Kad kalni rādās sapņos

(Krakova un Slovākijas paradīze)

„Es nekad nebiju domājusi, ka Slovākijā ir tik iespaidīgi kalni. Nu, tik „kalniski”, tādi ar sniegu,” teica mana bijusī matemātikas pasniedzēja, atgriezusies no ceļojuma (nu, protams, ar IMPRO)!
„Ha! Mums Slovākija ir tas pats, kas jums Latgale: LAU–KI!” novīpsnāja mans bijušais (tīrasiņu čehs un vēl no Prāgas centra), kad uzzināja, kurp taisos doties.
„Jūs esat izvēlējusies vislabāko laiku Tatru apmeklējumam. Esiet droša – šajā laikā ir siltas un saulainas dienas,” manu izvēli uzslavēja kāds alpīnists.
Šādi apstrādāta, kādā saulainā septembra rītā sēdos IMPRO autobusā, kas solīja aizvizināt ceļojumā ar daudzsološu nosaukumu: KRAKOVA UN SLOVĀKIJAS PARADĪZE.

Krakovu nudien droši var dēvēt par Polijas pērli un vienu no skaistākajām šīs valsts pilsētām. Ne velti tieši Krakova līdz pat 16.gadsimtam bija Polijas galvaspilsēta, un, lai gan šodien tā vairs nespēle galveno lomu, Krakovu pelnīti vēl arvien dēvē par Polijas kultūras galvaspilsētu.Vecpilsēta ir saglabājusi viduslaiku gaisotni: tikko nogriezies no centrālajām ielām, uzreiz nokļūsti šauru ieliņu labirintā, kurās izvietojušās tikpat sīciņas kafejnīcas, veikaliņi, krodziņi.

Krakovas lepnums ir Vāveles pils komplekss, Polijas karaļu rezidence no 11. gs. līdz pat 17. gs. sākumam, kad karalis Zigmunds III Vāsa pārcēlās uz Varšavu. Vāveles pils ziedu laikus piedzīvoja Kazimira Lielā valdīšanas laikā, kad pilnība tika pabeigta pils celtniecība un līdzās uzcelta katedrāle, kurā šobrīd var aplūkot monarhu un citu poļu augstmaņu kapenes. Izejot no katedrāles, acīgākie parasti ievēro dīvainu kaulu saišķi, kas pieķēdēts ārpusē pie sienas. Šīs dekorācijas „iemesls” – pūķis – atrodas pie pils aizsardzības mūra upes pusē un tumšos vakaros spļauj no rīkles liesmu mēles. Sensenos laikos pūķis esot bijis daudz nešpetnāks un labprāt mielojies ar pilsētas iedzīvotājiem, līdz kāds Polijas princis vārdā Kraks to nogalinājis, kļuvis par varoni un valdnieku un arīdzan pilsētas vārda devēju.

Atrodoties Krakovā, noteikti jāapskata tirgus laukums, Sv. Marijas baznīca, senā audumu tirgotava jeb Sukiennice, Sv. Floriāna vārti un pilsētas nocietinājumi. Tirgus laukums ir viens no lielākajiem Eiropā un kalpo ne tikai tirdzniecībai un pasākumu rīkošanai, bet ir arī populāra pilsētnieku un tūristu tikšanās vieta. Ja kāds jums saka, ka labprāt satiktos ar jums „zem Ādama”, tas nebūt neko TĀDU nenozīmē. Vienkārši par tikšanās vietu ir norunāta Adama Mickēviča statuja pilsētas tirgus laukuma centrā.

Izbraucot no Krakovas un dodoties uz Slovākiju, apkārtne kļūst aizvien kalnaināka un ik pa brīdim ceļmalā parādās aitu bariņi. Kur aitas, tur vilna, kur aitas, tur cirpēji un kur cirpēji, tur arī suvenīri. Nezinu, kā tur ir ar to zelta aunādu, bet ar aitādām, vilnas džemperiem un čībiņām viss ir labākajā kārtībā. Latvieša sirds lūza, roka iedrebējās, maks atvērās...un vēlākajā ceļā mūsu ripojošās „pagaidu mājas” greznoja ne viens vien aitādas suvenīrs spilventiņu un paklājiņu veidā.

