Atklājumi Azoru salas

Klinšaina, gleznaina okeāna piekraste, krāšņi hortenziju un alvejas ziedi, dažādu krāsu ezeri un tumši vulkāniskās lavas lauki. Interesanti muzeji, melnbaltas dzīvojamās ēkas, senlaicīgi cietokšņi un iespaidīgi dievnami. Izturīgi vīnogulāji, verdoši avoti un zemē ierakti vietējās pavārmākslas brīnuma – sautējuma – katli. Tas viss un vēl daudz kas vairāk ieraugāms Azoru salās – deviņos, Atlantijas okeāna apskalotos Portugāles gabaliņos, ko vairāk nekā tūkstotis kilometru šķir no Portugāles galvaspilsētas Lisabonas. Uzreiz jāpiebilst – Azoru salu saikne ar Portugāli izveidojās jau 15. gadsimtā, un tiek uzskatīts – tālaika portugāļu jūrasbraucēji bijuši gan salu atklājēji, gan arī pirmie iemītnieki, jo nopietni vērā ņemamas liecības, ka šajās vulkāniskas izcelsmes salās cilvēki dzīvojuši jau pirms portugāļu ierašanās, nav atrastas. (Internetā klīst vien ne īpaši zinātniski pieļāvumi.)
Dodoties uz Azoru salām, vērts ņemt vērā, ka oficiālā azoriešu valoda ir portugāļu, un, lai arī gadsimtu gaitā te ieradušies dažādu tautību ciemiņi, tomēr salinieki sevi uzskata par piederīgiem portugāļu nācijai, kas izpaužas mentalitātē, tradīcijās, kultūrā, arhitektūrā un daudzos, ikdienišķos sīkumos.
Savulaik man Azoru salas asociējās ar kūpošiem avotiem un melnu lavu, jo draugi, kuri salas bija apceļojuši, fotogrāfijās bija iemūžinājuši tikai šādus dabas objektus, tomēr, pašai aizbraucot uz salām, izrādījās, tur ir arī ne mazums citādu, interesantu apskates vietu. Tūrisma infrastruktūra Azoru salas vēl nav komercializējusi, bet, no praktiskā viedokļa raugoties, ceļotāju skatījumā salas pievilcīgas padara, pirmkārt, tas, ka vietējie labi runā angliski (gods un slava azoriešu skolotāju angļu valodas mācīšanas metodikai), otrkārt fakts, ka te – kā jau Portugālē – norēķināšanās notiek mums pierastajos eiro, turklāt cenas nav augstas, un treškārt, kvalitatīvie autoceļi ar ļoti loģisku norāžu sistēmu un ērtu piebraukšanu pie uzmanības vērtajiem apskates objektiem (pa bedrēm un grambām nav jākratās un uz intuīciju vien ezera vai skatu laukuma meklējumos nav jāpaļaujas).
Turklāt azoriešiem raksturīga laipnība un viesmīlība, un ir patīkami, ka uz tūristiem vietējie neskatās kā uz ceļojošiem bankomātiem, prātojot, kā paņemt pēc iespējas vairāk naudas. Raksturīga iezīme, ko gan nākas respektēt, ir tā, ka pret laiku un precizitāti salinieku attieksme ir absolūti dienvidnieciska – salās stresa nav vispār un tas nozīmē, ka nav arī steigas. Ceļotāju reģistrēšana viesnīcās un lidostās, kā arī maltīšu pasniegšana krodziņos te notiek rāmā relaksācijā, kas dažam labam Baltijas iemītniekam šķiet neadekvāti lēna, bet ir vienkārši jāpieņem un jāizbauda. Galu galā, neviens nav teicis, ka pusdienas jāpaēd divdesmit minūtēs nevis pusotrā stundā.

