Algarve ir mazliet vairāk nekā vienkārši Portugāle, jo tur, Algarvē, pašos valsts dienvidos, poētiski smeldzīgā un pašapzinīgā portugāļu mentalitāte, ko spilgti pauž viņu nacionālais, Latvijā labi pazīstamais mūzikas stils fadu, savijas ar pasaulslavena kūrorta spožumu un no senseniem mauru ietekmes laikiem mantotām, austrumnieciskām kultūrzīmēm.
Algarve ir brīnišķīga! Tici! Tu ieraudzīsi un pārliecināsies, ka mums taisnība, man savulaik jau Lisabonas lidostā ar nesatricināmu pārliecību centās iegalvot portugāļu paziņas, un, viens otru pārtraukdami, aizrautīgi stāstīja, ka tur, pašos Portugāles dienvidos, Atlantijas okeāna piekrastē gaida labiekārtotas pludmales, gleznaini stāvkrasti, ērtas viesnīcas ar ziedošos dārzos slēptiem baseiniem, ainaviskie Mončikes kalni un dzidri avoti, gadsimtu gaitā fascinējošu
pievilcību ieguvuši vēsturiskie cietokšņi, iespēja izbraukt ar kuģīti okeānā, stilīgi krodziņi, dejas līdz rīta gaismai, daudzbalsīga karaoke sadziedāšanās, ceptas sardīnes, veselīgi apelsīni un mandeļu saldumi
Kad nokļuvu Algarvē, tad pārliecinājos, ka viss stāstītais nav bijis tikai ievilinoša reklāma, jo atbilst realitātei, un es biju gatava atzīt, ka Algarve patiešām ir brīnišķīga.
Algarvē patīkama atpūta nodrošināta gan skaļas izklaides mīlošiem holēriķiem, gan sangviniķiem, kam patīk pludmalē patērzēt ar no citas pasaules malas atbraukušiem ceļotājiem, gan sportiskiem flegmātiķiem, kas ciena pastaigas kalnos un peldēšanos okeānā, gan emocionāliem melanholiķiem, kuri ilgojas pēc iztēli iedvesmojošām ekskursijām pa vecpilsētu šaurajām ieliņām un senatnīgiem cietokšņiem.
Te laiks neskrien, bet ilgst
Turklāt Algarves gaisotnei piemīt neparasti relaksējoša enerģija, ko sajūt ikviens, nonākot šajā Portugāles dienvidu reģionā. Tā ir enerģija, kas apslāpē jebkādus stresa izraisītājus pašos to pamatos.
Algarvē laiks rit tā, kā to aprakstījis franču filozofs Anrī Luijs Bergsons, atbilstoši viņa ieviestam terminam ilgstība bez steigas, bez bailēm nepaspēt, nokavēt, izdarīt kaut ko nepareizajā brīdī, par ātru vai par vēlu. Algarvē ierodoties, pulksteni vērts nolikt tālu prom no acīm un sekot Bergsona mācībai, ka, ja gribi būt laimīgs, tad jāaizmirst par laika mehānisku sadalīšanu atbilstoši pulksteņa ciparnīcai, jo tā tikai novēršam uzmanību no dzīves dabīgā plūduma.
Tātad, aizmirsīsim ne tikai par pulksteni, bet arī par stresu, ko rada nepieciešamība ierasties ne vēlāk par diviem, nediskutēt ilgāk par stundu, skatīties televīzijas raidījumu deviņos un izbaudīsim to laika ilgstības burvību, ko mums, racionālisma kulta reģiona Ziemeļeiropas iemītniekiem, sniedz dienvidu kūrorts pasaule, kurā ikdienas ritmu nosaka saules lēkti un rieti, okeāna paisums un bēgums, vēja stiprums, kā arī pašu vēlmes, intereses un intuīcija.
