Slovēnija ir dāsni apveltīta ar jaukiem dabasskatiem. Taču viskrāšņākā ir tās rietumu pamale Itālijas pierobežā: Škocjanske Jame un Postojnska Jama varenās zemzemes stalaktītu valstības, Lipicas balto zirgu audzētava, Sočas upes ieleja, Jūlija Alpi un tās augstākā virsotne Triglavs. Uz šim jaukajām vietām ietektu plānot šā gada atvaļinājuma braucienus tiem, kas mīl ceļot ar savu automobili.
Baroks stalaktītu alās
Iebraucot Slovēnijā no Horvātijas,
robežu šķērsojam ātri un lietišķi. Robežsargs liek ieslēgt tuvās
gaismas un pamāj, lai tā arī atstāju Slovēnijā cauru gadu jābrauc ar
uguņiem. Izmainās ainava apnikušo krūmu biežņu nomaina paaudžu paaudzēm
iekopti vīna dārzi. Ceļā pirmā ir sena slovēņu pilsēta Kopera ar 15.
gadsimtā celtām venēciešu pilīm. Koperas pirmsākumi veidojušies romiešu
valdīšanas laikā vēl pirms mūsu ēras.
Braucot no Koperas uz Ļubļanas maģistrāli, pēc 30 kilometriem nāk
pagrieziens pa labi uz Škocjanske Jame ar krāšņāko stalaktītu alu
labirintu Eiropā. Divus kilometrus garā elektriski apgaismotā pazemē atklājas
dabas veidotās valstības neiedomājamākie pārsteigumi stalaktītu
aizkari, kolonnas, kaļķakmeņu klintis, griestu velves vairākstāvu namu
augstumā, dziļa aiza ar pazemes upi. Ņemot palīgā iztēli, stalaktītos var
saskatīt dabas radītus tēlus jaunava Marija un Marija Magdalēna pēc Jēzus
Kristus noņemšanas no krusta, Jāzeps uz ēzeļa, kāds pārdomās iegrimis
teiksmu valsts valdnieks, karaļpils lustras un koku stumbri no pasaku ilustrācijām,
kas atgādina baroka mākslu. Laikam taču baroks noskatīts stalaktītu alās,
kur netrūkst barokālās arhitektūras greznumu. Iespaidīgs ir cilvēku būvēts
tilts pāri dziļai pazemes aizai. Apbrīnot Škocjanske Jami brauc no pasaules
malu malām. Valodas skan kā pie Bābeles torņa itāļu, vācu, angļu, čehu,
ivrits, īsu brīdi arī latviešu. Ziņkārīgākie vaicā, no kurienes mēs?
Tikai krieviski neviens nerunā.
Bedre ar klintīm
Škocjanske James parkā ir vilinošas
pastaigu vietas. Mani kā magnēts velk 50 metrus dziļa karsta bedre ar klintīm
un aizaugušām gājēju takām. Prātīgi cilvēki šo kakla laužamo vietu
apiet ar līkumu par celiņu, ko bedres pusē sargā pamatīgas barjeras, aiz
kurām staigāt var tikai uz paša risku, kā to brīdina uzraksti. Aizliegtais
auglis ir tik kārdinošs, ka rīta agrumā dodos lūkot, kādas briesmas tajā
karstajā bedrē ir paslēpušās. Atrodos uz augstas, šauras klints. Lai tiktu
tālāk, uzmanīgi taustos gar krūmiem. Otrā pusē rēgojas bezdibenis ar klinšu
iežu atlūzām dziļi lejā. Bērnus tādā pastaigā līdzi neņemsi. Bet
pieaugušais taču spēj reāli novērtēt apstākļus un var ielīst kādā asu
izjūtu vietā. Uzmanīgi virzos uz priekšu, turēdamies pie krūmu zariem.
Neesmu jau pirmais, kas te spraucas. Viegli samanāmu taku ir ieminuši priekšgājēji.
Tā noved pie stalaktītu alas drupām, sen nestaigāta tilta ar sapuvušiem
spraišļiem un kalnu upes, kas pazūd Škocjanske James virzienā. Jūtos it kā
laika ratu atpakaļ pagriezis, kad te vēl viss bijis sakārtots apmeklētāju
ziņkārībai. Neraugoties uz dzestro rītu, atgriežos pie mašīnas labi
iesildījies un rīta rasā nobridies kā ganiņš. Kaut gan, ja tā prātīgi
padomā, ja ar mani kas ļauns atgadītos? Esam tālu no Latvijas, vieni paši.
