 |
| Skats uz Triglavu |
Slovēnija
ir īstā vieta tiem, kas par savu sauc nu jau laikam lēnām izmirstošo mežonīgo
tūrismu un nebūs īsti piemērota čarteru cienītājiem. Tiesa, tūrismu
te uzskata par gana labu biznesu, līdz ar to būs grūti atrast vietu, kur varēs
tā vienkārši upītes malā uzsliet savu telti. Toties atrast kādu kempingu,
kur to izdarīt par nelielu samaksu, vai omulīgu viesu mājiņu kalnos nav vispār
nekādu problēmu. Un tad jau atliek tikai atrast to nodarbi, kas nu katram šķiet
vislabāk piemērota vairāk vai mazāk aktīvai atpūtai.
Ne velti visi ceļojumu apraksti
uzsver Slovēnijas daudzveidību. Patiešām, dažādi līdzenumu iemītniekiem
tik neierasti dabas brīnumi te uzrodas vai aiz katra ceļa līkuma. Pat it kā
industriālas pilsētas lielveikala stāvvietā var netraucēti atrast vismaz pāris
gluži pieņemamus skatu punktus uz iespaidīgām kalnu virsotnēm vai mežonīgi
krāčainu upi.
Tūrists un laikam vēl jo vairāk viņa
naudas maciņš tiek cienīts un godāts vai uz katra soļa. Gandrīz katrs slovēnis
brīvi runā vismaz divās svešvalodās, vācu un itāļu mēle gan ir mazliet
lielākā cieņā nekā angļu. Arī slovēņu valoda jau pēc nedēļas liekas
pietiekami pazīstama un it viegli iespējams saprasties gan ar pansijas
saimnieci, gan krodziņa īpašnieku.
Svarīgākie apskates objekti ir
viegli atrodami un labi pieejami. Brīžam gan šķiet, ka vispārējā
komercializācija jau tiek mazliet pārspīlēta, piemēram, kad naudiņa tiek
iekasēta pat par uzkāpšanu pie ūdenskrituma ... Vēl jo vairāk, ja takas
galā atklājas aina gluži kā no aizpagājušā gadsimta zvērnīcas, jo kārotais
apskates objekts aplūkojams tikai caur pamatīgu metāla režģi un vēl pa
krietnu gabalu. Taču bez grūtībām iespējams mazliet novirzīties no
tradicionālajiem maršrutiem un pēc mazliet garākas pastaigas nokļūt pie
varbūt parametros ne tik izcila eksemplāra, toties visu izpētīt sīki un
smalki.
 |
|
Jūlija Alpi |
Vislielākās
iespējas to laikam izdarīt ir Jūlija Alpos, kur Triglava (faktu cienītājiem
Slovēnijas augstākā virsotne) nacionālajā parkā izveidotas nebeidzami
garas takas, kas jau pusstundas laikā aizvedīs gana tālu no jebkurām civilizācijas
pazīmēm. Vēl jo vairāk šo iespaidu pastiprinās samērā trūcīgais taku
marķējums, kas visai ievērojami atšķiras no kaut vai Tatros sastopamajām
muļķu drošajām norādēm. Auto un motobraucējiem noteikti jāveic
kalnu ceļš pie Vršiča pārejas. Te cits aiz cita izvietoti veseli 50 serpentīna
loki, un katrā norādīts gan kārtas skaitlis, gan augstums. Jo īpaši asas
izjūtas sagādās brauciens diennakts tumšajā laikā.
Bet ja te izdodas nokļūt dienas
gaismā, tad noteikti vajag apstāties ceļa augstākajā punktā un doties īsākā
vai garākā pastaigā kalnos. Jau pēc nepilnu stundu ilga samērā stāva kāpiena
iespējams iekarot kādu no tuvākajām virsotnēm, no kuras skats būs pirmklasīgs
- kalnu grēdas un miglaini zaļas ielejas stiepjas līdz pat apvārsnim un šķiet,
ka arī mazliet tālāk. Savukārt kājas atpūtināt un desmaizītes notiesāt
vislabāk kādā no Alpu pļaviņām, kuras košumu un izsmalcināto reljefu varētu
apskaust jebkurš golfa laukuma īpašnieks.
Pie obligātās programmas noteikti
pieder Bledas pilsēta, kuras slavenais ezers ar vienīgo salu un baznīcu uz tās
redzams teju vai uz katras otrās pastkartes. Pastaiga apkārt ezeram jau ir kļuvusi
gluži vai par klasiku un bez tās sajust šīs kalnu pilsētiņas patieso noskaņu
ir gandrīz vai neiespējami. Noteikti ir vērts uzkāpt arī līdz stāvas
klints galā esošajam nu jau tūkstoš gadus vecajam cietoksnim. Ainavas, kas
paveras no tā aizsargmūriem, noteikti ir tā vērtas. Ja ar šo ir par maz,
tad jādodas uz Bohinjas ezeru, kas iegūlis pašā kalnu pakājē un īpaši
pievilcīgs varētu būt fotosesiju cienītājiem. Šeit sākas arī daudzu pārgājienu
maršruti kalnos un pa apkārtējiem ciematiem.
 |
|
Bokas ūdenskritums |
Atsevišķu
stāstu varētu veltīt Slovēnijā sastopamajiem ūdenskritumiem. Lai kāds arī
nebūtu ceļojuma maršruts, esiet droši, ka vismaz pārītis būs tieši pa ceļam.
