No Savonlinnas krastmalas promenādes, lūkojoties uz Olavinlinnas pili, ko ieskauj ezera viļņi, šķiet pils iznirst tieši no ūdens, kurā atspīd tās atspulgs, bet pa ainavisko tiltiņu tuvojoties iespaidīgajiem, pelēkajiem mūriem atklājās, ka īstenībā pils uzbūvēta uz nelielas, klinšainas saliņas, ko daba rotaļīgi novietojusi Kīronsalmi šaurumā, un pils komplekss, kas saglabājis autentisko viduslaiku veidolu, risina harmonisku pelēko toņu saspēli ar mazliet apsūnojošajiem akmeņiem.
Ir silta vasaras diena, par kādu priecājas ikviens Somijas iemītnieks un ciemiņš. Saules apmirdzēti, grandiozie pils mūri un augstie, cilindriskie torņi, ko rotā rudi akcenti, spoguļojas tumšzilajos, vizošajos Saimā ezera viļņos, kuros brīdi pa brīdim pilij garām aizslīd krāsaini kruīza kuģīši un jahtas baltām burām. Te valdošā gaisotne ir spirgta dzīvesprieka un nesatricināma miera piepildīta, to nodrošina pirmatnēji skaudrās dabas nemainīgā pievilcība un vēsturiskās arhitektūras laika ritējuma nemainītais skaistums.
Tieši šeit, pie Olavinlinnas pils Savonlinnā rodama Austrumsomijas identitātes atklāsme, kas savaldzina, iedvesmo un apvelta ar intelektuālu un emocionālu baudījumu ikvienu ceļotāju, kam laimējies nonākt Karēlijā.
Pils un ezera rakstītā opera
Olavinlinnas pils durvis ir viesmīlīgi atvērtas, un mēs ejam pa tām iekšā,
nokļūstot no 21. gadsimta -viduslaiku pasaulē. Daudziem Latvijas ceļotājiem
Olavinnlinnas pils saistās ar pasaulslavenā opermūzikas festivāla ilggadīgu
norises vietu. Festivāla tradīcija aizsakās jau 20. gadsimta sākumā, bet
starptautisku popularitāti tas ieguva 20. gadsimta otrajā pusē. Skatīties un
klausīties operu viduslaiku mūros, protams, nozīmē gūt neaizmirstamus, spilgtus
un mākslinieciski augstvērtīgus iespaidus. Bet Olavinlinna, kas viesiem atvērta
visu gadu, ir izpētes vērta, neatkarīgi no dienas, kad šeit sanācis ierasties,
jo pilī rūpīgi saglabāts autentisks pagātnes gars un askētisks noformējums, kas
patiešām ļauj izzināt velvēs, mūros, gaiteņos un zālēs ierakstīto vēstures
stāstu, nemaldoties starp daudzām ar neskaitāmiem sīkumiem pieblīvētām vitrīnām,
kā citās pilīs.
Olavinnlinnas pils vēstures līkloči, ko mums lieliskā angļu valodā izstāsta vietējais pils gids, arī ir operas sižeta cienīgi. 15. gadsimtā Saimā ezera reģions līdz ar citām somu apdzīvotajām teritorijām bija politiski un administratīvi piesaistīts Zviedrijai, bet tuvumā atradās robeža ar Krieviju. Tāpēc tika nolemts būvēt vērienīgu, militāru nocietinājumu robežas aizsardzībai, nozīmīgā tirdzniecības ūdensceļa, kas veda cauri Saimā ezeram, kontrolei un respekta iedvešanai austrumu kaimiņiem. Kā jau daudzviet Eiropā, cietoksnim tika izvēlēta grūti pieejama vieta uz salas, ezera vidū. Idejas īstenošana aizsakās 1475. gadā Ērika Akselsona Tota vadībā. Ēriks Akselsons Tots nāca no Dānijas, kas tolaik, gandrīz 100 gadus pēc Ziemeļvalstu Kalmāras ūnijas noslēgšanas, arī bija vienota ar Zviedriju. Leģenda vēsta, ka dānis Tots, nosūtīts uz bīstamo, nomaļo austrumu pierobežu rūpēties par tās drošību, vēlējies iegūt visu augstāko spēku palīdzību un tāpēc nolēmis pilij dot sakrālā aizgādņa vārdu Svētā Ūlava pils, tātad, Olavinnlinna. Svētais Ūlavs, 11. gadsimta Norvēģijas valdnieks un kristietības popularizētājs, tolaik tika uzskatīts arī par visu Ziemeļvalstu bruņinieku aizgādni. (Viņa stāsts ir izzināms, dodoties uz Tronheimu Norvēģijā, kur katedrālē atrodas Sv. Ūlava piemiņas vieta.) Lai kā būtu ar sakrālo aizgādību, bet Olavinnlinnai patiešām ir bijis laimīgs liktenis. No 15. līdz pat 19. gadsimtam tā īstenoja militāri stratēģisko robežapsardzības uzdevumu. Atšķirībā no daudzām citām viduslaiku pilīm Baltijas jūras reģionā, 18. gadsimtā Olavinnlinnas pils veiksmīgi pārdzīvoja Ziemeļu kara postošos notikumus, kā arī vairākkārtējo Zviedrijas-Krievijas robežas bīdīšanu. Šodien, raugoties uz senlaicīgajiem militārās arhitektūras risinājumiem, gan pamanāms, ka pils kareivīgais mūžs beidzies jau pasen. Faktiski tas noslēdzās pirms vairāk nekā 200 gadiem, 19. gadsimta sākumā, kad Somija kļuva par autonomu teritoriju Krievijas sastāvā un Zviedrijas-Krievijas robeža tika novilkta vairākus simtus kilometru uz rietumiem. Formāli te militārpersonas uzturējās līdz 19. gadsimta vidum, bet laika gaitā pili sāka uzlūkot par vēsturisku vērtību, un tagad tā ir Somijas valsts pārraudzībā kā aizgājušo gadsimtu arhitektūras pērle.
