Par kalniem sapņoju vairākus gadus. Jau divas vasaras skatījos fotogrāfijas un lēnām nonācu līdz domai, ka arī es gribu redzēt kalnus bez "fotoacs" palīdzības. Slovākijas Augstie Tatri. Neko īpašu šis vārdu savienojums neizteica. Tepat Eiropas viducī, ne jūras jāšķērso, ne tā īsti tur ko lidot. Pusotra diena mīkstā autobusā tev līdzīgu dēkaiņu kompānijā un klāt esi.
Lietusvīra varā
Klāt Polijas Slovākijas robeža.
Nu jau tuvu. Bet krēslo un saprotam, ka, nometnē iebraucot, būs tumsa. Ceļš
kļuvis tāds kā serpentīns. Gar ceļmalām vērojam neierastās mājas, kas dīvaini
stiepās uz augšu 3 4 stāvu augstumā kā klucīšu kaudzes ar uztupinātiem
divslīpju jumtiem. Izskatās, ka tās pastiepušās pirkstgalos, lai būtu
aizmugurē esošo kalnu augstumā, bet pietrūkst vēl dažu stāvu.
Iebraucot kempingā, kur sešas dienas būs mūsu mājvieta, autobusu apstāj
tie, kuru kalnu prieki beigušies un sāksies mājupceļš. Droši vien tumsa,
smalks mirgojošs lietus, kaut kādu sīku mošķu sīkšana un aizbraucēju pāris
briesmu stāstu atbraucējiem liek šaubīties, vai man patiešām bija jābrauc
šurp. Kur mana siltā sedziņa un spilventiņš? Atliek vien pirmo nakti pārlaist
pilnīgā haosā. Galvā un teltī.
No rīta spīd saule, kura mūsu grupai parādījās retu reizi, lai mēs
neaizmirstu par viņas esamību. Pārējā laikā par mums rūpējās vējš un
lietusvīrs, kuram turpmākās sešas dienas šajā vasarā laikam bija vienīgās
piešķirtas, lai iztukšotu uzkrātā ūdens traukus. Un tas viss nāca pār mūsu
galvām, kājām un teltīm. Brīžos, kad nelija, uzreiz radās sajūta, ka
kaut kā trūkst.
Katru vakaru notiek grupas sanāksme, kurā pārstāsta aizvadītās dienas
iespaidus un instruktori piedāvā nākamās dienas maršrutu. No rīta parasti
ap pusastoņiem ir satikšanās pie kempinga vārtiem, kur novietota liela
Augsto Tatru karte un instruktors tajā vēlreiz iepazīstina ar taku. Tad, ātrā
solī ejot, nonākam stacijā jeb vienkāršā koka nojumē un tiek sagaidīts
vilciens ar dažiem vagoniem. Vilcienu apsaimnieko konduktori, kuri biļetes
uzreiz nedod, bet ieraksta tajās, no kurienes līdz kurienei brauc un datumu.
Šajos vilcienos, braucot jebkurā virzienā, ir tik daudz tūristu, ka adatai
nebūtu kur īsti nokrist, bet te vēl cauri spraucas konduktors, kurš runā
tikai slovāku valodā. Parastā spēlīte rīta vilcienā uzminēt, vai
konduktors līdz tevim paspēs atnākt vai arī ietaupīsi dažas naudiņas.Visa
dzelzceļa līnija vijas gar kalnu grēdu un gandrīz jebkurā stacijā kalnu
takām ir gan sākums, gan beigas. Visu staciju nosaukumi un attālumi starp tām
norādīti uz biļetes. Tas palīdzēja īpaši nenomaldīties un nojaust
pareizo virzienu uz kempinga pusi.
Iepazīšanās pastaiga
Pirmajai dienai instruktors Uldis
apsolīja kalnu iepazīšanas pastaigu. Neesot pārāk gara, ne arī īpaši grūta.
Kad dažas reizes, pārvietojoties uz priekšu un uz augšu pa gludu gandrīz
vertikālu akmens sienu, vajadzēja izmantot reizē gan kājas, gan rokas un
pieturēties pie klintīs piestiprinātām ķēdēm, ar šausmām domājām par
nākamajām dienām. Ceļš veda gar skaistu ūdenskritumu, kur tika papildināti
dzeramā ūdens krājumi. Tā darījām visu ceļojuma laiku, jo ūdens kalnos
ir neticami kristāldzidrs un ledusauksts. Ieraugām joprojām nenokusuša pērnā
sniega paliekas, kas 21. jūlijā izskatās nudien kā mirāža. Bet sniegs ir
īsts, kaut pieņēmis ļoti noputējušas palodzes krāsu.
