Pie karaļa sarkofāga
Nelielā Alkobasa atrodas apmēram 100 kilometrus uz ziemeļiem no Portugāles galvaspilsētas Lisabonas, Alkobasas un Basas upju satecē un no šīm abām upēm arī iemantojusi savu nosaukumu. Ievērojama tā kļuvusi ar cisterciešu Svētās Marijas klosteri jeb abatiju pilsētas centrā, ko 1152. gadā dibinājis karalis Alfonso I. Klosteris pārbūvēts 13. gadsimtā. Viduslaikos Alkobasas klosteris savu izmēru un bagātības ziņās varējis veiksmīgi sacensties ar lielākajām Eiropas abatijām. Pēc izskata ļoti atturīgā Alkobasas abatija ir būvēta agrīnās gotikas stilā ar vēlāku laiku baroka piebūvēm. Tās ārējo veidolu un telpu noformējumu ievērojamā mērā ietekmējusi katoļu cisterciešu mūku mācība pa vienkāršību un pieticību. Klostera bazilikā ir Portugāles karaļu ģimenes kapenes. Īpašu uzmanību pelna karaļa Pedru I "Taisnīgā" (1320 1367) sarkofāgs, izcili smalks 14. gadsimta akmens grebuma paraugs. Uz sarkofāga vāka, aizmidzis mūža miegā, griezts baltā krītakmenī, ir attēlots bargais un taisnīgais valdnieks pilnā savā godībā ar paša uzticamo suni pie kājām un ar sešiem nelaiķa apraudātājiem eņģeļiem. Arī sarkofāgs no vienas vietas ir izrotāts ar grebumiem akmenī. Kā vēstī daudzus gadsimtus pārdzīvojis nostāsts, karaļdēls Pedru iemīlējies savas mātes karalienes ģērbējā Inesē. Tas arī nebūtu nekāds brīnums, jo Inese bijusi apburoša skaistule. Taču prinča kāzas ar sievieti bez dižciltības nedrīkstēja pieļaut. Nevarēdams neko labāku izdomāt, Pedru tēvs karalis pavēlējis Inesi pa kluso nomaitāt. Kad kopš Ineses nāves bija pagājuši divi gadi, karalim tēvam pašam pienāca kārta atdot dvēseli Dievam, bet viņa dēls Pedru kļuva par karali Pedru I. Valdot svētsvinīgai gaisotnei, jaunais karalis licis atvērt savas mīļotās zārku, kronējis Inesi par karalieni un pavēlējis visiem augstmaņiem stāties rindā, lai skūpstītu karalienes trūdēt sākušajam līķim roku, ko tie ar riebumu arī darījuši, trīcēdami aiz bailēm no jaunā valdnieka negantības. Plāni klājies Ineses slepkavām: karalis tiem piespriedīs moku pilnu nāvi. Pedru un Ineses sarkofāgi Alkobasas klostera bazilikā ir novietoti ar kājgali viens otram pretī, lai Pastarā dienā abi mīlētāji varētu drīzāk satikties.
Portugāles nacionālā svētnīca
Batalja atrodas 20 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Alkobasas, centrālajā Rietumportugālē. Tā arī varbūt ne ar ko īpaši neizceltos starp pārējām portugāļu apdzīvotām vietām, ja vien Bataljā nebūtu uzcelts varenais dominikāņu Svētās Marijas da Vitorija klosteris. Klosteris, kas devis pirmsākumu arī šai nelielajai pilsētai. Portugāļu valdnieks Žuans I 1385. gadā pie Bataljas sakāva spāņu Kastīlijas valdnieku Huanu I, ar to nodrošinot savai karalistei neatkarību. Par godu uzvarai Žuans I pavēlēja 1388. gadā sākt Bataljas abatijas celtniecību. Tā ieilga vairākus gadsimtus. Vispirms uzcēla kapelu, kas vēlāk pārtapa par Karalisko panteonu. Tur apbedīts Žuans I, viņa sieva karaliene no Anglijas Lančesteras Filipa un abu dēls Henrijs. Laukumā blakus Bataljas klosterim ir arī iespaidīgs bronzas jātnieka piemineklis. Galvenie Bataljas klostera celtniecības darbi veikti Portugāles monarha Manuela Lielā jeb Laimīgā laikā. Viņš valdīja no 1495. līdz 1521. gadam. Tie bija Portugāles saimnieciskā uzplaukuma un varenības ziedu laiki, kad arhitektūrā radās stils, ko dēvē par "manuelino". Bataljas klostera komplekss pieder šā stila izcilākajiem paraugiem. Tā kā klostera un baznīcas celtniecība ieilga, tajā ir saskatāma arī citu stilu ietekme, bet visi tie saskanīgi bagātina un papildina viens otru. Klosteris stipri cieta 1755. gada Portugāles lielajā zemestrīcē. 1810. gadā to izlaupīja Napoleona karotāji. 1834. gadā klosteri sekularizēja, tas ir, pārņēma valsts pārziņā, pasludinot par Portugāles nacionālo monumentu, un pakāpeniski atjaunoja. Klosterī ir panteons karos kritušajiem tēvzemes dēliem: senlaicīgas telpas pustumšajās velvēs blāvi liesmo mūžīgā uguns un miera stājā sastingusi stāv militāra godasardze. Bet ārā spoži spīd saule. Gaismas stari, plūstot caur akmenī darinātām celtnes mežģīnēm, veido mundru gaismas rotaļu.
