Transilvānija

Piedzīvojumi Transilvānijas Karpatos

Dūmakā tīta pils kalna galā, kur mīt baisais vampīrs grāfs Drakula, kurš tumsas aizsegā nolūko nākamo upuri – šāda aina parasti ir pirmā, ko cilvēki iedomājas, kad tiek minēts Transilvānijas vārds. Šādu noslēpumaini drūmu priekšstatu par šo zemi ir radījis šausmu romāna autors Brems Stokers tālajā 1897. gadā un ļaudis vēl joprojām dodas uz šo baisās leģendas apvīto zemi, lai paši savām acīm skatītu asinskārā grāfa, nu jau Holivudas grāvējos iemūžināto dzimteni. Vai grāfs Drakula ir mīts vai īstenība? Jā, patiešām – var ceļot uz Transilvāniju, lai tiktos ar leģendāro Valahijas, Rumānijas dienvidu daļas, valdnieku Vladu Tepešu, kurš, kā izrādās, patiešām ir bijis tik cietsirdīgs un asinskārs, ka iedvesmojis rakstnieku radīt pasaulslaveno romānu, bet tas arī viss. Stāsti par vampīriem ar šo arī beidzas. Lai cik pārsteidzoši tas arī nebūtu, ne Transilvānijas, ne Rumānijas tautu folklorā nav stāstu vai leģendu par īsteniem vampīriem, kas būtu šajās zemēs dzīvojuši un ļaužu asinis kārojuši.

Kad kā ziepju burbulis ir izgaisis baisi noslēpumainais stāsts, rodas jautājums, kāpēc gan būtu jādodas uz Transilvāniju? Un tieši tagad, lūk, sākas mūsu piedzīvojumi Transilvānijas Karpatos.

 

Kas ir Transilvānija?

Uzreiz jāpaskaidro, ka par Transilvāniju varam runāt kā par ģeogrāfisku teritoriju – latīniski trans sylva irzeme aiz mežiem, kuru kā dabīgs nocietinājums no visām pusēm ieskauj bieziem egļu mežiem klātas Karpatu kalnu grēdas, vai arī kā par Rumānijai piederošu administratīvu teritoriju, kura šai valstij pievienojās vai tika pievienota pēc Pirmā pasaules kara un kuras teritorija ir krietni vien lielāka nekā tās ģeogrāfiskā platība. Līdz pievienošanai Rumānijai un tās sastāvā nu jau arī Eiropas Savienībai, Transilvānijas vēsture bijusi cieši saistīta ar Ungārijas vēstures līkločiem. Kā apliecinājums saistībai ar vareno maģāru zemi ir vēl joprojām vērā ņemamais ungāru valodā runājošo iedzīvotāju skaits un kultūrvēsturiskais mantojums, kas pārsteidz ar savu krāšņumu, daudzkrāsainību un patieso lepnumu, ar kādu tas tiek glabāts un godā celts.

 

Kas dzīvo Transilvānijā?

Atbilde ir ļoti vienkārša – šajā zemē dzīvo ļoti sirsnīgi, dzīvespriecīgi un īpaši viesmīlīgi ļaudis, kas ir lepni par savu zemi un ar neviltotu prieku un labestību godam prot uzņem viesus – ne tik vien, ka ceļinieku sātīgi pabaros un kārtīgi padzirdīs pēc tālā ceļa, bet arī dvēseli iepriecinās tā, ka visas rūpes, raizes un nogurums pagaisīs kā nebijuši!

Transilvānijas tautu daudzveidība pārsteidz, īpaši, ja iedziļināmies vēstures notikumos un nonākam pie atklājuma, ka pašreizējā Rumānijā, Transilvānijas teritorijā līdz 1848. gada revolūcijai rumāņu tautai nav bijušas nekādas tiesības vai brīvības. Jau 1483. gadā ungāri, sēkeļi un sakši noslēguši tā saucamo Unio Trio Nationum, kas nostiprināja šo tautu noteicošo stāvokli Transilvānijā.

Bet šodien nav nozīmes, vai jūs tiekaties ar ungāru, sēkeli, rumāni, armēni, ebreju, ukraini, vācieti vai čigānu – visas šīs un vēl citas tautas gadsimtiem ilgi ir mācījušās sadzīvot, pieņemot atšķirīgo, meklējot kopējo – tā veidojot Transilvānijas īpašo tautu toleranci, kas attīstījusies gadsimtiem ilgi, dzīvojot vienkopus un visiem kopā mācoties šo zemi saukt par savējo. Vēl vairāk – šiem ļaudīm bijis jāiemācās pieņemt ne tikai atšķirīgo nacionālo piederību, bet pārsteidzoši daudzveidīga ir arī iedzīvotāju reliģiskā pārliecība – katoļi, pareizticīgie, uniāti, luterāņi, kalvinisti, unitārieši. Transilvānija vēsturiski allaž atradusies reliģiju ietekmes krustpunktos – starp ortodoksālo Bizantiju, katolisko Romu, vēlāk – protestantisko Rietumeiropu, ilgstoši atvairījusi islāmticīgo turku uzbrukumus. Transilvānijā Turdas pilsētā jau 1563. gadā pirmo reizi Eiropā tika pasludināta reliģiju brīvība, un ir neiespējami stāstīt par Transilvānijas ļaudīm, nepieminot viņu dievbijību, jo cilvēki šeit bijuši un vēl joprojām ir patiesi ticīgi.

Un tā vēl šobaltdien rimtā godbijībā ļaudis, jauns vai vecs, neatkarīgi no tautības, ik svētdienu dodas baznīcā, lai atbilstoši savas tautas un baznīcas tradīcijām godinātu Dievu un izlūgtos debesu tēva labvēlību.

 

Piedzīvojumi Transilvānijas novados jeb zeme, kur viss notiek pa īstam

Esam noskaidrojuši, kas ir Transilvānija un kas ir tās iemītnieki. Nu ir pienācis laiks noskaidrot, kādas ir atšķirības šo dažādo tautu apdzīvotajos novados un ko jaunu pat gana pieredzējis ceļotājs tur varētu ieraudzīt.

