Kad pirmo reizi atgriezos no Spānijas, draugi un paziņas man jautāja: Nu, pastāsti, kādi ir spāņi? Paraustīju plecus un atbildēju: Tādi paši kā mēs latvieši. Uz neizpratnes pilnajiem draugu skatieniem paskaidroju: Visādi cilvēki ir visās pasaules malās. Un tiešām man ir gadījies sastapt diezgan temperamentīgu latvieti un samērā flegmātistku spāni. Tomēr, nenoliedzami, ir atšķirības ne tikai platuma grādos, un klimatā, kur dzīvo viena un otra tauta. Savā ziņā kultūru un domāšanu ietekmē arī tas, bet tāpat nedrīkst aizmirst vēsturi, kas arī atstāj savu iespaidu. Par to pašu Spāniju! Nu, piemēram, Spānijas dienvidos dzīvojošie andalūzieši, kuru dzīslās rit gan čigānu, gan arābu asinis, uzskata, ka tie tur, kas dzīvo ziemeļos (kataloņi, un pa vienam jau baski), ir baigie nūģi. Temperamentīgo un ekstraverto andalūziešu skatījumā ziemeļnieki ir noslēgti, neviesmīlīgi, nedraudzīgi, un tamlīdzīgi, kamēr paši, Eiropas vidienes kultūrai tuvāk domājošo basku un kataloņu acīs ir... personas nerviosas. Iespējams, ka tā liktos arī mums, ja gadītos kļūt par lieciniekiem kādam andalūziešu strīdam, kur pilnā krāšņumā parādās gan žesti, gan valoda paaugstinātos toņos.
Katram sava vieta
Arī vīrieša un sievietes attiecības Spānijā gan sprēgā, gan dzirksteļo, gan viļņojas. Kā jau kārtīgā katoļu zemē, nekas nenotiek bez baznīcas akcepta un līdzdalības. Tiesa, līdz mūsdienām sevi par praktizējošiem kristiešiem uzskata apmēram 1/5 daļa spāņu. Pārējiem baznīca ir arhaiska tradīcija, kas, nez kapēc, jāievēro. Bez tam, kopš 2005.gada arī Spānija ir viena no tām zemēm, kur oficiāli atļautas... viendzimuma laulības.
Tomēr ģimene ir svēta lieta. Un, lai cik skaisti arī nebūtu saukties par señoritu, nesalīdzināmi lielāks gods pienākas señorai. Señoras sūtība un būtība ir būt par ama de casa (mājas saimniece). Līdz ar to señoritas jau no mazām dienām tiek mācītas un gatavotas šai misijai. Mājas kopšana, rokdarbi, ēst gatavošana, bērnu audzināšana. Viss pārējais (studijas, darbs, karjera) ir lietas, ko var darīt, bet... bez kurām var iztikt. Jo ģimenes nodrošināšana primāri ir vīrieša pienākums. Tiesa, mūsdienas ar globalizācijas efektu un pasauli pāršalcošajām feminisma idejām arī šajā jomā ir ieviesušas savas korekcijas. Tā nu spāņu sieviete 21. gadsimtā lauž tradīcijas, un dodas dzīvē (taisa karjeru, uztur ģimeni, un pat iekabina vienam otram vīrietim arēnā, buļļu cīņās). Tā kā katolicisma ietekme šai zemē ir gājusi mazumā un kristīgās vērtības ir apputējušas ar postmodernisma putekļiem, kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem (ES Spānija ir kopš 1986. g.) šķirto ģimeņu skaits aug kā paši spāņi atzīst katastrofāli.
...Divdesmit kopīgi nodzīvotajos gados viņš sievai bija sagādājis vienīgi tādas pašas nepatikšanas, kādas cieta arī pārējās šī kvartāla sievas. No tām trim pesetām, ko viņam vienu vai otru dienu izdevās nopelnīt, vienu viņš atdeva senjorai Angustijai saimniecības izdevumiem un ģimenes uzturēšanai, bet pārējās divas atstāja savām vajadzībām un reprezentācijas izdevumiem. Bija taču jāatmaksā draugu uzmanība, kad tie uzaicināja iedzert kādu glāzīti; bet andalūziešu vīns dievišķīga svētlaime maksā dārgi. Tāpat noteikti vajadzēja iet uz vēršu cīņām, jo vīrietis, kurš nedzer un neinteresējas par korridām... jā, kālab tad viņš vispār dzīvo pasaulē?...*
... varbūt tāpēc, lai fanotu par futbolu?! Tas, pilnīgi droši, ir jauno laiku spāņu nacionālais sporta veids pēc siestas un fiestas. Un līdzi jušana iemīļotajiem matadoriem, vienalga, vai tie pārstāv Madrides Real vai Barcelona, bezkaislīgi savā varā pārņem gan vīriešus, gan sievietes jebkurā vecumā.