Pēc 26 kilometriem uz austrumiem no Bataljas tuksnesīgā, paugurainā apvidū ir ciemats Fatima. Tā tuvumā 1917. gada 13. maijā esot noticis brīnums trijām ganu meitenēm parādījusies Jaunava Marija. Drīz šajā vietā uzcēla Portugālē varenāko Svētās Jaunavas baziliku. Vienlaikus kā sēnes pēc lietus izauga viesnīcas, reliģisko suvenīru tirgotavas, muzeji. Abpus bazilikai ir hospitāļi slimajiem, kas Fatimā ierodas cerībā uz brīnumainu izveseļošanos. Pēc Otrā pasaules kara Fatima iemantoja starptautisku slavu un no maija līdz oktobrim turp dodas nebeidzamas katoļticīgo svētceļnieku masas. Viņu ikgadējo kopskaitu vērtē ap četriem miljoniem.
Tomaras dižākais klosteris
Lūk, vēl viena pilsēta, kur ik uz soļa ir sastopamas valsts pagātnes liecības. Tomaru nav iespējams iepazīt mašīnā braucot. Pa tās ielām ir jāstaigā kājām, vērīgi ieskatoties ikviena senlaicīga nama fasādē, pievēršot uzmanību dzelzī kaltiem balkoniem pie namu otrā stāva logiem, jāapstājas pie pieminekļiem, cenšoties saprast, ko tie izsaka, un jāpavēro arī paši tomarieši viņu dabiskajā vidē. Pilsēta ir uzcelta krusta formā un krusta gali ir orientēti uz visām četrām debespusēm. Katrā debespusē atrodas savs klosteris: Jēzus Kristus bruņinieku klosteris pret vakariem, Svētā Irija klosteris pret rītiem, Anunsiāda klosteris pret ziemeļiem un Svētā Franciska klosteris pret dienvidiem. Krusta centrā ir Republikas laukums. Ievērojamākais no Tomaras klosteriem ir 1160. gadā dibinātais Jēzus Kristus bruņinieku klosteris. To arī dodamies apskatīt, grūti kāpjot pret kalna stāvumu. Nonākam pie bieziem un romantiski skaistiem cietokšņa mūriem. Pilsētā ir kaut kādi svētki, tādēļ ieeja klosterī par brīvu. Izrādās, ka mūki klosterī vairs nedzīvo un viņu sadzīves iekārta ir aizvākta. Tikai plašajā virtuvē uz pavarda āķa karājas kāds vara katls un ēdamzāli aizņem viens liels, raupjš galds. Es būtu gan vēlējies kādu no cietuma kamerai līdzīgām cellēm redzēt ar gultu un svētbildi. Bet nekā visa mūku iedzīve ir sen jau aizvākta. Palikusi tikai celtnes ārējā čaula. Klosteris ir iztukšots un pilnībā nodots apmeklētāju rīcībā. Atļauts arī fotografēt, izņemot telpu, kur izliktas svētās relikvijas. To uzmana acīga darbiniece un tūdaļ kļūst naidīgi rosīga, kad kāds japānis ceļ savu "blicmašīnu" pie acs. Pa bezgalīgajiem pustumsas gaiteņiem no stāva uz stāvu maldos vienu un otru stundu. Bet tad man sāk pietikt. Gribas iespējami drīzāk atvadīties no šā drūmā akmens sprosta, neskatoties uz to, cik sens un interesants tas sākotnēji likās. Kā tādā nemīlīgā vietā labprātīgi var aprakt savu dzīvi, to laikam nesapratīšu nekad.
Tomaras pievārtē pāri ielejai vecos laikos ir uzcelts pamatīgs akvedukts. Līdz mūsdienām tas nonācis lieliskā stāvoklī: gluži kā nesenā pagātnē būvēts, nekādu postījumu pēdu un izskatās pilnīgā lietošanas kārtībā, jo teknē ir pat ūdens no pēdējām lietavām. Palicis nomaļus no cilvēces vajadzībām, tas tagad stāv, nevienam nevajadzīgs un nelietots. Tikai pa retam pie akvedukta atbrauc kāda mašīna ar ziņkārīgiem ekskursantiem, kas sajūsmā sauc ah un oh.
Kalna virsotnē dižojas cietokšņa mūri un ap tiem Penelas ciemats. Kamēr klīstu pa Penelas veclaicīgajām ielām, neviens cits ekskursants te neparādās. Visapkārt valda tīkami snaudošs miers un klusums. Uzmācas nojauta vai tikai Portugālē viduslaiku cietokšņu nav tā kā par daudz, lai tie visi spētu pulcēt ap sevi apbrīnotāju barus.
Viljars Tooms