Leģendārie divkrāsu ezeri

Brīdī, kad es izkāpju no lidmašīnas Sanmigelas salas lidostā, cauri pelēkajiem mākoņiem izlīduši saules stari, un izrādās, ka tad, kad Latvijā ir vēss, te ir vasarīgi silts. Lidostai dots Latvijā labi zināmā Romas pāvesta Jāņa Pāvila II vārds, jo šis pāvests 20. gadsimta deviņdesmitajos gados paviesojies ne tikai Rīgā, bet arī Azoru salās. Lidosta ceļotājiem, kuri pieraduši pie Frankfurtes, Londonas, Helsinku un citu Eiropas gaisa satiksmes centru gigantiskajiem mērogiem, šķiet niecīga, bet te raiti var tikt pie savas bagāžas un doties laukā. Jāpiebilst, ka lidostām Azoru salu dzīvē ir būtiska loma, jo lidmašīnas ne tikai atved ceļotājus, bet arī nodrošina vietējiem iedzīvotājiem iespēju nokļūt no salas uz salu. Prāmji, kuģi, jahtas un visādi citādi peldlīdzekļi kā vietējais starpsalu transports vairs nav cieņā.
Netālu no lidostas (Azoru salās gan lielu attālu vispār nav) atrodas viens no slavenākajiem Sanmigelas dabas objektiem – divi ezeri, kur atrodas līdzās un piesaistījuši uzmanību ar atšķirīgo krāsu. Viens no ezeriem ir zaļš, otrs zilganpelēks.
Šo ezeru tuvumā atrodami vairāki skatu laukumi, no kuriem paraudzīties uz neparasto ainavu, izvēloties to laukumu, kurā migla traucē vismazāk. Tik spēcīgs krāsu kontrasts kā uz skatu kartiņām gan vērojams vien ļoti skaidrās, saulainās dienās, bet abu līdzās esošo ezeru toņu atšķirība ir pamanāma. Turklāt ar šiem ezeriem saistīta Sanmigelas visromantiskākā leģenda. Reiz salā dzīvojusi princese un gans, kuri iemīlējušies viens otrā, bet apprecēties viņiem nav bijis lemts. Pēdējā tikšanās reizē, skumjās par gaidāmo šķiršanos, abi raudājuši, un no princeses zaļajām acīm plūstošās asaras izveidojušas zaļo ezeru, bet asaras no gana zilganpelēkajām acīm radījušas ezeru, kura ūdenim ir zilganpelēks tonis. (Starp citu, tieši zaļacainas skaistules ir daudzu Portugāles leģendu un literāro darbu varones, par kādas daiļavas zaļajām acīm savās vārsmās jūsmojis pat slavenais 16. gadsimta portugāļu dzejnieks Luišs di Kamoišs.)
Abi neparastie ezeri atrodas kādreizējā vulkāna krāterī, un Sanmigelas iedzīvotāji zina stāstīt, ka ezeru krāsu atšķirība skaidrojama ar dažādiem ūdens augiem, respektīvi, zaļajā ezerā ūdensaugu esot krietni vairāk. Maksimālais dziļums ezeros vien nedaudz pārsniedz 30 metrus, tātad, ir uz pusi mazāks nekā mūsu pašu Latgales Dridžezerā, turpretī vulkāna krātera kopējais dziļums tiek lēsts ap 500 metriem, un, stāvot pa vidu abiem ezeriem, rodas iespaids, ka atrodos kalna iekšienē.
Ezeru tuvumā izveidojusies neliela, ļoti portugāliska apdzīvotā vieta Sete Cidades, kuras centrā ir balta baznīca, kafejnīca un dzīvojamo māju puduris. Kafejnīcā pie galdiņiem sēž bariņš vietējo vīru un risina garas, nopietnas sarunas, visticamāk, par sportu un politiku, stūrī novietotais televizors rāda futbolu, ko Azoru salās ciena tāpat kā Lisabonā, bet kafija ir tikpat stipra un garda kā mēdz būt krodziņos kontinentālajā Portugālē. Pēc kafijas pauzes laiks doties tālāk.