 

Seklēru jeb Sēkeļu zeme / Székelyföld

Īpašs un nozīmīgs Transilvānijas vēsturē un mūsdienās ir novads, kas nes tā iedzīvotāju vārdu – Seklēru jeb Sēkeļu zeme. Vārdu sēkeļi un seklēri atšķirība latviešu valodā ir izveidojusies, tulkojot to vai nu no angļu valodas – szeklers, vai ungāru valodas szekely, bet abi šie vārdi apzīmē tautu, kas jau no senseniem laikiem apdzīvojusi Transilvānijas teritoriju – pastāv teorija, ka sēkeļi dzīvojuši šajās zemēs pat vēl pirms dākiem, kuri, savukārt, tiek uzskatīti par rumāņu priekštečiem, kas pēc Romas impērijas iebrukuma 107. gadā 250 gadus ilgajā Romas impērijas sastāvā, sajaucoties dāku un romiešu asinīm, radījuši jaunu nāciju – rumāņus. Jautājumi par to, vai tā bijis vai nē, vai varbūt viss ir bijis vēl pavisam citādi un kurš tad ir īstenais Transilvānijas saimnieks, laiku pa laikam no jauna uzdzirksteļo, kad kāds vēsturnieks nāk klajā ar jaunu hipotēzi. Taisnības labad jāteic, ka vēstures grāmatās parasti tiek aplūkotas abas minētās versijas, kā arī virkne citu variantu, bet uzsvars uz kādas teorijas patiesīgumu allaž ir atkarīgs no tā, vai autors ir ungāru, sēkeļu vai rumāņu izcelsmes vēsturnieks.

Bet, ja nu dodamies piedzīvojumus meklēt uz Sēkeļu zemi, tad mazliet vairāk par šo nu jau mazskaitlīgo, bet ļoti lepno tautu. Sēkeļi ir vieglā ungāru valodas dialektā runājoša tauta, kas, ja varam ticēt leģendām un vēsturnieku hipotēzēm, ir huņņu pēcteči. Pēc dažu vēsturnieku domām ir bijušas vairākas ungāru migrācijas plūsmas uz Donavas līdzenumu un Karpatiem, tātad sēkeļi varētu būt pirmie ungāri, kas apmetušies uz dzīvi šajā reģionā. Lai arī savas tautas izcelsme nav skaidra pašiem sēkeļiem, tomēr nav šaubu, ka viņu galvenais uzdevums no senseniem laikiem ir bijis karot un aizstāvēt savu zemi pret iebrucējiem, kuru tolaik nav bijis mazums. Zināmi daudzi fakti par to, ka Ungārijas karaļi lūguši varonīgo sēkeļu karotāju palīdzību, pretī par to saņemot paša karaļa dotas privilēģijas. Šāds priviliģēts stāvoklis citu tautu starpā ir veidojis sēkeļus par lepnu, nepakļāvīgu tautu, kas par visu augstāk vērtē savu un savas zemes brīvību, un tādi viņi patiešām ir vēl šobaltdien. Šķiet, tieši tāpēc šīs tautas kultūra vēl joprojām ir saglabājusies tās daudzkrāsainībā, apliecinot savu identitāti un lepnumu par piederību sēkeļu zemei un sēkeļu tautai.

Sēkeļu novada ļaudis ceļotājam piedāvā redzēt un izbaudīt to, ko paši uzskata par vērtīgāko – kalnu varenību, dabas krāšņumu, ļaužu viesmīlību, tautas tradicionālo kultūru. Kalni – tā ir sēkeļu dabiskā vide jau no tautas pirmsākumiem – tas allaž bijis patvērums kārtējā turku vai tatāru uzbrukuma laikā, slēptuve no Austroungārijas troņa rīkojumiem un tīkojumiem, vide, kas sniedz veldzi un patvērumu. Jā, veldzi šī vārda vistiešākajā nozīmē – Hargitas kalni, ko sēkeļi mēdz dēvēt par savas zemes sirdi, ir īpaši bagāti ar minerālūdens avotiem, mūsdienās ūdens tiek iegūts arī rūpnieciski un, veikalā iegādājoties minerālūdens pudeli, visticamāk, saņemsiet Hargitas kalnos iegūto, dabīgām minerālvielām bagāto minerālūdeni. Vietējie ļaudis zina stāstīt, ka katras kaites veiksmīgai izdziedināšanai nepieciešams tik vien kā piemeklēt pareizo minerālūdens avotu, tādēļ arī mūsu ceļotājam – piedzīvojumu meklētājam – pēc pārgājiena Hargitas kalnos tiek piedāvāta iespēja nobaudīt spēcinošā, no zemes dzīlēm nākušā ūdens malku. Bet, ja nu kādam šķiet, ka labāk noderētu kārtīgs alus kauss – lūdzu! – tieši Seklēru novadā atrodas viena no vislabākajām alus darītavām Rumānijā (un alus Rumānijā ir patiešām labs) – Ciuc (Čuk latv.)! Reiz šī alus darītājiem esot vaicāts, kāds tad esot viņu lieliskā alus noslēpums, un atbilde esot bijusi īsa un vienkārša – Hargitas kalnu ūdens esot pamatu pamats Ciuc alus kvalitātei.

Bet nu laiks doties augšup, lai no Sēkeļu sirds augstumiem ieraudzītu kalnus un ielejas, upju straumes, kas no augšas raugoties kā tādas sīkas tērcītes vien izskatās; lai ieelpotu spirgto kalnu gaisu, sajustu, kā dvēsele atraisās no ikdienas rūpēm un raizēm un savicina spārnus, lai ļautos lidojumam, ļautos piedzīvojumam.

Kad nepieraduša kalnā kāpēja kājas, šķiet, uzrunā savu īpašnieku, ka nu jau gana kāpelēts, un arī prāts pret vakarpusi kļuvis gausāks, laiks posties mājās – šoreiz, lai viesotos sēkeļu ciematā Zetelakā un, kā jau kārtīgam ceļotājam pienākas, izpētītu visu arī no ķēķa puses.

