Kad pa Eiropu dienvidrietumu virzienā esi braucis, braucis un beidzot ceļā pamani pirmo palmu, tad zini: siltās zemes ir klāt. Ar savu mašīnu no Latvijas Ibērijas pussalas virzienā ceļojam jau devīto dienu. Šķērsota ir Lietuva, Polija, Vācija un Francija. Cenšamies turēties uz mazajiem ceļiem iespējami tuvāk Vidusjūras krastam. Kad esam Kerberes ciematā, ir sasniegta Spānijas robeža.
Nakts kapu sētas aizvējā
Ceļa malā pamatīga franču robežposteņa būve. Tā ir slēgta, ar rūpīgi aizslēģotiem logiem, un tuvumā nevienas dzīvas dvēseles. Pēc brīža aiz kārtējā kalnu ceļa līkuma seko spāņu robežpostenis. Arī tas slavenā Šengenas līguma dēļ ir kļuvis lieks un nevajadzīgs, un tagad tam atrasts cits praktisks pielietojums postenī iekārtota degvielas uzpildes stacija. Piedzīvoju patīkamu pārsteigumu: degvielas cenas Spānijā ir jūtami zemākas nekā Francijā. Pirms brīža par 95. markas benzīna litru vēl prasīja 1,08 eiro, bet nu jau tā vērtība kritusies līdz 0,83 eiro. Ceļotājam arī tā ir liela ērtība, ka, pārbraucot no valsts valstī, nav jāgādā cita nauda. Kā iebraucu Vācijā, tā šī jau būs trešā valsts, kur valda eiro naudiņas.
Kad ierodamies Spānijā, Katalonijas novadā, tuvojas vakars. Uz ceļa tikpat kā nav satiksmes, un to es uztveru kā lielu atvieglojumu pēc nemitīgās jezgas uz Francijas ceļiem. Var braukt lēnāk un baudīt rietošās saules izgaismotās svešās zemes ainavas. Apvidus ir kalnains. Lai arī cik uzmanīgi skatāmies, ceļa malā nav neviena līdzena laukuma vai kāda sānceļa, kur meklēt pārnakšņošanai nepieciešamos dažus līdzenus un brīvus kvadrātmetrus. Iebraucot Portbou pilsētiņā, krietnu gabalu pa kreisi no ceļa rēgojas augsti kapsētas mūri. Tie izskatās pēc glābiņa īstajā brīdī, kad tikko vēl šķira, ka cerības sāk zust. Nav jau pirmā reize, kad nakšņojam miroņu valstības aizgādībā. Pieredze ir mācījusi, ka pie kapiem allaž var atrast mašīnu stāvēšanas laukumu. Pie tam kapos un to tuvumā naktī nespīd uzmācīgas laternu spuldzes, kas elektrificētajā pasaulē ar savu spilgtumu reizēm var kļūt par īstu sodību.
Novietojuši mašīnu, dodamies iepazīt tuvējo apkārtni. Sākumā, protams, apskatām pašu kapsētu. Tā ir jauna, moderna mūža miera vieta ar apļa formas izvadīšanas zāli centrā. Tālāk akmens sienu rindas ar nodalījumiem vairākos stāvos kremācijas urnu glabāšanai. Kad urna ielikta tai paredzētajā nodalījumā, tās atvere tiek aizmūrēta ar marmora plāksni, uz kuras ar zeltītiem burtiem ir rakstītas ziņas par mirušo, viņa ģīmetne un plāksnes priekšpusē plauktiņš ziediem, kas parasti gan stāv tukšs, jo dzīvie uz kapiem bez īpašas vajadzības nemēdz nākt. Turpat malā pie kapu ārsienas lieljaudas elektriskais transformators un krematorija. Ieeju kapsētā sargā augsti vienlaidu tērauda vārti, kas pagaidām vēl ir atvērti, bet uz nakti noteikti tiks aizslēgti. Tādēļ baidāmies kapos dziļāk iet, jo, ko tad, ja pa to laiku, kamēr pētīsim apbedījumus, kāds vārtus veikli aizklapē ciet? Žogs ir tik augsts un pamatīgs kā Rīgas Centrālcietumam, tik vien kā augšmalā dzeloņdrāšu pietrūkst. Stiprais cietoksnis apkārt spāņu miroņu dārzam nevilšus liek aizdomāties par ļaužu tikumiem šajā valstī. Jo ne jau aiz neziņas, kur naudu tērēt, ir uzcelti tādi mūri.