Okeāna piekrastes gleznas

Sanmigelas platība ir vien 759 kvadrātkilometri, un, kā smejas vietējie, no jebkura salas punkta Atlantijas okeāns ir tuvu. Okeāna piekraste piedāvā interesantas dabas ainavas, turklāt arī vairākas, uzmanības vērtās apdzīvotās vietas atrodas tieši okeāna malā.
Dažviet Atlantijas okeāns glaužas pie vertikālas, gludas klinšu sienas. Citviet daba izveidojusi neparastus mākslas darbus – piekrastes klintis, kas atgādina dievnama torņus un bākas. Vēl citviet okeāns skalojas ap melniem lavas laukiem, kuri liecina par salā notikušajiem vulkānu izvirdumiem. Rūpīgi meklējot, izdodas arī atrast pludmali. Baltas smiltis – kā Baltijas jūras piekrastē – gan te neieraudzīt, un pludmali klāj kaut kas sīkiem, rudiem akmeņiem līdzīgs. Vietām okeāna tuvumā ierīkoti labiekārtoti skatu laukumi, no kuriem paveras it īpaši gleznaina piekrastes panorāma, savukārt citviet okeāna malā slejas pamesta kādreizējā vaļu produkcijas ražotne. Vaļu zvejas laikmets ir beidzies, un ražotnes kompleksam vai nu tiks rasts jauns pielietojums, vai arī tas pārvērtīsies par drupām. Netālā krastmalas pakalnā uzbūvēta melnbalta baznīca, kuras zvanu skaņas saplūst vienotā melodijā ar okeāna šalkšanu, bet kaimiņu pakalna galā iekārtojies melnraibu, skaļi maujošu govju bariņš. Zaļojošā okeāna piekrastes pļavā kāds mākslinieks novietojis no melniem lavas gabaliem veidotus, savdabīgus vides izdaiļošanas objektus, bet citā pļavā zāles zaļums kontrastē ar oranžiem alveju ziediem, kas spītīgi turas pretī spēcīgām vēja brāzmām. Ja apbrauktu apkārt Sanmigelas gar okeāna piekrasti vien, arī tad daudzveidīgi iespaidi būtu nodrošināti.