Mončikes kalni Algarves botānikas muzejs
Nemierīgā daba Algarvē radījusi vulkāniskas izcelsmes kalnu grēdu Serra de Monchique, tādejādi dāvājot gleznainu pastaigu vietu un vienu no populārākajiem apskates objektiem Portugāles dienvidu piekrastē, vismaz Latvijas ceļotāja skatījumā noteikti. Jo mums, no līdzenumu zemes nākošiem cilvēkiem, allaž šķiet, ka vijīgajiem kalnu serpentīniem piemīt īpaši valdzinoša burvība. Kalnu jeb Serra augstākā virsotne Foija gandrīz trīs reizes augstumā pārspēj mūsu Gaiziņu un sasniedz 902 m virs jūras līmeņa. Bet vairāk nekā 770 m augstumā slejas kalnu populārākā virsotne Picota, uz kuru ved labiekārtota dabas taka lai ceļotāji neaizmaldītos eikaliptu audzēs un puķu paklājiem klātās kalnu pļavās. Mončikes kalnus reizēm dēvē par Algarves botānikas muzeju, jo, staigājot pa to takām, ieraugāma krāšņa dažādu augu sugu daudzveidība kastaņi te dzīvo līdzās priedēm, Austrālijas imigranti eikalipti Portugāles simbolam korķozoliem, bet mimozu pieticīgie, dzeltenie ziedi veido fonu majestātiskajiem rododendriem.
Daba dāvājusi Mončikes apkārtnei arī avotus, kuru ūdens tiek atzīts par veselībai labvēlīgu jau vismaz kopš 15. gadsimta. Pie avotiem kalnu ielokā ieritinājusies kūrortpilsētiņa Caldas de Monchique, kas ziedu laikus piedzīvojusi 19. gadsimtā, kad avotu ūdens tika uzskatīts par zālēm pret daudzām kaitēm, un mediķi bieži to ieteica dažādu veselības problēmu risināšanai. Lai arī mūsdienās avotu ūdens tiek atzīts par veselīgu un ne vairāk, jo 21. gadsimtā cilvēki raduši paļauties uz farmācijas industriju, nevis dabu, kūrorts joprojām piesaista atpūtniekus, piedāvājot harmonisku atmosfēru un romantiskas, civilizācijas maz mainītas kalnu ainavas.
Vēsturiskā galvaspilsēta Laguša
Klintis, pludmale, gracioziem tornīšiem rotāts cietoksnis, baltas, jo baltas mājas, palmu alejas, pieticīgas zvejnieku laivas un moderni kuģi tāda ir Laguša, Atlantijas okeāna apskalota pilsēta, kas atrodas uz dienvidrietumiem no Mončikes kalniem.
Gandrīz 200 gadus no 16. gadsimta 70. gadiem līdz 1756. gadam Laguša bija Algarves galvaspilsēta. Svītru Lagušas attīstībai pārvilka 1755. gada zemestrīce, pēc kuras pilsēta bija jāuzbūvē praktiski no drupām.
Bet mūsdienu tieši Lagušā spilgti atklājas četras rakstura līnijas, kas veido Algarves identitāti. Tā pirmā saistīta ar mauru laikiem, kas šajā Portugāles daļā ilga no 8. gadsimta līdz pat 13. gadsimta vidum. Lai arī kopš brīža, kad portugāļi mauriem atkaroja Algarvi, pagājuši jau daudzi gadsimti un, kā mēdz teikt, daudz ūdeņu aiztecējis, tomēr pārsteidzošā kārtā te austrumu mentalitātes ietekmi joprojām jūt. Tā izpaužas gan īpašajā, tikai Algarvei raksturīgajā arhitektūrā mājās ar gracioziem, dekoratīvajiem skursteņiem un baltās krāsas visaptverošajā triumfā, gan vietvārdos, kas sākas ar zilbi Al, piemēram, Algarve
tulkojumā, Rietumi, gan Portugāles dienvidu reģiona seno dzimtu pārstāvju tumšajās acīs, melnajos matos un raksturā, kas vairāk līdzinās Ziemeļāfrikas iedzīvotāju, nekā Portu vai Koimbras iemītnieku dabai. Paši portugāļi saka, Algarves iemītniekiem piemīt izteikts ekstravertums un tirgotāju gars, gluži kā ēģiptiešiem, un, iespējams, tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc uzņemošais tūrisms un kūrorti vislabāk attīstījās tieši Algarvē, nevis citur Portugālē. (Vēl viens Algarves kūrortu attīstības iemesls, neapšaubāmi, ir patīkamais, siltais klimats, kas nodrošina garu tūrisma sezonu.) Jāsaka gan, gods un slava Algarves iemītniekiem, viņu sabiedriskums un vēlme pārdot, nav uzbāzīga, apnicīga un traucējoša, kā reizēm gadās piedzīvot dažā labā citā Tuvo Austrumu valstī un ieraudzīt pat pārcentīgu rīdzinieku darba stilā. Portugāļi teic arī, ka Algarves iedzimtie no saviem mauru senčiem mantojuši mērķtiecību un savas nemaldīgās taisnības apziņu. Mūsdienās mauru reliģijas islāma piekritēju Algarvē nav daudz, un no esošajiem liela daļa ieradušies pēdējā pusgadsimta laikā, lai strādātu un attīstītu savu uzņēmējdarbību kūrortos.
