Tāpat kā pasaulē bieži jauc Latviju ar Lietuvu, tā arī putro Slovākiju ar Slovēniju mēs, latvieši, tajā skaitā. Savukārt vecāka gadagājuma ļaudīm nereti Slovākija asociējas ar Čehoslovākiju, bet šādas valsts nav jau deviņus gadus, atgādina tūrisma firmas "Impro ceļojumi" gids JĀNIS LĀCIS. Slovākija arvien vairāk kļūst par tūrisma zemi, sevišķi interesanta ir šīs par Latviju nedaudz mazākās (49 036 km2) valsts ziemeļu daļa ar senajām pilsētām Liptovu Mikulāšu, Levoču, Kežmaroku, Popradu u. c., kā arī, protams, Tatru kalniem.
Kalni ārstē
Esmu kalnā kāpējs un tāpēc arī Tatru fans, jo uzskatu, ka kalni ārstē
cilvēku. Domāju, ka pazīstu Tatrus. Citi saka: jā, Eiropā tikai Alpi ir kārtīgi
kalni! Bet man Alpi šķiet pārāk apdzīvoti un labiekārtoti: nereti asfaltēts
celiņš iet līdz pašai virsotnei, nu, lai tas vācietis ar fotoaparātu varētu
nenosvīdis uzklumzāt augšā... Protams, arī Alpos ir mežonīgas vietas, taču
Tatri gan Zemie, gan Augstie praktiski visi ir tādi. Parasti tūristu
grupas vedu augšā kādā no Zemo Tatru virsotnēm: Čopoku (2024 m) vai
Djumbjeru (2046 m). Ja ir spēks un luste, dodamies uz Augstajiem jeb klinšu
Tatriem, kas ir vismazākie šāda veida kalni pasaulē: 26 km gari un 7,5 km
plati. Tur var mēģināt uzkāpt Solisko, Kriveņā, Slavkovski Štitā. Īstiem
kalnmīļiem Tatros ir ko darīt vismaz divas nedēļas, arī bērniem un
pensionāriem. Jo kalnos kāpj ne tik daudz kājām, kā ar galvu kalnos kāpšana
ir diezgan īpatnējs fiziskās atpūtas veids. Bieži esmu liecinieks, ka
kalnos elsodami knapi velkas vīri spēka gados, dažiem no kuriem muskuļi uzdzīti
trenažieru zālēs, bet pavisam viegli augšā kā tāds kalnu āzis uzļepato
desmitgadīgs bērns vai mierīgi uzkāpj sirma kundze, kas sev pirmo reizi mūžā
izvirzījusi mērķi sasniegt kāda kalna virsotni... Nekāda īpaša sagatavošanās
vai inventārs, dodoties uz Tatriem, nav nepieciešams, vienīgi vajadzīgi ērti
sporta apavi, mazliet pārtikas, kāds plāksteris (katram gadījumam) un ūdensnecaurlaidīga
jaka mugursomā. Parasti apmetamies kādā piekalnes kempingā vai viesnīcā un
tad dodamies uz augšu ar kādām 6 7 stundām turp atpakaļ jārēķinās.
Uz ceļa starp rietumiem un austrumiem
Kalni nav vienīgais, ar ko slovāki lepojas. Viduslaikos cauri šai zemei gāja tirdzniecības ceļš no austrumiem uz rietumiem, kas veicināja daudzu apdzīvotu vietu uzplaukumu, sevišķi tas sakāms par 15. 16. gadsimtu, kad radās vairākas pilsētas. Lielākoties tajās joprojām valda senatnes elpa, jo industrializācija un tai sekojošā pārapdzīvotība un guļamrajonu izveide vairākumam pilsētu gājusi secen. Piemēram, Levočā 16. gadsimtā bija astoņi tūkstoši cilvēki, tagad 14 tūkstoši. Daudzi dzīvo labi koptās vairākus simtus gadus vecās ēkās. Arī abi pasaules kari nav cirtušas lielas brūces kalnainā apvidū jau nevienam negribējās šaudīties. Interesanta situācija izveidojās Otrā pasaules kara sākumā. Vāciešiem iebrūkot Čehoslovākijā, slovāki ātri noreaģēja un izveidoja savu valsti, patiesībā Hitleram pakļāvīgu autonomu valsti Slovākiju un uzreiz pieteica karu Padomju Savienībai. Savukārt vācieši, it kā aizstāvot slovākus pret padomju draudiem, bez sirdsapziņas pārmetumiem iegāja Slovākijā. Bet tāda īsta karošana slovākiem nesanāca: brīvprātīgie pa dienu ņēma plintes un devās apsargāt dažādus objektus, bet vakarā atgriezās pie savām sievām. Pavisam citādāka aina bija viduslaikos, kad tagadējā Slovākijas teritorija sastāvēja no vairākām pilsētvalstīm, kas regulāri savā starpā karoja. Tās atradās dažus desmitus kilometru viena no otras. Vispirms viena pilsētvalsts sadūšojās, sapulcēja vīrus, devās pakarot pie kaimiņiem un, sagrābusi laupījumu, ātri vien atgriezās. Tad cietusī valsts dažus gadus laizīja brūces, kala atriebības plānus un devās atbildes karagājienā. Un tā visu laiku.