Tas ir nopietni...
Kamēr pie mums vēdeklis skaitāms par eksotisku izrādīšanos vasaras karstumā vai smalku šikošanu operā, abanico ir jebkuras spānietes ikdienas tualetes piederums. Tomēr paturēsim prāta, ka pirmkārt to diktē klimats. Karstajā laikā vēdeklis ir pašsaprotama parādība jebkurā vietā: ejot pa ielu, braucot autobusā, sēžot kafejnīcā, pastaigājoties ar bērniem, dodoties uz izrādi buļļu arēnā, utt. Un, protams, ka šis sievšķais atribūts tiek likts lietā, lai ko pavestītu pretējā dzimuma pārstāvim. Žesti ar vēdekli tā ir vesela valoda, kurā var paziņot, gan to, ka Ilgojos pēc tevis!, gan Man ir cits!, gan Gaidu tevi šovakar!, kā arī daudz ko citu. Šis saziņas līdzeklis gan agrākos, gan jaunajos laikos ne vienai vien kārtīgai señoritai ļāvis apiet vecāku aizliegumu komunicet ar simpātisko caballero no kaimiņu ciema. Tiesa, līdz mūsdienām daudzu žestu ar vēdekli nozīme jau ir piemirsta un vairs netiek praktizēta. Tomēr, ja vajadzēs, atradīsies i mājienu devējas, i mājienu sapratušie...
...un tas vēl nopietnāk!
Kad spāņi man pirmo reizi uzdeva jautājumu: ¿Aija, tienes novio?, mazliet apjuku. Burtiski tulkojot novio nozīmē līgavainis. Biju jau piefiksējusi, ka šis vārds tiek lietots biežāk, nekā tikai kāzās, kur līgavainim būtu īstā vieta. Man gan tai brīdī Latvijā bija draugs, taču... ko lai saka spāņiem, kas gaida atbildi? Teicu, ka man ir amigo. Mēs taču sakām: man ir draugs, ar to domājot kādu īpašu cilvēku. Nē, tas neesot tas. Jautājums bija par novio, man aizrāda spāņi. Un man nākas vien saprast, ka novio ir kaut kas vairāk nekā amigo. Spāņu acīs amigo var mainīties, bet novio ir tas ĪSTAIS. Tas, kuru iepazīstina ar vecākiem, un ar kuru dodas uz fiestu. Un tas, kuram vecāki uztic savu meitu. Te jāpiezīme, ka señoritai nav pieņemts kaut kur doties vienai. Uz pasākumu, vai tavernu viņa parasti dodas vismaz kopā ar vecāko māsu (vislabāk brāli) vai pat ar māti. Nav iedomājama aina, ka divas vai trīs (un kur nu vēl viena!) neprecētas chicas sēdētu tavernā un vienkārši medītu puišus. Tā dara tikai konkrētās meitenes. Tātad, ja meitenei ir savs novio, viņas akcijas ceļas arī apkārtējo acīs. Uz viņu skatās ar cieņu. Tas gan nenozīmē, ka tieši ar šo novio arī tiks dzertas kāzas...
...Vakaros, kad Huans, zem līgavas loga stāvot, caur režģi sarunājās ar mīļoto un nespēja atraut acu no viņas melnīgsnējās sejiņas puķu ietvarā, no tuvējās tavernas ieradās kroga puisis, nesdams lielu pudeli Mansaniljas vīna. Tas bija vēstnesis, ko sūtīja ievākt maksu par dzīvokli, kā to prasīja sensena tradīcija Seviljā, kad līgavainis un līgava sarunājas caur loga režģi....
...Un lai gan viss bija nolemts, toreadors līgavas mājās parādījās tikai retu reizi, it kā šis ceļš viņam būtu noliegts. Abiem mīlētājiem labāk patika senais paradums redzēties caur loga režģiem.*
Tradīcijas Andalūzijā un visā Spānijā joprojām tiek ļoti cienītas. Un jaunā paaudze tās parasti ievēro ne tāpēc, ka vecāki tā vēlas, bet tāpēc, ka vecāki saviem bērniem ir ieaudzinājuši tradīcijas jēgu, ko paši jaunieši, ja vien nav angloamerikāniskās subkultūras samaitāti, akceptē. Literārā piemēra gadījumā atturība pirms kāzām liek vairāk ilgoties vienam pēc otra, bet vēstnesis, kas ievāc maksu par dzīvokli ir no draugu loka, kas gaida laimīgā novio paziņojumu plašākam lokam (kas notiek ar kroga izmaksāšanu).