Galvenais iemesls braucieniem uz Slovākiju tomēr ir kalni. Un te nu ir plašas izvēles un atpūtas iespējas dažādam gaumēm: alpīnisms, pārgājieni kalnos, laivošana pa kalnu upēm, veloekskursijas u.c.

Tiem, kam gribas „augstāk un tālāk”, jāizvēlas Augstie Tatri, kas, kā jau nosaukums vēsta, ir augstākie Slovākijas kalni. Lai gan kalnu grēdas garums pirmajā brīdī tāds nieks vien šķiet – 26 km, tomēr te atrodas 25 virsotnes, kuru augstums pārsniedz 2500 m, visaugstākā no tām ir Gerlaha smaile – 2655 m. Tiem, kas ar alpīnismu ir uz „jūs” , arī nevajadzētu satraukties – kalnu dienvidu nogāzē ierīkota t.s. Tatru maģistrāle 46,5 km kopgarumā, tās posmi ir samērā viegli izejami un piedāvā iepazīties ar daudzveidīgo kalnu floru un faunu, ar ūdenskritumiem un, protams, baudīt burvīgas kalnu ainavas.

Augstajos Tatros pavadījām veselu dienu vietā, kas saucas Velka Studena Dolina. Ātrākie un veiklākie devās uz kalnu namiņu 1960 m augstumā, pa ceļam aplūkojot gan ūdenskritumus, gan kalnu ezerus.

Zemie Tatri patiesībā nav neko daudz zemāki par Augstajiem Tatriem, garāki gan – kalnu grēda izstiepusies veselu 80 km garumā. Par Zemo Tatru sirdi reizēm mēdz dēvēt Demanovas ieleju ar tajā atrodošamies stalaktītu un ledus alām, vienu no kurām apmeklē arī mūsu grupa. Ieleju noslēdz viens no pazīstamākajiem Slovākijas slēpošanas centriem – Jasna.

Zemajos Tatros mūsu grupa šturmē Chopok virsotni (2004 m). Jo augstāk paceļamies, jo lielāks aukstums un spēcīgāks vējš mūs sagaida. Zāle ir apsarmojusi un pat apledojusi,dažs kušķītis dabas safrizēts kā mākslas darbs, dažs labs, vēja izpluinīts atgādina pūdercukurā apviļātu ezi. Toties virsotne atalgo ar aizgrābjošu skatu: kalni, kalni, cik vien tālu sniedz skats.

Bez dažādiem visnotaļ vilinošiem dabas objektiem Slovākijā ir arī cilvēka izveidotas populāras tūrisma vietas. Cietokšņi, piemēram. Un kādi! Spiškas cietoksnis ir izpleties 4 ha un tam apkārt var apiet pa nocietinājuma mūriem vai arīdzan uzkāpt tornī un pavērot ainavu no putna lidojuma. 12. gs. celtie mūri vietumis saplaisājuši un atgādina tārpu izēstus tuneļus. 1993. gadā cietokšņa komplekss iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

No izklaidēm neapšaubāmi jāmin termālie baseini un dažādas ūdensatrakcijas, kuru Slovākijā ir gana daudz, iespējams, tas viss veidots ar domu kaut kā kompensēt jūras trūkumu. Taču nenoliedzami šādas atpūtas vietas ir loti populāras un arī mēs varējām novērtēt, ko nozīmē pēc kārtīga pārgājiena kalnos vakarā zem klajas debess mērcēties +38ºC karstā termālā baseinā ar zemūdens masāžu un vērot kalnus, kas ir tik tālu, bet reizē – it kā ar roku aizsniedzami...

Irēna Jefimova