Ieskats azoriešu dzīvē

Okeāna malā, Sanmigelas ziemeļos atrodas apdzīvota vieta Ribeira Grande. Burtiski tulkojot nosaukumu, te jābūt iespaidīgai upmalai (Ribeira – upmala, Grande – liela). Upe te tiešām līkumo, un upmalas kvartāli ir visai interesanti. Pilsētas centrā pie upes izveidots neliels parks, kurā dominē hortenzijas un ierīkota brīvdabas estrāde. Skaidrs, te tiek rīkoti dažādi brīvdabas koncerti un svētku pasākumi. Savukārt grīvas tuvumā skatam paveras vēsturiskais zvejnieku kvartāls – zemas vienstāvu mājas, nelieli pagalmi, pa kādai vecai laivai turpat pie mājas sienas, suņi un mājputni, kas izliet cauri nožogojumiem, lai tuvāk palūkotos uz ceļotājiem. Tā vien šķiet, ka te ir brīvdabas muzejs, tāds Azoru Skansens. Tomēr nē – nav vis muzejs, bet dzīvojamais kvartāls, kura iemītnieki droši vien pieraduši pie ārvalstu ceļotājiem, kuri, azoriešiem svešās valodās sarunājoties, gar māju logiem dodas uz liedagu, lai aizrautīgi fotografētu mūžam nemierīgo okeānu.
Īsts muzejs šajā pilsētā tomēr arī ir, turklāt, visai daudzveidīgs. Pēc sava rakstura it kā vēstures muzejs, it kā līdzīgs brīvdabas muzejam. Muzeja kompleksā aplūkojama senlaicīga kapela, kuras centrā ir eņģelis zeltīti mirdzošiem spārniem. Muzeja darbiniece stāsta, ka tas esot Svētais Migels – erceņģelis, kura vārdā nodēvēta Sanmigelas sala. (Citur pasaulē pazīstams kā Miķelis vai Mihaēls). Kapela gan saucas Svētā Vincenta vārdā, bet atliek ticēt, ka galvenais te tomēr ir salas vārda devējs Migels. Muzejā ieraugāma arī vēsturiskās aptiekas telpa ar baltiem, kokgriezumu mežģīnēm rotātiem zāļu skapjiem, un senlaicīga frizētava, kuras iekārtojums rada iespaidu it kā nupat te pilsētas dāmas būtu veidojušas svētku frizūras. Neiztiek arī bez vērpjamā ratiņa, šujmašīnas un veclaicīgiem traukiem – eksponātiem, kas līdzinās Latvijas novadpētniecības muzeju dārgumiem. Muzeja interjerā redzamas kontinentālajai Portugālei raksturīgās apgleznotās flīzītes – ažuležu, kas Azoru salu arhitektūrā ir liels retums. Padomāts ir arī par jaunākās paaudzes apmeklētājiem – vienā no muzeja zālēm atrodas daudzkrāsains makets, kas attēlo pilsētu un tās iemītniekus pirms vairāk nekā simts gadiem – kad centrālā laukuma tuvumā griezušies vējdzirnavu spārni un ostā no kuģiem izkrautas mucās iepakotas preces.
Muzejs iekārtots 17.-18. gadsimtā būvētā turīgu pilsētnieku mājā ar melnbaltu fasādi – melno krāsu dod vulkāniskā lava, kuru praktiski azorieši veiksmīgi iemanījušies izmantot būvniecībā. Melnās lavas gabali redzami arī tādu Ribeiras Grandes simbolu kā Arku tilta un Estrelas jeb latviski – Zvaigznes baznīcas veidolā.
Lai nu ko, bet būvēt ēkas azorieši prot. Liela daļa no namiem būvēti pirms daudziem gadu desmitiem, bet kvalitāti nav zaudējuši joprojām. To pierāda arī Ribeiras Grandes iemītnieces, tūrisma biznesā strādājošās Filipas stāsts – pirms pāris gadiem viņa apprecējusies un kopā ar vīru, paņemot bankā kredītu, iegādājušies māju – dzīvošanai pielāgotas senlaicīgas ūdensdzirnavas, kas atrodas netālu no muzeja, vēsturiskajā centrā. Īpašuma cena esot 70 tūkstoši eiro, hipotekārais kredīts noformēts uz četrdesmit gadiem un līdz pensijas vecumam būšot izmaksāts, izklāsta Filipa un piebilst, ka jaunuzbūvētu dzīvojamo māju Sanmigelā tikpat kā nav un tādas arī īpaši nav vajadzīgas – gandrīz katrā apdzīvotajā vietā esot kāda tukša, pircējus gaidoša ēka, jo iedzīvotāju skaits samazinoties. Iemesli tam esot divi – bērnu daudzumam senāk kuplajās azoriešu ģimenēs ir tendence sarukt, pirms divām paaudzēm desmit un vairāk mazuļu bijis katrā otrajā ģimenē, bet tagad ģimenēs esot pa vienai, divām atvasēm, turklāt daudzi jaunieši aizbrauc studēt vai meklēt darbu kontinentālajā Portugālē un salā tā arī neatgriežas, stāsta Filipa. Turklāt 20. gadsimtā daudzi azorieši izceļojuši n tikai uz kontinentālo Portugāli, bet arī uz Ameriku, it īpaši, uz ASV un Brazīliju. Patlaban kopumā Sanmigelā dzīvo gandrīz 138 tūkstoši iedzīvotāju, kas ir vairāk nekā puse no visu deviņu Azoru salu kopējā iemītnieku skaita.