Neskatoties uz jaunā laikmeta jaunajām tradīcijām, saderināšanās šai zemē joprojām ir visnotaļ nozīmīgs pasākums, kas tiek (vai arī netiek nemaz) svinēts vēlākais pusgadu pēc iepazīšanās. Šai ziņā spāņiem ir skaidrs jau diezgan ātri: sentimientos (jūtas) vai nu ir, vai nu nav. Andalūzijā saderināšanās parasti notiek baznīcā (pie mums to dēvē par uzsaukšanu), un uz šo pasākumu tiek saaicināta visa dzimta. Pareizāk abas. Reizēm sanāk pat tāda kārtīga fiesta. Protams, ka neiztrūkstoša lieta ir saderināšanās gredzens, kuru pēc svinīgās pasniegšanas visa vakara gaitā nebeidz apjūsmot visas klāsesošās sievietes. Mūsdienās nereti šo funkciju pilda laulības gredzens, kas līdz kāzām tiek valkāts uz labās rokas (laulāto zīme gredzens uz kreisās rokas sirds pusē).
Karmenas kaislības
Ņemot vērā, ka Kolumbs savu ceļojumu uz Jauno pasauli sāka no Seviļas, kas tolaik bija Spānijas galvaspilsēta, aizvezdams turp spāņu valodu un daudzus konkistadoru integrētos paradumus, nav brīnums, ka daudzas kultūras iezīmes, kas seriālu formātā mūsdienās nāk no Latīņamerikas, mums asociējas ar Spāniju. Nu, kaut vai temperaments un emocijas. Tikai orģinālās spāņu Karmenas un Hosē attiecībās un attieksmē pret dzīvi vispār vairāk jaušama loģikas un apdomas piedeva, kas tuvāka eiropeiskai domāšanai un norāda uz tieksmi pašam kalt savu likteni, nevis pakļauties tā piedāvājumiem.
...Augsti mērķēja šī meiča. Aizbrauc cienījamais senjors pārstāvēt mūs kādā galvaspilsētā, bet nepaiet ne gads, kad tās zemes karaliene vai ķeizariene jau raksta uz Spāniju, pieprasīdama, lai atsauc sūtni līdz ar viņa neizturamo dzīvesbiedri, kuru laikrakstos dēveja par neatvairāmo spānieti. Šis kukainītis sagrozījis dažu labu valdnieka galvu! Kad viņa ieradās, karalienes trīcēja, aiz šausmām, it kā viņa izplatītu mēri. Galu gala nabaga sūtnis savām spējām vairs neatrada citas piemērotas vietas kā Amerika; bet, tā kā viņš bija stingru principu cilvēks un valdnieku draugs, tad uzskatīja par pareizāku nomirt...*
Lai arī spānietes ir temperamentīgas, kaislīgas, un ne viens vien Ziemeļeiropas vīrietis fantazē, ka sekss ar tādu ugunīgu karmenu gan būtu kas īpašs, seksuālās attiecības nebūt nav tik brīvas, kā varētu domāt. Spāņu meitenes, kamēr vēl nav tikušas pie sava novio, koķetē uz nebēdu ar visiem pēc kārtas, taču līdz gultai tik viegli vis nedodas. Arī kopā dzīvošana bez precēšanās ir pieļaujama tikai ar novio. Hmm, katolicisma mantojums.
Spāņu meitenes ir košas un ugunīgas. Bet... te nu latvju zeltenēm ir kāda priekšrocība ātrāk un košāk uzziedēdamas, karmenas arī ātrāk... nozied. Lielā mērā to ietekmē klimats, kas ziemeļniekus ilgāk uztur svaigus. Chica ir skaista un koša līdz brīdim, kamēr apprecas (mūsdienās tas notiek ap 25 30 gadu vecumu). Mājas rūpes, bērni un vīrs spāņu sievieti iemet citā ritmā. Tiesa, izejot sabiedrībā, šī señora ir saposusies, rotājusies ar neiztrūkstošajām zelta ķēdēm un ķēdītēm, lakatiem, bet tā īsti viņa atplaukst ap to laiku, kad bērni ir izauguši. Tad viņai atkal ir laiks priekš sevis un viņa var beidzot darīt to, ko vēlējusies. Tā nu daudzas spānietes pusmūžā pievēršas izglītībai, mazajam biznesam (līdz tam visbiežāk viņa veikala lietās palīdz vīram), vai arī beidzot dara kaut ko sirdij. Un, protams, mazbērni, kuriem, kā daudzviet pasaulē, vecvecāki var atļauties veltīt vairāk laika nekā bērniem. Starp citu, bērni Spānijā ir cieņā un daudzbērnu ģimenes lielā godā. Tāpat kā vecāku godāšana un ģimenes goda sargāšana.