Augstos Tatrus apmeklē ļoti daudz tūristu no dažādām Eiropas valstīm. Ceļotāji
ir dažāda vecuma. Paši mazākie tiek nesti uz pleciem vai speciālos bērnu sēdeklīšos,
vecākie kungi un dāmas iet ļoti lēni un daudz uzmanīgāk nekā jaunie,
atbalstoties uz speciālām nūjām. Reizēm stacijās redzējām vieglos riteņkrēslos
sēdošus invalīdus, kuri ar radu vai draugu palīdzību tāpat devās pastaigās.
Uz augšu alās
Kempingā atgriežamies jau izlijuši,
jo ceļa otrā pusē mūs panāk lietus un neliek aizmirst, ka, ejot kalnos, ir
jābūt gataviem izjust strauju laika maiņu no rīta saules līdz lietum un
niknam kalnu vējam. Un mugursomā līdzi jābūt visam, kas īstajā brīdī būtu
uzvelkams.
Nākamajā dienā paredzēta ekskursija uz kalnu alām. Ir jau skeptiķi, kas
pabijuši ne tādās alās vien un šīs uzskata par sīkumu, bet pārējiem tas
netraucē "ienirt" Beļanskas alas labirintos. Alas tas liecina,
ka būs jāiet uz leju zem zemes. Bet izrādās pretēji. Vispirms jākāpj kalnā,
tad, ieejot alā, arī jāvirzās uz augšu. Stalagtītu un stalagmītu pilna
ala izveidojusies augsta kalna iekšpusē. Dabas radītie veidojumi ir
fantastiski. Visapkārt pakšķ ūdens lāses, veidojot jaunus dabas brīnumus
un veicot korekcijas jau esošajos. Tek strautiņi un vietām pat izveidojušies
mazi kalnu ezeriņi.
Kad pirmās dienas pastaigā salijušās drēbes un apavi apžāvēti un sākam
pierast pie pastāvīgā ūdens daudzuma, ejam pa vienu no skaistākajām takām
gar kalnu upi, kur ik pēc brīža skatam paveras krāčaini ūdenskritumi. Ejam
virzienā pret straumi un par sagaidāmo ūdens spēka un varenības apliecinājumu
nojaušam pēc tālumā dzirdamās skaņas. Jau līdzenā upes tecējumā ap
akmeņiem apvijušās balti sakultas putu cepures, tik liels ir ūdens spēks.
Ūdenim nav zilās krāsas. Tas ir vai nu pilnīgi caurspīdīgs, vai auksti zaļā
stikla krāsā. Ūdenskritumi ir tālu dzirdami un, ejot arvien tuvāk, ūdens dārdoņa
pieņemas skaļumā. Tie ir gan augstāki, gan zemāki, bet no ikviena ūdens gāžas
ar tik lielu spēku, ka mutuļo kaudzēs, kam tikai lielāki akmeņi spīd
cauri. Visapkārt gaisā virmo smalka ūdens migliņa. Tā patīkami atvēsina
un kņudina ādu, radot sajūtu, ka tiek apsmidzināta ar kādu skaistumkopšanas
līdzekli.
Banāns kausētā šokolādē
Daudzos maršrutos ir iekārtotas atpūtas
vietas namiņi, kur var atpūsties, paēst un izlemt, vai turpināt ceļu
vai griezties atpakaļ. Ēdienkarte pārstāv slovāku nacionālo virtuvi un ēdieni
ir garšīgi. Liekas, ka mūsējie iecienījuši gulašu, sātīgas kāpostu un
ķiploku zupas. Enerģijas papildināšanai ieteicams banāns ar kausētu šokolādi.
Vēsākam un lietainam laikam piestāv ļoti aromātiska kalnu zālīšu tēja
vai tēja ar rumu. Lielāks gardēdis pēc pusdienām izlikās, ka viņa nodoms
bija uzkāpt tieši līdz šam namiņam un pēc maltītes iet atpakaļ. Patiesībā,
ja esi nolēmis turpināt ceļu uz virsotni vai pāreju, ar ēšanu ieteicams
neaizrauties, jo pēc nopietnākas maltītes ātri domas un kājas var vilkt
atpakaļceļam. Katrā namiņā ir speciāli zīmodziņi ar minētu tās atrašanās
augstumu un kādu raksturīgu zīmējumu, kuru var uzspiest uz tepat pirktas
atklātnītes. Tas vēlāk apliecinās tavus sasniegtos augstumus.
Kalnu ceļi un takas ir klātas ar akmentiņiem, akmeņiem un ļoti lieliem akmeņiem.
