Septiņi Somijas brīnumi

Hyvää päivää! (Labdien!) Novēlam jums labi pavadīt laiku Somijā! - ar ceļotājiem sasveicinās Helsinku prāmju terminālī strādājošais soms, un ar nemākslotu smaidu piebilsts tiek arī neiztrūkstošais Tervetuloa! (Laipni lūdzam!). Somijā ceļotāji var droši paļauties, ka lietišķajā saskarsmē itin visur tiek ievērota laipnība, kas ir neuzbāzīga, patiesa, mierpilnas sirsnības caurstrāvota, un apliecina somu gatavību izpalīdzēt no citām zemēm atbraukušajiem viesiem nevis pašu izrādīšanās tieksmi. Somu mentalitātei raksturīgā pievilcība padara patīkamu uzturēšanās laiku šajā valstī, lai cik īss vai ilgs tas būtu. Bet pietiek pavadīt tikai pāris dienas, iepazīstot divas galvaspilsētas – mūsdienu un vēsturisko –, lai ieraudzītu septiņus Somijas brīnumus.

 Klasicisma brīnums: Senāta laukums

Helsinku slavenākais laukums atrodas pašā pilsētas vēsturiskajā centrā, netālu no jūras piekrastes. Tur nokļūstot, skatam paveras pilsētas simbols – monumentālās, mākslinieciskās granīta kāpnes, kas ved no Senāta laukuma uz Balto baznīcu jeb Helsinku Domu. Kāpjot augšup, ieraugāma aizvien plašāka un daudzveidīgāka Somijas galvaspilsētas panorāma, kas atklāj – Helsinkiem piemīt divas labi pamanāmas vērtības, kas šo pilsētu vērš fascinējošu ceļotāju skatījumā: gleznainā daba – kontrastiem bagāts reljefs, līčiem izrobota krasta līnija un akmeņiem klātu saliņu virkne gar piekrasti – un interesanta dažādu laikmetu un stilu arhitektūra, kas veido Helsinku neatkārtojamo, eleganto pilsētvidi, kam līdzīgas nav nekur citur Eiropā. Stāvot Senāta laukuma kāpņu augšgalā, blakus Baltās baznīcas ieejas durvīm, var saskatīt Olimpiskā stadiona vairāk nekā 70 m augsto torni, pilsētas centra respektablos daudzstāvu namus, pareizticīgo baznīcas – Uspenskas katedrāles – zeltītos krustus, prāmju termināļa ēku, kuģīšus ostā…

Bet vissaviļņojošākais arhitektoniskais pārsteigums ir Baltā baznīca, kuras arhitektūra raisa asociācijas gan ar pareizticīgo dievnamiem, gan ar grieķu tempļiem, gan ar 18. gadsimtam raksturīgajām, baltajām, sakrālajām celtnēm. Patiesībā Doms būvēts 19. gadsimtā un mūsdienās darbojas kā luterāņu baznīca – uz konfesionālo piederību skaidri norāda Reformācijas pravieša Lutera, viņa sekotāju Melanhtona un Turku pilsētas bīskapa, Bībeles tulkotāja somu valodā Mikaela Agrikolas skulptūras. Ieejot Baltajā baznīcā, tās interjers pārsteidz ar ģeometriski precīzās līnijās ieturētu harmonisku simetriju un ziemeļniecisku atturību. Labi pamanāma ir Ziemeļvalstu baznīcām raksturīgā metāla vijumā veidotā zemeslode, ko izgaismo tajā ievietotās svecītes, kas, saskaņā ar mūžsenu tradīciju, tiek liktas ticībā, ka lūgšana ir uzklausīta.

Pārsteidzoši iespaidīga, reizē askētiska un cēla ir arī Senāta laukuma apbūve – vienā malā iespējams ieraudzīt t.s. Valsts padomes ēku, kas būvēta 19. gadsimta pirmajā pusē kā Senāta rezidence, bet tagad ir valdības ēka, bet tai pretī slejas kolonnām rotātā universitātes mājvieta, kurā somu Alma Mater darbojas kopš 19. gadsimta pirmās puses, kad universitāte uz Helsinkiem tika pārcelta no Turku. Universitātei līdzās atrodas Somijas Nacionālā bibliotēka. Senāta laukumu klasicisma stilā veidojis prūšu izcelsmes arhitekts Karls Ludvigs Engels pēc tam, kad Helsinki tika pasludināti par Somijas galvaspilsētu.

