums, Lisabonas apkārtnē Lieldienas nozīmē brīvdienas, kad var atpūsties, apciemot radiniekus, doties izbraukumos kopā ar draugiem, te ziemeļos, Lieldienas nozīmē reliģiskus svētkus, kad cilvēki īsteno gadsimtiem senus rituālus un apmeklē baznīcu," stāsta Patrīcija. Lieldienas Bragā joprojām ir īpašs notikums - tas ir teatralizēts, reliģisks uzvedums, kad pilsētā pulcējas daudzi svētceļnieku simti.
Bragas centram piemīt valdzinošs šarms - saules gaismā laistās iespaidīgas strūklakas, ielās rindojas kolorīti suvenīru veikali, parki un skvēri priecē ar ziedu pārpilnību, skan dievnamu zvani un mūzika pilsētas laukumos. Tomēr mūsdienu Braga nav tikai tūrisma vai reliģiskais centrs, tā ir arī pragmatiska lielpilsēta, kurā jūt industriālas dzīves ritmu.
Vēl pirms mēs ieraugām Barselušu, jau pazīstam slaveno Barselušas gaili, kas ir viens no Portugāles simboliem un tiek attēlots uz daudziem, dažādiem suvenīriem: krūzītēm, krekliņiem, šķīvjiem, skatu kartiņām. Leģenda par gaili ir viena no manām iemīļotākajām portugāļu leģendām, jo tā vēsta par taisnīguma uzvaru: reiz kādu svētceļnieku, kas bijis ceļā uz Santjago de Kompostellu, Barselušas iedzīvotāji nepatiesi apsūdzējuši laupīšanā. Svētceļnieks aizvests pie tiesneša, kurš tobrīd ēdis vakariņas, bet arī tiesnesis nav noticējis, ka svētceļinieks noziegumā nav vainojams un licis apsūdzēto rītausmā pakārt. Izdzirdējis spriedumu, nepatiesi apsūdzētais palūkojies uz tiesneša vakariņu galdu, ieraudzījis bļodā ceptu gaili un sacījis, ka gailis atdzīvošoties un iedziedāšoties, apliecinot to, ka viņš tiek apsūdzēts nepatiesi. Tā arī noticis. Rītausmā, brīdī, kad nelaimīgais vīrs vests uz karātavām, gailis atdzīvojies un skaļi iedziedājies, bet tiesnesis, ieraugot, ka gailis atdzīvojies un dzied, licis apsūdzēto atbrīvot.
Mūsdienās Barselušā ir iespaidīgs akmens krusts, kurā attēlota šī leģenda, bet turpat līdzās krustam atrodas kādreizējā Bragansas dinastijas pils. Tā cietusi zemestrīcē 18. gadsimtā, bet arheoloģiskie izrakumi to pārvērtuši par savdabīgu vēsturisko liecību muzeju. No laukuma pie gailim veltītā krusta paveras brīnišķīgs skats uz upi, kas Barselušai devusi nosaukumu - pilsētas vārds cēlies no vārda barça", tulkojumā "laiva", jo te svētceļnieki cēlušies pāri Kavadu upei, lai dotos uz Santjago di Kompostellu. Pa gājēju ielu, kas vijas cauri pilsētas centram, mēs nonākam baznīcas laukumā - klusā, elegantā, senatnīgā Barseluša atgādina pastkarti, kurā jautrību ienes krāsainu gaiļu parāde.
Par leģendām jāpiebilst - portugāļu leģendas ļoti bieži stāsta par brīnumu, kas atrisinājis situāciju, tajās reti atrodams darba tikuma vai atjautības slavinājums, bet biežāk gan ticības triumfs.
Templiešu bruņinieku mantojums
Par templiešu bruņiniekiem sarakstīts daudz literatūras, ar šo ordeni saistās noslēpumi, minējumi, leģendas, detektīvromāni un kinotrilleri, bet Tomāras pils kompleksa apmeklējums ļauj pabūt autentiskā templiešu pasaulē.