Un ne jau tā smalki izlikti pa kājai kā vecpilsētu bruģis, bet it kā no
augšas nobērti un mazliet pastumdīti, lai galīgi neizskatās pēc arumiem.
Ejot ceļu var nepamanīt, bet paskatoties tālāk vai atpakaļ, var novērot
takas aprises. Kalnos visi ceļi ir apzīmēti ar četru krāsu zilas, zaļas,
dzeltenas un sarkanas salikumu ar baltu. Taku apzīmējumi neliecina par kādu
grūtības pakāpi, bet norāda jūsu izvēlēto maršrutu. Katrs no tiem ir apzīmēts
ar vienu krāsu un neļauj nomaldīties vai nejauši pāriet citā. Iet un lūkoties
apkārt vai fotografēt kā pilsētā ir neiespējami. Paklūpot var iedzīvoties
sāpīgā nobrāzumā un sasitumā. Noteikti ir jāapstājas.
Tur kāpis pāvests
Pēdējā dienā saulīte apžēlojas
par mums un uz brīdi pastumj malā slapjo mākoņu aizsegu. Tiek nolemts aiziet
līdz Polsky hreben pārejai. Ceļš augšup līdz atpūtas vietai tiek nevis
uziets, bet uzlēkāts. Jo taka ir akmeņaina, bet pretim tekošais ūdens ir
tos pilnībā pārklājis, atstājot virspusē tikai pašas akmeņu galotnītes.
Un pa tām jālēkā, jo vietas ir tik maz, ka pilnu pēdu nav iespējams
atbalstīt. Šoreiz atpūšamies hotelī, kurš ievērojams ar to, ka šeit
viesojies Romas pāvests Jānis Pāvils Otrais. Droši vien viņš nekāpa pa tādām
takām kā mēs. Līdz hotelim ierīkots autoceļš.
Toties uz citiem namiņiem ved tikai šauras, akmeņainas kalnu takas. Namiņi
uzbūvēti uz nelieliem lēzeniem laukumiņiem un vietām izskatās kā pielipuši
pie kādas klints sāna.
Tika izmantota iespēja uzbraukt ar pacēlāju vēl kādu gabaliņu augstāk un
pastaigāt pa kalna kori. Blakus pacēlāja līnijai slīd gaisa vagoniņš, ar
kuru var nonākt Augsto Tatru otrajā augstākajā virsotnē Lomnicas smailē
(2633 m). Uz turieni neved neviena taka. To sasniegt atļauts tikai ekstremālākajiem
kalnu iekarotājiem alpīnistiem.
Kalni nav vientuļi. Tur mīt tie, kuri pielāgojušies stāvajām klintīm,
akmeņu klājumam un niecīgajai augu valstij. Pastaigas laikā sastopam lielu
pulciņu kalnu kazu. Gandrīz rokas stiepiena attālumā. Graciozas, skaistas un
lepnas. Arī tramīgas, jo katrs troksnītis liek tām saausīties, lai tūlīt
pazustu no skatītāju redzesloka.
No lejas skatoties uz kalniem, ir redzams kā starp kokiem un pāri smailēm slīd
mākoņi. Te atsegdami, te paslēpdami skatam kalnus. Tad, kad esi nonācis augšā,
apkārt veļas tikai miglai līdzīgi kamoli. Un tu saproti, ka stāvi mākonim
tieši ceļā un viņš apņem tevi vēsām, mitrām skavām, pieskaroties pie
vaiga, un, vēja nests, dodas tālāk. Miglā esam katrs bijis un tā ir tik
pierasta lieta, ka vairs neizraisa nekādas emocijas. Bet stāvēt kalna virsotnē
un būt mākoņa ieskautam ir neaprakstāma, mazliet nereāla un mistiska sajūta.
Brīžiem var redzēt visu apkārtni. Nākamajā mirklī vairs neredzi neko un
ir mazliet jāpagaida, kamēr mākoņi pārskrien pāri un var turpināt ceļu.
Staigājot pa kalniem, vietām esmu vienīgā gājēja labu ceļa posmu. Bet nav
baiļu sajūtas. Rodas tuvāka emocionālā saskarsme ar kalniem. Mierīgi var
pasēdēt kalna virsotnē, vērot apkārtni un saprast, ka tu esi tikai sīka
šīs pasaules sastāvdaļa. Un negribas celties, lai kāptu lejā un atkal
ienirtu cilvēku veidotajā vidē. Viss, kas ir palicis tur lejā, zaudē jebkādu
nozīmi. Nav steigas, nemiera, konfliktu. Tikai tu, kalni un garām slīdošu mākoņu
vāli.
Inga Vītola
12. aprīlis