Kapsētas tuvumā nav nevienas mājas, tikai izrakņāta pļava. Vērīgāk ieskatos sev zem kājām. Jā, te aug pavisam citādas zālītes nekā Latvijā. Kaut kas līdzīgs rasas kausiņiem, bet tomēr citāds, kaut kas pa gabalu atgādina balto āboliņu, bet nav tas. Sāk līņāt. Steidzamies pārkārtot mašīnu nakšņošanai. Kad jau esam iekārtojušies uz gulēšanu, mūsu mašīnai cieši blakus piebrauc policija. Viņi ieradušies aizslēgt kapu vārtus, bet pie reizes pārbauda arī aizdomīgo vientuļo mašīnu ar svešzemju numuru zīmēm. Policisti smejas, redzot, ka tur iekšā divi vecīši zem segas, pamāj ar roku, it kā apstiprinot mūsu izvēli, un aizbrauc.
Dullību varā
No rīta ceļš ved uz tuvējo Figerasu. Tā nav nekāda dižā pilsēta savu apmēru dēļ, Figerasā ir tikai ap 28 tūkstošiem iedzīvotāju. Taču tās vārdu pasaulslavenu darījis spāņu gleznotājs sirreālists Salvadors Dalī (1904 1989). Figerasā Dalī ir dzimis, dzīvojis un arī miris. Magnēts, kas pievelk cilvēkus no visas pasaules Figerasai, ir Dalī mākslas muzejs. Šo muzeju savai mākslai iekārtojis pats Dalī 1974. gadā, izmantojot pilsētas vecā teātra telpas, kuras aktieri pametuši pēc to sabombardēšanas Spānijas pilsoņu kara laikā. Ieejas karte muzejā maksā deviņus eiro, bet šie izdevumi ir tā vērti, jo par tādu naudu rodas iespēja apskatīt bezmaz vai pasaules visdīvaināko un savdabīgāko mākslas muzeju. Te ir pārstāvēti ļoti interesanti mākslas darbi, sākot ar Dalī daiļrades agrīno periodu, viņa sirreālistiskais periods un dzīves beigu posma darinājumi. Muzeja centrālais tēls ir kompozīcija "Lietainais kadiljaks", kas pats pirmais sagaida apmeklētāju, tikko viņš pārkāpis galerijas slieksni. Tam seko dažnedažādas mākslinieka zemapziņas fantāzijas, veidojums "greizais krusts" jeb "sašķobījusies ticība", dzeltenā laulības gulta ar čūskām un zeltīto ģindeni, savdabīgi juvelierizstrādājumi un citi sirreālistiskās mākslas šedevri. Par tiem latviski varētu teikt ar vienu vārdu dullības. Bet cilvēkiem jau reizēm patīk nonākt dullību varā.
Kad Dalī 1989. gadā nomira, saskaņā ar mākslinieka pēdējo gribu viņa mirstīgās atliekas tika iebalzamētas un apglabātas zem bijušā teātra, tagadējā Dalī muzeja, skatuves. Kopš tā laika muzeja apmeklētāju simti ik dienu staigā Dalī apbedījumam pāri, tieši tā, kā to vēlējies pats mākslinieks. Kāda sakritība! Arī latvietis kādā dziesmā izteicis vēlēšanos tikt apbedīts sabiedriskā vietā zem krogus galda:
"Kad būšu miris, kur mani raksiet?
Rociet mani zem krogus galda,
Lai varu sajust, kā ļaudis līksmo,
Lai varu dzirdēt, ko ļaudis runā."
