Slovēnija

Eiropas zaļais dārgakmens – tā tiek dēvēta zeme, kas pasaules kartē parādījās tikai 1991.gadā, un, kuras teritorija ir trīs reizes mazāka nekā Latvijas – tikai 20 273 km². Slovēniju var uzskatīt par ieeju Balkānos no Itālijas, Austrijas un Ungārijas, bet tā vēl aizvien jūtas piederīga Centrāleiropai. Divi miljoni slovēņu bija turīgākā no kādreizējām Dienvidslāvijas tautām, un nācijas kārtīgums un relatīvā bagātība ir acīm redzami. Arī sazināšanās ar draudzīgajiem, izpalīdzīgajiem cilvēkiem nerada sarežģījumus, jo slovēņi ir poliglotu tauta. Eiropas Savienībā Slovēnija tika uzņemta reizē ar mums – 2004. gadā.

 Parasti mūsdienu Slovēniju pazīst kā vienīgo Dienvidslāvijas republiku, kas atdalījās no šīs valstu savienības bez liela kara. Jau pirms atdalīšanās slovēņi jutās visai neatkarīgi ar savu kultūru, valodu un labi attīstītu saimniecību. Slovēnijā dzīvoja tikai 7 % no Dienvidslāvijas iedzīvotājiem, toties valsts budžetā tā ienesa ¼ daļu no ienākumiem. Arī šobrīd par slovēņu darbīgumu liecina fakts, ka šajā valstiņā reģistrēti 144 tūkstoši uzņēmumu, bet universitāti ik gadu beidz 6 000 studentu.

Nelielā teritorija ar tajā iespiesto pārsteidzošo apkārtnes dažādību padara šo valsti par dabisku Eiropu miniatūrā. Slovēnijā vienlīdz labi jutīsies gan kalnu mīļotājs, jo Jūlija Alpu sniegotās virsotnes sasniedz pat 2864 m augstumu, gan makšķernieki, jo kalnu upju un ezeru koši zilzaļajā ūdenī var noķert pat Eiropas vislielāko foreli – marmorforeli, pie kam, šo upju ūdeni var dzert arī nevārītu. Dabas skatu baudītājs dosies aplūkot Savicas ūdenskritumu, vai pacelsies ar Vogela kalnā, lai ieraudzītu Triglavu – trīsgalvaino Slovēnijas augstāko kalnu, nacionālo svētumu un simbolu, ko slovēņi dēvē par Debesu, Zemes un Pazemes valdnieku. Jūras peldes dievinātāji plunčāsies Adrijas jūrā, jo Slovēnijai pieder jūras krasts 46 km garumā ar itāliešu stila mājiņām, cipresēm, pīnijām, palmām, olīvkokiem, vīnogulājiem..., ar liegu Vidusjūras klimatu – janvārī vidēji 4,4ºC , jūlijā 21,5ºC. Praktiskie ļaudis apbrīnos lieliskos ceļus, bieži vien būvētus cauri kalniem, ar gigantiskiem pārvadiem. Vēstures mīļotāji priecāsies par unikālajām, lieliski restaurētajām pilīm un cietokšņiem. Lietpratēji arhitektūrā apbrīnos pilsētas. Tad vēl neaptveramā pazemes valstība Slovēnijas karsta reģionā ar desmitiem km garām pazemes ejām, kas pieejamas tūristiem, ar unikālo “cilvēkzivi” Proteus anguinus, kura mitinās alu baseinos. Noteikti jāapmeklē arī smalko kūrortu Bledu, kas atrodas visgleznākā 2 km gara smaragdzaļa ezera krastā ar vienīgo salu ezera vidū, kurā bez auglības dievietes Živkas statuetes atrodas arī baroka stila baznīca ar Vēlēšanās zvanu, kuru ieskandinot, var piepildīt savu vēlēšanos. Uz salas var nokļūt ar eksotiskāko transportu – vietējo gondolu – pletnu, kuru airē laivinieks. Lipicas zirgi sniegs baleta priekšnesumus un dejos valsi, aizkustinot katru skatītāju. Un turpat, Lipicā, aiz kokiem slēpjas ieleja ar neparastu baznīcu – altāri zem klajas debess ar Lurdas dievmāti, kurai piemītot tikpat neparastas spējas kā slavenajai dievmātei Francijā. Slovēnija ir arī gardēžu paradīze – jūras veltes, dažādi cepti un grilēti mošķi kopā ar nepārspējami gardu Union vai Laško alu jūras piekrastē; kalnos – visdažādāko šķirņu sieri, šķiņķi, medījumi; vīnkopju rajonos – izsmalcināti vīni, gardas zupas un cepeši. Tomēr visgardākie ir slovēņu saldie – krēmi, krēmšnites, štopkūkas, struklji un gibaņicas...

Vēl kāda patīkama lieta Slovēnijā ir cenas, kas neraugoties uz diezgan straujo inflāciju, salīdzinot ar Eiropas kaimiņvalstīm, visumā ir pieejamākas – daudz patīkamākas nekā Eiropas bagātajās valstīs, un naudas maiņa neizraisa satraukumu kā citās jaunajās ES valstīs – ja nav kabatā vietējās naudiņas – tolāru, gandrīz visur iespējams norēķināties eiro.