Ceļš cauri iespaidīgiem vārtiem ved uz pili, kuras pamatakmens likts jau 12. gadsimtā. Vēlākajos gadsimtos tā pārbūvēta, iegūstot interesantus manuēlisma elementus, kas, stilam atbilstoši, rāda jūras motīvus gotikas noskaņās. Tomāras kompleksā, kas apvieno klosteri un cietoksni, saglabājusies unikāla lūgšanu kapela, kuras interjera elementi līdzinās Jeruzalemes Svētā Kapa veidolam. Templiešu Kristus klosteris tika dibināts 1162. gadā. Templiešu ordeņa bruņinieki un mūki apvienoja militāru varenību ar stingri reliģiozu dzīvi, turklāt ilgu laiku bija ļoti ietekmīgi. 12. un 13. gadsimtā ordenis nostiprināja savu ietekmi, jo iesaistījās portugāļu cīņās pret nekristītajiem mauriem, bet pēc tam, kad 14. gadsimta sākumā Romas pāvests vērsās pret templiešiem un ordeni aizliedza, izcili diplomātiskais Portugāles karalis Dinišs sankcionēja templiešu transformēšanos par Kristus ordeni, sekojot principam, ka formālus aizliegumus vienmēr var apiet. Ordenis atkal kļuva populārs Lielo Atklājumu laikā. Princis Enrikišs Jūrasbraucējs bijis Kristus ordeņa mestrs un ordenim piederošos finansiālos līdzekļus ieguldījis Lielo Atklājumu jūrasbraucienu finansēšanā. Tāpēc templiešu krusts rotā ne tikai Tomāras pils sienas, bet arī Atklājumu laika kuģu buras.
Pie Lielo atklājumu laikmeta varoņiem
Lielo atklājumu laikmets, kas aptvēra 15. un 16. gadsimtu, ir Portugāles vēstures lappuse, par ko portugāļi joprojām runā ar lepnumu. Tajā tālajā laikā portugāļu jūrasbraucēji sasniedza Indiju, Āfriku, Brazīliju, Tālos Austrumus... ļaujot Portugālei iegūt kolonijas un kontrolēt jūrasceļus. Protams, Lielo Atklājumu laikmeta devums bija finansiāls - tas nodrošināja Portugāles labklājības pieaugumu. Tomēr šim laikmetam piemīt arī heroisma aura, slavinot drosmīgos portugāļu jūrasbraucējus un tālo, nepazīstamo zemju pētniekus.
Saulainā, siltā dienā mēs nokļūstam vietā, kur, varētu būt aizsācies Lielo Atklājumu laikmets - Portugāles dienvidrietumos, Sagrišā. Domājams, ka tieši Sagrišā Enrikišs Jūrasbraucējs atvēris jūrskolu, kurā izglītību guvuši jūrasbraucēji, kas vadījuši portugāļu kuģus pāri okeānam, un arī ierīkojis kuģu būvētavu.
Sagriša liek ticēt vietu enerģētikai - uzturēšanās te iedvesmo, dod idejas, enerģiju un mērķtiecību, paver plašākus
apvāršņus prātam. Sagrišas ainavu mūsdienās veido akmeņiem klāts lauks, senlaicīgs cietoksnis, baznīca, neliela bāka un Rosa dos Ventos jeb Vēja roze - milzīgs kompass, kura diametrs ir 43 m. Cietoksnis būvēts 17. gadsimtā, uz Enrikiša Jūrasbraucēja cietokšņa pamatiem, bet baznīca un Vēja Roze saglabājusies no viņa laika - 15. gadsimta.
Neliela taka aizved pie stāvkrasta un ļauj paraudzīties no daudzu desmitu metru augstuma uz okeāna viļņiem, kas graužas klintīs, kā arī ieraudzīt netālo Svētā Vincenta ragu - Eiropas galējo dienvidrietumu punktu. Senos laikos ticēja, ka aiz tā nav itin nekā, ka doties tam garām ir bīstami, jo tas ir pats pasaules gals. Iespējams, tieši Sagrišas jūrskolā gūtās zināšanas portugāļu jūrasbraucējus iedrošināja doties garām Sv. Vincenta ragam un atklāt Portugālei iepriekš nezināmas zemes.
Svētā Vincenta ragā uz aptuveni 60 m augstā klinšainā stāvkrasta slejas bāka, kas arī 21. gadsimtā ir viena no visjaudīgākajam Eiropā.