Tajā laikā Somijas teritoriju no Zviedrijas bija ieguvusi Krievija, un cars, vēloties vājināt Somijas vēsturiskās saites ar Zviedriju, 1812. gadā galvaspilsētu no Zviedrijai tuvās Turku pārcēla uz Krievijai daudz tuvākajiem Helsinkiem. Par 19. gadsimta vēsturi atgādina arī Senāta laukuma centrā labi pamanāmais piemineklis Krievijas caram Aleksandram II – iemesls, kāpēc piemineklis joprojām tur atrodas, ir tas, ka šī cara valdīšanas laikā Somijā tika ieviesta vietējā valūta – Somijas marka, un somu valoda no vienkāršās tautas valodas ieguva oficiālas valsts valodas statusu. (Par patstāvīgu neatkarīgu valsti Somija kļuva 1917. gada 6. decembrī un kopš tā laika savu neatkarību un valstiskumu vairs nav zaudējusi.) Netālu no Senāta laukuma atrodas Prezidenta pils, kuras vēsturisko arhitektonisko veidolu 19. gadsimtā arī izstrādājis K. L. Engels.

Vasarā Senāta laukumā var gadīties nokļūt tieši kultūras pasākuma vidū, jo pie granīta kāpnēm bieži vien tiek uzbūvēta estrāde, kur koncertē mūziķi un uzvedumos tiek iedzīvināta Helsinku vēsture. Bet ja nu laukums ir tukšs un kluss, pilsētas vēstures stāstu var uzzināt šaurā ieliņā, kas ved no Senāta laukuma piekrastes virzienā, atrodot Helsinku Pilsētas muzeju. Tajā pat bez ieejas maksas var izpētīt Helsinku likteņa raibos līkločus no 1550. gada, kad Zviedrijas karalis Gustavs Vāsa netālu no Vantā upes grīvas dibināja pilsētu, līdz pat mūsu dienām.

 Kolorītais brīnums: tirdziņš

Mēdz sacīt – lai iepazītu pilsētu, jāapmeklē tās tirgus! Helsinku Tirgus laukums (Kauppatori) omulīgi iekārtojies krastmalā pašā pilsētas centrā, netālu no Senāta laukuma. Gada siltajā laikā tirdziņā mutuļo dzīvība un valda mūžsenais iepirkšanās un pārdošanas azarts. Par starptautisko norēķinu līdzekli eiro tur nopērkams vietējais kolorīts – lētāki un dārgāki, mākslinieciski veidoti un pavisam parasti somu zemei raksturīgie laba dizaina suvenīri, sudraba un spektrolīta rotaslietas, vāzes, krekliņi un cepures, skatu kartiņas, briežādas un aitādas, ziemeļbriežu figūriņas, vikingu amuleti, suvenīrkrūzītes...

 Tirdziņā iespējams arī lēti paēst, vienkāršā, demokrātiskā noskaņā zem tirgotavas nojumes baudot Somijas nacionālo ēdienu – kalaa (zivis), kas turpat pagatavotas, sacepot uz lielās pannas kopā ar kartupeļiem, desiņas, speķis... Ogu laikā tirdziņā var nopirkt turzu ar Purvu zemei Somijai (suo – purvs; maa – zeme) raksturīgajam dabas veltēm. Tirdziņu iecienījuši arī paši helsinkieši, un darba dienās tur var gadīties redzēt pusdienojam uzvalkos tērpušos ierēdņus, bet brīvdienās – bezrūpīgas draugu kompānijas.

Pie tirdziņa atrodas izklaides kuģīšu pieturu virkne. Izbraucienā ar kuģīti iespējams ļauties pētnieka priekam un atklāt Helsinku piekrastes salas un saliņas, kurās ir ne mazums interesanta ko redzēt. Tā piemēram, vēstures entuziasti var doties uz salu, kurā atrodas Suomenlinnas (Sveaborgas) cietoksnis, kas pārsteidz ar iespaidīgo militārās arhitektūras varenību, bet dzīvās dabas mīļotāji – uz Korkeasaari zoodārzu, kas atrodas uz gleznainas, klinšainas salas. Kuģīši atvizina atpakaļ turpat pie tirdziņa, vien jāatceras, ka tirgus būdas un stendi tiek uzslieti ik rītu, bet pēcpusdienā pazūd kā nebijuši. Par vietējo folkloru jau kļuvis gadījums ar diviem pilsētas viesiem, kuri pēc kopīga tirdziņa apmeklējuma ap pusdienlaiku sarunājuši doties izbraucienā katrs ar savu kuģīti, bet tikties astoņos vakarā pie cepto zivju tirgotavas, kur pusdienojuši. Novakarē liels bijis abu ceļotāju pārsteigums, aptverot, ka klusais, tukšais, perfekti tīrais laukums, kam pāri lido vien ķērcošu kaiju bari, ir tā pati, pirms dažam stundām tik dinamiskā tirgus vieta, bet no zivju pārdotuves – ne vēsts.