Kad vislabāk doties uz Slovēniju? Laikam viennozīmīgas atbildes nav. Ziemas sporta cienītāji, apguvuši Slovākijas Tatrus un iepazinuši Itālijas, Austrijas Alpu slēpošanas kūrortus, droši vien tuvākā nākotnē vēlēsies izbaudīt krietni lētākos Slovēnijas Alpus, kur aicina slēpošanas kūrorti Kaninā (2000 m), Koblā (1480 m), Vogelā (1540 m), Krvavecā (1853 m) u.c.. Visi pārējie laipni aicināti iekarot šo zemi no aprīļa košajiem ziedoņiem līdz pat oktobra nogalei, kad Adrijas jūrā ūdens vēl pietiekami silts jūras peldēm, bet tūristu krietni mazāk kā vasaras karstumā.

Slovēnija pārsteidz. Līdzenumus nomaina kalni, tik skaisti, ka elpa aizraujas. Automaģistrāle vijas tiem cauri, milzu pārvadi, viadukti. Maksas punkti neparasti bieži, ceļa izmaksas patiešām dārgas. Protams, ir arī bezmaksas ceļi. Pirmā lielākā pilsēta mūsu ceļā ir Maribora, otra lielākā valsts pilsēta ar apmēram 110 tūkstošiem iedzīvotāju, lielākais valsts rūpniecības centrs. Pirmo reizi rakstos Maribora minēta 1164.gadā kā Marburhas pils. Arī mūsdienu Mariboras senākā daļa ir pils, kas celta 15. gs., un atrodas kalna galā. Pilsētas tiesības Maribora ieguvusi jau 13.gs., kad tā jau bijusi vīnkopības centrs. Arī tagad Mariboras vīna reģions šķiet esam valstī slavenākais. Tūristi pilsētā var apmeklēt vecos pilsētas cietokšņa vaļņus un renesanses laika ūdenstorni, kas restaurēts par vīna pagrabu. Savdabīga ir senā upju osta Lenta Dravas upes krastā, ko leģendas saista ar argonautu braucienu. Dravas krastā sameklējam arī pasaulē visvecāko vīnogulāju, tā vecums varot būt ap 400 gadu. Izklausās fantastiski, un arī izskatās neticami – kā milzīgs koka stumbrs. Vīnogulāju zariņi stiepjas pa nama sienu, pret kuru šis efektīgais milzenis atslējies un savienojas ar jaunāku stumbru zariem. Kad biju tur oktobrī, milzīgi gatavo ogu ķekari zili violeti greznojās pret zaļajām lapiņām un balto koka sienu. Tie bija tiešām īsti, kaut izskatījās neticami dekoratīvi. Par godu šim vīnogulājam katru gadu notiek vīna svētki. Šā vīnogulāja vīnu Vinag pagrabā iepilda speciāli šim vīnam veidotās pudelēs, ne vairāk kā 100 pudeles gadā, ko dāvina politiķiem un citām slavenībām kā prestižas dāvanas. Pilsētā galvenokārt ir baroka arhitektūra. Pilsētas galvenā iela ir Vēja iela jeb Vetrinskaja. Iepriekšējos gadsimtos to bija iecienījuši daudzi aristokrāti, tāpēc šodien tūristi te var aplūkot greznus namus, kas rindojas cits aiz cita. Maribora ir universitātes pilsēta. Tajā ir arī arhibīskapa sēdeklis, tāpēc tā ir valsts garīdzniecības centrs. Apskates vērti ir arī Operas un Baleta teātris un vairāki interesanti muzeji un mākslas galerijas. Bet tūristi, pēc acu pamielošanas pie dabas un arhitektūras objektiem, steidz uz Mariboras Vinag – vīna pagrabiņu, kura emblēma no tā kādreizējiem senajiem saimniekiem ir mūsdienu Slovēnijā reti sastopamais putns stārķis. Stārķa tēls gan attēlots arī uz sīknaudas tolāra, bet dabā esot atrodams vien pie ungāru robežas. Degustācija kopā ar ekskursiju pa vienu no Centrāleiropas klasiskajiem vīna pagrabiem, apmeklējot arī vīna arhīvu, kurā tiek turētas ap 25 000 pudeles labākā vīna, ir samērā lēta – 6 EUR no cilvēka. Taču šī, atšķirībā no Ungārijas, kur pludo vīns un ēdiens pārbagāti tiek galdā celts, ir tiešām klasiska vīna degustācija – četras vīna šķirnes pavada Bogdana kunga interesants stāstījums, piekost varam vien maizi un sieru, lai labāk izjustu vīna garšu. Iepatikušos vīnu var nobaudīt arī atkārtoti. Kaut mūsu tūristiem vilinoši saprotama ir sasveicināšanās Dober dan!, arī siers – sir un vīni – belo vino un črno vino, kā arī suho, polsuho un polsladko ir visiem it kā saprotami vārdi, vairums slovēņu krievu valodu nesaprot un slovēņu valoda tomēr ir pārāk atšķirīga no krievu, lai varētu tajā vien sarunāties. Piemēram, maize ir kruh, kartupeļi krompir, bet vēlāk pie jūras baudīsim postrv – foreli, kalamari – kalmārus un izmisīgi meklēsim ocvrti žabji kraki – ceptas varžu kājiņas. Bet pagrabiņā atskan Na zdravje! vai Živijo! pamīšus ar latvju mēlē dziedātām dziesmām. Vīnu var arī iegādāties nelielā veikaliņā un cenas šķiet visai zemas – daži eiro par tikko baudītā luksusa vīna pudeli. Kāpēc tā? Slovēņu vīni neesot tik slaveni kā franču vai itāļu, tāpēc netiek tik plaši eksportēti, pārsvarā tiekot ražoti vietējam tirgum, tāpēc arī cena pieticīga. Ievērojam, ka Tito tiek ar cieņu dēvēts par ģenerāli, arī piemineklis pilsētiņas centrā glabā viņa piemiņu, kas mums it kā šķiet nedaudz, nu, teiksim, interesanti. Atminējums slēpjas faktā, ka Tito māte bijusi slovēniete, un izcilais valstsvīrs, kurš 1948.g. gan jau izškīrās (tā man Ļubļanā stāstīja krieviski runājošais slovēņu gids – razvodiļis) ar draugu Staļinu, centās īpaši rūpēties par slovēņiem, kuri vēl tagad atzīst, ka šī valstsvīra laikā viņiem klājies labi.