Protams, mēs izmantojam izdevību arī uzkāpt pils tornī, pa kura šaurajiem lodziņiem paveras apkārtnes panorāma Savonlinnas pilsētas daudzveidīgā, skandināviski atturīgā, bet dizainiski interesantā, modernā arhitektūra, plašā kuģīšu un jahtu piestātnes teritorija, robotā krasta līnija, kur ezera ūdeņi vietām satiekas ar pilsētas ielām, vietām ar koši zaļiem zālieniem un koku audzēm.
Kad izstaigāti pils gaiteņi un apkārtne pavērota no pils torņa logiem, tad ir
laiks uz Olavinnlinnu paraudzīties no kuģīša, vizinoties pa Saimā ezeru
sistēmas ūdeņiem. Izvēle ir plaša, atrašana ērta kuģīši rindojas turpat,
Savonlinnas krastmalā pie pastaigu promenādes. Mēs izvēlamies vienu no tiem, kas
ved ezeru kruīzā, somu tango un kantrī mūzikai skanot un Somijas baltzilajam
karogam līksmi plīvojot vējā. Saules stari patīkami silda, uz ezera ūdeņiem
elpot ir viegli un brīvi un prāts kļūst priecīgs, jo skatam atklājas
pirmatnējas, bet apbrīnojami romantiskas dabas ainavas ezers aiz ezera,
piekrastes līcītis aiz līcīša, klinšaini krasti un akmeņiem klātas saliņas, un
tikai pa retam pavīd sarkanrudas brīvdienu mājas un laivas pie tām. Ne velti
Austrumsomiju dēvē par Järvi Suomi jeb, poētiski tulkojot, Ezeru zemi.
Ezeri aizņem gandrīz desmito daļu Somijas teritorijas, bet tieši te 1760
kvadrātkilometru platībā plešas vislielākais Somijas ezers Saimā ezers,
un visā Saimā ezeru sistēmā (platībā 4377 kvadrātkilometri !) saskaitītas vairāk
nekā 30000 salas un saliņas.
Nonākuši atkal uz cietzemes, atklājam, ka piekrastē omulīgi iekārtojies tipiski skandināvisks brīvdabas tirdziņš, kurā uz lielām pannām tiek ceptas zivis ātra, ērta, vietējām tradīcijām atbilstoša maltīte katram izsalkušajam , nojumēs tiek tirgoti dažādi suvenīri un uz tirgus galdiem Somijā populārās meža ogas. Šķietami mazrunīgie somi izrādās prasmīgi pārdevēji, un rezultāts gājienam uz tirdziņu tikai apskatīties ir šķīvis, ko rotā ceptas zivs gabals un kartupeļi, rokās, Olavinnlinnas skatu kartiņas kabatā un mugursomai piekārts klasiskais Somijas simbols smaidīgs ziemeļbriedis adītā džemperītī.
Turpat krastmalā rindojas arī elitāras viesnīcas un dzīvojamās ēkas, kuru pievienotā vērtība ir skats uz ezeru, bet no īpaši ekskluzīviem apartamentiem arī uz Olavinnlinnas pili. Pils panorāma nav tikai pilsētas gleznainākā ainava, tai ir arī vēsturiskā nozīmība: tieši pilij Savonlinna var pateikties par savu esamību pilsēta pie militārā nocietinājuma izveidojās 17. gadsimtā. Mūsdienu Savonlinna ir Saimā ezeru reģiona tūrisma centrs, ko raksturo Ziemeļvalstu iemītniekiem piemītošais neuzbāzīgais, bet patstāvīgs dzīvesprieks, optimisms un vitalitāte, kas izpaužas kā vasarā, tā ziemā kultūras pasākumos, tradīcijās, svētkos un daudzveidīgās sportiskajās aktivitātēs, kurās piedalīties ierodas arī daudzi citu zemju viesi.