...Viņa nekad nevarēja žēloties, ka vīrs būtu neuzticīgs vai rupji izturējies. Sestdienās, kad kurpnieks piedzēries, draugu atbalstīts, vēlu naktī atgriezās mājās, viņš bija sevišķi jautrs un maigs. Stūrgalvīgi apstājies pie mājas durvīm, viņš sita plaukstas un vārgā balsī vilka skumjas mīlestības dziesmiņas, kas bija veltītas viņa apjomīgajai dzīves biedrenei, un, tikai ņemot palīgā dunkas, senjora Angustija varēja vīru iedabūt iekšā. Kad beidzot durvis bija aizvērtas, laupot kaimiņiem iemeslu uzjautrināties, senjo Huans dzēruma radītā jūtu maigumā iedomājās, ka viņam noteikti jāredz bērni, kuri jau gulēja; viņš skūpstīja tos, birdinādams gaužas asaras, un atkal uzsāka savu serenādi par godu savai senjorai. Un lāga sieviete jau vairs nerauca pieri, bet smiedamās noģērba vīru un apguldīja kā slimu bērnu...*
Oi, oi, oi, kabaljero!
Arī spāņu chico ir eksotisks kumosiņš, kurš ziemeļzemju daiļavu sirsniņām liek iepukstēties straujāk.
...No viņa elegantā apģērba un spīdīgajām melno matu cirtām, kuras Galjardo atstāja makslinieciski sakārtotas uz deniņiem, vēdīja izšķērdīgi salaistītas maigas, bet riebīgas angļu smaržas. Viņš ļāva, lai sievietes apbrīno šo uzvarētāja pozu. Kā torero viņš nebija peļams. Galjardo jutās apmierināts ar sevi. Pameklējiet vēl otru tik izskatīgu un sieviešu aplidotu!...*
Tāds melnīgsnējs puisis ar ģitāru, kuru ārzemnieces vēlas redzēt arēnā, cīņā pret bulli, bet kurš pats vislabprātāk spēlētu futbolu. Kā Malagas zeņķis Antonio (Banderass, ko Holivuda veiksmīgi ekspluatē gan kā pievilcīgu latīņamerikāni, gan kā tipisku macho). Kamēr viņa kājas sapņos spārda bumbu, viņa pirksti vakarā, pie ugunskura, ģitāras stīgām liek gan raudāt, gan smieties smeldzīgā flamenko melodijā. Un, visbiežāk, tuvumā gadās kāda karmena, kura šo gabalu prot izdejot. Te jāpiebilst, ka flamenko nav pieņemts dejot jaunām meitenēm. To reti dejo sieviete zem 30 gadiem. Jo viņa zina, kas ir dzīve, pazīst kaisli, ciešanas, un spēj to ielikt liesmojošajā dejā. Vērīgs skatītājs šai dejā saskatīs visu dejotājas dzīvesstāstu. Arī viņas patrizējās attiecības, kam ar ģitāras spēlētāju, izņemot dejas pavadījumu, visbiežāk nav nekā kopīga. Taču nereti tieši flamenko ir tas, kas vīrietim un sievietei liek vienam otru pamanīt pa īstam. Mūsdienu Andalūzijā flamenko ir tik populārs, ka laiku pa laikam kāds gabals atskan pat jauniešu tusiņos, un tad nu dejo visi. Tāpat kā Katalonijā serdanu. Līdzīgi ir arī Basku zemē, kur ir savas deju tradīcijas, kas krasi atšķiras no pārējās Spānijas.
Ja nu reiz esam nonākuši līdz dejošanai, ko gandrīz visās zemēs pamatoti dēvē par horizontālo attiecību vertikālo izpausmi, nevar nepieminēt īsto spāņu deju, kura vislabāk raksturo vīrieša un sievietes attiecības Spānijā pasodoble. Deja, kurā vīrietis tiek asociēts ar matadoru, bet sieviete ir muleta (matadora apmetnis, kas tiek likts lietā cīņā ar bulli. Vai varbūt... ar likteni?), kas vīrieti apņem, sargā un mierina.