 Romantiskais brīnums: Ziemeļu un Dienvidu Esplanāde

Pēc tirdziņa kņadas rāmu pastaigu var izbaudīt parkā, kas atrodas pa vidu starp divām paralēlajām ielām – Ziemeļu Esplanādi un Dienvidu Esplanādi. Nenoliedzami, Esplanāde ir Helsinku kvartāls, kurā spilgti izjūtama romantiskā gaisotne un izsmalcināts jutekliskums. Tur atrodas mājīgi iekārtotas un elegantas kafejnīcas, kurās var aizvadīt garas stundas, pat nemanot, kā steidzas laiks. Vasaras novakarēs Esplanādes parku piepilda mūzika – somu tango neticami kaislīgās melodijas un smeldzīgi poētiskās, tautā iemīļotās dažādu laikmetu somu dziesmas. Bet Esplanādes galā gandrīz jau pie Tirgus laukuma atrodas Villes Valgrēna darinātā strūklaka Haavis Amanda – skaistās, kailās meitenes bronzas figūra, kas simbolizē no jūras izkāpušo Helsinku pilsētu, jau vairāk nekā pirms simt gadiem piespiedusi pilsētniekus atteikties no klīrīgiem aizspriedumiem.

Ziemeļu un Dienvidu Esplanādes romantisko noskaņu netraucē veikali, tieši otrādi – tur atrodas tirgotavas, kas līdzinās mākslas galerijām. Ir vērts izpētīt gan somu dizaina izcilo pārstāvi Marimekko, gancitus Somijai raksturīgā dizaina preču veikalus, gan mākslinieciski radošo garu apliecinošu suvenīru tirgotavas, kuru oriģinālo interjeru krāsu un formu saspēle arī ir redzēšanas vērta.

 Sakrālais brīnums: Klintsbaznīca

Tempelliaukion kirkko pārsteigumā liek aizrauties elpai un vienaldzīgu neatstāj nevienu neatkarīgi no reliģiskās pārliecības, jo baznīcas arhitektūra un izvēlētie būvniecības risinājumi ir unikāli un apbrīnojami no idejas līdz realizācijai. 2009. gadā paiet 40 gadu, kopš vietējie arhitekti brāļi Timo un Tuomo Suomalaineni, īstenojot savu drosmīgo, novatorisko projektu, uzbūvējuši apļveida dievnamu, ko sedz vara stiepļu un stikla kupols, bet iekštelpas veidotas, saspridzinot klinti. Ieejot Klintsbaznīcā un apsēžoties baznīcas solā, caur stiklu var saskatīt debesis un redzēt saules starus, kas, iespīdot baznīcā, met ēnas uz pelēksārtajiem klintsakmeņiem un atstarojas griestu vara pinumā. Un rodas dzīvespriecīga gaiša noskaņa. (Varbūt par arhitektu idejas ierosmi bijusi pārliecība, ka garīgās domas sekmē ne vien vertikālas ēkas līnijas un torņi, bet arī no pagānu laikiem pazīstamā ieiešana alā...) Klintsbaznīcā ikviens viesis tiek gaidīts, to apliecina arī tas, ka baznīca bieži ir atvērta, tajā nereti skan mūzika, bet pie ieejas durvīm novietoti Svēto rakstu citāti daudzu tautu – arī latviešu – valodās.

Pārsteidzoši arī, ka baznīca atrodama dzīvojamā kvartāla vidū, daudzstāvu ēku ciešā ielenkumā, ielā, kas nosaukta Klinstbaznīcai par godu.