Himna un koka arhitektūras pievilcība
Porvojoki ūdeņos šūpojas daudzas, dažādas laivas un cieši klāt pie upes
ūdeņiem sarindojušās spilgti rudas koka ēkas. Te, Porvo pilsētā, iespējams
izbaudīt atturīgo šarmu, ko spēj dot koka arhitektūras precīzās, izsmalcinātās
līnijas, priecāties par vietējo iedzīvotāju laipnību un apmeklēt gaumīgās
suvenīru tirgotavas, kas iekārtojušās daudzos pilsētas laukumos un izcili labā
kārtībā uzturēto koka ēku pirmajos stāvos.
Ja ir iespējams Porvo pabūt vairākas stundas, tad pilsētu var izpētīt pamatīgāk. Izstaigāt ielas, kas vijas pa vidu starp elegantajām, senlaicīgajām ēkām, pastāvēt uz tilta, kas liecas pār Porvojoki upi un paraudzīties tās apbrīnojami rāmajā straumē, aiziet pie upes un palūkoties, vai ūdenī nešūpojas kāda ūdensroze, kāpt augšup pa stāvo krastu, pētot, kā gan izdevies spilgti krāsotās mājas sabūvēt gluži vai vienu virs otras, rudo virs baltās, dzelteno virs rudās, tad baložpelēko un atkal rudo Nonākt pie ziemeļnieciski atturīgās, gotiskās Doma baznīcas, kas slejas pāri pilsētas kvartāliem jau kopš 15. gadsimta, uguns un laika ritējuma postīta, tad atkal atjaunota, un cauri laikiem saglabājusi garīguma starojumu. Turklāt par šo baznīcu mēdz sacīt, ka tajā reiz svinīgi apstiprinātas somu nācijas pašnoteikšanās tiesības.
Daudziem somiem, kuri labprāt izklāsta savas valsts vēsturi Somijas viesiem, ko gadījies sastapt tūrisma informācijas centros, muzejos vai pat uz prāmjiem, patīk uzsvērt, ka saknes viņu, somu nacionālajai pašapziņai iesniedzas tieši Porvo. Pavisam nesen, 2009. gadā Porvo tika atzīmēti divsimts gadi, kopš šajā pilsētā sanāca tā dēvētais četru kārtu seims, kas pārstāvēja Somijas sabiedrību, lai uzklausītu Somijas autonomijas pasludināšanu, ko paziņoja Krievijas cars Aleksandrs I. Tā 1809. gadā līdz ar autonomas lielkņazistes statusa iegūšanu Krievijas sastāvā, Somijā beidzās zviedru laiki, kas ilga jau no 12. gadsimta vidus. Tiek uzskatīts, ka tolaik Somijā valdīja zviedriem ne pārāk labvēlīgs noskaņojums, un pastāv versija, ka par to liecina arī Sveaborgas (Suomenlinnas) cietokšņa neizprotamā padošanās Krievijai 1808. gadā. Somu sabiedrībā esot pastāvējusi cerība, ka citas valsts vara varētu būt somiem labvēlīgāka. Rezultāts gan bija somu nacionālās pašapziņas nostiprināšanās un lēmums izveidot savu, no jebkādām svešām varām neatkarīgu valsti, kas arī tika īstenots 1917. gada 6. decembrī. (Var šķist paradoksāli, bet vēl šodien, kad no aptuveni 5 miljoniem Somijas iedzīvotāju 93 procenti ir somi un tikai 6 procenti zviedru, Somijas otrā oficiālā valsts valoda ir zviedru, un pat apdzīvoto vietu nosaukumi uz norādēm izlasāmi abās valodās, piemēram, Porvo/Borga.)
Ikviens vēsturi zinošs soms arī nevilcinoties pastāstīs: Porvo ir nozīmīga visai nācijai kā valsts himnas Vart land (tulk. Mūsu zeme) vārdu autora, dzejnieka Johana Ludviga Runeberga pilsēta un tur joprojām ir apskatāms Runeberga nams. Porvo Runebergs pavadījis vairāk nekā 20 gadus, ne tikai dzejojis un strādājis par skolotāju, bet arī baudījis dzīvi. Välikatu ielā mēs atrodam kafejnīcu, kas lepojas ar to, ka piedāvā Runeberga vārdā nodēvētu kūku, jo, kā stāsta, tāda cepta pēc dzejnieka pasūtījuma un viņam ļoti garšojusi.
