Pēdējos gados slavenās apciemojamās valstis cenšas paplašināt savu
pievilcības bāzi, lai savas zemes magnētiskajiem laukiem pievilinātu vēl
kuplāku tūristu skaitu. Tā nu rodas: “Ēģipte ir vairāk nekā tikai piramīdas”,
“Panama ir vairāk nekā tikai kanāls”, “Spānija ir vairāk nekā tikai Andalūzija”.
Varbūt šim saukļiem pa daļai piemīt taisnība, taču par pēdējo gan gribas celties
kājās un radoši iebilst. Ja vērtējam afišas, sludinājumus, reklāmas, brošūras,
kurš katrs var nojaust, ka Spānijas seja uz ārvalstīm gandrīz vienmēr tiek
pārstāvēta ar Andalūzijas attēliem.
Metot kaut paviršu apli pa Andalūziju, tās pievilcība sagādās mums
neskaitāmus pārsteigumus un vēlmi apciemot to otrreiz un trešo reizi (varbūt
privāti un ar lielāku laika devu) un iedziļināties šī novada vēstures kuplumā,
kulinārijas daudzveidībā, pasākumu krāšņumā (jā, drošsirdības festivas,
buļļu cīņas), flamenko visas nakts garumā, māksla un arhitektūra.
Ja būtu jāizskaidro, ar ko Andalūzija atšķiras no pārējās Spānijas un kāpēc tā atstāj viskrāšņākos iespaidus, tad, gribot vai nē, jāmetas vēstures dzīlēs. Ceļveži jau gaida, skaidrs, ka palīdz literatūras, mākslas, mūzikas un valodas zināšanas. Un kur nu vēl vietējie gidi: Lorka, Gongora, Himeness, Pikaso, De Faja, Albeniss, Tarrega, Granadoss, Saresate...
Ja jūsu ceļojums iesākas, nokāpjot no lidojošā paklāja Madridē, tās
plašums, strūklakas un pirmie iespaidi drīzāk būs piederīgi Hābsburgu veidolam,
ko Kārlis V pavēlēja izveidot 16. gs., pārceļoties no Toledo, kas bija impērijas
senā galvaspilsēta jau kopš 1095. gada. Kā vienmēr, laiks būs par īsu izložņāt
ekstāzē visas vēstures saglabātuves, ko saucam par muzejiem. Tomēr
vienu – Spānijas Luvru, ko dēvē par Prado – nedrīkst palaist garām! Tur
ir Goijas, Velaskesa, El Greko un citu meistaru gleznu bagātības no visiem
Spānijas grandiozajiem laikmetiem. Tur Madride iesākas. Vītinātu šķiņķu muzejs
(jā, var pagaršot!), Spānijas centrs – Saules laukums, Karaļpils un iespēja
nobildēties pie Dona Kihota un Sančo Pansas Spānijas laukumā. Kad izproti, ka
galvaspilsēta nudien ir slavena ar savu raito naktsdzīvi, atkal ir grūti pateikt
Adios!
Pēc, mērojot 300 km uz dienvidiem, ielaužamies Andalūzijā caur
Sierra Moreina kalnu grēdu, kas atdalakā sens cietoksnis astoņas tās
provinces no pārējās Spānijas. Arābu virskundzība šeit valdīja 250 gadus ilgāk –
ja sāk skaidrot šī reģiona atšķirīgās īpatnības. Izbraucot pa kalna šķeltnei
cauri izsistu šoseju, nokļūstam Jaen provincē, kur sagaida Anduharas
īstais spāņu tirdziņš. Pēc tam apciemojam vientuļo Dievmātes klosteri, kurš
šodien atrodas Briežu rezervātā (ap 30 000). Dievmāte šeit parādījās ganiņam
1227. gadā starp 12. un 13. augustu. Divi miljoni svētceļnieku katru gadu maijā
nāk (daži kājām) svinēt viņas Debesbraukšanas dienu. Šis notikums tiek
pārraidīts pa visu spāņu TV.