Pirmās mājas Slovēnijas galvaspilsētā Ļubļanā esot celtas Ļubļanicas upes krastā uz pāļiem, jo vieta bijusi pārāk purvaina. Leģenda arī Ļubļanas pilsētu saista ar senajiem argonautiem, kuri ar zelta aunādu atceļā no Melnās jūras pa Ļubļanicas upi devušies tālāk uz Adrijas jūru, te radot apmetni. Droši gan zināms, ka pilsēta Emona te plauka jau romiešu laikos, tad 6.gs. ieradās slāvi ar kņazu Kocelju. Ar Luviganas vārdu pilsēta minēta rakstos 1144. gadā, bet kopš 14.gs. te valdīja Austrijas Hābsburgu dinastija un Ļubļana kļuva par Laibahu. Pirmā pasaules kara rezultātā, sabrūkot Austroungārijas impērijai, izveidojās Serbu – horvātu – slovēņu karaliste, kas vēlāk pārtapa par Dienvidslāviju. Grūstot komunistu režīmam, 1991. gada 25. jūnijā Slovēnija pasludināja neatkarību, un Ļubļana beidzot ir slovēņu galvaspilsēta. Varbūt savas vēstures dēļ, kas līdzīga mūsējai, visi sastaptie slovēņi, līdzīgi latviešiem, zina un pazīst citas Eiropas mazās tautas, lieliski saprot latviešu sāpi, zina daudz par Latviju un visnotaļ jūtamas ir slovēņu simpātijas pret mums. Oktobrī, lai labāk iepazītu galvaspilsētu un slovēņus, izmantoju vietējā gida pakalpojumus. Puisis bija ļoti runīgs un atraktīvs, dzirdot manu iepriekšējā vakarā naksnīgās, jau nedaudz rudenīgi vēsās pilsētas apskates laikā aizsmacināto balsi, paziņoja, ka tikpat labi kā pieteiktajā angļu valodā, var runāt krieviski, lai nav jātulko, un grupai tūlīt nostāstīja, ka jau pāris reižu bijis Latvijā, ka mūsu piejūras mazpilsētās nu galīgi nav ko darīt (tā jau arī ir), bet Rīga, Turaida un Jūrmala ir visādā ziņā lieliskas, un, ka latviešiem ir visgardākais balzāms, šokolāde un cepumi. Viņš lieliski orientējās mūsu vēsturē, bet par slovēņiem bilda, ka tie ir pārlieku pieraduši pie ērtībām, lai ceļotu 4362 km ar autobusu (tik sanāca mums turp atpakaļ Limbaži – Slovēnija), pie tam, aizlidojot uz Rīgu, vietējie gidi ir dārgi... un, nobrīdinājis mani nekad nevadīt Ļubļanas apskati pašai, pārlaimīgs mūs atstāja ar Rīgas Melno balzamu rokā. Jā, divas stundas ar vietējo gidu bija patiešām dārgas – virs 200 EUR, bet informatīvas.