Slavenāko Lielo atklājumu laikmeta varoņu vidū ir arī Vasko da Gama. Viņa slava par populāru apskates vietu ir padarījusi Sinešu, kur ievērojamais jūrasbraucējs dzimis 1460. gadā. Vasko da Gamas tēvs esot bijis pilsētas mērs. 1498. gadā Vasko da Gama, apbraucot apkārt Labās Cerības ragam, atklāja jūrasceļu uz Indiju. Domājams, uzņēmīgajam jūrasbraucējam, piemitis arī tirgotāja un diplomāta talants, jo viņam izdevās noslēgt izdevīgus darījumus ar indiešiem. Portugālē jūrasbraucējs atgriezies ne tikai ar interesantu stāstījumu par jaunatklāto zemi, bet arī ar eksotisku garšvielu kravu. Portugāles karalis Žuans III Vasko da Gamam piešķīris Indijas vicekaraļa titulu. Protams, var jau sacīt, ka portugāļi, raugoties no Indijas iedzīvotāju viedokļa, nav bijuši draugi, bet apbrīnojama ir Vasko da Gamas un citu jūrasbraucēju drosme vienkāršā koka kuģī šķērsot okeānus un doties pretī nezināmajam.
Mūsdienu Sinešai ir divas sejas: viena industriālā, ko veido pragmatiskā preču ostas ainava, otra - vēsturiskā, kuras spilgtākie vaibsti ir cietoksnis, vecpilsētas šaurās ieliņas un nelielas, baltas mājas, pa kuru logiem uz mums pētoši, bet labvēlīgi noraugās sirmi, daudz pieredzējuši pilsētas iedzīvotāji. Jā, tūristi ienes dažādību viņu ikdienā. Ceļš cauri vecpilsētai aizved pie pieminekļa Vasko da Gamam. Protams, slavenais portugāļu jūrasbraucējs raugās uz okeānu. Skats, kas paveras no pieminekļa uz puslokā izveidoto ostu patiešām ir brīnišķīgs, okeāna tumšzilajam mirdzumam kontrastējot ar pludmales smiltīm un palmu zaļajām galotnēm.
Lielo atklājumu laikmetam ir arī savs hronists - dzejnieks Luišs di Kamoišs, kura darbs Luziādas" arī mūsdienās pieder pie portugāļu literatūras zelta fonda. Darbā Luziādas" iemūžināta arī Vasko da Gamas īstenotā Indijas apgūšana. Konstancijā, pilsētā ar ēnainām alejām un skaistiem dārziem, pie Težu upes atrodas Luiša di Kamoiša piemineklis. Dzejnieks ir bijis fascinējoša 16. gadsimta personība: brīvdomātājs, mīlētājs, dēkainis, varonīgs karavīrs un jūrasbraucējs. Paradoksāli, bet, kā jau daudzi pasaulslaveni ģēniji, arī Kamoišs dzīves laikā netika īpaši augstu vērtēts, turklāt vētrainais temperaments viņam sagādājis ne mazums problēmu. Tagad Kamoišam pieder negaistoša slava: godinot Kamoiša daiļradi, tajās Portugāles vietās, kas pieminētas darbā Luziādas", piemēram, Obidušas pilsētā, novietoti speciāli simboli.
Relaksācija kūrortā
Nav jau tā, ka Portugālē būtu apskatāmi tikai pieminekļi, mūri, baznīcas un cietokšņi, te atrodami arī viesmīlīgi kūrorti. Algarvi Dienvidportugālē mēdz dēvēt par Portugāles Rivjēru. Patīkamais klimats un samērā zemās Portugāles cenas padarījušas to starptautiski populāru. Turklāt Algarve ļauj iepazīt atkal citādu Portugāli, kas atšķiras no klasiski skaistajiem valsts ziemeļiem un kalnainās Spānijas pierobežas austrumos.
No 711. gada līdz pat 13. gadsimta vidum, ilgāk nekā pārējā Portugāles daļa, Algarve bijusi mauru kontrolēta teritorija. No mauru laikiem Algarvē ir saglabājis nosaukums (vietvārds Algarve radies no mauru valodas vārda Al-Gharb", tulkojumā: rietumi) un divi simboli - dekoratīvs mājas rotājums skursteņa formā un mandeļkoka zieds. Leģenda vēsta, ka Algarves valdnieks pie pils licis iestādīt daudzus mandeļkokus, lai iepriecinātu savu no sniegotajiem ziemeļiem nākošo, melanholisko sievu Gildu, un patiešām, ieraugot baltos mandeļkoku ziedus, kas atgādinājuši sniegu, Gilda uzveikusi nomāktību un atguvusi dzīvesprieku.