Ciemats patiešām kā radīts, lai ceļotājs vispusīgi varētu apmierināt savu zinātkāri vai ziņkārību, sauciet kā gribat, – ceļotājiem un piedzīvojumu meklētājiem parasti piemīt kā viens, tā otrs. Lūk, tradicionālie sēkeļu vārti visā savā daudzveidībā – jaunāki, vecāki, krāsaini un ne tik koši, bet pilnīgi noteikti ar tradicionālo koka lubiņu jumtu, kas pēc savas izliekuma formas nedaudz atgādina pagodas formu; ar divām ieejām – vienu mājas ļaužu gaitām, otru – tik lielu, lai vārtus atverot, kārtīgs zirga vilkts siena vezums varētu sētā iebraukt; un, bez kā nu noteikti nevar iztikt – īpašas lūkas baložiem tieši zem vārtu jumtiņa, jo ticējums vēsta: ja sētas vārtos baloži apmetušies, tad svētīta ir šī sēta un tās ļaudis. Un, protams, jo krāšņāki un lielāki sētas vārti, jo turīgāks mājas saimnieks – tas tā, lai jau no tālienes visiem būtu skaidrs, kas ir kas. Bet, ja nopietni, tad ar sēkeļu mājas vārtiem saistīta īpaša filosofija. Pirmkārt, jau vārtu rotājumi, piemēram, vijumi, ziedu raksti, saule un mēness, simboli, kas vēl nav zaudējuši savu simbolisko aktualitāti no pagānu laikiem, dzīvības, auglības elementi, krāsaini vai kokā grebti, ir kopēja pazīme visiem tradicionālajiem vārtiem, neatkarīgi, cik veci tie ir, kad tie darināti, lai mājas saimi, tā teikt, no visa, kas nelāgs, tādējādi pasargātu. Un nemainīgs gadsimtiem ilgi ir ticējums, ka katrs, kas pa šiem vārtiem ienācis, ir Dieva sūtīts un godam uzņemams. Tātad, ceļiniek, ja arī tu ienāksi sēkeļu namā, zini, ka tiksi uzņemts kā gaidīts viesis.

Ja piedzīvojumu kāre nav rimusies, nu ir īstais brīdis ļauties čardaša soļu ritmam, čigānu vijoles skaņām un apbalvot sevi ar kārtīgām vakariņām, ko sarūpējušas namamātes. Ko mums piedāvā? Lūk, svaigi cepta maize, kurai, kā saimniece stāsta, mīklā labi daudz kartupeļu piejauti, lai maizīte ilgāk svaiga glabājas – tā šeit no senseniem laikiem līdz mūsdienām saglabāta recepte. Un pie svaigās, vēl kūpošās maizītes ķiploks un sīpols labi piederas, un ķiploki šeit patiešām cieņā. Neviļus jāpasmaida, stāstus par Drakulu atceroties – ķiploki tika minēti kā gandrīz vienīgais līdzeklis, kas no vampīra uzbrukumiem spēja pasargāt. Kas to zina – varbūt tieši tādēļ vampīri šeit nekad tā arī nav manīti. Un nu gan vakariņās! Ko mēs tur ēdām?! Ko mēs tur dzērām?! Atbrauksiet – arī jūs pacienāsim! Tik vien pateikšu, ka bija kā pasakā– ēdām dienu, ēdām nakti, kartupeļu vīnu klāt piedzērām. Jā, es nepārteicos – kartupeļu vīnu dzērām, tas šeit cieņā. Nu? Sākāt jau prātot, kas tas tāds, vai ne? Es jums teikšu – labs vīns un pret kartupeļiem iemainīts! Sēkeļu zemē ziemas garas un bargas, tāpēc neko daudz vairāk par kartupeļiem izaudzēt nevar, bet ražas labas, tādēļ pietiek pašu galdam, tirgum un vēl pāri paliek, lai pret vīnu iemainītu tajos Transilvānijas novados, kur vīnogām saulītes gana, bet kartupelim zeme par cietu, lai omulīgi ierušinātos.

Kad gana dzīrots, ēsts, dzerts, dejots un dziedāts, atliek vien paldies teikt rosīgajiem saimniekiem un vēlreiz atzīt, ka šīs puses ļaudis atšķiras ar īpašu neviltotu sirsnību un viesmīlību.

 

Torocko / Rimetea

Ja lūkosieties Transilvānijas kartē un pēc nosaukuma meklēsiet kādu apdzīvotu vietu – esiet vērīgi! Vispirms noskaidrojiet, vai jūsu karte ir rumāņu vai ungāru valodā, jo vietu nosaukumi katrā no šīm valodām var pat ļoti atšķirties. Piemēram, Torocko un Rimetea ir viens un tas pats ciemats, tikai katrā valodā to nolēmuši dēvēt atšķirīgi. Jau noskaidrojām, ka vēsturiski Transilvāniju apdzīvojuši galvenokārt ungāru valodā runājoši ļaudis, tādēļ šajā aprakstā tiek lietoti vietu nosaukumi ungāru valodā .

Ciemata izcelsme saistīta ar dižciltīgu ungāru Torocko ģimenes vārdu 13. gadsimtā. Par atbalstu Ungārijas karalim Torocko apkaimes zemes ierādītas sēkeļiem, kas apmetušies šeit uz dzīvi un kā nesatricināms apliecinājums viņu tiesībām uz šo zemi pāri ciematam slejas majestātiskā Sēkeļu klints. Kad apkaimē tika atklātas jaunas un jaunas dzelzsrūdas iegulas, talkā tika aicināti šajā rūpalā pieredzējušie sakši, kas veidoja dzelzs raktuves un aizsāka ienesīgo dzelzs ieguves un tirdzniecības darbību, kas turpinājās līdz pat 20. gs. Līdz ar dzelzs raktuvju attīstību, attīstījās arī Torocko ciemats.

Ciemats izvietojies klints pakājē un tā turpmākā vēsturiskā attīstība sniedz mums iespēju ielūkoties īpatnējā sēkeļu un sakšu kultūru sajaukumā, kuru mijiedarbība ir veidojusi savdabīgu, īpatnēju kultūrvidi ar ģermānisku akcentu dažādās tās izpausmēs.