Pie ērgļa un zivīm
Ūdens stihijai ezeriem, upēm, jūrai vienmēr bijusi un joprojām ir būtiska nozīme Somijas dzīvē gan ekonomiskās attīstības, gan vizuālās pievilcības aspektā. To izjūtam arī rosīgajā ostas pilsētā Kotkā (tulk. no somu val. - ērglis).
Mūsdienu Kotkā savijas industriālās pilsētas dinamika un atpūtas vietas relaksējošā atmosfēra. Tā vislabāk izjūtama plašā, ainaviskā parkā ar gleznainajiem dīķīšiem, pastaigu celiņiem un daudziem atpūtas soliņiem. Parkā savdabīgā brīvdabas izstādē iepazīstama Somijas granīta daudzveidība, skatu priecē romantiski arkveida tiltiņi mirdzoši baltām margām, netrūkst pat cilvēka roku darinātā ūdenskrituma un krāsainu ziedu paklāju. Parks apzināti veidots tā, lai apmeklētāji ieraudzītu Somijas dabas skaistuma kvintesenci ūdens, granīts, puķes
Kotkas lepnums ir zivis un tāpēc nav nejaušība, ka līdzās parkam atrodas
maretārijs, kas ļauj ielūkoties Somijas zemūdens pasaulē, pašiem ūdenī
nenirstot. Maretārija akvārijos mīt zivis, kas sastopamas Somijas piekrastes
ūdeņos, kā arī ezeros, upēs un strautos; lielas un mazas, krāšņi sudrabotas un
neuzkrītoši tumšas, labi pazīstamas un reti sastopamas
Visā maretārijā no
vairāk nekā 20 akvārijiem nolūkojas vismaz 50 dažādu zivju sugu pārstāves.
Maretārijs ir pareizā vieta, kur apjūsmot zivju vizuālo daudzveidību, un kurš
gan, to apciemojis, apšaubīs, ka zivis ir skaistas? Visvērienīgākais akvārijs,
kura dziļums ir 57 m, rāda Baltijas jūras zemūdens pasauli. Ir vērts apstāties
pie šī akvārija stiklotās sienas un brīdi raudzīties tajā. Varbūt izdosies
saskatīt tur kādu zemūdens peldētāju, un tas nebūs redzes māns. Vasaras dienās
nirējs šī akvārija ūdenī patiesi ienirst gan par prieku maretārija viesiem,
gan ar ļoti pragmātisku mērķi, lai pasniegtu zivīm ēdamo. Vērot
zivis ieturam maltīti arī ir visai interesanti.
Zivis piesaistījušas Kotkas apkārtnei slavenus atpūtniekus un devušas nozīmību kādai šķietami parastai, vienkāršai koka mājai, kas atrodas pie Langinkoski krācēm Tumšbrūnajā namā, kurā vēl mūsdienās saglabāts senlaicīgs interjers un 19. gadsimta astoņdesmitajos gados uzturējies Krievijas cars Aleksandrs III kopā ar savu ģimeni. Lašu un foreļu zveja varēja būt atraktīva izklaide, bet askētiskā vienkāršība patīkams pretstats Pēterburgas piļu apžilbinošajam spožumam. Varbūt arī Dānijas princese Dagmāra, Krievijā pazīstama kā cariene Marija Fjodorovna, Aleksandra III sieva, vēlējās pabūt pasaulē, kas kaut mazliet līdzinājās viņas dzimtajai Dānijai.
Drosmes apliecinājums militārā marša ritmā
Nepieciešamība nocietināt Somijas austrumu robežu bijusi aktuāla ne tikai 15.
gadsimtā, kad tika uzbūvēta 
Olavinlinnas pils, bet arī 20. gadsimtā. Dažādu
laikmetu militārā arhitektūra ir viens no Somiju spilgti raksturojošajiem
aspektiem, un to iepazīt nozīmē gūt ieskatu somu nācijas mentalitātē un
klātbūtnes izjūtu valsts liktenī. Par to mēs pārliecināmies, izpētot
nocietinājumu sistēmu Salpa liinija.
Miehikkalas mežā ieraugāma asstūrainu akmeņu virkne, kuras tumšais pelēkums kontrastē ar koku un krūmu zaļumu tā ir Salpa liinija prettanku šķēršļu josla. Bet turpat netālu mežā paslēpti no dzelzsbetona būvēti bunkuri, kādos savulaik tikuši novietoti ložmetēji. Savdabīgi bunkuri izbūvēti arī kā plašas velves un alas koku un krūmu maskētās klintīs. Jā, patiešām, somi militārus objektus ne tikai būvējuši no dzelzsbetona, bet arī izmantojuši dabas apstākļus un klintīs izcirtuši vietu karošanas pozīcijām.