Albufeira, ko dēvē par Algarves tūristu galvaspilsētu, ir multikulturāla, spilgta un ļoti demokrātiska. Te skan daudzu, dažādu tautu valodas, un ikkatrs ciemiņš var justies kā savējais. Pilsētvidi veido viesnīcas, krodziņi britu, krievu, itāļu un vēl citu nāciju un kultūra stilā, bet pa vidu krodziņiem iekārtojušies suvenīru veikali, kuros par tiešām nelielu naudas summu iespējams nopirkt suvenīrveida atmiņas par Algarvi. Kā jau tipiska dienvidu kūrortpilsēta, Albufeira no rītiem mostas vēlu, pa pusdienlaiku iegrimst laiskā snaudā, bet vakaros un naktīs atdzīvojas - tad bāros, restorānos un krodziņos skan mūzika un atpūtnieki izbauda brīvdienu bezrūpību. Albufeirā sezonas laikā, kas parasti ilgst no agra pavasara līdz vēlam rudenim, satiekas visdažādāko valstu tūristi - latvieši, lietuvieši, poļi, krievi, baltkrievi, ukraiņi, igauņi, vācieši, briti, amerikāņi, itāļi, Azoru salu iedzīvotāji .... Kūrorts ar savu plašo darba tirgu piesaista arī ārvalstu darba meklētājus, tāpēc Albufeirā var sastapt pārdevējus un bārmeņus, kas portugāliski runā minimāli, un var gadīties tā, ka saldējumu pirksim pie pārdevēja, kas te strādāt ieradies no Latvijas.
Daudzas ielas Albufeirā ved uz okeāna piekrasti, pa vienu no tām, kurā plīvo šalles, mirdz trauki suvenīrtirgotavu āra stendos un skan dzīvespriecīgas melodijas, mēs nonākam okeāna piekrastes pludmalē. Algarves piekrasti daba ir radījusi daudzveidīgu - ir gan stāvkrasti, gan gludas balto smilšu pludmales, gan alas un grotas... Pie Albufeiras atpūtnieku priekam izveidota neliela, bet labiekārtota sauļošanās un peldēšanās vieta, bet, te pavadot vairākas stundas, var pārliecināties, ka okeāns nav nekāds rāmais Rīgas jūras līcis. Atlantijas okeāns ir spēcīga, neprognozējama ūdens masa, kas rīkojas, kā vēlās. Naktij nomainot dienu, okeāns strauji pārklāj daļu pludmales. Reizēm pusdienlaikā strauji mainās laiks, sauli aizsedz mākoņi, saceļas vējš un laiski čalojošais okeāns pārtop par krācošu stihiju. Tāpēc pie daudzām viesnīcām ierīkoti baseini - peldētkāres apmierināšanai tādos laika apstākļos, kad okeānam labāk netuvoties.
Draugos ar okeānu
Mēdz teikt, kas nav braucis ar kuģi pa Atlantijas okeānu gar Algarves piekrasti, tas tā pa īstam nemaz nav bijis Portugālē. Tāpēc, lai sajustos pa īstam Portugālē, mēs kāpjam uz burukuģa klāja un dodamies ceļā. Vējš piepūš buras, kuģis līgani aizslīd garām ostas vārtiem okeāna plašumā un skatam paveras Algarves piekrastes ainava - smilšainais stāvkrasts, kurā slēpjas grotas, un pār kuru slejas daudzveidīgu kūrortu arhitektūra: te ir demokrātiskā Albufeira, elitārā Villamoura, kuras ostā šūpojas greznas jahtas (Manas sapņu jahtas...", tā ilgpilnā balsī sacīja mūsu portugāļu pavadonis Mario un uz latviešu ceļotāju uzmundrinošajiem vārdiem, ka gan jau, strādāsi, pelnīsi, sakrāsi un nopirksi, atbildēja vien ar pesimistisku skatienu. Pārāk augsta cenu kategorija!)
Tepat, pie kuģīša virs ūdens pavīd delfīni. Ja palaimējas, tos var nofotografēt, bet parasti tie jau ir pazuduši okeāna viļņos, pirms parādīšanas piefiksēta fotokamerās, bet lai vai kā, delfīni ir kopā ar mums un pavada mūsu kuģi.