Ciemats vispirms pārsteidz ar savu arhitektūru – koši baltas mājiņas, ar neiztrūkstošu sarkanu ģerāniju logā aiz košiem aizkariem; pagraba durvis ielas pusē, kas tā vien vedina domāt, vai tik aiz tām nav labi noglabāta kāda vīna muciņa, bet nekā – tie ir dzelzs pagrabi, kur savulaik glabāta dzelzs, kas šī ciema ļaudīm bijis galvenais peļņas avots. Vīri braukuši tirgoties un, no tālajiem ceļiem mājās braukdami, veduši sievām košus jo košus diegus un audumus, lai tās šūdinātu krāšņus, izšuvumiem rotātus tērpus, un lai katra palagu maliņa un spilvendrāna, nerunājot nemaz par galdautiem un aizkariem, būtu ciku cakām izcakota.

Viskrāšņākais ir Torocko novada kāzu tērps, kurš vēl joprojām tiek cieņā turēts un no paaudzes paaudzē pārmantots. Kāzu godos katra meita uzskata par lielu godu uztērpt savas vecmāmiņas vai pat vecvecmāmiņas kāzu tērpu. Skumji, bet ciema sievas atzīst, ka daudzi krāšņā tērpa darināšanas noslēpumi laika gaitā zuduši, un nu jau ar etnogrāfu un citu gudrinieku palīdzību jācenšas zaudēto izpētīt un atgūt.

Tomēr ir pamats arī optimismam, jo Transilvānijā attieksme pret kultūru un vēsturisko mantojumu ir patiešām nopietna. Viens no labākajiem piemēriem ir Torocko ciemats. 1996. gadā tika izveidots projekts, kas paredzēja ciemata māju rekonstrukcijas un konservācijas darbu, lai saglabātu to īpašo vēsturisko šarmu. Projekts rada atbalsi arī vietējos iedzīvotājos un 138 māju īpašnieki parakstīja vienošanos, kas paredzēja pasākumu kopumu ēku vēsturiskās vērtības saglabāšanai. Darbs vainagojās panākumiem un 1999. gadā ciemats saņēma Europa Nostra medaļu par rezultātu, kāds tas tagad ir aplūkojams katram ceļotājam.

Bet nu ceļš ved uz Sēkeļu klinti, un esiet gatavi izaicinājumam – kāpiens būs stāvs un grūts. Esam taču braukuši piedzīvojumus meklēt, vai ne?! Jā, un vai zinājāt, ka Torocko ciematā virs klints saulīte katru rītu aust divas reizes? Kāpēc? – Atbrauksiet, tad uzzināsiet! Tagad gan ceļā, lai no kalnu augstumiem varētu paraudzīties uz darbīgo, senatnīgo ciematu, kas, klintij pieglaudies, gadsimtiem ilgi saglabājis savu vienreizīgumu un kur ļaudis, šķiet, ne tikai savām ēkām ir nolēmuši vēsturisko auru saglabāt, bet arī dzīves ritms viņiem tāds mierīgs – sakārtots, apcerīgs un ļoti gaišs.

 

Sakšu zeme /Siebenburgen/

Sakši bijuši darbīgi ļaudis un viņu arodu prasme Transilvānijā lieti noderējusi. Un kā nu ne, ja zeme allaž bijusi bagāta ar sāli, dzelzi, sudrabu un zeltu. Arī nocietinājumu un pilsētu celtniecībā lietpratīgo amatnieku prasmes bijušas īsti vietā.

Sakšu zemes pirmsākumi Transilvānijā meklējami 12. gadsimtā, kad valdnieks Geza aicinājis ģermāņus uz mazapdzīvotajām teritorijām, ierādījis zemes un, līdzīgi brīvajiem sēkeļiem, devis īpašas privilēģijas. No tā laika ģermāņu kultūras tradīcijas un vēsturiskais mantojums ir neatņemama Transilvānijas sastāvdaļa, it īpaši, ja piedzīvojumus dodamies meklēt uz šī novada pilsētām, kas līdz mūsdienām saglabājušas īpašo senatnīguma smaržu un garšu.

Mūsu ceļš ved uz Segešvāru /Sighisoara/, kur tās vecpilsētas daļa ir saglabājusi viduslaiku noskaņu un nepārprotami vācisko piesitienu. Un ne tikai – beidzot ir pienācis brīdis, kad varam tikties ar grāfu Drakulu gandrīz vai personīgi. Ikkatrā suvenīru tirgotavā, bodītē (un tādu te nav mazums) uz mums drūmi raugās labi zināmā vampīra prototips Vlads Tepešs, saukts arī par Uzdūrēju jeb Mietduri. Ja jūsu uzdevums, dodoties šajos piedzīvojumos, ir bijis pārvest mājās nu vismaz kaut ko no Drakulas dzimtenes, tad, lūdzu, – varat izvērsties! Kāpēc šī pilsēta saistīta ar bēdīgi slavenā grāfa vārdu? –Atbrauksiet, ieraudzīsiet, sapratīsiet!

Tagad labāk dosimies mierīgā pastaigā pa vecpilsētas ieliņām, kuru noskaņa jums, iespējams, atgādinās mūsu pašu Vecrīgas gaisotni. Lūk, tepat blakus nocietinājuma pulksteņtornim un vārtiem atrodas luterāņu baznīca, kurā vēl joprojām dievkalpojumi notiek vācu valodā. Sakšu apdzīvotajā novadā, tā vāciskajā vidē Lutera baznīcas reformas drīz vien atrada savu vietu un tika pieņemtas jau tā raibajā reliģisko konfesiju starpā. Mazliet tālāk nams, kurā dzimis... ak, jā, – es taču to solījos pastāstīt tikai tad, kad atbrauksiet! Iesim tālāk! – šeit vācu biedrības nams; un te garas jo garas iebūvētas kāpnes uz skolu – tās šeit esot no 17. gadsimta, kad pilsētnieki nolēmuši, ka karadarbība pie pilsētas mūriem jau nu gan nav nopietns iemesls, lai bērni neietu uz skolu. Skolu, uzkāpuši pa zinību kāpnēm, jūs ieraudzīsiet arī tagad, tiesa gan ne to, kas šeit bijusi senākos laikos, bet, tāpat kā agrāk, atsevišķi mācību priekšmeti vēl joprojām tiek pasniegti dzimtajā – vācu – valodā.