Otrā Algarves identitāti veidojošā rakstura līnija, kas atklājas Lagušā, saistīta ar okeānu. Šķiet, Lagušas un apkārtnes iemītnieki ar zvejniecību un kuģošanu nodarbojušies kopš pasaules radīšanu, un nodarbojas arī mūsdienās. Pilsētas austrumos uzbūvēta vērienīga osta, kurā vieta atvēlēta gan zvejas kuģiem, gan iespaidīgiem pasažieru laineriem, gan preču pārvadājumiem. Pastāv arī uzskats, ka tieši Lagušā 15. gadsimtā pastāvējusi portugāļu jūras skola, ko dibinājis leģendārais Enriki Jūrasbraucējs, un tādejādi šajā pilsētā kaldināti Lielo Atklājuma laikmeta panākumi. Iespējams, pa Lagušas ielām patiešām reiz staigājis gan Enriki Jūrasbraucējs Portugāles princis un Kristus ordeņa mestrs, gan viņa domubiedri 15. gadsimta portugāļu jūrnieki, kuriem jūras skolā iegūtās zināšanas palīdzēja uzveikt bailes no nezināmā, liekot pamatus ne tikai Portugāles labklājībai, ko sekmēja Lielo Atklājumu laika jūrasbraucieni, bet arī Apgaismības laika pārliecībai, ka izglītotam cilvēka prātam nepastāv nekādi šķēršļi.
Trešā Algarves identitāti veidojošā rakstura līnija, ko var iepazīt Lagušā, protams, saistīta ar relaksāciju un atpūtu. Gludās smilšu pludmales vilināt vilina sauļoties un peldēties. Vakaros krodziņos skan melodiska mūzika un uz ēku fasādēm mākslinieciski rotaļājas krāsainas gaismiņas. Palmu paēnā izvietoti soliņi ļauj iegrimt meditatīvā okeāna vērošanā, bet veloceliņi priecē ar sportisku garu apveltītos pilsētas ciemiņus.
Bet ceturtā rakstura līnija izpaužas Lagušu ietverošajās un izdaiļojošajās mandeļkoku audzēs. Baltie, izsmalcinātie mandeļkoka ziedi ir Algarves simbols un tiek attēloti uz daudziem suvenīriem. Pilsētas krodziņos iespējams izgaršot Algarves slaveno kūku Morgado de Figo, kurā mandeles apvienotas ar šokolādi, žāvētām vīģēm, cukuru un kanēli. Algarves simbolu gastronomiski nobaudīt var arī dzerot mandeļu liķieri. Ja ļausiet, ka jums ēdienus un dzērienus iesaka portugāļi, nemaz nedomājiet izkļūt no krodziņa, nepasūtījuši vismaz vienu glāzīti šī saldi rūgtā dzēriena nu, vismaz pieklājības pēc, izdzert jau nav obligāti. Patiesības labad jāsaka, ne Algarvē, ne citur Portugālē gandrīz nekad negadās redzēt piedzērušos portugāļu nācijas pārstāvi. Ja arī Algarves krodziņā nākas klausīties nesakarīgu dzērāja muldēšanu, vai skatīties kā patukla kundzīte krietnā reibumā iedomājas sevi par deju zāles zvaigzni un mēģina lēkāt kankāna un fokstrota apvienojumu, 99,99% gadījumos tie ir tūristi, nevis portugāļi, jo Portugāles iedzimtajiem piemīt gadsimtu gaitā noslīpēta alkohola lietošanas kultūra viena mandeļu liķiera glāzīte un punkts.