Stāvot tumšajā, pamatīgi būvētajā bunkurā, kur pat vasarā ir drēgni un gaisma
iespīd tikai pa šaurām lūkam, atdzīvojas Somijas valsts dramatiskāko lappušu
notikumi. Salpa (tulk. no somu val. bulta, arī aizbīdnis)
liinija būvniecība sākās nemierīgos laikos, 1940. gada pavasarī, kad
Somija tikko beigusi c
īnīties Ziemas karā. Karš sākās 1939. gada novembrī,
jo somi bija viena no nedaudzajām nācijām, kas tolaik uzdrošinājās pretoties
divu lielvaru Vācijas un Padomju savienības ieplānotajai Eiropas
sadalīšanā. Somijai tika paredzēta nonākšana padomju ietekmes sfērā un
viena no izvirzītajām prasībām bija iznomāt Hanko un Porkalas pussalas padomju
militāro bāzu izvietošanai. Somija, augstu vērtējot gan savu tikai pirms 22
gadiem iegūto valstisko neatkarību, gan savu militāro potenciālu, padomju
lielvaras prasības noraidīja. Sākās Somijas-Padomju savienības Ziemas karš, kura
rezultātā Somija zaudēja 10 procentus teritorijas Karēlijas reģiona daļu
, bet saglabāja savu valstisko neatkarību. Pēc Ziemas kara reālistiskie somu
politiķi labi saprata, ka var sagaidīt jaunus militāros konfliktus ar austrumu
kaimiņu un 1200 km garumā gar Somijas austrumu robežu no Somu līča dienvidos
līdz Lapzemei ziemeļos nolēma būvēt Salpa liinija vienu no
vērienīgākajiem militārajiem nocietinājumiem Ziemeļvalstīs, ko uzskatīja pat par
spēcīgāku nekā slavenā Mannerheima līnija. Lai arī somiem izrādījās taisnība
Turpinājuma karš ar Padomju savienību sākās jau 1941. gada
vasarā, tomēr kara gaita izspēlēja paradoksālu joku Salpa liinija
militāri nozīmīgu lomu tajā nenospēlēja.
Turpretī tagad tā kļuvusi ļoti slavena kā tūrisma objekts, kura popularitāti sekmē tas, ka somiem piemīt lieliska spēja vēsturi izklāstīt bez eksaltēta traģisma, un šis militārās vēstures objekts tiek atklāts viesiem gandrīz rotaļīgā vieglumā. Reiz pa bunkuriem vadāja ar intelektuālu humoru apveltīta somu gide, sportiskā, moderni stilīgā tērpā, kura stāstīja ne tikai par vēsturi, bet arī šodienu, kad netālu no bunkuriem notiek sporta sacensības un piedāvājumā ceļotājiem ir arī Salpa safari.
Tā kā drūms ciešanu stāsts nedraud, bet arī tie ceļotāji, kuri vēlas uzzināt precīzus militārās vēstures faktus vīlušies nepaliek; netālu no Salpa liinija bunkuriem iekārtots muzejs, kurā iespējams uzzināt plašu informācijas klāstu, kas raksturo nocietinājuma specifiku un Somijas vēsturi.
Sešu gadu laikā (1939. 1945.) somi cīnījās trijos karos Ziemas karā un Turpinājuma karā pret padomju spēkiem, un Lapzemes karā pret vācu armiju. Lai arī kāds būtu katra ceļotāja individuālais priekšstats par somu nācijas raksturu, šie militārās vēstures notikumi raisa cieņu pret somiem, apliecinot, ka plaši folklorizējies un bieži citētais teiciens: somu būtību izsaka trīs burti S sauna, sīkstums un Sibēliuss, attiecībā uz sīkstumu ir pilnīgi precīzs. Ceļojums pa Somiju pārliecina, ka arī attiecība uz saunu un Sibēliusu nav melots, bet noteikti varētu pievienot vēl ceturto S skaistums.
Mūzikas, krāsu un upes vienotība
Saviļņojošs apliecinājums Somijas skaistumam rodams novakarē Kruununpuisto parkā
pie Imatras krācēm, kas, dienai vēršoties vakarā, pārtop par skatuvi
vērienīgam priekšnesumam, kurā nozīmīgas lomas atvēlētas daudzkrāsainām
gaismām, ūdens stihijas spēkam un somu komponista Jana Sibēliusa
mūzikai. (Atcerēsimies vienu no somu identitātes S Sibēliuss!)
Stāvot upes krastā, sākotnēji ieraugāms vien industriāli smagnējais
hidroelektrostacijas aizsprosts un klinšainā, akmeņiem bagātā upes grava, kuras
dziļumā rit pavisam neievērojama ūdens straume. Bet tad! Sāk skanēt
smeldzīgi episkā mūzika, upe ar neapturamu spēku brāžas pār aizsprostu,
izveidojot majestātisku ūdenskritumu un piepildot dziļo upes gultni, akmeņus
paslēpjot zem ūdens vērpetēm. Apkārtne iekrāsojas te sarkanos, te oranžos, te
atkal zaļos, violetos, zeltītos un vēl neskaitāmos citos 
toņos. Skatītāji upes
krastā pat nesarunājas, jo dabas varenības, mūzikas, spilgto krāsu un
mirdzošās gaismas šovs fascinē ar savu maģisko pievilcību un iespaidīgumā
pārspēj pat citur Eiropā ieraugāmās muzikālās strūklakas.