Vēlaties atsēsties, izdzert tasi kafijas vai glāzi vīna un mierīgi baudīt vecpilsētas noskaņu? Lūdzu – izvēlieties terasi vai āra kafejnīcu, kas jums labāk tīk un patērzēsim par to, kā klājies un tagad klājas Transilvānijā mītošajiem vāciešiem.

Sakšu zemes ļaudis Transilvānijā allaž augstu vērtēja – viņu zināšanas, prasmes, tikumus un kultūru. Viss mainījās pēc 1. pasaules kara, kad Transilvānija jau bija ne vairs Ungārijas, bet nu jau Rumānijas sastāvā un arī attieksme pret valstī dzīvojošajām minoritātēm mainījās. Situācija vēl jo vairāk pasliktinājās, sākoties 2. pasaules karam, jo nu vāciski runājošie iedzīvotāji nonāca pavisam neapskaužamā situācijā – liela daļa tika iesaukti vai paši pievienojās vācu armijai, citus iesauca rumāņu, vēl citus tautas brāļus – ungāru armijā. Pēc kara visi, kas runāja vāciski, tika saukti vienā vārdā – hitlerieši. Padomju Savienība nostiprināja savas pozīcijas Rumānijā un sekoja pirmais izsūtījuma vilnis, kad tika izsūtīti 30 000 vāciešu, no kuriem daudzi tā arī nepārnāca. Šeit palikušajiem īpašumi tika denacionalizēti. Samierinoties ar savu likteni, vecāki centās dot saviem bērniem pēc iespējas labāku izglītību, bet izrādījās, ka jaundibinātajā iekārtā izglītībai nav vērtības un iespējas dzīvot pilnvērtīgu dzīvi ir ierobežotas vāciskās izcelsmes dēļ. Kad pie varas nāca Čiaušesku, viņa plāns bija īpaši ekonomisks – par 12 000 markām viņš pārdeva Transilvānijas vāciešus, kas šajā zemē bija dzīvojuši gadsimtiem ilgi, un ļāva izbraukt ar to, kas mugurā un, ko pie rokas var līdzi paņemt. Savukārt, pēc komunistiskā režīma krišanas 1989. gadā bažās par savu nākotni no Rumānijas emigrēja vēl 245 000 vācieši. Skaitļi un fakti runā skarbu valodu – ja pēc 1. pasaules kara šeit dzīvoja 800 000, tad tagad tikai 30 000 sakšu pēcteču.

Bet saule rotājas romantiskās vecpilsētas namu jumtos un torņa pulkstenis uzsāk jau gadsimtiem skanējušo figūriņu spēli, šķiet, vēlēdamies mums pastāstīt vēl kaut ko no visa tā, ko no sava torņa augstumiem redzējis un dzirdējis. Mums garām iet tūristi, daudzi no viņiem sarunājas vāciski, un, šķiet, viņu sarunas šķetina atmiņu pavedienu par to, kā reiz sensenos laikos... par to, kā viņu senči zeltu un sudrabu rakuši, kā pilsētas būvējuši, kā vīna dārzus iekopuši, par to kā vīns esot saskābis pēc tam, kad sakši šo zemi pametuši. Vai patiešām?!

 

Transilvānijas vīni

Vīna kultūras pirmsākumi Eiropā meklējami vēl romiešu laikos un, kas to zina, varbūt vēl daudz senāk. Tomēr labi zināms un godā turēts ir fakts, ka tos īstos vīna noslēpumus šeit, Transilvānijā, tomēr esot atklājuši un vietējiem ierādījuši prasmīgie sakši un, tādēļ arī teiciens par to saskābušo vīnu un aizgājušajiem sava amata meistariem.

Esam jau dzirdējuši par Rumānijas vīniem – Murfatlar, Odobesti, Kotnari (kartē norādīti visas Rumānijas vīnkopības apvidi), šķiet, ir to vīnkopības reģionu nosaukumi, kuru produktus varam atrast arī Latvijas veikalu plauktos. Tūdaļ gan piebildīšu, ka minētie reģioni neatrodas Transilvānijā, bet gan citos Rumānijas novados – Moldāvijā, Dobrodžā un vēl dažos, galvenokārt, Rumānijas dienvidu reģionos, kur vīndaru māksla ir sena un izslavēta, tik vien, ka jāatgūst padomju gados zaudētā vīna kvalitāte un jāatrod vieta vīna tirgū.

Transilvānijas klimats vairumā gadījumu neatbilst vīnogu audzēšanas priekšnoteikumiem – ziemas mēdz būt garas un bargas, vasarā ne vienmēr pietiek saules gaismas un siltuma. Jāņem vērā, ka Transilvānijā ir aptuveni par 5–10 grādiem zemāka temperatūra kā Rumānijas dienvidos, tāpēc jo īpašs ir stāsts par Transilvānijas vīniem un vīna dārziem, ko var atrast vien nedaudzās ielejās.

Kartē iezīmētie dzeltenie apvidi nozīmē, ka šajā novadā ražo baltos vīnus un tā tas patiešām arī ir. Lielākie vīna ražotāji Transilvānijā ir Feher (Alba), Szaszsebes (Sebes), Nagyenyed (Aiud), Szaslzlekence (Lechinta) un Kis Kukollo (Tarnave). Ar ko Transilvānijas vīni ir īpaši? To garša ir maiga un ļoti spirdzinoša. Izteikti svaigā vīna buķete izskaidrojama ar virkni ietekmējošu apstākļu – gaisa temperatūra, nokrišņu daudzums, augsnes īpatnības un, protams, vīndara amata noslēpumi – priekšnoteikumi, kas veido vīna kvalitāti, tā īpašo garšu un smaržu.

Tas, ka Transilvānijas vīni ir patiešām lieliski, ir nenoliedzams fakts – it īpaši karstā, tveicīgā vasaras dienā mazliet pagurušam ceļotājam tas ir ne tikai spirdzinājums, bet pat dzīvības malks piedzīvojumu kārajai dvēselei!