 Mūzikālais brīnums: Piemineklis Sibēliusam

Jana Sibēliusa, 19. – 20. gadsimta somu komponista vārdu un mūziku labi zina visas paaudzes šolaiku Somijā, un viņa mūzikas ierakstus var uziet populārākās, Somijai raksturīgās mūzikas stendos. Nemirstību Jans Sibēliuss ieguvis, jo ar saviem darbiem, it īpaši simfonisko poēmu Somija, veicinājis savas tautas nacionālās pašapziņas nostiprināšanos un somu mūziku no šķietami vien pašā Somijā saprotamas tautas mākslas padarījis par mūziku, ko pazīst un apbrīno visā Eiropā. Bet Jana Sibēliusa pieminekli, viesojoties Helsinkos, noteikti jāredz ne tikai dēļ personības, kam tas veltīts, bet arī paša pieminekļa mākslinieciskā veidola un atrašanās vietas dēļ. Šis piemineklis vis nav kāda tipiskā ievērojama cilvēka akmens skulptūra. Dominējošais elements mākslinieciskajā kompozīcijā, ko veidojusi Eila Hiltunena, apliecinot spilgtu radošo brīvību, ir tērauda stabules, izkārtotas neregulārā formā, gluži kā jūras viļņi. Uz šo drosmīgo kompozīciju atzinīgi raugās paša komponista seja, kas gan pievienota vēlāk. Ainaviskais Sibēliusa parks, kurā atrodas piemineklis, plešas netālu no jūras piekrastes, skaistā, gleznainā vietā. Tur jūras viļņu formas sudraboti mirdzošais mākslas darbs veido harmonisku simbiozi ar ziemeļniecisko dabu un Helsinku ziemeļu piekrastes līča ūdeņos peldošo jahtu baltajām burām.

 Vēsturiskais brīnums: Turku viduslaiku arhitektūra

Ierodoties Turku pilsētā, modernas biroju ēkas un jaunie, intelektuāla izskata cilvēki ielās apliecina, ka mūsdienās šī ir gan moderno informācijas tehnoloģiju, gan studentu pilsēta. Tāpat, nenoliedzami, Turku ir arī Somijas jūras vārti – plašā teritorijā gar piekrasti izvietojusies satama (ostas) infrastruktūra. Bet paši somi, iepazīstinot ar Turku, pirmo min faktu, ka tā ir vecākā Somijas pilsēta un gadsimtiem ilgi bijusi Somijas teritorijas galvaspilsēta. 2009. gadā aprit 780 gadi kopš pilsētas dibināšanas. Vēl mūsdienās pilsētvidē var ieraudzīt tālo viduslaiku liecības.

Netālu no Auras upes grīvas, upes labajā krastā slejas aizgājušo laiku militāru varenību joprojām izstarojošā Turku pils – rezidence un nocietinājums, kura vēsture sniedzas līdz 13. gadsimtam. Simetriskās, precīzās līnijās būvētā, askētiski baltpelēkā pils liek brīnīties par būves izturību, bet pils telpu apskate ļauj iejusties aizgājušo gadsimtu noskaņās, kur Turku un arī visas Somijas vēstures stāstu pavēsta kartes, ieroči, ikdienas priekšmeti, interjera elementi, apģērbi, zelts, sudrabs…. Pils zālēs ir lieliska akustika un bieži skan mūzika, tiek rīkoti gan koncerti, gan dažādi viduslaiku svētki.

No pils paveras skats uz prāmju ostu, no kuras modernie, komfortablie daudzstāvu prāmji ik dienu kursē uz Ālandu salām un Stokholmu.

Gar Auras upi, kuras ūdeņos šūpojas prāmju priekštecis – trīsmastu kuģis Sigyn, kā arī mazāki un lielāki zvejas un izklaides kuģīši, var aiziet līdz Turku pils laikabiedram – Turku Domam. Par Somijā iespaidīgāko viduslaiku būvi atzītā baznīca pakalnā uzbūvēta jau ap 1300. gadu un vēlīnās romānikas stila iezīmes ir saglabājušās līdz mūsdienām. Turku Domā joprojām tiek īstenota sena, jo sena vēsturiskā tradīcija – Ziemassvētku vakarā, kad Doma zvani noskanējuši 12 reizes, tiek oficiāli pasludināta Ziemassvētku miera iestāšanos visā zemē. Doma tornis, kas ir labi pamanāms jau no liela attāluma un ir pilsētas ainavas dominante, gan piebūvēts vēlāk. Torņa pulkstenis arī mūsdienās rāda pareizu laiku Somijā. Bet par baznīcas notikumiem bagāto pagātni vēsta ekspozīcija īpašā Doma muzejā.