Mazais brālis
Čehoslovākijas valsts laikā slovāki bija tādi kā čehu mazākie brāļi: nekādas etniskās tīrīšanas nebija, bet, lai slovāks tiktu, tēlaini izsakoties, pie putras bļodas lielākās karotes, viņam vajadzēja būt par galvastiesu gudrākam, stiprākam un izmanīgākam nekā čeham. Abu kaimiņu tautu valodas ir ļoti līdzīgas. Čehi ir pašapzinīgāki: mēģināsi ar viņu kā ar slāvu tautas pārstāvi runāt krieviski, viņš lielākoties mēģinās atbildēt piecvārdu angļu valodā, bet slovākam parasti nebūs kompleksu un problēmu atbildēt krieviski, sevišķi cilvēkiem, kuri vairs nav jauniešu vecumā, Čehoslovākijas laikā krievu valodu mācīja skolās. Slovāki ir atvērti un labestīgi pret svešiniekiem, viņu mērķis nebūs tevi aptirgot vai par neadekvātu naudu iesmērēt kādu nevajadzīgu preci. Pēc savas valsts izveides jau dažādi viņiem gājis. Līdz 1995. gadam pie varas bija premjerministrs Vladimirs Mečiars, kurš ieviesa režīmu, kas daudzējādā ziņā bija līdzīgs tam, kāds tagad valda Baltkrievijā. Tagad pie varas ir demokrāts Mikulašs Dzurinda, bet rudenī atkal būs vispārējas vēlēšanas, kurās, pēc visa spriežot, sīvi spēkosies ekskomunists Vladimirs Mečiars ar liberāli Moniku Beņovu. ASV jau pasteigušās paziņot: ja pie varas nokļūs Mečiars, Slovākijai par NATO nav ko sapņot. Kaut arī Slovākija neskaitās pārmoderna Eiropas valsts, tā ir diezgan pārtikusi. Vidējā alga gan ir tikai 130 latu, pensija 100, bet tajā pašā laikā ļoti zemas cenas: kukulītis maizes maksā ap 15 santīmu, desa no puslata līdz latam, alus dārgā krogā 20 30 santīmu par puslitru, saldējums 10 santīmu... Ar pārtikas precēm slovāki lielākoties sevi apgādā paši, eksportē kalnu rūdas, tekstilizstrādājumus šajā ziņā valstij ir liela saimnieciska nākotne. Kultūrvēsturiski slovāki, kuri ir 85% no visiem 5,4 miljoniem valsts iedzīvotāju, ir lopkopju tauta, bet arvien vairāk kļūst par tādiem kā tūristu uzņēmējiem. Uz Tatriem brauc atpūsties un sportot arī vācieši, čehi, poļi, kurus vilina labas iespējas par mazu naudu. Piemēram, pašā ziemas vidū pie slēpošanas trases trīsistabu dzīvokli var izīrēt par 10 ASV dolāriem diennaktī un, kad tu dodies mājup, saimnieks vēl sauc nopakaļ, lai nākamgad braucot atkal, viņš tad iedošot atlaides...
Vēl noteikti jāpiemin, ka slovāki ir pasaules čempioni hokejā un vairākkārt apbēdinājuši Latvijas hokeja fanus, izšķirīgās spēlēs apspēlējot mūsu izlasi. Arī futbols slovākiem patīk, bet nesanāk nu gluži tāpat kā mums. Ir trīs neiztrūkstošas lietas katrā mazpilsētā (par lielajām pilsētām nemaz nerunājot): ledus halle, futbola un vieglatlētikas laukums, peldbaseins. Sportiska tauta.
Autors: Artis Drēziņš
"Lauku Avīze"