Mūsu ceļš veldzes meklējumos aizved uz Kis Kukullo (Tarnava) novadu jau zināmajā Sēkeļu zemē, kur no sirds varam ļauties vīna priekiem. Paši sēkeļi arī savu darinājumu nesmādē – lūk, pateicīgi viņi esot sakšiem par vīndaru amata noslēpumiem, bet vienu tomēr no viņiem tā arī neesot varējuši iemācīties – sakši allaž dzēruši tik to vīnu, ko tirgū nevarējuši pārdot, bet sēkeļi pārdodot vien to, ko paši nespējot izdzert, un izdzert viņi spējot dikti daudz.

Vīna šķirnes? Lūdzu, izvēlieties: Sauvignon Blanc, Muscat Ottonel, Traminer, Riesling – šie un virkne citu ir Transilvānijas vīnu kartes lepnums. Ja ir izdevies jūs iekārdināt, pievienojieties – lai sākas dzīres! Jā, un noteikti nobaudiet Kiralyleanyka – vīnu, kas vēl joprojām ir strīdus ābols starp Ungārijas un Transilvānijas vīndariem – katrs uzskata, ka šis gaišais vīns, kura nosaukums latviski nozīmē Karaliskā meitene, ir viņu vīna meistaru raudzējums un jau no neatminamiem laikiem uzskatāms par viņu zemes vīna pagrabu lepnumu. Un tā viņi strīdas vēl šobaltdien. In Vino Veritas... Vai tiešām vīnā slēpjas patiesība?

 

Kolotaszeg novads / Calata

Šis reģions ir viens no Transilvānijas ungāru apdzīvotajiem novadiem un jau no 19. gs. vidus ticis uzskatīts par ungāru tautas mākslas un folkloras centru. 1870. gadā šeit dibināts Tautas mākslas centrs un Ungārijas Etnogrāfijas biedrība, kur pulcējušies intelektuāļi un mākslinieki, kultūras darbinieki, kas bijuši ieinteresēti folkloras un etnogrāfijas izpētē. Pasaulslavenais komponists Bēla Bartoks šeit pierakstījis ne vienu vien tautas melodiju, ko vēlāk izmantojis savā daiļradē. Liela daļa eksponātu, kas izstādīti un atrodami krātuvēs Budapeštas Etnogrāfijas muzejā, ir tieši no šī novada, kuru sava intelekta un izpratnes par folkloru spodrināšanai esam nolēmuši apmeklēt arī mēs. Ko var zināt, varbūt arī tāds var būt piedzīvojums?!

Galvenās vērtības, ar kurām lepojas šīs puses ļaudis, ir lietišķā tautas māksla – audumi, izšuvumi, kokgriezumi, apgleznotas mēbeles, krāšņi tautas tērpi. Līdztekus ar lielu rūpību un neatlaidību tiek koptas folkloras tradīcijas – tautas mūzika, dziesmas un dejas. Katru gadu tiek organizēti dažādi kultūras pasākumi, kuros pulcējas ļaudis ne tikai no Ungārijas vien. Viens no krāsainākajiem notikumiem ir vasaras deju nometnes. Iedomājieties ne sevišķi lielu ciematu, kur visas dienas garumā, bieži vien līdz vēlai nakts stundai vai pat rīta gaismai, visi dejo! Dejo jauni, dejo veci – dejo ciemata kultūras namā un skolā, dejo uz ielas un laukumos, šķiet, tante burkānu dobē un onkulis siena pļavā arī dejo. Smeldzīgi un vienlaikus ugunīgi skan vijoles skaņas, liekot dejotāju kājām, augumiem un acīm izdejot čardaša soļus. Taisnības labad gan uzreiz jāteic, ka to, kuri prot dejot īstu čardašu, nemaz nav tik daudz. Bet vēlme iemācīties ir liela – uz šādām nometnēm sabrauc dejotgribētāji no malu malām – no Ungārijas, protams, un no tām valstīm, kur tautas brāļi un māsas likteņa gaitās izceļojuši un nu vismaz reizi gadā grib īstu čardašu izdejot. Ir arī tādi, kas čardašu tik vien kā pa gabalu redzējuši un nu izlēmuši paši pamēģināt. Nu, latvieši, piemēram,– tādi, kas piedzīvojumus meklē. Tas taču ir nopietns izaicinājums pie polkas un palēciena pieradušajam latvietim, ja ne nometnē, tad vismaz tagad šeit un tūlīt ieskatīties čigānu vijolnieka tumšajās acīs un uz brīdi aizmirst, ka nezini, neproti, nekad neesi to darījis... Lūk, tu jau dejo! Nu, nav nemaz tik ļoti sarežģīti, un tagad – straujāk, vēl straujāk! Nu, re! Tagad vari teikt, ka arī čardašu esi dejojis.

Kad čardašs nodejots, varam doties mierīgā pastaigā, lai, tā teikt, atvilktu elpu. Un ja nu ko noteikti jāapmeklē, tad tā ir šīs puses kalvinistu Magyarvalko/Valeni baznīca. Kalvinisms ir viena no protestantu reliģijām, kuras pamatlicējs baznīcas reformu periodā bija šveicietis Žaks Kalvins, un tās galvenā ideja ir stingra mācība par to, ka visa sabiedriskā un privātā dzīve pakļauta vienīgi Dieva likumiem un veids, kā Dievs jāslavē, ir centīgs darbs. Zīmīgi, ka teritorijās, kurās pievērsās kalvinismam, bija vērojams straujš ekonomisks uzplaukums.

Atbilstošs baznīcas mācības filosofijai ir arī baznīcas interjers – nekādu svētbilžu, nekādas ārišķības vai greznības, tikai askētiski baltas sienas, lai lieka greznība kādu grēcinieku nenovērstu no domām par Dievu. Tomēr, cilvēks allaž gribējis veidot ap sevi mājīgu vidi. Tā arī šeit – draudzes sievas, kas ar savu rokdarbu prasmi tālu izslavētas, pateicībā Dievam un savu roku čaklumu apliecinot, svētkos – kristībās, iesvētībās – kādu īpaši krāšņu darinājumu baznīcai dāvinājušas. Tā izveidojies omulīgi šarmants baznīcas dekorējums, kas baznīcēnus priecē, un, šķiet, Dievam arī pa prātam.

