Portugāles valstiskuma vēsture sākas ar vēsti: 11. gadsimtā Kastīlijas karalis Ferdinands I atņēma mauriem daļu zemju tagadējās Portugāles ziemeļos. 1095. gadā tās tika apvienotas Portugāles grāfistē ar galvaspilsētu Koimbru un uzdāvinātas Kastīlijas karaļa znotam Burgundijas Indriķim. Indriķis rosīgi ķērās pie savas grāfistes paplašināšanas, jo par to viņam bija solīts karaļa tituls. Indriķa iesākto līdz galam noveda viņa dēls. Viņš kļuva par karali Alfonsu I un 1143. gadā pasludināja Portugāles karalistes neatkarību.
Studentu pilsētā Koimbrā
Koimbra, līdz 9. gadsimtam Eminiuma, ir viena no vecākajām Portugāles pilsētām, no 9. gadsimta bīskapu rezidence, 12. un 13. gadsimtā arī karaļu rezidence. 1537. gadā uz Koimbru pārcēla 1290. gadā Lisabonā dibināto universitāti. Pilsētā iebraucam, šķērsojot Mondego upi pa Svētās Klāras tiltu, kas dienas vidū ir pārblīvēts ar visādiem braucamiem. Taču nav aiz kalniem laiks, kad šīs neērtības atkritīs, jo netālu no vecā tilta ar plašu vērienu tiek būvēts jauns, moderns tilts ar ērtām piebrauktuvēm. Stāvlaukumā kāds vīrs man parāda, kā drošāk starp citiem spēkratiem iemanevrēt mašīnu. Domāju, tūliņ nāks klāt un prasīs maksāt, taču izrādās, tas bijis tikai laipns žests, tādēļ šī it kā nepelnītā uzmanība gluži svešam braucējam atstāj labu pirmo iespaidu par koimbriešiem.
Dodamies īsā pastaigā pa vecpilsētu. Cilvēku un mašīnu pilsētas drūzmā ka biezs. Savdabīga ir Vecā katedrāle, drūma, cietoksnim līdzīga romāņu stila celtne. Katedrāle būvēta laikā, kad norisinājās sīvas kaujas ar mauriem, tādēļ baznīcas sienās ir ierīkotas stateniskas spraugas šaušanai uz ienaidnieku. Tās saglabājušās līdz mūsdienām. 17. gadsimtā ir tapusi atturīga baroka stilā celtā Jaunā baznīca raksturīgs Koimbras arhitektūras skolas paraugs.
Koimbras apkārtne bijusi apdzīvota kopš senseniem laikiem. Piecpadsmit kilometrus uz dienvidiem no pilsētas atrodas Koimbriga ar romiešu pilsētas drupām. Arheologi tās atrakuši, izpētījuši, sakopuši, un tagad šīs bagātības, kur ietilpst seno celtņu drupas, rūpīgi atsegtas. Pret nokrišņiem ar jumtu aizsargātas grīdu mozaīkas un arheoloģisko atradumu izstāžu zāle ir pieejama apskatei visiem, kas samaksājuši. Koimbriga ir portugāļu iecienīta atpūtas vieta brīvdienās te ierodas Koimbras iedzīvotāji ar savām kuplajām ģimenēm, lai nodotos lielajiem izēšanās priekiem pie dabas krūts.
Lielpilsētā Portu
Romiešu laikos Doru upes labajā krastā izauga apmetne Portusa, bet upes kreisajā krastā osta Kale. Abiem nosaukumiem saplūstot, radās Portus-Kale, no kā cēlies vārds "Portugāle". No Portu ir cēlies arī portvīna nosaukums. Portu pēc Lisabonas ir lielākā Portugāles pilsēta. Iebraucot pilsētā, pirmajā mirklī nepatiku izraisa akmens celtņu šķietami juceklīgs sablīvējums un nevēdinājies, grūti elpojams gaiss mūslaiku pārmērīgās automobilizācijas neizbēgamas sekas. Taču sākotnējā nomāktība izgaist, līdzko nonākts Brīvības laukumā. Te paveras majestātisks plašums un godbijību izraisa pievilcīga arhitektūra. Tā liecina, ka šai pilsētai valsts norisēs ir būtiska ietekme. Brīvības laukuma centrā uz augstas pamatnes nolikts vara jātnieks auļojošā zirgā. Tas esot Dons Pedru IV. Bet par kādiem labiem darbiem šis Pedru tādā godā ticis, man neviens nezināja teikt. Citu, ar rotājumiem izrakstītu namu vidū izceļas savdabīgais rātsnams Kamara Municipal. Pāri bulvāra koku galotnēm jau no liela atstatuma pie sevis vilina 18. gadsimtā būvētas Klerigušas baznīcas staltais baroka tornis ar zaļi apsūbējušu vara lodi pašā galotnē. Savukārt īsta dārgumu krātuve ir Svētā Franciska baznīca, kur iekštelpas rotātas ar zeltā mirdzošiem pārklājumiem. Taču visiespaidīgākais skats no malas paveras uz Dona Luisa tiltu, ko radījusi franču inženiera Gistava Eifeļa (1832 1923) oriģinālā izdoma, 1875. gadā pārmetot pāri Doru upei tēraudā kaltu varavīksnes loku un ietverot to ar tilta klājumiem divos stāvos. Līdztekus Parīzes Eifeļa tornim Dona Luisa tilts pieder pie Eifeļa labākajiem sasniegumiem metāla konstrukciju celtniecībā.