Svarīgākais dzīves notikums
Ja lieta ir veiksmīgi nonākusi līdz kāzām, tad arī šis ir pasākums, kurš nekādi nav iedomājams bez baznīcas. Viss ciems (vai draudze) tiek iesaistīta baznīcas pušķošanā. Bez baltajām rozēm, kas tāpat figurē visos kāzu rotājumos, ne mazāk iecienītas kāzu puķes ir baltās lilijas. Reiz gadījās būt baznīcā, kas tieši kāzām bija greznota tikai ar šīm puķēm. Liliju bija tik daudz, ka altāri aiz tām knapi varēja ieraudzīt, bet to spēcīgais aromāts, baznīcā ieejot, vai gāza no kājām. Bet katoļu baznīcās laulāšanas rituāli ir gari...
Šī diena neapšaubāmi ir vienlīdz svarīga kā jaunās sievas, tā vīra ģimenei. Visā Spānijā ir populāra ieraža taisīt līgavas portfolio Lielās Dienas rītā, kad viņa ir saposta un gaida savu izredzēto. Šie līgavu albumi tiešām ir mākslas vārda cienīgi un te nu katra pasākuma vaininiece var iejusties īstas modeles ādā, ap kuru rosās gan friezieri, gan stilisti, gan gaismotāji, gan režisori, gan... protams, neskaitāmās līgavas māsas un visas radinieces. Ģimenes vīrieši pa to laiku apspriež klāt neesošā līgavaiņa turību, un pie viena cik lielu prasīt simbolisko līgavas izpirkuma maksu, kad viņš beidzot ieradīsies. Visbiežāk tā gan aprobežojas ar duci sudraba naudiņu no senākajiem laikiem, ko ģimenē glabā kā relikviju un nodod no paaudzes paaudzē.
Par vecāku cienīšanu un svarīgo lomu liecina vēl kāda kāzām piedienīga tradīcija: kad jaunais pāris neuzkrītoši greznotajā mašīnā (visbiežāk puķu pušķis aizmugurējā logā) ierodas pie baznīcas, viesi jau ir ieņēmuši savas vietas un nepacietīgi skatās, kad pa durvīm ienāks novios. Un tad viņi ierodas vispirms līgavainis, kuru ved viņa māte cienīga matrona, kas lepojas ne tikai ar savu dēlu, bet arī ar visizsmalcinātāko tērpu, kādu vien var atļauties. Viņiem seko līgava, kuru baznīcā ieved viņas tēvs lepns par meitu, kuru ar godu izdod pie vīra. Abi vecāki, atveduši bērnus līdz altārim, paliek tiem blakus un turpmākajā ceremonijā pilda mūsu vedēju lomu. Kāzu saviesīgo daļu gan parasti vada kāds no draugu loka izvēlēts vakara vadītājs vai šī aroda profesionālis. Taču starp ceremoniju baznīcā un dzīrēm tavernā neiztrūkstoša ir fotosesija, kurā piedalās tikai profesionālā fotogrāfa komanda un jaunais pāris.
Uzvārdu jaunā sieva pēc kāzām nemaina. Viņai, tāpat kā vīram, jau tā tie ir divi. Pirmais no tēva (ar kuru viņa parasti ir pazīstama attālākajiem paziņām), un otrais mātes. Bērniem tālāk, kā otrais, tiek nodots tikai viņas tēva uzvārds. Ja, piemēram, viņa ir Maria Herera Padilla, un vīrs Huans Bakola Serta, tad visu viņu bērnu uzvārds būs Bakola Herera. Tas nozīmē, ka dzimtas vārds saglabājas vien pa vīriešu līniju. Arī no mātes puses. Šai tradīcijai, līdzīgi, kā mūsu uzvārda mainīšanā, ir arī simboliska jēga: sieviete gan turpina veidot vīra dzimtu, taču neatsakās no savas dzimtas vārda.
...Beidzot slimnīcā viņš šķīrās no šīs pasaules, samierinājies ar likteni, un atzinis, ka dzīve bez mansiljas un vēršiem nav nekā vērta, un mirēja pēdējais mīlestības un pateicības pilnais skatiens bija veltīts sievai, it kā viņa acīs varētu lasīt: Olē, visskaistākā sieviete pasaulē!...*
Aija Riekstiņa
* Vicente Blasco Ibanjess Asinis un smiltis