Arī mēs atkal esam kļuvuši sajūtās bagātāki, domās apcerīgāki un tā vien šķiet, ka Transilvānijas ļaudīm kāda īpaša gudrība zināma – par to, kā savu tautiskumu kopt, kā senču mantojumu un tikumu cieņā turēt, kā lepni un nesatricināmi par savu taisnību pastāvēt, kā mierā un saticībā ar savu kaimiņu sadzīvot.

 

Turdas sālsraktuves un Turdas aiza

Sāls ieguve Transilvānijā notikusi vēl pat pirms romiešu laikiem, un bagātīgie sāls krājumi bijuši viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc imperators Trajāns vedis savus karapulkus uz Dāķiju. Sāls kā vienīgais pārtikas konservants bijis vērtīgāks pat par zeltu. Vēlāk, kad romieši šīs zemes atstājuši, sāls ieguve un tirdzniecība drīkstējusi notikt tikai tiešā karaliskā galma vai baznīcas vadībā. Tā arī Turdas sāls raktuves 1271. gadā nonākušas Romas katoļu baznīcas īpašumā. Dabas bagātības un prasmīga to apsaimniekošana nodrošinājuši labklājību to īpašniekiem un stabilu Transilvānijas statusu pārējo Eiropas zemju starpā. Tirdzniecības ceļi veduši tuvu un tālu, nesot bagātās zemes vārdu pasaulē. Īpaši intensīvi sāls ieguve attīstījusies 17. un 18. gs. Austroungārijas perioda laikā. Kā tā laika liecības ir raktuvju nosaukumi – Franča Jozefa, Rūdolfa, Gizelas, Terēzes galerijas.

Savdabīgas bijušas arī sāls ieguves metodes. Piemēram, Turdā sāls slāņi izvietoti samērā sekli – 17–34 metru dziļumā un tā ieguvei izmantota tā saucamā kupola metode – raktuve veidota zvana formā, ar šauru atveri zemes virspusē, kas pirmā acu uzmetienā tāda parasta bedre vien šķiet, tai kupolveidīgi paplašinoties raktuves dziļumā. No vietējiem ir dzirdēti stāsti, par to, kā ganībās mēdz pazust govis – nu gluži kā zemē iekrīt! Kā vēlāk izrādās – esot jau ar’ iekritušas! Ievēlušās sāls raktuvēs un tur arī atrastas, tādas labi iesālījušās.

Turdas sāls raktuvju darbība pārtraukta 1932. gadā, bet vēl 2. Pasaules kara laikā tās izmantotas kā patvērums aviācijas uzlidojumu laikā.

Šobrīd, līdzīgi kā citur pasaulē, senās sāls raktuves tiek izmantotas medicīniskos nolūkos – piemēram, jums piemetas ilgstošs, varbūt pat alerģisks klepus un ārsts jums nozīmē mēnesi garu ārstniecības kūri – 2 stundas sāls raktuvēs katru dienu. Tā nu ļaudis tur pulcējas pārliecībā vai vismaz cerībā uz izveseļošanos un pavada laiku pazemes sāļajā mijkrēslī kā nu kurš vēlas un prot – kurš šahu spēlē, kurš grāmatu palasa, kurš ļaujas pārdomu meditējošajam mieram.

Protams, ka Turdas sālsraktuves savā primitīvi romantiskajā senatnīgumā ir saistošs apskates objekts ceļotājiem, īpaši to iecienījuši ekotūristi, kuriem Transilvānija tās absolūtajā dabiskumā ir gluži kā ceļojums atpakaļ pagātnē pie cilvēka neizpostītās dabas, kad zāle bija zaļāka, kad cilvēks vēl prata ar vēju un zvaigznēm sarunāties.

Ja arī jūs sevī esat apjautuši vēlmi ļauties neskartās dabas valdzinājumam un varbūt saklausīt, kā savā majestātiskumā jūs uzrunā klintis un čalojoša kalnu upe, dodieties uz Turdas aizu. Baltās kaļķakmens klintis jau pa gabalu redzamas un aicina doties pastaigā. Pirms jūs ieskauj 300 metru augsta klinšu siena, taka ved gar ganībām, kur tik viņam vien zināmā viedā gudrībā savu ganāmpulku uzrauga aitu gans, kurš, šķiet, labāk par mums visiem saprot, ko vēsta tur tālumā redzamā mākoņa maliņa; par ko brīdina nemierīgā vēja pūsma un labsirdīgā pārākumā viņš noraugās uz kārtējo tūristu bariņu, kas, pēcpusdienas saules apspīdēti, dodas aizas virzienā. Nu, jā – drīz viņš tos tepat sagaidīs atpakaļ nākot. Tikai tad piedzīvojumu meklētāji būs krietni izmirkuši – nu, neprot līdzenumu ļaudis saklausīt dabas mātes brīdinājumus par to, ka te kalnos viss tomēr citādi un lietus mākonis skaidrās debesīs mēdz pēkšņi parādīties no nekurienes. Bet, lai cik tas dīvaini nebūtu, arī lietus uz cilvēku šajā zemē iedarbojas kaut kā ne tā, kā parasti. Tā vietā, lai šķendētos un īgni purpinātu par samirkušajām drēbēm un pilnīgi sabojāto dienu, ceļotāju acīs parādījies priecīgs un mierīgs gaišums – tāds jau redzēts, atpazīstams. Ticiet vai ne – mūsu ceļotāju skatiens atblāzmo to pašu mierīgo, bet dzīvespriecīgo mirdzumu, kādu to esam iepazinuši vietējo ļaužu acīs. Nu, sakiet man, lūdzu, vai šis pavērsiens vien nav piedzīvojuma vērts?!