 Praktiskais brīnums: amatnieku kvartāls Luostarinmäki

Ieejot amatnieku kvartālā Luostarinmäki, vienā mirklī ir veikts ceļojumu laikā, jo tur joprojām saglabājusies pilsētvide, kurā nav ne vēsts no automašīnām vai televizoriem. Tā ir pasaule, kurā vēl nepazīst rūpniecisko ražošanu un daudzu vienādu preču pārdošanu milzīgos tirdzniecības centros, tur katru tērpu, apavu pāri, mēbeles un traukus pēc pasūtījuma gatavo sava amata pratēji paši savās darbnīcās. Šajā, vēsturiskajā, bet joprojām dzīvajā un darbīgajā pilsētas amatnieku pasaulē Luostarinmäki mūsdienās apmēram 30 darbnīcas strādā seno amatu entuziasti un pratēji. Darbnīcās iespējams censties uzminēt Turku amatnieku aroda noslēpumus, bet amatnieku darinājumus var iegādāties vairākos Luostarinmäki veikaliņos.

 Kā nokļūt Somijā

Ceļš uz Somiju ved ar prāmi no Igaunijas galvaspilsētas Tallinas uz Helsinkiem. Jūras satiksme tur ir visai intensīva, darbojas vairākas prāmju kompānijas, kursē lielāki un mazāki, ātrāki un lēnāki prāmji un kuģīši, bet pasažieru līdz šim pieticis visiem. Brauciens ar prāmi ir ļoti patīkams, ātrs un relaksējošs, prāmja darbinieki – profesionāli un vairākas svešvalodas labi pārvaldoši, bet jūras piekrastes un akmeņiem klāto saliņu ainavas, ko var ieraudzīt pa ceļam – interesantas un savā skarbajā skaistumā apburošas. Reizēm gan gadās atspēkot stereotipu, ka daļa pasažieru prāmju satiksmi izmanto, vien lai iepirktos veikaliņā (kur stiprie dzērieni maksā lētāk nekā Somijā), bet pēdējos gados merkantili noskaņoto braucējus aizēno uzņēmējdarbības vides un atpūtas ceļojumu pasažieru skaits. Nu var jau gadīties pie prāmja veikaliņa redzēt puisi, kurš iepircies tik nesātīgi, ka ar grūtībām var pastumt metāla bundžu un plastmasas pudeļu draudīgi lielos iepakojumus, vai dzirdēt prāmja bārā trokšņojam kundzīti, kura, skaļi komentējot katru savu kustību un izkliedzot ikvienu prātā ienākušu domu, izpelnās apkārtējo ironisku līdzjūtību. Bet, kā var sacīt, pārfrāzējot slaveno Vonnegūta teicienu – kur negadās? Katrā gadījumā – daži komiski personāži nebūtu jāuztver kā prāmju publikas vai reģiona tēla veidotāji. Patiesībā tie ir pilnībā netipiski 21. gadsimta Ziemeļzemei.

Somija šolaiku ceļotājam spēj dāvāt gan atpūtu, gan izklaidi, gan intelektuālu baudījumu. Šīs valsts vides skaistums ir tik patiess, ka tam nevajag uzspēlētu savas vērtības demonstrēšanu, jo skaistums tāpat tiks pamanīts un saviļņos – vai tā būtu radošu brīvību un labu gaumi apliecinoša arhitektūra vai ziemeļnieciska, valdzinoši pirmatnēja dabas ainava. Turklāt somiskā pašapziņa ir tik veselīga un pašcieņa tik augsta, ka šajā valstī nepastāv ne bezgaumīga sava īpašuma akcentēšana, ne haotiska citu atdarināšanas tieksme. Iespējams, tāpēc viesiem šī valsts spēj dāvāt mierpilnu harmoniju, kas it īpaši liela vērtība ir ekonomisko kolīziju radītās nedrošības laikā.

Reiz iepazīta, Somija kļūs neizmirstama, bet ne tikai – tā uz mūžu piesaistīs sirdi, raisot vēlēšanos atgriezties atkal un atkal. Näkemiin (Uz redzēšanos) Somijā!

 Magda Riekstiņa