Visjaukāk Ļubļanu tomēr skatīt vakarā, romantisku un izgaismotu. Tā kā Slovēnija ir trīs reizes mazāka par Latviju, arī tās galvaspilsēta ir trīs reiz mazāka par Rīgu – tajā ir tikai ap 280 tūkstošiem iedzīvotāju. Pāri pilsētai paceļas iespaidīga pils – Ļubļanas simbols, kurp gan labāk doties dienā ar tūristiem domātiem īpašiem busiņiem, jo uzkāpšana prasa lielas pūles un vakarā iesakāma vien romantikas un nakts klusuma alkstošajiem. Pilī atrodas gan virtuālais muzejs, gan slovēņu dārgumu krātuve. Pils piekājē, upes krastos – nelielā vecpilsēta ar savdabīgu arhitektūru, dēvēta par Prāgu miniatūrā. Pilsēta pārcietusi divas zemestrīces – 1511. gadā un 1895. gadā. Īpaši ir Ļubļanas tilti. Kādreiz uz tiem apmetušies amatnieki, piemēram, ir Kurpnieku tilts. Pēc pēdējās zemestrīces Austrijas imperators Francis Jozefs piešķīra līdzekļus pilsētas atjaunošanai, un, kaut gan neviens tilts nebija cietis, tā kā nauda bija piešķirta arī tiltu būvei, tika uzcelti trīs tilti – cits citam līdzās, nosaucot par Trimostovji. To galā Slovēnijas himnas autora un patiešām tautas iemīļota dzejnieka France Prešerna laukums ar viņa pieminekli, ko rotā puskaila mūza virs dzejnieka galvas. Izskatās visai dīvaina, un var tikai minēt, kādas šausmas un baznīcas dusmas šis piemineklis radīja 1905. gadā, kad to atklāja toreizējā Dievmātes laukumā. France Prešernam bija lemts kļūt par slovēņu tautas dzejas tēvu, bet netālu aplūkojama māja, kur mitusi viņa īstā mūza – romantiskā mīlestība Jūlija, kura, kā slovēņi piebilst, apprecējās ar citu un kļuva māte. Vēl viens tilts turpat līdzās, veltīts Ļubļanas otram simbolam – Drakonam. Pūķu tilts ir gleznains, taču slovēņi tam piešķīruši citu nosaukumu – vietējie to dēvē par sievasmātes tiltu. Trimostovjes otrā pusē sajūsmina rātsnams ar Venēcijas skulptora Frančesko Robbla meistardarbu – 1751.g. veidoto strūklaku, kas dievību veidā simbolizē trīs Krainas lielākās upes – Savu, Krku un Ļubļanicu. Patiešām atgādina Bernīni mākslas darbu Romā Navonas laukumā, no kura Robbls esot smēlies iedvesmu.

Turpat aiz rātsnama atrodas slovēņu nacionālais krogs Sokol – senatnīgs, divos stāvos, nu ļoti atsauc atmiņā Vella kalpus un viduslaiku noskaņu. Pie galdiem visdažādāko tautību kompānijas. Vakariņām izvēlamies nacionālo virtuvi, kārtīgu gaļas ēdienu ar kartupeļiem, bet salātus pasūtam vienu plati uz sešiem. Plate izrādās milzīga. Vinnējuši tie, kas izvēlējušies nevis firmas alu Sokol, kurš izrādās ne visai gards, bet gaišo Union. Kad paēsts un alus diezgan baudīts, rēķins uz sešiem rādās visai pieticīgs – 60 EUR, tātad pa 10 EUR katram. Iespējams gan izvēlēties arī grupai par 330 EUR īpašu folkloras programmu ar vakariņām, vai pavisam lēti pavakariņot kādā ķīniešu krodziņā. Vecpilsēta apskatīta, var aizklīst uz pilsētas otru daļu, celtu pēc 2. pasaules kara, kuru raksturo modernisms. Viesnīca Park Hotel pilsētas centrā ir tiešām laba, īsti apartamenti, brokastis bagātas un apkalpojošais personāls ļoti laipns un latviski temperamentīgs – kādu muļļu, kurš savu mašīnu nometis tā, ka traucē mūsu autobusa izbraukšanu, tā arī nodēvē.

No rīta vēl vēlams iegriezties kādā no daudzajiem, visai greznajiem dievnamiem. Un tirgus starp Ļubļanicas upi un vareno pilskalnu jāredz noteikti! Gar upes krastu stiepjas gara nelielu arkveidīgu paviljonu virtene. Tirgus celtnes tāpat kā Trimostovji un lielāko daļu ēku, kuras mūsdienās veido pilsētas neatkārtojamo seju, 20.gs. 30 gados projektējis viens no izcilākajiem slovēņu arhitektiem Jože Plečniks. Tirgū daudz melnīgsnēju sieviņu piedāvā pirkt gadalaikam atbilstošus zaļumus, dārzeņus vai ziedus. Tā oktobrī tirgus īpašais piedāvājums bija skābēti kāposti un kapu rotājumi visu mirušo dienai, kas sakrīt ar angļu Helovīna dienu.