 

Čango zeme / Csango

Tauta, kas tiek dēvēti par čango jeb par čangols (vai tik neskan drusku pēc mūsu pašu čangaļiem?) apdzīvo Transilvānijas austrumu teritoriju, kas robežojas ar Moldovu. Par moldāviem ir īpašs stāsts – tautas, kuru vieno kopēja vēsture un, izrādās, rumāņu valoda, dižie likteņu lēmēji ir sadalījuši divās daļās. Un Hora, ko ne viens vien Latvijas deju kolektīvs kā tautu draudzības apliecinājumu pat latviešu deju svētkos savulaik ir dejojis, patiesībā ir rumāņu tautas deja. Līdzīgu stāstu varētu stāstīt par abpus Tisai dzīvojošajiem ukraiņiem, kuri nu rads ar radu tiekas, upi pārbrienot – viens no Ukrainas, otrs no Rumānijas puses un kopīgi jaunumus pārspriež, tik reizumis krustu pārmezdami, atceroties tos laikus, kad padomjzemes robežai pat tuvoties neuzdrīkstējušies.

Bet nu gan par brīnumzemi Čango! Ziniet, tur ir tādi kalni! Nu tādi, tik ļoti skaisti, ka ne aprakstīt! Iedomājies – tu brien caur ziedošām pļavām tik augšup vien, augšup vien, un tā vien liekas, ka nevis tu dodies debesīm tuvāk, bet debesis panāk tev pretī. Smaržu virpulis no ziedošajām pļavām un tikko svaigi pļautā siena kā viegli virmojoša dūmaka apskauj līdz bezgalībai tālu redzamos kalnus un ielejas. Vai šī nav tā vieta, ko sauc par zemes malu? Tā vieta, kur apstājas laiks, kur cilvēks un daba beidzot runā vienā valodā? Vieta, kur cilvēks noliec savu viszinīgo galvu gluži kā grēksūdzē dabas priekšā un ir gatavs saņemt grēku piedošanu.

Un cilvēki šeit īpaši laipni un viesmīlīgi. Un viņiem ir gana vienaldzīgi, ka vēsturnieki un citi gudrinieki, līdzīgi kā par sēkeļiem, nebeidz vien strīdēties par čangolu izcelsmi. Protams, rumāņi un ungāri atkal ‘velk deķīti’ katrs uz savu pusi. Vieni saka, ka čango, lūk, esot vissenākā ungāru valodas dialektā runājošā tauta, tātad – ungāri; otri, savukārt, uzskata, ka tautas tērpi un tradīcijas norādot uz rumāņu izcelsmi. Tā vien šķiet, ka šī nu atkal būs tā reize, kad patiesība jāmeklē kaut kur pa vidu, jo vēl kāda relatīvi nesena un vēsturiski aptverama versija vēsta, ka savulaik Austroungārijas valdnieces Marijas Terēzes pavēle par sēkeļu robežapsardzes pulka izveidošanu izsaukusi tautas sīvu pretestību un, lai paglābtos no karadienesta un izvairītos no valdnieces dusmām, sēkeļi patvērumu meklējuši nomaļos kalnu apvidos, līdz nonākuši Čango novadā. Nepārprotamās rumāņu tautas tērpa iezīmes tiek skaidrotas ar to, ka izbēgušie sēkeļi pārģērbušies tur klejojošo rumāņu ganu tautas tērpos, tā pārtopot neatpazīstami bēgļu vajātājiem. Savukārt, faktu, ka čango zemē joprojām dzirdams viduslaiku ungāru valodas dialekts, zinātnieki pamato ar novada izolētību, kas radījis apstākļus savdabīgas tautas kultūras un valodas attīstībai periodā, kad 18. un 19. gs. pārējos ungāru un sēkeļu apdzīvotos reģionos valoda piedzīvoja strauju attīstību.

Ja vaicāsiet pašiem čangoliem, par ko viņi sevi uzskata: ungāriem vai rumāņiem, viņu atbilde, visticamāk, būs: esmu katolis! Cilvēki šeit ļoti reliģiozi, lai gan arī pagāniskās tradīcijas nav aizmirstas.

Un savas tautas kultūru viņi apzinās un kopj. Lai arī kāds nesens pētījums liecina, ka šajā novadā ir vēl gana daudz darāmā saistībā ar izglītību, tomēr skaisti dziedāt un dejot, aust un izšūt – to nu viņi māk. Lai par to pārliecinātos, dosimies paraudzīt, ko vietējie ciema bērni mums rādīs! Koncerta vietā jaunie mākslinieki mums atvainojas, ka esot diezgan steidzīgi, jo, lūk, esot jāpaspēj vēl šovakar Budapeštā nokļūt, kur starptautisks folkloras festivāls notiekot, un viņiem, kā iepriekšējā festivāla laureātiem, tur esot jāuzstājas. Kad ieskanas vijoles un jaunieši izdejo šī novada čardaša soļus, ir skaidrs, ka ne viena vien festivālu godalga nākotnē gaida šos dedzīgos muzikantus un dejotājus. Starp citu, vai zinājāt, ka čango vijolei piecas stīgas? Kāpēc? Nu jūs jau saprotat – atbrauksiet, noteikti uzzināsiet!

 

Piedzīvojumu izskaņā

Tādi, lūk, piedzīvojumi Transilvānijas Karpatos – kalnu majestātiskais skaistums un izaicinājums, neskartās dabas pievilcība; vēstures līkloči, ļaužu patiesa viesmīlība un sirsnība; dziesmas un dejas, smaidi un neviltots prieks.

Vai viss tur patiešām ir tik skaisti vien? Protams, nē. Varbūt kādam nepatiks tur sastaptā čigānbērna ziepes ilgi neredzējušās roķeles un, aizdomājušies par bērnu tiesību aizsardzības jautājumiem, jūs neievērosiet koši tērptu čigānieti ar tikpat koši tērptiem bērneļiem pie rokas, kuru sniegbaltās blūzes un košās matu lentas mirdz saulē tikpat spoži kā viņu tumšās acis.

Daudz varētu stāstīt par cilvēku izpostītajiem mežiem, par piesārņotajām upēm, par jauno darba roku izceļošanu uz ārzemēm un pamestajiem ciematiem, par izglītības problēmām nomaļajos novados un tā varētu turpināt vēl ilgi. Bet viss taču atkarīgs, ko gribam redzēt un kāda ir mūsu attieksme pret redzēto, vai ne?

Transilvānija ir kontrastu un pārsteigumu zeme. Esat gatavi piedzīvojumiem? Dodieties uz Transilvāniju – zemi, kur viss notiek pa īstam!

Inguna Dukure

---