Cauri Portu iet maksas starptautiskā automaģistrāle. Divrindu kustība katrā virzienā, ceļa segums līdzens kā galds, drūzmas nekādas prieks braukt. Bet par šo prieku ir jāmaksā, tādēļ ilgstoši to atļauties nevaru. Tuvākajā nobrauktuvē atkal atgriežos uz nacionālā ceļa. Tas ir šaurs, līkumots un ar intensīvu kustību, bet ar vienu labu īpašību šā ceļa lietošana ir par brīvu.
Bragas dievnami
Vietā, kur tagad plešas Bragas pilsēta, pirms 1300 gadiem stāvējusi romiešu provinces Galīsijas galvaspilsēta. 711. gadā tā tikusi pilnībā sagrauta. Pēc mauru padzīšanas Bragu no jauna uzcelt lika katoliskie Portugāles karaļi, un gadsimtiem ilgi tā kalpoja kā kristietības priekšpostenis. No 11. līdz 18. gadsimtam te atradusies Portugāles arhibīskapa rezidence, 12. gadsimtā celtajā Bragas katedrālē ir apbedīts Burgundijas Indriķis un viņa sieva Terēza. Arī mūsdienās Bragā būvē aizvien jaunus dievnamus. Taču no visām Bragas baznīcām vissavdabīgākā ir Kristus Golgātas baznīca, uzcelta laikā no 1784. līdz 1811. gadam pilsētas nomales parkā 400 metrus augstā kalnā. Pie baznīcas var nokļūt pa līkloču autoceļu to izmanto baznīcas tuvumā uzcelto smalko viesnīcu iemītnieki vai pa grezni rotātām Kristus Krusta ceļa kāpnēm, kuru malās ir 14 kapelas ar Krusta ceļa ilustrācijām. Augšup pa pakāpieniem svētceļnieki dodas uz ceļgaliem. Kopā ar dievnama fasādi Krusta ceļš veido telpiski iespaidīgu kompozīciju. Turklāt Bragā ir arī citas mākslinieciskas vērtības, to skaitā 1508. gadā iesvētītā Svētā Markuša baznīca un slimnīca, Pelikāna strūklaka Municipālajā laukumā, Arkāda pils.
Cietokšņa pilsēta Valensa
Portugāles pašos ziemeļos, robežupes Miņju kreisajā krastā, atrodas Valensa. Kopš seniem laikiem pilsētas galvenais uzdevums ir bijis nosargāt valsti pret svešzemju iebrucējiem no Spānijas puses. Valensas vecpilsētu apjož stipras fortifikāciju būves, kas no malas aizsedz skatu uz pilsētu. Neuzmanīgs ceļotājs viegli var tai pabraukt garām, domādams, ka aiz biezajiem betona vaļņiem, kas atgādina Daugavpils cietoksni, nekā apskatīšanas cienīga nav. Bet tā būtu kļūda vecā Valensa ceļotājam var piedāvāt daudz interesanta un savdabīga. Tur ir šauras, ar akmeņiem bruģētas ielas, gar kurām stiepjas divu un triju stāvu namu rindas. Dienā šī pilsētiņa izskatās kā vienlaidus rūpniecības preču tirgus, kur pārdevēju ir krietni vairāk nekā pircēju. Varētu pat teikt, ka reizēm pircēju nav nemaz. Vecpilsētā sava vieta ir ierādīta baznīcām, administratīvām ēkām un goda vieta arī galvenajam tautas audzinātājam pamatīgam kauna stabam. Tomēr stāsta, ka mūsdienās pie šā svētīgā ierīkojuma neviens vairs netiekot pieslēgts. Tādēļ jādomā vai nu tagad ļaudis krietnāki kļuvuši, vai arī Eiropas Savienības likumi tādu sodu vairs negrib atļaut. Bet turpat līdzās ir izpletusies mūsdienīgā Valensa, kas gan ne ar ko īpašu nepievilina.
Pāri Miņjai pirms gadiem simts ir uzcelts Gistava Eifeļa projektēts tērauda spraišļu tilts. No malas tas atgādina gari izstieptu kasti, kurai pa iekšpusi brauc mašīnas, bet pa virspusi ir dzelzceļa sliedes vilcienu kustībai. Nobraucis no tilta upes labajā krastā, es atrodos jau spāņu zemē. Neviena varas kalpa joprojām nav, un mēs netraucēti varam ceļu turpināt tagad jau pa Galīsijas komūnu, kuras vārds pagājušajā ziemā ar lielu troksni izskanēja visā pasaulē sakarā ar naftas plūdiem no pārlūzuša tankkuģa.
Lauku Avīze,
2003. gada 12. novembris
Viljars Tooms
tālr. 9717445
e-pasts: viljars@anet.lv