Droši vien, ka vislabāk tos ir lūkot pavasarī, taču arī septembrī reti
kurš no tiem varētu žēloties par ūdens trūkumu. Viens no neparastākajiem
ir Bokas ūdenskritums, kas pilnīgi mistiskā veidā gāžas no nepieejamas
klints vidus. Lai piekļūtu tam tuvāk, jārāpjas atkal kādā no kalnu
virsotnēm. Tad ir iespējams nokļūt apmēram vienā augstumā ar to un pāri
nelielajai ielejai sajust kaut mazliet no tā varenības un majestātiskuma.
Savukārt zem Peričņika iespējams
it viegli paiet apakšā, jo te ūdens stabs gāžas pār izliektu klints malu.
Sajūta, ka esi nokļuvis Tur Ārā un auksta duša garantēta. Īsti velnišķīga
noskaņa rodas pie Kozjaka, jo taka pie tā ved pa nevainīgu laisku kalnu upīti,
līdz pēkšņi aiz līkuma parādās dīvainas formas melnu klinšu bluķu
veidota ala, kurā saules gaisma tā īsti laikam neiespīd nekad, toties
neticami dzidrais ūdens pa šauru spraugu nemitīgi gāžas fantastiski zilzaļas
nokrāsas baseiniņā.
Līdzīgas noskaņas pārņem arī
Vintgara aizā. Te pa dēļu takām un tiltiņiem iespējams sekot upei, kas
izgrauzusi pavisam šauru vai mazliet platāku ceļu tumšajās un draudīgajās
klintīs, tagad steidzīgi lēkā pāri akmeņiem, ik pa laikam pārvēršoties
kārtējā ūdenskritumā. Savukārt Sočas upes kanjons kopā ar vēl Napoleona
laikā būvētajiem tiltiem un vieglas miglas mūžīgi klātiem kalniem pamalē
rada svaiguma pārpilnas ainavas. Fotogrāfiju kvalitāte garantēta. Ja ir vēlēšanās
nonākt tuvāk zemes centram, tad jādodas uz kādu no neskaitāmajām alām.
Tūristu visiecienītākais ir
slavenais Postojnas alu komplekss, taču tur esošais biznesa vēriens atstāj tādu
kā masu produkta piegaršu un tad jau labāk ir doties uz Škocjanskas alām
vai pat uz Predjamsku. Šeit iespējams aplūkot viduslaiku pili, kas gluži kā
piparkūku mājiņa veikli ievietota kādas lielākas alas ieejā. Ja
paveiksies, tad lietainā pēcpusdienā ekskursija zem pils esošajos labirintos
būs pat gandrīz ekskluzīva un laipnais slovēņu gids neatteiksies izrādīt
tumšās, sikspārņu bieži apdzīvotās ejas arī grupai, kas sastāv tikai no
diviem interesentiem. Jāatzīmē, ka alas Predjamskā nav elektrificētas un
vienīgais gaismas avots ir ekskursantiem izsniegtie lukturīši, kas nesteidzīgajā
pastaigā ļauj vēl labāk sajust pazemē valdošo noskaņu.
Lai arī kaimiņvalstis atstājušas
slovēņiem vien simbolisku pieeju pie Adrijas jūras, tomēr ar to ir pilnīgi
gana, lai dažu stundu laikā nokļūtu no Alpiem raksturīgās perfektās vides
mazliet haotiskajās Vidusjūras noskaņās. Itālijas ietekme te jūtama uz
katra soļa, ielu un pilsētu nosaukumi ir gan vietējā, gan itāļu valodā.
Ieliņas starp baltajām mazliet noplukušajām mājiņām ar obligātajiem
dakstiņu jumtiem izvietotas tik haotiski, ka gluži neviļus nāk prātā ainas
no slavenās filmas Briljantu roka. Šī ir vieta, kas mudina atslābināties
un pavadīt dienu nesteidzīgā pastaigā gar jūras malu ar regulāru iegriešanos
āra kafejnīcās.
 |
|
Viesnīca Portorožā |
Pirmajā brīdī
visas piejūras pilsētiņas šķiet stipri līdzīgas, taču jau īsa pastaiga
atklāj katras īpašo raksturu. Piemēram, Portoroža ar savām palmu alejām,
bulvāriem, pieczvaigžņu viesnīcām un kazino mēģina turēt līdzi
lepnajiem Francijas un Itālijas kūrortiem. Izolu iecienījuši burātāji, ostā
aristokrātiski baltas jahtas un kuteri stiepjas nebeidzamā virtenē, kamēr
Kopera mēģina būt vienkārša un demokrātiska, piedāvājot vienkāršākas
izklaides. Lai arī ūdens jūrā nav tik dzidrs kā kaimiņzemē Horvātijā,
toties krasts ir daudz lēzenāks un ne tik akmeņains. Pie Baltijas jūras
pieradušajiem arī septembrī ūdens būs gana silts.
Lai viss neliktos tik idilliski, daži
vārdi tomēr jāmin arī par ceļošanas praktiskajām lietām. Pirmkārt tātad
jārēķinās, ka maza, bet godīga samaksa tiks prasīta gandrīz par visu
stāvvietām, apskates objektiem, arī par autostrādēm. Otrkārt, cenas būs
mazliet augstākas nekā dzimtenē pierasts, bet par laimi līdz, piemēram,
Austrijas līmenim te vēl tālu. Treškārt, vietējas nozīmes ceļi
daudzviet, un jo īpaši kalnos, būs visai šauri un nebūt ne ideālā stāvoklī,
tāpēc laba gabarītu izjūta un stabila nervu sistēma noteikti noderēs.
Bet tie, protams, ir sīkumi, kas nekādā
gadījumā neatturēs īstu ceļotāju no brauciena pēc paliekošiem iespaidiem
uz šo patiesi savdabīgo un draudzīgo zemi Slovēniju.
Egmonts
Gržibovskis
14. oktobris 2004 14:58