Mana līdzceļotāja Zigrīda runāt svešvalodās un arī mašīnu vadīt
neprot. Nē, pārgalvīgs es neesmu. Tikai reizēm uznāk vēlme pārbaudīt
savu varēšanu un paveikt kaut ko tādu, ko normāls cilvēks nedara.
Uz rietumiem no Škocjanske James pēc desmit kilometriem ir Lipicas balto zirgu
audzētava slovēņu nacionālais lepnums, viena no vecākajām ķēvnīcām
pasaulē, dibināta 1580. gadā. Apkārtnē valda gadsimtos iekopta vide ar
skulptūrām, strūklakām, mākslīgām dabas ainavām.
Pa Musolīni un Napoleona pēdām
Aiz Nova Goricas skaistā paugurotā
apvidū viens otram seko gleznaini vīnkopju ciemati Kosjo, Šmartno, Dobrovo,
Gonjače, Plave. Pie Plaves ceļš noved slavenās Sočas upes ielejā, kur sākas
savdabīgā un ainaviski daudzveidīgā Jūlija Alpu priekškalne. Tālāk
ciemati Kanals un Most na Soči, kas tulkojumā nozīmē tilpts pār Sočas upi.
Bet Sočas upe tā ir Slovēnijas pati skaistākā upe, iztek no klinšu
alas Triglava nacionālajā parkā un savu tecējumu beidz Adrijas jūrā, jau
Itālijā, kur to sauc par Isonzo. Sočas iztece atšķiras no citām upēm ar
vara vitriola krāsas ūdeni. Sočas krāčaino straumi iecienījuši laivotāji,
galvenokārt no Vācijas. Viņu te uz ceļa kā biezs ar plastmasas smailītēm
uz mašīnu jumtiem, autopiekabēs.
Kobarida jau pa gabalu piesaista uzmanību ar pilij vai baznīcai līdzīgu būvi
kalna galā. Kobaridas vārds vēsturē iegājis sakarā ar visu laiku niknākajām
Pirmā pasaules kara kaujām, kad te iznīcības dzirnās samaltas vairāk nekā
7000 itāliešu jaunekļu dzīvības. Par līķu kalniem pretinieka pusē
literatūra klusē. Amerikāņu rakstnieks Ernests Hemingvejs (1899 1961) ir
šā dižslaktiņa aculiecinieks. Viņš pie Kobaridas pārdzīvoto iekļāvis
savos daiļdarbos. Itālijas valdība 1983. gadā Kobaridas pakalnā uzcēla
pamatīgu svētnīcu karā kauto dvēseļu piemiņai. Kad tā nākusi gatava,
pats diktators Benito Musolini (1883 1945) piedalījies Kobaridas kostnicas
jeb mirušo kaulu savāktavas atklāšanā. Uz kalna svētnīcu ved ciešanu ceļš,
kuru ar apdomu ejot, tevi mēmi uzrunā četrpadsmit Jēzus Kristus Golgātas ceļa
ilustrācijas.
Pie Kobaridas ir Napoleona tilts pāri Sočas upei, kuram baltā zirgā esot pāri
jājis dižākais franču iekarotājs. Aiz tilta sākas taka uz Kozjakas ūdenskritumu,
kur klints iedobes pustumsā pa aizvēsturiskā dabas katastrofā izlūzušu
spraugu lejā gāžas ūdens masas. Uz atvadām Kobaridā var apskatīt nelielu
kara muzeju, kur izliktas Pirmajā pasaules karā lietoto nāvekļu atliekas.
Dodoties pa ceļu pretēji Sočas plūdumam, apkārtni aizvien ciešāk ieskauj
kalnu varenība. Pa Žagas ir 106 metrus augstais Bokas ūdenskritums. Tas
redzams un dzirdams jau pa lielu gabalu, bet, ja grib ūdenskritumu apskatīt no
augšas, jākāpj pa stāvu taku gar aizu. Liec soli pa solītim šajā akmeņainu
vastībā, ar pilnu krūti elpo nesagandētu kalnu gaisu un baudi aizvien plašāku
skatu uz tālēm ar zilzaļi vizošo Soču tur dziļi ielejā.
Priecājos par Slovēnijā valdošo kārtību. Viss tīrs, rūpīgi veidots un
sakopts. Par mašīnas stāvēšanu nav jāmaksā. Neredz braukājam vecas nodzītas
mašīnas, kādas pie mums dēvē par gružiem, par ceļmalās vai pagalmos
pamestiem vrakiem nemaz nerunājot. Ir 8. jūnijs, bet bērni vēl iet skolā.