Ja vien okeāns ir pietiekami rāms, tad kuģis apstājas brauciena vidū un ir iespējams izpeldēties okeānā, slīdot peldējumā virs daudziem, daudziem ūdens metriem. Es esmu braukusi ar kuģi, tā baltajām burām plandot vieglā vasaras vējā, saulainā karstā dienā, kad uz klāja varēja lieliski nosauļoties un drosmīgākie ceļabiedri aizrautīgi plunčājās okeānā, bet es esmu vizinājusies ar kuģi gar Algarves piekrasti arī pelēkā, vējainā dienā, kad likās, vējš tūlīt pacels kuģi debesīs, viļņi to sistemātiski šūpoja, okeāna ūdens matus samērcēja bez peldēšanās, jo sāļā ūdens pilieni burtiski piepildīja gaisu, bet kafijas krūzīte bija jātur abām rokām. Par peldēšanos okeānā tad gan nebija ko domāt, bet nekas, bija interesanti. Jāpiebilst, ka ceļotāju vizinātāji ir prātīgi cilvēki un patiešām bīstamos apstākļos okeānā paši nebrauks un ciemiņus nevedīs.
Viena no patīkamākajam vietām Algarvē ir no kādreizējā zvejnieku miesta izaugusī kūrortpilsēta Portimau. Senāko Portimau daļu tautas valodā joprojām dēvē par sardīņu ciemu. Portugāļi uzskata - Portimau sardīnes garšas ziņā ir nepārspējami lieliskas. Sardīņu ēšana parasti notiek īsti zvejnieku stilā: vienā stūrī uz savdabīga grila tiek ceptas sardīnes, saliktas lielos šķīvjos un novietotas uz galdiem. Kā piedevu pasniedz vārītus kartupeļus ar visu mizu (jāmizo pašiem), un, protams, galdā liek vīnu un ūdeni, tik, cik vien ciemiņi spēj izdzert. Sardīņu atasakošana un kartupeļu tīrīšana ir laikietilpīgs darbs, bet ļauj izjust vietējo kolorītu, tāpat kā deserts - apelsīni, kas arī pašiem jāmizo un jātīra.
Portimau apkārtne lepojas ar gleznainu, labiekārtotu, savdabīgām klintīm rotātu pludmali Praia da Rocha, kuras tuvumā slejas stilīgas, modernas viesnīcas. Šī pludmale paver peldēšanās iespējas visiem, kam lēciens no kuģīša okeānā nav šķitis īpaši fascinējošs.
Visskaistākais skats uz pludmali gan paveras no Svētās Katrīnas cietokšņa, kas tika uzbūvēts 16. gadsimtā, lai aizsargātu piekrasti no iespējamajiem uzbrucējiem. No cietokšņa raugoties ieraugāmas gan 70 m augstais stāvkrasts, gan gludā pludmale, gan daudzveidīgā modernā arhitektūra, kurā dominē portugāļiem tik mīļā baltā krāsa un dažādi okeāna motīvi.
Neaizmirstamā pievilcība
Ceļojums pa Portugāli ir izjūtu ceļojums. Šīs valsts būtība ir saklausāma fado skanējumā un bērnu, kuri laukumā pie mājas dzenā futbola bumbu, bezrūpīgajos smieklos; izgaršojama portvīnā un prasmīgi pagatavotos zivju ēdienos; sajūtama, iebrienot okeāna viļņos, pieskaroties daudzus gadsimtus piedzīvojušas pilsētas mūriem un klīstot pa gleznainu, šauru ieliņu labirintiem; ieraugāma baznīcu altārgleznās, mirdzošās ažuležu fasādēs, un modernās, stiklotās arhitektūras mirdzumā.
Portugāle ir valsts, kas rada pozitīvas emocijas vēl pirms atmiņā iegulst tās ievērību izsakoši fakti, jo Portugāles gaisotni veido neiznīdējama mīlestība pret dzīvi, optimistiska ticība labajam un gadsimtos slīpēta cieņa pret drosmi un skaistumu. Varbūt tieši tāpēc Portugāle ilgi paliek atmiņā.
Vismaz vienreiz dzīvē redzēt Portugāli noteikti ir vērts jebkuram ceļotājam, jo ceļojums turp radīs spilgtus, neaizmirstamus iespaidus, kādus nevar gūt nevienā citā pasaules valstī. Un ja Portugāles maģiskā burvība būs savaldzinājusi, ir vērts šajā valstī atgriezties atkal un atkal.
Magda Riekstiņa