Tā šķiet, laiks ir apstājies! Ir vien šis brīdis, kad pret vasaras debesīm lido Sibēliusa melodijas un upes ūdens šļakatas, bet zemi pārklāj daudzkrāsainā gaisma, piešķirot maigu mirdzumu klinšainajiem upes krastiem un ūdens varenajai straumei, kas aizvien pieņemas spēkā. Šis ir brīdis, kad ne tikai acis, bet arī sirdis atvērtas skaistumam. Un līdz ar mūzikas skanējumu, krāsu deju, gaismēnu saspēli un ūdens lāsēm, sirdī ielīst daļiņa no Karēlijas dvēseles spožuma, padarot ikvienu klātesošo par savējo šajā zemē.
Neapstrīdami, Imatras šovs vien ir tā vērts, lai vasarā apciemotu Karēliju!
Imatras un Kerimeki pārsteigumi
Imatras reģions ir plaši pazīstams ar vietējo dabas resursu upju un mežu rūpniecisku izmantošanu tautsaimniecībā un it īpaši ar papīra ražošanu. Iepazīt Imatras apkārtni nozīmē traukties cauri plašiem mežu masīviem un slaveno Karēlijas bērzu birzīm, garām neskaitāmiem purviem un ezeriem, braukt pa lieliskiem, gludiem somu autoceļiem gar pašu Somijas jeb Eiropas Savienības austrumu robežu, kur uzrakstos un sludinājumos pie lauku veikalu stūriem jau pamanāma krievu valoda, un nonākt Imatras pilsētā.
Pragmātiskā Imatra ir jauna pilsēta, tā dibināta tikai 20. gadsimta
četrdesmito gadu beigās, un aizsprosts gaismu, krāsu un mūzikas šova skatuve
ir viens no Imatras attīstības veicinātājiem. Bet pilsētvide nav garlaicīga, tas
jau arī nebūtu iespējams, jo to plānojis slavenais somu arhitekts Alvars Ālto.
Pēc viņa projekta būvētā arī Imatras baznīca spilgti balta, askētiska
celtne ar vertikālu dominanti augstu torni, ko rotā krusts. Tā
noteikti ir redzēšanas vērta kā apliecinājums 20. gadsimta cilvēka
priekšstatam par vēlama dievnama veidolu.
Somijas vienkāršās, elegantās baznīcas reti kad ar savu greznību dominē pār
visu apkārtējo apbūvi, tomēr tās var pārsteigt. Tāds negaidīts pārsteigums ir
Kerimeki baznīca, kas tiek dēvēta par pasaulē 
lielāko koka dievnamu. Baznīcas
augstums ir 27 m, tā ir 45m gara un vairāk nekā 40 m
plata, un šajā iespaidīga lieluma dievnamā varot vienlaikus pulcēties 3000
cilvēku.
Jau no attāluma labi pamanāms baznīcas ar zaļu jumtu segtais kupols, ko rotā balsts krusts, un savrupi stāvošais zvanu tornis, kura logos vērojamas gotikas stila iezīmes. Kerimiki baznīcas interjerā dominē balti krāsots koks, kas rada gaišu noskaņu, un milzīgi svečturi. Apbrīnojama ir seno meistaru prasme veidojot dekoratīvos koka rotājumus! Ne velti mēdz sacīt, ka tieši no Karēlijas nākuši prasmīgākie koka ēku būvētāji un koka mākslas darbu veidotāji. Zvanu tornī ir iespējams uzkāpt, lai pavēroto apkārtnes ainavas, kurās ieraugāmi plašie mežu masīvi, apliecinot, ka materiāla koktēlniekiem un koka ēku būvētājiem te joprojām netrūkst.
Koli gūstamā iedvesma un romantika
Izjust Koli nacionālā parka raksturu, nozīmē pa taciņām doties augšup, vien augšup kalnos, kuru ieplakās guļ pelēki, milzīgi akmeņi, pavīd klinšainas nogāzes, un līdz pašai pamalei plešas ezera ūdeņi.
Koli nacionālais parks, kas aptver aptuveni 30 kvadrātkilometru platību,
dibināts 20. gadsimta deviņdesmito gadu sākumā. Bet šī Somijas apvidus dabas
unikalitāte atklāta jau daudz senāk. Nomaļo, civilizācijas maz skarto
pasauli 19. gadsimtā uzgāja Somijas radošās inteliģences pārstāvji. Daudzi no
viņiem atgriezās atkal un atkal, lai smeltos iedvesmu Koli dabas ainavas
skaistumā, to ierakstot notīs, attēlojot gleznās, iešifrējot dzejas rindās.