No Ļubļanas jādodas uz Postojno – noslēpumaino pazemes pasauli, kas atrodas pusstundas brauciena attālumā. Tūristiem atvērtajā Postojnas alas fragmentā iespējams redzēt visu, ko pazemes pasaule var piedāvāt – gan slaidus filigrānu stalaktītu dārzus, gan kaļķa nogulšņu aizkarus, alas pazemes koncertzāli, kura var uzņemt vairāk nekā 10 000 cilvēku, unikālo salamandru, kuru dēvē par cilvēkzivi, un, kas dzīvo mūžīgajā tumsā. Alas ap 20 km garumā ūdens veidojis divus miljonus gadu. Viens stalaktīts desmit gados gan izaug tikai par 0,1 mm, nedaudz ātrāk aug stalagmīti – veidojumi, kas aug no alas pamatnes, formās un apmēros vareni kā mūžība. Ala sagaida ar vasarai neparastu vēsumu – visu gadu pazemē ir konstanta temperatūra +8ºC līdz +10ºC. Postojnas alā tūristus ieved ar īpašu vagoniņu, kas pagriezienos traucas kā neprātīgs un pazemes pasaule ir tik spokaini skaista, ka ceļš šķiet bīstami nebeidzams. Vilciens apstājas pie 45 m augstā Kalvārijas kalna. Tur tūristi sadalās pie četrās valodās runājošiem gidiem. Visvairāk pieprasītās ir angļu, itāliešu un arī slovēņu valodas, mazāk ļaužu parasti pulcējas pie vācu gida. Reiz dzirdēju sakām, ka piebraucis latvju buss, tad jau tūlīt arī būs grupa vientuļi stāvošajam vācu mēles pratējam. Diemžēl latvieši tika velti gaidīti, jo jau bija izvēlējušies angliski runājošo. Pa lēzeniem celiņiem, klātiem ar materiālu, kas apaviem neļauj slīdēt, ap 2 km veicam kājām, šķērsojot tiltiņu, ko 1. pasaules kara laikā cēluši krievu gūstekņi, izejam cauri Spageti zālei, tad seko Baltā un Sarkanā zāle, milzīgais Dimants – stalaktīts, kas kalpo par alas simbolu... Gaiss ir ļoti viegls, kā aromātisku sāļu piesātināts. Alās ir ļoti spēcīga dabiska gaisa ventilācija, un, tieši vējš ir tas, kas stalaktītiem piešķir neparastas formas. Lai ļaudis kaut uz mirkli atcerētos, cik gaistošs ir civilizācijas spēks, gidi mēdz alās uz mirkli izslēgt gaismu... Labs joks, taču reiz viss bija pa īstam – elektrība tiešām pazuda, kad tikko bijām ieradušies alas vēderā. Par paniku gan nekas neliecināja, tomēr vēsums pēc kāda laika kļuva uzmācīgs, un bijām patiesi laimīgi, kad gaisma uzradās.

Koncertzāle patiesi kalpo savam mērķim – te notiek gan koru, gan operas, gan simfoniskās mūzikas koncerti. Arī man ir izdevies dzirdēt operdziedātāju balss treniņus šai pazemē. Izejot no alas, tūristus sagaida varenā Pivkas upe – alu veidošanās vaininiece, bet tālāk seko suvenīru (vietējo iežu, vēja zvanu, bižutērijas, atklātņu, populāro govju zvaniņu u.c.) veikaliņi, augļi, dzērieni (iecienīta ir, piemēram, tēvzemīte ar melleņu vai citu ogu, augļu piedevām) un milzu restorāns, kurā pirms alas apskates ieturējušās daudzas kronētas personas. Jāatzīst, ka šī pazemes pasaule slovēņiem ir īsta zelta bedre, jo biļešu cenas nepārtraukti pieaug, izdevīgāk tās iegādāties komplektā, kā mēs to darām – ala plus Predjamas pils. Šāda biļete šobrīd maksā virs 20 EUR, grupām saņemot atlaidi, iznāk par trīs eiro lētāk, taču summas lielo daļu veido tieši alas apskate.

Tālāk pa gleznu ceļu dodamies uz 9 km attālo Predjamas pili. Kā liecina nosaukums, pils atrodas alas priekšā. Patiesībā tā bija ar 9 gs. celto pili tieši alas ieejā. Tagadējā pils 16. gs. veidolā alas ieeju slēpj virs sevis, bet milzu pazemi, ko veidojusi Lokvas upīte, ap 140 m dziļu – otru lielāko pazemes alu sistēmu Slovēnijā, no kuras jau vairāk nekā 13 km tikuši izpētīti. Šajās alās gan ļauts ielūkoties vien speciālā aprīkojumā tērptiem un īpašu gidu pavadībā, bet mēs samierināsimies ar pils apskati . Pasaulē ir daudzas skaistas, impozantas pilis un cietokšņi, bet Predjamas pils ir unikāla – drosmīgi tā slejas uz 123 m augstas klints zem citas pāri pārkārušās klints. Īsts viduslaiku iztēles meistardarbs, spītējot dabai. Visslavenākais šīs pils iemītnieks bija Erasms, kurš nepabeigtajā viduslaiku pilī slēpās 15.gs. otrajā pusē. Dzīve pilī nepavisam nebija patīkama, toties droša, kaut gan pat tā nespēja glābt drosmīgo Erasmu, kurš gadu un vienu dienu ķircināja savus aplencējus, austriešu imperatora kareivjus, cienājot tos ar vērsēnu cepešiem un svaigi plūktiem ķiršiem, jo ieguva tos, pa slepeno eju virs pils izkļūdams ārpusē. Nodevība lika laupītāju princim šķirties no dzīves visai prozaiskā vietā – tur, kur pat sultāns kājām iet. Smieklīgi skumjajam stāstam par slovēņu slaveno Robinu Hudu beigas gan ir romantiskas – Erasma sirdspuķīte virs viņa kapa iestādīja liepu līdzās 15. gs. Septiņu Bēdu Marijas baznīciņai, un, tiešām, tūristiem par prieku liepa arī ir 600 gadu veca. Slovēņi liepas uzskata par nacionālo koku, simbolu. Jaunajiem ministriem, stājoties amatā, pie liepas pat jāzvēr krietni kalpot savai tautai.