Tad mūs sagaida senā Kordova ar lielāko mošeju Spānijā (tā var uzņemt 25 000
apmeklētāju vienlaikus ) ar dubultarkām un 900 marmora kolonām. Un senais
romiešu tilts! Tad Sevilja ar lielāko gotisko celtni (Ginesa grāmatā) un
augstāko minaretu (95 m). Šeit atdusas arī Amerikas atklājējs Kolumbs. Tad
Heresa ar 300 gadu seno šerija stiprināto vīnu kultūru un degustāciju! Uz
priekšu! Pēc svaigu sardīņu garšošanas mūs sagaida Gibraltāra šaurums, no
kurienes 14 km attālumā saskatāma Āfrika.
Bieži ceļš uz Granadu ved caur Rondu, ko Hemingvejs tik spilgti attēlojis
savā grāmatā Kam skanēs zvans. Šī senā pilsēta sēž sadalīta uz kalna
šķeltnes, savienota ar trim tiltiem, katru no citas kultūras. Te arī mājo senākā
un lielākā buļļu cīņu arēna. Medījumu galds te ir kulināriski neizsmeļams – no
irbītēm līdz brieža steikam un mežacūkas cepetim.
Bet visiespaidīgākais mūs vēl sagaida beidzamais – tā ir Granadas senā,
greznā pils un cietoksnis Alhambra. Šī arābu 777 gadu rezidence katoļu karaļiem
padevās tikai 1492. gadā, un tās romantika, sentiments, 
veidols, nostalģija un
lirika turpina iespaidot katru apmeklētāju, kurš mērojis šo ceļu līdz dziļai
Andalūzijai. Granada arī slavena ar dedzīgiem čigānu dejotājiem, ģitāru
taisītājiem, vītinātiem šķiņķiem, universitāti, brīnišķīgu strūklaku un arābu
piesātinātu viduslaiku ielu tirdziņu. Un tas viss Sierra Nevada kalnu
piekājē pie Spānijas augstākās virsotnes Muljacen (pāri par 3500 m).
Kā vienā no savām esejām secinājis Lorka – Andalūzija vēl patur ikdienā visu
no tautām, kas šeit spēlējušas vēsturisku lomu: feniķieši, grieķi, kartāgieši,
romieši, vandaļi (Vandalucia!), arābi, žīdi, čigāni un vēlāk ziemeļu
feodāļi kā 
beidzamie (neskaitot šodienas tūristu pulkus). Ja acs ir asa, šeit
var atrast keramikā, virtuvē, audumos, tradīcijās, festivālos, parašās un
arhetipos visu iepriekš minēto uz olīvdruvu fona.
Andalūzija vienmēr pārsteidz un nepieviļ. Kā jau dienvidnieki, ļaudis šeit ir atvērti, spontāni, draudzīgi, laipni un palīdzīgi. Andalūzija samaisa flamenko, buļļus, olīvas, ķiplokus, augļus, festivālus, vīnu un dzīvesprieku (gusto) visatvērtākajā un saulainākajā veidā. Šeit skumt ir neiespējami. Izņemot brīdi, kad ir pienācis laiks to atstāt. Jo zvaigžņotās naktis ar mūziku un vīnu šeit aizvieto dienas svelmi starp diviem un pieciem, kad valda siesta un rodas iespaids, ka viss ir izmiris un slēgts.
Sanākot kopā tik daudzām senām tautām, Andalūzijā notikusi vairāku kultūru
sintēze, par ko liecina Modujar arhitektūra, Andalūzijas dārzi un māju
iekšdārzi, flamenko mūzika un gastronomija. Kaut ārzemju pūļi, meklējot saules
joslas, pārpludinājuši daudzus reģionus, viņi taču meklē vietējās īpatnības, ne
tikai grib atrādīt sevi un savas kaprīzes. Andalūzieši braši aizstāv tradīcijas
un iet pasaulē ar gaspačo, sangriju, vītināto šķiņķi jamon serrano,
flamenko un savu Drošsirdīgo festivālu (Fiesta Brava) ar buļļiem. Nezinu
tiešām nevienu citu Eiropas dienvidu nomali ar tik daudz iespaidiem, krāsām,
bagātībām, sauli un dzīvesprieku, kas aizrauj, ierauj un piesavina. Vēl ilgi pēc
sakām: “Hasta pronto!” (Līdz drīz!)
Andris El Leton Kārkliņš