Tieši Koli arī slavenais Jans Sibēliuss guva iespaidus un emocijas, kas pārtapa
somu nācijas raksturu un zemes pievilcību izsakošā mūzikā. Pastāv pat
folklorizējies nostāsts, ka tieši šajos dabasskatos raugoties, komponists guva
impulsu savai simfoniskajai poēmai Somija.
Šodien ikvienam ir vērts ļauties Koli dabas ainavu burvībai. Varbūt arī mums
tā dāvās iedvesmu vai mēs atklāsim sevī kādu jaunu talantu. Nav jau obligāti-
dzejot, gleznot vai komponēt. Mums noder iedvesma katram savā darbības jomā,
savas varēšanas, jaunu iespēju, un patīkamas rakstura šķautnes atklāšana,
lai radītu ko nebijušu vai īstenotu senlolotu plānu. Vai arī vienkārši, lai
domas sakārtotu un skaidri ieraudzītu ceļu, kas ejams pretī mērķim.
Vislabāk pēc iedvesmas doties uz Ukko-Koli virsotni. Šis kalns slejas 347 m augstumā, tātad ir nedaudz augstāks par mūsu Gaiziņu, turklāt atzīts par augstāko kalnu Austrumsomijā, bet kāpšana nav grūta, ērta taka aizved dabas radītā skatu terasē, no kuras paveras lieliska Pielinena ezera panorāma, turklāt šis ezers ir piektais lielākais Somijā.
Varbūt talanta apjaušanas un iedvesmas noslēpums rodams tieši ainavas nepieradinātajā, skaudrajā skaistumā, jo tas ir apbrīnojami iedrošinošs: kalnainais reljefs, tumšzilie ezera ūdeņi, zaļās salas, neregulārās krasta līnijas, akmeņi un klintāji šķiet tā vien saka mums piemīt neatņemams spēks un tev viss ir iespējams!
Pie otra augstākā kalna Akka-Koli (339 m) atrodas Hiljaisuuden
temppeli, ko tulkojumā varētu dēvēt par Klusuma templi. Tempļa vieta atrodama,
lūkojoties pēc iespaidīga koka krusta un akmens altāra tiek stāstīts, ka
šajā vietā iespējams pat salaulāties. Spilgts apliecinājums tam, ka uz
Somijas iedzīvotājiem, kā jau uz visu Ziemeļvalstu iemītniekiem, attiecas
teiciens: viņu baznīca ir daba.
Bet ja laulību ceremonija Koli kalnā zem Karēlijas debesīm nav aktuāla, ir vērts baudīt romantiku, ko dāvā brīnišķīgais saulriets un Klusuma tempļa noskaņa.
Pazemes dārgumu valstība
Outokumpu Oy ir veiksmīgs zīmols un starptautiski pazīstama uzņēmuma nosaukums, kurš pieminēts Somijas ekonomikas apskatos un kura attīstības gaita apliecina, ka labklājību somu zemei devusi ne tikai papīra un informācijas tehnoloģiju ražošana, bet arī derīgie izrakteņi.
Izaugsmei pamati likti Austrumsomijas pilsētā Outokumpu, kuras vārds arī lasāms uzņēmuma nosaukumā. Šodien viesoties Outokumpu, nozīmē gūt ieskatu Somijas tautsaimniecības raksturā.
Outokumpu ap1908. gadā tajā tika atklāta vara ieguves vietas un to apgūšanai izbūvēta plaša šahtu sistēma. Pilsētas arhitektūra un plānojums apliecina, ka tieši vara ieguve nelielo, mežu ieskauto ciemu pārvērta par strauji augošu, industriāli attīstītu pilsētu. Nelielajai Outokumpu vēl šodien ir rūpnieciskas pilsētas raksturs. Pilsētas panorāmā dominē agrākais raktuvju tornis un citas industriālās arhitektūras būves. 20. gadsimta astoņdesmito gadu beigās vara ieguve Outokumpu pierima, bet sāka attīstīties tūrisms, par ceļotājiem interesantiem apskates objektiem pārtopot agrākajam rūpnieciskajam kompleksam un šahtām kā jau daudzviet pasaulē.
Ir vērts doties uz raktuvju muzeju un uzzināt daudz dažādus interesantus skaitļus un faktus par to, kā tika atrasts varš un būvētas šahtas, kādas tehnoloģijas tajā tika izmantotas, cik daudz vara dažādos laikos te ieguva, kā arī aplūkot atjaunotās iekārtas un aprīkojumu, un tad iejusties šahtu strādnieku lomā, dodoties pazemē, kur joprojām darba kārtība ir raktuvju vilcieniņš, kas tagad gan vizina raktuvju viesus, ne strādājošos. Te pazemē, tālu prom no dienas gaismas, izprotams, kā gan iespējams atrast un paņemt zemē paslēpto bagātību. Viegls darbs tas nav! Bez sīkstuma neiztikt!