Dienvidu skaistule Albufeira
Latvijas un citu Baltijas valstu ceļotājiem, viesojoties Algarvē, bieži vien sanāk uzturēties pilsētā, vārdā Albufeira. Ir gadījies piedzīvot, ka atmosfēra pie viesnīcas baseina atgādina kultūras festivālu Baltica, jo aizrautīgi skan latviešu, igauņu un lietuviešu valodas, bet ap pusnakti jau neizpaliek arī dziesmas visās trijās baltiešu mēlēs. Viens no iemesliem Albufeiras popularitātei baltiešu vidū, nenoliedzami, ir šajā pilsētā pieejamais plašais viesnīcu klāsts, kurā var atrast vidusmēra Baltijas iedzīvotāja bankas konta stāvoklim atbilstošu piedāvājumu, respektīvi, komfortablu, pievilcīgu viesnīcu par jēdzīgu cenu.
Bet, noteikti, par Algarves sirdi sauktā un tūrisma galvaspilsētu atzītā Albufeira, ir laba izvēle nakšņošanai. Jo Albufeiras gaisotnē ir kaut kas tāds, kas piešķir tai neaizmirstamas pilsētas auru, un atmiņas par Albufeirā pavadīto laiku brīdi pa brīdim pamostas ceļotāju prātā, liekot Portugāles ceļabiedriem e-pasta vēstulē aizrakstīt: Atceries, cik skaista bija Albufeira? Es šodien atkal to atcerējos Un kopīgas atmiņas par Albufeiru saliedē cilvēkus vēl ilgi pēc Portugāles ceļojuma.
Bet, ja jūs vēl tikai pošaties ceļā uz Portugāli, pēc atmiņām, kas paliks prātā visu dzīvi, tad nevilcinieties, speriet soļus pretī Albufeirai. Būs tā vērts!
Iespējams, neaizmirstamas, sirdī paliekošas pilsētas burvību nodrošina gan siltais dienvidu klimats, kas patīkamu padara uzturēšanos brīvā dabā, bez māju sienu radītās aizsardzības, gan okeāna dāvātā dabas varenības apjausma. Bet varbūt burvība slēpjas gadsimtiem senajā kultūrvēsturē, kas, dramatisku politisko kolīziju neapēnota, virzījusies pa harmoniskas pilnveides ceļu. Varbūt patiesi pastāv īpaši enerģētiskas vietas, un senie romieši zināja, ka šī vieta okeāna malā ir īpaša, izvēloties to sava cietokšņa būvēšanai.
Lai arī kā tur būtu, Albufeira ir Eiropas dienvidiem raksturīgā viesmīlīgā, sasildošā, maigā skaistuma kvintesence. Tā, tikai dienvidos sastopamā skaistuma, kas izjūtams, vēlā vakara stundā sēžot uz viesnīcas balkona, vērojot saulrietu, klausoties okeāna šalkšanu un jūtot pilsētas dārzos ziedošu puķu smaržu. Šis īpašais dienvidu skaistums ceļotājus no visām pasaules malām atbrīvo no jebkādām negatīvām emocijām bailēm, nemiera, skaidrības un naida, vietā dodot visaptverošu mieru, dzīvesprieku un ticību, kas ceļš, ko ej, ir pareizais, vajag tikai atvērt sirdi un izbaudīt pasaules pievilcību.
Dodoties vakara pastaigā pa Albufeiru, ziniet, tā nebūs parasta pastaiga, bet gan noslēpumu atklāšana. Puskrēslā grimstošu ieliņu labirinta vidū pēkšņi ieraugāms laukums, kurā dominē spilgti izgaismota baznīcas fasāde, bet dievnama durvis paverot, izrādās, ka tas ir neliels muzejs, kurā tiek vēstīts par reģiona kultūru. Lai arī nav tālu līdz pusnaktij, no pagalmiem iznirst un pretī nāk nenogurdināmi suvenīru tirgotāji, kuri piedāvā nopirkt gabaliņu Albufeirā valdošās auras, ietvertas gaisīgas puķainas šalles, spīguļojošas rotaslietas vai korķozola trauku paliktņa veidolā. Dodoties tālāk, pēkšņi pašķiras balto māju sienas, atklājot šauru nišu, kurā izrādās ieslēptas kāpnes, kas aizved pašā okeāna piekrastē. Un tad, izmetot līkumu gar okeānu, gluži nejauši sanāk nokļūt pie plašas promenādes, kas savieno pludmali ar kvartālu, kur triumfē izklaide. Krodziņos un bāros skan skaļa mūzika, kas nepieklusīs līdz brīdim, kad Albufeiras māju jumtus apspīdēs pirmie saullēkta stari. Un kamēr vēl rīts nav klāt, laiks ienirt dejotāju pūlī, uzdziedāt bezrūpīgu dziesmiņu karaoke zālē, līdz ar dzīvespriecīgajām, dienvidnieciskajām melodijām sajust dvēselē Gētes Fausta meklēto mūžīgas jaunības noslēpumu un raudzīties pasaulē tik optimistiski kā 18 gadu vecumā.