Kūciņas un sautējums

Ja salas ziemeļu piekrastē, kā mēdz teikt, visi ceļi ved uz Ribeiru Grandi, tad dienvidu piekrastē uzmanības vērta ir Vila Franka – pirmā Sanmigelas galvaspilsēta. Tās centrā atrodas ainaviski pievilcīga jahtu osta, un turpat pie ostas ir pieticīga tūrisma infrastruktūra – suvenīru veikals un kafejnīca, no kuras āra galdiņiem paveras skaists skats uz ostu. Kafejnīca apmeklētājus piesaista ar slavenajām vietējām kūciņām, kuras tiek ceptas kaimiņu kvartālā. Te iespējama īsti portugāliska relaksācija – apsēsties pie kafejnīcas galdiņa ar kafijas krūzi un kūku, vērot ostu un pavadīt laiku sarunās. Ja kūciņas iegaršojas, tad tās, iepakotas glītā kastītē, pārdod līdzņemšanai gan turpat kafejnīcā, gan arī veikaliņā, kas atrodas ceptuves kompleksā.
Tomēr nacionālā ēdiena gods Sanmigelā pienākas gaļas un dārzeņu sautējumam, kas ir ļoti azorisks, pateicoties tā gatavošanas metodei. Vietās, kur burbuļo karstie avoti un ģeotermālo procesu rezultātā zeme burtiski vārās, tiek izraktas bedres un tajās tiek ievietoti lieli katli ar sautējumu. Paiet vidēji četras līdz sešas stundas līdz šāds, verdošu avotu un karstas zemes sildīts sautējums ir gatavs un aizceļo uz ēdāju šķīvjiem kādā no vietējiem krodziņiem. Pašiem saliniekiem ierasta brīvdienu atpūta ir doties piknikā pie karstajiem avotiem, ierakt zemē savu sautējuma katlu, to īpaši nomarķēt ar atpazīšanas zīmi, lai negadītos tā, ka tiek apēsta sveša maltīte, pavadīt laiku sporta spēlēs vai sarunās līdz sautējums gatavs, un tad pēc tam turpat, īpaši ierīkotās piknika vietās arī sautējumu apēst.
Lai arī karsto avotu smarža ir visai savdabīga, sautējuma garšai tas par ļaunu nenāk, un arī par milzīgu kaloriju daudzumu uztraukties nevajag – galu galā lielāko daļu zemē ieraktā katla aizņem dārzeņi.

Galvaspilsēta Azoru gaumē

Ostas pilsēta Pontadelgada, kas atrodas Sanmigelas dienvidos, ir salas mūsdienu galvaspilsēta un visa Azoru reģiona administratīvais centrs. Pontadelgada, kurā mīt aptuveni 69 tūkstoši iedzīvotāju, ir arī viena no retajām vietām salās, kur tiek īstenota mērķtiecīga tūrisma infrastruktūras attīstība. Te atrodamas starptautiski pazīstamu zīmolu ēstuves, plašas suvenīru tirgotavas, modernas viesnīcas un vairākstāvu lielveikali, turklāt par šo pilsētu mēdz teikt, ka it īpaši pievilcīga tā ir diennakts tumšajā laikā, kad ielas un namu fasādes tiek mākslinieciski izgaismotas un centrā manāms kaut kas līdzīgs dienvidzemju kūrortu naktsdzīvei.
Zinot Pontadelgadas slavu, tipiski ceļotāji, nonākuši Azoru galvaspilsētā, protams, nedodas pie miera viesnīcā pat tad, ja diena bijusi iespaidiem bagāta, bet gan iet uz pilsētas centru. Orientēties Pontadelgadā ir vienkārši – ielas ved vai nu uz okeāna piekrasti vai paralēli tai, nekādu ieliņu mudžekļu vai labirintu te nav. Vēsturiskais centrs sagaida ar gaišiem veikalu skatlogiem, krāšņi izgaismotām ēkām, ielu muzikantu spēlētām melodijām un aicinoši pavērtām kafejnīcu durvīm, pa kurām skan jautras, skaļas balsis.
Dienvidnieciski ekstravertajai dzīves svinēšanai pa vidu ciemiņus klusi gaida slavenākie pilsētas simboli – piemineklis erceņģelim Migelam, centrālā baznīca, kurā savulaik viesojies pāvests Jānis Pāvils II, Rātsnams un tā dēvētie pilsētas vārti. Patiesībā te nav nekāda mūra, līdz ar to vārti izrādās laukuma vidū novietots vairāku arku salikums, kas izskatās tieši tā, lai tam piestāvētu ticējumi – jāiet cauri šai arkai un kaut kas jāvēlas, cerot, ka piepildīsies, vai arī, jāiet arkai cauri, ticot, ka izdosies atgriezties Azoru salās. Izejot pa vārtiem, respektīvi, arku, klāt ir okeāna malā izbūvētā, plašā piekrastes promenāde, pa kuru staigājot, dzirdamas dažādas valodas un ieraugāmi daudzi ceļotāji ar pilsētas kartēm rokās.

Pa piekrasti ejot, no Pontadelgadas centra aptuveni stundas ceturkšņa laikā iespējams aiziet līdz 16. gadsimtā pilsētas aizsardzībai uzbūvētajam cietoksnim, kura kompleksā tagad atrodas militāras tematikas muzejs. Pārāk nopietni nepieciešamību aizsargāt piekrasti pret pirātiem vietējie gan laikam nav uztvēruši, jo cietoksnis ir mērogos neliels un ar saviem graciozajiem tornīšiem vairāk atgādina romantisku pili nevis militāru objektu.