Svešinieki neesam
Somijas un Latvijas likteņos ir ne mazums līdzīgu notikumu, turklāt abas valstis atrodas pietiekami tuvu, lai mēs un somi nebūtu gluži svešinieki. Jāatceras kaut vai fakts, ka akmens no Salpa liinija atrodas Latvijā, Klapkalnciemā, kā somu jēgeriem veltītā pieminekļa elements. Un tas, ka, līdzīgi kā daudzviet Latvijā, Kotkā vasarā tiek svinētas Jūras dienas, kas apliecina arī somi ir jūrasbraucēju, zvejnieku, un, protams, dziedātāju tauta. Un Somijas papīra plašais pielietojums Latvijas poligrāfijā. Tā varētu vēl turpināt, bet, protams, vislabāk pazīšanos veicina populāru personību veikums.
Somijā ir uzturējušies ne mazums pazīstamu latviešu, it īpaši 19.
gadsimtā un 20. gadsimta sākumā literāti Kārlis Skalbe, Jānis Akurāters,
Reinis un Matīss Kaudzītes, gleznotājs Janis Rozentāls un citi. Viens no tālaika
latviešiem, kura vārds somiem patiešām nav svešs, ir literāts Rūdolfs Blaumanis,
tas pats, kura luga Skroderdienas Silmačos uz Latvijas teātru skatuvēm
neiztrūkstoši paradās ik gadu Līgo svētkiem tuvojoties, un darbu motīvi nesen kā
popularizēti filmā Rūdolfa mantojums. Iespējams, visgleznainākajā
Karēlijas vietā, netālu no ainaviskā ceļa, kas ved pāri Punkaharju zemesšaurumam
Puruvesi ezerā, lāceņu un dzērveņu purvu ielokā, atrodas ēka, kuras
vestibilā aplūkojams Ritas Valneres gleznotais Rūdolfa Blaumaņa portrets.
Šī ēka ir tagadējais Punkaharju atpūtas centrs, agrāka Takaharju
sanatorija, kurā Blaumanis pavadīja sava mūža nogali. Latvijas ceļotājiem
interesi par savu tautieti respektējošās atpūtas centra darbinieces laipni
piešķir atslēgu istabai, kurā dzīvojis Blaumanis, un to iespējams apskatīt. No
istabas logiem paveras apbrīnojams skats uz ezera ūdens spoguli un
apkārtējiem mežiem, kas droši var sacensties ar Tālavas siliem, ko Blaumanis
apdzejojis. Latvijas ceļotāju interese par savu tautieti, loģiski, sekmē
arī vietējo somu ieinteresētību.
No šodienas Latvijas kultūras slavenībām Somijā labi pazīst, piemēram, operdziedātāju Elīnu Garanču, kuras uzstāšanās iekļauta 2010. gada Savonlinnas operamūzikas festivālā. Un mēs, Latvijā zinām brāļu Kaurismeki režisētās filmas, Tūves Jansones grāmatas par muminiem, Arto Pāsilinnas ironisko prozu
Karēlijas dāvana viesiem
Somija ir pietiekami tuvu, lai mums būtu labi saprotama un lai mēs, šajā valstī uzturoties, justos labi. Tomēr Somija ir arī pietiekami savdabīga, unikāla, neatkārtojama un atšķirīga no visām citām valstīm, lai ceļojums pa Somiju, it īpaši jau Austrumsomiju, būtu negaidītiem, pārsteidzošiem atklājumiem un patīkamiem, krāšņiem iespaidiem bagāts.
Jo Karēlija ir kā brīnišķīgs koncerts, kurā, raisot neaizmirstamu emociju un atziņu gammu, savijas daudzas, apburošas melodijas: tur skan Saimā ezeru balss, kas mudina vizināties ar kuģīti, un Olavinlinnas operas ārija; Koli pakalnu aicinājums atklāt savus talantus un militārajās būvēs ierakstītais somu varonības stāsts; Kotkas vilinājums baudīt bezrūpīgu atpūtu un Porvo daudzkrāsainās koka arhitektūras balādes; Outokumpu vara šķindoņa un, protams, Imatras krāču vēlējums ielūkoties Karēlijas dvēselē
Tomēr visbūtiskākais, ko gūstam, iepazīstot Somiju, ir pārliecība, ka pasaule ir skaista un mūsu iespējas neierobežotas, jo, kā somi saka, neatlaidība cilvēku izved pelēkam akmenim cauri.
Magda Riekstiņa