Saki Algarve, domā Portugāle
Pirms dažiem gadiem Portugāles tālaika ekonomikas ministrs Manuels Piņu paziņoja par zīmola ALGARVE izveidi, lai popularizētu ārvalstīs šo Portugāles reģionu, un tagad zīmols tiekot izmantots dažādos tūrisma nozares pasākumos. Algarves patrioti joko, ka Algarves vārdu pasaulē pazīstot labāk nekā Portugāles vārdu. (Esam jau dzirdējuši, ka līdzīgs piemērs nav tālu jāmeklē arī Rīgas vārdu atpazīstot ne sliktāk par Latvijas vārdu.)
Tiek arī uzskatīts, ka tūrisma un pakalpojumu sektora īpatsvara vērienīgais pieaugums Portugāles iekšzemes kopproduktā no nepilniem 40% aizvadītā gadsimta 70. gados līdz nepilniem 75% pirms diviem gadiem, panākts, pateicoties Algarves kūrorta dzīves attīstībai.
Portugāles dienvidu piekrastē izveidotā kūrorta infrastruktūra ir samērā jauna, salīdzinot kaut vai ar mūsu Rīgas Jūrmalu, jo Algarvi kā pievilcīgu vietu starptautisku atpūtas centru veidošanai pamanīja tikai 20. gadsimta sešdesmitajos gados. Portugāļi stāsta, ka Algarves kūrorta atklājēju gods pienākas britiem. Iespējams, pamatā bija pasažieru aviolīniju izveide, savienojot ērtā gaisa satiksmes pavedienā Algarves metropoli Faro ar
Lielbritānijas pilsētām. Līdz ar izklaidēties kāriem vecpuišu ballīšu rīkotājiem, kādus mēs visai bieži varam pamanīt savā Vecrīgā, Algarvē ieradās un vasaru pēc vasaras uzturējās radošās inteliģences, it īpaši literātu vides pārstāvji, bet mazliet vēlāk viņiem sekoja elitāri, lieliski situēti atpūtnieki ar augstām prasībām pret komfortu. Briti atveda uz Algarvi golfa spēles tradīciju, un patlaban golfa laukumi ir uzkrītoša šī reģiona ainavas sastāvdaļa. Britiem pa pēdām Algarvē sāka ierasties arī vācu, holandiešu, krievu, īru, skandināvu, kā arī Baltijas valstu tūristi. Pavadīt brīvdienas Alagrvē kļuva populāri arī pašu portugāļu vidū, it īpaši daudz atbraucēju ierodas no Lisabonas, Setubalas un citām lielajām pilsētām. Bāru un krogu apmeklētāji uzturas galvenokārt Faro, radošā inteliģence Portimao un Lagušā, ļoti turīgi ļaudis Vilamūrā, bet Albufeirā satiekas visdažādāko tautību un ļoti atšķirīgas sociālās vides cilvēki, reiz stāstīja portugāļu gids, piebilstot, ka viņam pašam daudzas vasaras pagājušas, kopā ar ģimeni un radiem atpūšoties Algarves austrumos, netālu no Spānijas robežas, kur tūrisma infrastruktūra nav tik attīstīta kā centrālajā Algarves daļā un rietumos, toties valda klusāka, mierīgāka, vienvārdsakot, portugāliskāka gaisotne. To var izbaudīt Tavirā, kuras baltās, sarkaniem jumtiem rotātās ēkas spoguļojas Gilau upes ūdeņos. Pilsētas simboli ir tilts, kas saglabājies no laikiem, kad reģionā vēl saimniekoja romieši, un mauru būvēts cietoksnis, kas slejas kalnā augstu pār tā dēvēto arābu kvartālu. Prāmis no ostas, kas piekļāvusies Taviras senlaicīgajiem namiem, aizvizina uz netālo salu Ilha de Tavira, kuras balto smilšu pludmales Latvijas ceļotājiem atgādina labi pazīstamos Dzintarus un Majorus mūsu Jūrmalā. Vēsturisko, ārvalstu tūristu klātbūtnes neietekmēto Algarves gaisotni glabā arī Mazā Lisabona Vila Real de Santu Antonio. Pilsētas apbūvi 18. gadsimta 70. gados veidoja kā Portugāles galvaspilsētas Lisabonas rajona Baišas līdzinieci un, tāpat kā Baišu, arī Vila Real de Santu Antonio cēla pēc tālaika valsts ietekmīgākā un ambiciozākā politiķa marķīza Pombala projekta. Vila Real de Santu Antonio ielās vienotā skaņu audumā savijas vārdi gan spāņu un portugāļu valodās, gan dvēseliskais portugāļu fadu un kaislīgais spāņu flamenko, jo pilsēta atrodas pašos Algarves rietumos, pie Spānijas robežas, netālu no ceļa, kas aizved uz leģendāro Seviļu.