Ar lidmašīnu uz Terseiru

Par to, ko Azoru salās nozīmē militārisms, nākas pārliecināties, ar lidmašīnu dodoties uz Terseiru – 403 kvadrātkilometrus lielu salu, kas atrodas Azoru centrālajā daļā, uz ziemeļrietumiem no Sanmigelas. Terseiras lidosta Lajes ir daļēji civilās, daļēji militārās aviācijas lidlauks, kuru jau gadu desmitiem izmanto arī ASV militāristi. (Interesants ir fakts, ka 2003. gada 16. martā te tikās ASV, Lielbritānijas, Portugāles un Spānijas līderi, lai apspriestu militāro operāciju Irākā, kas sākās pēc dažām dienām – 20. martā.)

Terseiras iemītniece Paula zina teikt, ka Lajes lidlaukam ir liela nozīme salas sociālekonomiskajā dzīvē – gadu desmitiem tas nodrošinot vietējiem uz vispārējā līmeņa labi apmaksātas darbavietas. Salinieki arī uzsver, ka, ņemot vērā lidostas militāro raksturu, te norit pastiprināta gaisa satiksmes uzraudzība, tāpēc kurš katrs lidaparāts bez speciālām atļaujām un nopietnas saskaņošanas Lajes lidostu nevarot izmantot, bet īpaša pasažieru kontrole nav manāma, un visai drīz pēc izkāpšanas no lidmašīnas salas apskate var sākties.
Ar militārismu – tiesa gan, vēstures mērcē – saistīta arī no lidostas netālā pilsēta Praia da Vitoria. 1829. gada vasarā, tā dēvētā Divu brāļu kara laikā, kad savstarpēji cīnījās Portugālē valdošās dinastijas pārstāvji – absolūtisma aizstāvis Migels un liberālisma piekritējs Pedro, te notika viena no slavenākajām kaujām Azoru salu vēsturē. Absolūtisma un liberālisma piekritēju kauja beidzās ar liberāļu uzvaru, kam par godu tad arī nosaukums –  Vitoria, tātad, uzvara. Pilsētas nosaukums kopumā tulkojams kā Uzvaras pludmale, un, patiešām, te atrodas viena no Terseiras populārākajām pludmalēm, kura kā magnēts piesaista sērfotājus.
Okeānam piegulošais vēsturiskais centrs rada iespaidu, ka terseirieši vairāk nekā Sanmigelas iemītnieki iecienījuši spilgtas krāsas un mākslinieciskus akcentus – ēku fasādēs baltā krāsa apvienota ne tikai ar melno, bet arī ar zaļo un dzelteno, mājas rotātas ar balkoniem, kuru margas atgādina greznas metāla mežģīnes, un daudzviet redzamas puķes. Savukārt netālu no jahtu ostas plašs kvartāls atvēlēts suvenīru veikaliem un kafejnīcām – neapgāžams pierādījums tam, ka ainavisko Praia da Vitoria pilsētu regulāri apmeklē tūristi.