Leģenda ir gara un jauka, pils telpas gan ir atjaunotas tādas, kādas tās bijušas 16. gs. īpašnieku Kobenzlu laikā. Pilī izmantoju vietējo gidu pakalpojumus, meitenes stāsta tik interesanti, ka, kaut gan stāsts jau apgūts no galvas, aizvien ir bauda to tulkot. Esam arī jau sadraudzējušās, meitenes ikreiz uzdod jautājumus par Latviju un apjautājas, kad tad atkal atbraukšu. Jaukākais, ka viņas sākušas saprast manis teikto latviešu valodā. Kad grupai piebilstu kaut ko no sevis, piemēram, pēc gides norādītā Erasma vecuma, latviski piebildu, ka viņš bija Kristus vecumā, viņa atsaucās, ka, jā, bet nebija jau gan tik nevainīgs kā Kristus. Pilī atrodas vēlēšanās zvans, kuru ieskandinot, var piepildīt kādu savu vēlēšanos, taču nevajag vēlēties naudu – gide piebilst, ka tas ir bezcerīgi, viņai vismaz neizdodoties. Mūsdienās pilī notiek Slovēnijā iecienīti bruņinieku svētki.

Pēcpusdienā mums paredzēta tikšanās ar Lipicas baltajiem, cēlajiem. Gandrīz pie Itālijas robežas, Lipicā izveidots vesels komplekss “laužu sirds, acu un miesas priekiem” – smalks hotelis ar peldbaseinu, kazino, golfa laukumi, brīnišķīgs parks... To visu varam izmantot arī mēs, pat pieteikties uz jāšanas stundām. Mēs gan izvēlamies vien 1580. gadā dibinātās fermas apskati un zirgu baletu. Biļete šim pasākumam maksā 12 EUR. Atkal mūs sagaida angliski runājošs vietējais gids. Pusmūža vīrietim rokā liepas zariņš, viņš cītīgi košļā liepas lapiņas. Vīrs sāk ar jautājumu – no kurienes mēs esam? No Latvijas? Jā, viņš zina par trīs baltu tautām, arī izmirušajiem prūšiem, un, parādot uz liepas zariņu, vēlreiz uzdod jautājumu – kā to sauc latviski – liepa? Nu ja, un Lipica tad tulkojumā iznāk Liepiņa. Vīrs stāsta interesanti – par ērzeļiem, ķēvītēm, labo un slikto ķēvīšu atlasi un izrāda fermu, aplokus. Nonākam sarunās pat līdz itāļu ērzelim Stallone. No vienkāršā vīra plūst neparasts intelekts, un pēc katra šāda satikta slovēņa gribas domāt – cik gudra un neparasta tauta (nu nepavisam kā kaimiņos dzīvojošie itāļi, kuriem tā arī neizdodas ieskaidrot, kur tā Latvija ir – nu ja neesat ne Krievijā, ne Skandināvijā, tad esat vācieši...). Zirgu balets ir īpašs. Šīs pašas šķirnes zirgus esam vērojuši ungāru šovos, kur tie spēj sēdēt, gulēt, traukties... Te viss notiek graciozi, valša skaņās. Uz mirkli piemirstas visa pasaule. Reiz te biju kopā ar grupiņu, kas bija vietējās Divačas pašvaldības mēra viesi. Mērs viņš bija tikai uz pusslodzi, jo vienlaikus viņš ir Lipicas īpašnieks. Tā nu bijām īpaši viesi, kuriem izrādīja visu ievērojamāko apkārtnē, arī brīvdabas baznīciņu, vietējo Lurdu. Pašvaldības teritorijā ietilpst Skočjanas alas, 11 savienotas alas, iekritušas ielejas, dabīgi tilti pāri upei Reka – Velka Voda, pazemes kanjoni, pat 150 m dziļi, un pazemes caurumi. Skočjanas ala jau kopš 1986. gada ir UNESCO aizsardzībā. Tā šķita daudz mežonīgāka kā Postojnas, prasīja fizisku slodzi, tāds kārtīgs gājiens, bet krietni aizraujošs. Pirms alas apskates bija pieņemšana pie mēra Divačas pašvaldībā. Mēra teikto viņa vietnieks tulkoja angliski, tālāk es pārtulkoju latviski, bet ievēroju, ka manis angliski teikto uz slovēņu valodu nepārcēla. Vēlāk mērs pienāca pārmīt kādus vārdus personīgi, un viņa angļu valoda bija visai saprotama. Uzzinājām, ka vietējie pārsvarā nodarbojas ar vīnkopību un audzē aitas (angliski gan atskanēja ships – kuģus, visnotaļ perfektajā mēra vietnieka valodā), un, ka vislielākā problēma karsta apgabalos ir dzeramais ūdens. Jā, ar ūdeni tiešām gadās joki. Slovēņiem ir tāds īpašs ezers – karsta brīnums – Cerknicas ezers, kurš pusgadu ir ezers, otru gada pusi – zaļš lauks, ap 20 km². Ūdeņi te ir, te pazūd pazemē. Bet pašvaldību vēlēšanas notiek vienlaikus ar prezidenta vēlēšanām. Izdodas noskaidrot, ka minimālā alga Slovēnijā ir ap 400 – 450 EUR, patiesībā vidēji lauku apvidos sanākot pat mazāk – ap 300 – 400 EUR, bet ierēdņi vidēji saņemot 800 – 1000 EUR mēnesī. Protams, savā biznesā strādājošie normāli pelnot pa pieciem vai sešiem tūkstošiem EUR, tas tad tiekot uzskatīts par labiem ienākumiem. Acīgās biroja meitenes piesteidzas nobrīdināt, lai ar kurpītēm, kādās esmu ieradusies pieņemšanā pie mēra, uz alu nedodos. Tā nu mēs visi steidzam uz autobusu pāraut kājas. Bet pēc pastaigas pa alu gaida lieliskas mēra sarūpētas pusdienas, no kurām man sevišķi iespiežas atmiņā gardā zupa Jota, ko pasniedz rupjmaizes trauciņā, tādā kā māla podiņā ar maizes vāciņu virsū, un saldais krēms Panacota, pēc garšas kā krēms, kā saldējums, tāds vēl nekad nav baudīts, nu ļo-oti garšīgs. Ar šo grupiņu dzīvojām nelielā pilsētiņā Sežanā, kur atrodami vairāki lielveikali, kas Slovēnijai nepavisam nav raksturīgi. Izrādās, otrpus robežas dzīvojošie itāļi šurp dodas iepirkties, jo cenas salīdzinoši ir zemākas. Turpretī slovēņu bezdarba problēma tiek risināta Itālijā, ja ne citādi, tad strādājot par mājkalpotājām. Bet vietējā slimnīcā izveidota pazemes dziednīca plaušu slimniekiem. Gastronomiskas izpriecas izvēlamies arī vakarā, gan par savu naudu – nobaudām karsta apgabala sarkanvīnu Teran, pie kura pieklājas ēst vējā kaltētu šķiņķi pršut , zaļumus un olīvas. Garšo labi.