Mākslinieku kūrortā Kadakesā
Kadakesa ir viens no krāšņākajiem gleznainās Vidusjūras piekrastes Kostabravas kūrortiem. Piekļūšanu Kadakesai apgrūtina Pireneju kalni. Tiesa, Vidusjūras tuvumā tie vairs nav tik mežonīgi kā pirms simts kilometrus uz rietumiem, bet tomēr arī te ceļu būvētājiem ir bijis ko pacīnīties. Uz Kadakesu var nokļūt ar auto tikai pa vienu vienīgu līkloču ceļu, kas ved pa stāvām nogāzēm sākumā augšup, pēc tam atkal lejup. Svešiniekam pa to jābrauc ļoti prātīgi, lai kādā mirklī negaidīti neatrastos kaut kur tur dziļi lejā Bet ceļa būvētāji ir domājuši arī par tūristiem, ik pa gabaliņam skaistākajās panorāmas vietās izbūvējot skatu laukumus, kur ar mašīnām apstāties un no augstuma skatu punkta tīksmināties par brīnišķīgajām kalnu un jūras piekrastes ainavām. Vienā no tādiem laukumiem mums uzmanību pievērš bariņš skaļu franciski runājošu jauniešu. Tāda uzmanība mums pienākas Latvijā reģistrētas mašīnas savdabīgā numura dēļ. Viena no francūzietēm saprot angliski, tādēļ varu paskaidrot, no kurienes esam. Tiekam atpazīti: Ak jā, tur, Rīgā, taču šogad Eirovīzijas koncerts! Un vai tad mēs tā ar šo mašīnu no pašas Latvijas? Big dreivers, big dreivers (lielie braucēji), secina mūsu draudzīgie apbrīnotāji.
Zaudējot augstumu nobraucienā pa serpentīnveidīgu ceļu Kadakesas pievārtē, ievēroju nokalnēs atmatā aizlaistas, ar krūmājiem aizaugušas nebeidzamas vīnogu terases. Laikam taču arī te lauksaimniecība maz atmaksājas. Izdevīgāk ir naudiņu pumpēt no atpūtniekiem. Ceļā bieži sastopam mašīnas ar Vācijas, Francijas un Nīderlandes numuru zīmēm. Bet dīkā atpūtnieka makam ir jāprot tikt klāt. Tas iespējams, piedāvājot pansijas, izsmalcinātu ēdināšanu, dažādas izpriecas un, protams, liekot maksāt naudas automātos par mašīnas stāvēšanu. Mums, kas šai bagātnieku laimes zemē ieradušies no lielvaru noplicinātās Latvijas, savu ierobežoto līdzekļu dēļ ir jāprot atturēties no daudzajiem naudas izsviešanas kārdinājumiem un jācenšas taupīt, cik vien iespējams.
Kadakesa ir mākslinieku iecienīta atpūtas vieta. Mākslinieku interesi par šo jauko zemes stūrīti lielā mērā veicinājis arī Salvadors Dalī, kas te pavadījis sava mūža ražīgākos gadus. Kadakesas kopskatu nav sabojājusi modernā daudzstāvu betona arhitektūra. Joprojām te šaurās ieliņas ieskauj balti krāsotu veclaicīgu māju klucīši, ne augstāki par trijiem stāviem.
Izstaigājuši mazo Kadakesu krustu šķērsu, tās nomalē atrodam mašīnu stāvēšanai pa nakti ļoti piemērotu laukumu jūras krastā krūmāju aizvējā. Tikai viena vaina: pie zemē iedzīta mieta pienaglots uzraksts angļu valodā aizliedz te turēt mašīnas pa nakti. Taču es vairs svešās zemēs neesmu tik bailīgs kā agrāk. Dzīve ir izmācījusi neņemt galvā visu, kas uz sētas mietiem stāv rakstīts. Jo vienkārši te citas izvēles nav. Tepat tuvumā savā mikroautobusā uz nakti iekārtojas kāds vācietis un vēlāk šo vietiņu par gana labu nakšņošanai atzīst arī autobusā mājiņā piebraukušie franči. Tagad jūtos pavisam droši. Līdz pat rītam mums par viesnīcu ignorēšanu neviens nepiesienas, lai gan pa tuvējo ieliņu policijas auto vairākas reizes paskrien garām.
Viljars Tooms
"Lauku Avīze"