Akmens biskvīti un vīnogulāji

Tāpat kā Sanmigelā, arī Terseirā daudzas, skaistas, neparastas dabas ainavas redzamas tieši okeāna malā, un viena no kolorītākajām ainavām ieraugāma apdzīvotā vietā ar nosaukumu Biscoitos – tulkojumā, cepumi. Varētu domāt, ka te smaržos pēc kādā vietējā ražotnē tikko izceptiem cepumiem un būs iespēja ar tiem gan mieloties, gan iegādāties vešanai uz Latviju, bet izrādās – nekā. Nekas te cepts netiek, un par cepumiem dēvē neparastas formas piekrastes akmeņus. Melnie, okeāna apskalotie akmeņu veidojumi no spēcīgajām bangām norobežo nelielas lagūnas, sauktas par dabīgajiem peldbaseiniem. Dienās, kad laiks ir silts un rāms, terseiriešu ģimenes un draugu kompānijas brauc te peldēties. Vēsā, vējainā laikā, kādā es esmu nonākusi Biscoitos, peldēšanās nav iespējama, un vietējie vairākkārt gādīgi brīdina, ka ar staigāšanu pa lietus un okeāna samērcētajiem, slidenajiem celiņiem, kuri ved uz dabas veidotajiem baseiniem, ļoti jāuzmanās. Toties skats ir izcils – okeāna pelēkbaltās bangas ar melnajiem biskvītiem veido ārkārtīgi neparastu, dabas gleznotu mākslas darbu.
Pārsteidzoši, bet Biscoitos vējainajā piekrastē spēj aug vīnogulāji, turklāt rudeņos tie dod visai iespaidīgu vīnogu ražu. Lai kaut nedaudz aizsargātu vīnogulājus no vētrām, terseirieši sabūvējuši īpašas akmeņu sienas, un daļa vīnogulāju iemanījušies augstumā nepārsniegt šos aizsargmūrus. Vīnogu raža tiek izmantota salai raksturīgā vīna gatavošanai. Kā jau Portugālē, arī Terseirā, ir trīs iecienītie dzērieni – kafija, ūdens un vīns, turklāt vīns vēsturiski ir nozīmīga eksporta prece un vietējās ekonomikas balsts. Detalizēts ieskats vīna gatavošanas mākslā un šī biznesa attīstībā gūstams, apmeklējot netālo Vīna muzeju. Kā paši salinieki teic: «mēs esam portugāļi, tāpēc protam audzēt vīnogas pat vējainā vietā, uz akmeņiem, kur neko citu izaudzēt vispār nav iespējams».

Vēršu cīņas, reliģija un Jāņi

Azoru salu tradīcijas ir daudzveidīgas un paradoksālas. Tā, piemēram, Terseiras populārāko tradīciju vidū ierindojas vēršu cīņas un Svētā Gara svētki.
Vēršu cīņu, kuru aizsākumi meklējami jau 16. gadsimtā, ainas te tiek attēlotas gan uz suvenīriem, gan krodziņu interjerā. Arī mūsdienās šīs cīņas notiek ar sportisku azartu. Ne cilvēku, ne vēršu dzīvībai briesmas, par laimi, nedraud, jo sacensību pamatā ir ideja, ka vērsis, kam ap kaklu apsieta virve, tiek palaists brīvā skrējienā un kaitināts, izmantojot krāsainus lietussargus, lai vēlāk aiz virves atkal tiktu noķerts. Interesantākais ir tas, ka vēršu cīņas ne vienmēr notiek arēnā, bet var tikt organizētas arī brīvā dabā. Ja pa Terseiras ielām rikšo vērsis, un viņam apkārt ir pulciņš vīru ar atvērtiem, krāsainiem lietussargiem rokās – skaidrs, te notiek tradicionālās sacensības. Sportiskais cīņas gars var atraisīt gluži neapjaustas prasmes, un gadās, ka vērsis slaidā lokā pārlec pāri augstam žogam un tikpat raiti žogam pāri tiek arī puiši ar lietussargiem.
Gadsimtiem sena ir arī Svētā Gara svētku tradīcija, kurai par godu daudzviet Terseirā ir uzbūvētas īpašas, nelielas, krāsainas kapelas. Tradīcijas pamatā ir ziedošanas ideja – septītajā svētdienā pēc Lieldienām tiek vārīta īpaša Svētā Gara zupa, ar kuru tiek cienāts pat ikviens svešinieks, un tiek dalīta maize. Paralēli tam svētku laikā norit arī krāšņs gājiens, dejas un vietējo muzikantu brīvdabas koncerti.
Atrast ko līdzīgu Latvijai Azoru salās nav vienkārši – gluži citi dabas apstākļi, atšķirīga vēsture, kā arī savādāka kultūra, gaume un mentalitāte – tomēr kāda kopīga tradīcija ir. 24. jūnijā Terseirā tiek svinēta Jāņa diena. Svētki – tāpat kā Latvijā – mēdz ilgt vairākas dienas, un tajos savijās folkloras mantojums ar mūsdienīgu svinību raksturu.

Magda Riekstiņa

---