Turpinām ceļu uz Adrijas jūru. Naktsmājas ir izraudzītas Ankaranā, pašā jūras piekrastē, tā, ka jau pievakarē varēsim plunčāties siltajā dienvidu jūrā. Ūdens ir sāļš, gan ne tik ļoti, kā Vidusjūrā, tomēr pēc peldes sāli nākas noskalot. Nākamo rītu pavadīsim Slovēnijas Venēcijā – Piraņā, kura no neatminamiem laikiem atrodas uz pīķveida akmeņainas saliņas, kas ar slaidu vēzienu iestiepjas Arijas jūrā. Kuģa priekšgalam līdzīgā pussala ir tik blīvi apbūvēta, ka pilsētai nav kur tālāk plesties. Ja gribi dzīvot Piraņā, jārēķinās, ka jādzīvo pilsētā – muzejā, ar šauršaurām ieliņām, itāliski žūstošu veļu šaurajās ejās starp namiem... Pilsētiņas iedzīvotāju skaits sarūk. Jūlija mēnesī pilsētiņā ir tik karsts, ka ļaudis, pajūsmojuši par Ļeņina vārdu nesošo ielu un mirkli uzkavējušies slavenā, pirms trīssimt gadiem dzīvojušā vijoles virtuoza Tartīni laukumiņā, nu nepavisam nav piedabūjami kāpt kalnā esošajā Sv. Georga baznīcā, ar lielisku skatu pār apkārtni, līdz pat Triestei Itālijas piekrastē, bet pusskriešus metas uz bākas pusi pussaliņas pašā galā, kur vislabākā pludmale ar iespējām noskaloties pēc peldes, un tad pa jaukajiem krodziņiem jūras piekrastē – kalmāru vai citu jūras mošķu medībās. Šoferīši tikmēr karojuši ar jūras ežiem, kuri, pludmalē pie autobusa, ir visai droši un nejauki. To atstātās adatas ne tik viegli dabūt no kājas ārā. Oktobrī vēl bija pietiekami silts jūras peldei, un grupiņa, kura labprāt devās rudens vasarīgajā pastaigā, uzkāpjot ne vien līdz Sv. Georga baznīcai, bet pat tiecoties augšā Kampanellā, zvanu tornī, kas tik līdzīgs Venēcijas Sv. Marka laukuma zvanu tornim, ar binokli vērojot jūru, pirms pašiem sadūšoties uz peldi, secināja, ka jūrā redzamā veiklā peldētāja ir gluži kaila. Piraņa pietiekami ilgu laiku atradusies Venēcijas pakļautībā, lai pilsētā būtu divas valodas, divas kultūras, pat ielu nosaukumi rakstīti arī itāliešu valodā. Bet pavecais autostāvvietas sargs teica: “ Ko jūs te mani mociet ar angļu valodu, gan jau sapratīšu krievu.” Skaistākais Piraņas nams ir Venēciešu nams Tartīni laukumā, par kuru leģenda stāsta, ka kāds bagāts Venēciešu tirgotājs uzcēlis to savai mīļotajai meitenei. Tā kā citiem viņu laime skaudusi, tirgotājs licis uz nama sienas zem svētā Marka lauvas – Venēcijas simbola – iekalt vārdus Llassa pur dir, kas nozīmē Lai viņi runā.