Krīzes mācības ceļotāju labā
Lai arī ekonomiskās grūtības jebkurai valstij un nācijai ir mokošas, tomēr reizēm tās arī ko iemāca. Portugālei 2011. gads un 2012. gada pirmā puse nav bijusi viegla pieaugošais bezdarbs un darba algu samazināšanās uz ārvalstīm pelnīt iztikas līdzekļus aizdzinusi daudzus portugāļus, it īpaši jauniešus. (Mēs Latvijā jau ļoti labi zinām, kā tas notiek). Portugāle ir piedzīvojusi arī antiurbanizācijas tendenci, kad pilsētnieki, samazinoties ienākumiem, zaudējot darbu vai savu biznesu, pārcēlušies uz seniem dzimtas īpašumiem laukos un mazpilsētās, kur dzīve lētāka un par īri nav jāmaksā. Izskanējuši arī pieņēmumi, ka Portugālei pat varētu draudēt izstumšana no eirozonas. Laiku pa laikam rīkoti streiki un pret valdības politiku vērsti protesta pasākumi.
Tomēr uz šī bēdīgā fona, no ceļotāju viedokļa raugoties, labi pamanāmas divas, ļoti pozitīvas tendences. Pirmkārt, ekonomiskā krīze likumsakarīgi nodrošina cenu nepaaugstināšanos, un tātad patlaban ir īstais laiks apceļot Portugāli, nepārmaksājot par maltītēm un suvenīriem. (Pērngad Portugālē pievienotās vērtības nodoklis gan tika paaugstināts līdz 23%, bet iedzīvotāju maciņu stāvoklis lika saglabāt esošās cenas daudzām preču un pakalpojumu grupām, lai nodrošinātu kaut minimālu apgrozījumu.) Otrkārt, portugāļi, kuri saimnieko viesnīcās, krodziņos, muzejos, suvenīru veikaliņos un mākslas galerijās, samērā veiksmīgi apgūst to, ko mēs, Latvijā mācījāmies jau pirms gadiem 15, respektīvi, lai uzņēmējdarbība būtu veiksmīga, vajag piedāvāt nevis to, kas šķiet labs pašiem, bet gan to, kas patīk ciemiņiem, ceļotājiem jeb, oficiāli sakot, klientiem. Portugāļi, nenoliedzami, ir komunikablu un viesmīlīgu cilvēku nācija, bet viņiem piemīt arī latviskajai mentalitātei grūti izprotams pašlepnums, kas izpaužas pārliecībā: Nekritiski pieņemiet mūs un atzinīgi vērtējiet mūsu viesnīcas, krodziņus, muzejus un suvenīru tirgotavas, vai arī nenāciet vispār. Tā sakot, nu negaršo tev grilētas sardīnes, tad ej uz citu krodziņu, neko citu nepiedāvājam. Krīze mācījusi portugāļiem, ka reizēm uzņēmējdarbībai par labu nāk uzklausīt izteiktos ierosinājumus un, simboliski sakot, sākt piedāvāt ne tikai sardīnes, bet vēl astoņus dažādus ēdienus, un tāpēc mēs, ciemojoties šajā zemē, varam justies vēl vairāk gaidīti un iepriecināti.
Eva Lapiņa