Lai šajos gudrības laikos labi un pilnvērtīgi dzīvotu, cilvēkam ļoti
daudz jāmācās. Vēroju, kā pie skaista, mūsdienīga skolas nama ik pa brīdim
piestāj kāds autobuss, no kura izbirst bērnu bariņš, Ieeju skolas namā,
lai palūgtu ūdeni. Bērni laipni un priecīgi sveicina, labi saprot vāciski
un parāda tuvāko izlietni, kur pieejams karsts un auksts ūdens.
Trīsgalvainais Triglavs
Tūliņ aiz Bovecas sākas Triglava
nacionālais parks ar Slovēnijā augstāko (2864 m v. j. l.) trīsgalvaino
virsotni Triglavu. Turpinām ceļu gar Sočas upi pa Trentas ieleju. Te Soča ir
iežmiegta šaurā, dziļā akmens gultnē un plūst ar varenu spēku. Drīz aiz
Trentas ciemata ir Sočas izteka kalnu ala, 700 metrus virs jūras līmeņa.
No alas laukā šaujas nevaldāmas ūdens masas. Iespaidīgs skats! Netālu no
Sočas iztekas sākas pacēlums uz Vršicas kalnu pārgāzi (1611 m v. j. l.).
Asfalts vienos līkumos. Ja tas nebūtu skaistu egļu mežu ieskauts, tad vizuālo
efektu ziņā maz atpaliktu no Troļļu ceļa Norvēģijā. Kad nokļūts augšā,
termometrs rāda vairs tikai plus 9. Tepat pa rokai kūstoša sniega kupena, lai
pikotos. Otrpus kalnam ienirstam lietus valstībā viss pelēks, miglains un
sīku pilienu piesātināts.
Nerimtīgs lietus mūs piespiež jau piecos mest mieru un lūkot pēc apmetnes
vietas. To atrodam kādā akmeņraktuvē pie Mojstranas ciema blakus
ekskavatoram. Neviens to nesargā un nevienam nenāk ne prātā tam kaut ko
apskrūvēt. Nekas šajā valstī nav postītāju sabojāts vai apķēpāts.
Laikam jau cilvēkus kārtības mīlestībai ietekmē senas tradīcijas un arī
viņu kaimiņi itālieši, austrieši, ungāri.
Septiņos no rīta Mojstranas baznīcas tornis iezvana darbdienu. Zvanījiens ir
īpašs, ilgāks salīdzinājumā ar torņa pulksteņa skaņām. Zvans un
pulkstenis, kas skandē laika ritumu ik pēc stundas ceturkšņa, ir katra baznīcas
torņa neiztrūkstoša sastāvdaļa. Ļaudis šajā valstī ceļas un iet pie
darba agri. Sliņķus un dīkdienīgus pīpoņas nemana nekur. Katrs ir aizņemts
ar savu darāmo.
No Mojstranas dodamies pārgājienā uz Peričnikas divpakāpju ūdenskritumu
augšējā pārgāzē ūdens gāžas no 16 metru, apakšējā no 52
metru augstuma. Protams, skats ir iespaidīgs. Tam visam piedevām vēl
gigantisks
Raunas Staburags miljons ūdens asariņu ūdenskrituma sūneklī.
Bet no saviem augstumiem uz visu šo burvību nez cik tur gadu miljonus neapnikuši
noraugās Kukova špica, Škriatica, Razors un citas sniegotās smailes.
Triglava parka austrumos pie Blejsko ezera ir skaistā pilsēta Bleda, ar
senlaiku pili kalna virsotnē un baznīcu uz salas. No Bledas uz dienvidiem gar
Triglava parka robežu ved ceļš uz Bohnijas ieleju, ciematu Ribčevu Lazu un tālāk
gar Bohinijas ezeru uz Savicas ūdenskritumu. Ribčeva Laza ir labiekārtots
Bohnijas ielejas tūrisma centrs, bet ziemā te ir slēpotāju paradīze. Kāpjam
pa labiekārtotām maksas trepītēm uz Savicas ūdenskritumu. Te nav nepieciešams
kalnā kāpēja rūdījums. Pietiek ar prasmi uzsoļot mājas piektajā stāvā.
Kad pieveikts pēdējais pakāpiens, tu atrodies namiņā, no kura kopā ar
citiem tīksminies par baltās putās sakulto ūdeni, kas plūst no kūstošiem
sniegājiem. Apkārtējo klinšu sienas ir stāvas, bet tajās pamanījušās
iesakņoties priedes gudrinieces te tām netiek klāt asais meža cirtēju
cirvis.
Viljars Tooms
Artis Drēziņš
"Lauku Avīze"
17. jūnijs