Pēcpusdienā dodamies uz Alpiem. Par Jūlija Alpu (saka, ka tā tie nosaukti varenā romiešu iekarotāja Jūlija Cēzara dēļ) pērli tiek dēvēts smalkais kūrorts Bleda, kas atrodas pie 2 km gara, smaragdzaļa ezera. Siltajā, dzidrajā ūdenī vairojas foreles un karpas, patīkami peldēt vai vizināties laivā. Ezera rietumu galā atrodas ezera vienīgā sala, kurp varam nokļūt vietējā gondolā, kas saucas pletna. Grupai nepieciešamas vismaz divas šādas laivas, bet airētājs katrā ir viens. Tie ir sīksti, izturīgi pusmūža vīri, atpogātos kreklos, un pārsteidzoši veikli rīkojas ar airiem, mūs gan nobrīdinot pa laivu nepārvietoties. Tūristam šis prieks izmaksā 10 EUR, var mēģināt kādu drusku nokaulēt. Pāri ezeram no augsta, balta zvanu torņa, kurš paceļas virs baroka stila baznīcas un blīvās veģetācijas, atbalsojas skanošais Vēlēšanās zvans. Tiek teikts, ka ikviens, kurš zvanīs šo zvanu, piepildīs savu vēlēšanos, tā nu tas zvana nepārtraukti. Kāda Jelgavas meitene noziedoja savu vēlēšanos visu labā, lūdzot labu laiku, jo, kalniem tuvojoties, visnotaļ saulaino ekskursijas laiku bija nomainījis sīks lietus. Klimats šajā vietā savdabīgs – sastopoties Vidusjūras siltajiem vējiem ar kontinenta aukstajām gaisa strāvām, veidojas bagātīgi nokrišņi – gadā vidēji 1600 litru uz 1m². Vēlēšanās piepildījās, lietus pārstāja līt un uzspīdēja saulīte.

2004. gadā Bleda svinēja savu 1000 gadu jubileju. Uz slīpas klints 139 m virs ezera atrodas Bledas cietoksnis – kādreizējā Briksenas bīskapu rezidence, kur tagad apmeklētājiem ne vien paveras brīnišķīgi apkārtnes skati, bet pils muzejā arī apskatāma pils teritorijas vēstures ekspozīcija, viduslaiku tērpi, iedzīve un mēbeles, ir iespēja ielūkoties mazā 16. gs. kapelā, bez tam apmeklēt mākslinieka gleznu galeriju ar brīnišķīgiem apkārtnes skatiem, vai iegriezties viduslaiku iespiestuvē. Mūki saliks jūsu vārdu un vēl attiecīgu ģerboni pievienos. Otrā pagalma pusē darbojas mūku vīna pagrabs Pie Ādama, kur var degustēt un iegādāties horoskopa zīmei atbilstošu vīna pudeli. Pa apkārtni iespējams pavizināties gan zirga vilktā pajūgā, gan miniatūrā vagoniņā, bet vakaram iestājoties, noteikti jānašķējas ar krēmšnitēm restorānā ezera krastā. Ar kādu grupu gan vispirms gājām kārtīgi pavakariņot ielas otrā pusē esošajā ķīniešu restorānā, tad uz kūkām un karstvīnu. Karstvīnu pasūtām balto, un visi, kas nobauda, slavē. Krēmkūkas mutē pašas kūst, un aromātiskais vīns labi saderas. Maksā mazāk par pieciem eiro, atstājam gan visus piecus – dzeramnaudai. Un tad vēl brīnišķais skats pa milzu logu uz satumstošo ezeru, izgaismoto cietoksni, par kuru vēlāk priecājos pa viesnīcas istabiņas logu gan gulēt ejot, gan pamostoties. Restorānā vakarā aizvien skan dzīvā mūzika, romantiska un lieliskā izpildījumā. Bauda klausīties, bet reiz pat metāmies deju maratonā, vietējo ierosināti.

Pēdējā Slovēnijas diena mums paredzēta Triglava nacionālajā parkā. Triglavs – 2864 m augstais kalns ir slovēņu svētums un simbols – tas attēlots gan valsts karogā, gan suvenīros un daudzos mākslas darbos. Tulkojumā Triglavs nozīmē Trīsgalvis, un, kā leģenda stāsta, viena no galvām valda pār Zemi, otra – pār Debesīm, bet trešā pār Pazemi. Ja uzbrauc ar pacēlāju Vogel kalnā, skaidrā laikā šīs trīs galvas ir saskatāmas. Bez brauciena ar pacēlājiem, pastaigām un jūsmošanas par kalnu ieskauto glezno Bohiņas ezeru, kura krastā izsenis mitis Zeltradzis, mums ieplānots caur apburtu mežu pa zigzagu ceļu aizkļūt līdz vēl vienam slovēņu lepnumam – 78 m augstajam Savicas ūdenskritumam. Pēc staigāšanas, priecāšanās par dabu un floru, pienākas arī sātīga, bet samērā lēta maltīte kalnu krodziņā. Vēl viena jauka, apmeklēšanas vērta vieta ir Vintgara kanjons, aiza, pa kuru tek straujā Radovnas upe, krāčojot un mutuļojot, līdz nokļūst līdz 16 m augstajam ūdenskritumam, kam Šums vārdā.

Jā, un noteikti mājās jāpārved kāda pudele tumši sarkanā, gandrīz vai melnā Refoškas vīna no slovēņu vīnogulāju šķirnes.

Renāte Bērziņa,

IMPRO gide