Kanāriju salas nav tikai saule, okeāns, melnu smilšu pludmale un mūžīgā vasara. Iepazīstot katru no septiņām lielajām arhipelāga salām, kļūst skaidrs katrai no tām ir sava seja atšķirīgas ir gan ainavas un laika apstākļi, atšķirīgas ir tradīcijas un pat salu pirmie iedzīvotāji guanči katrā salā bija mazliet citādi. Pāri visam salas nav flamenko un vēršu cīņas, bet gan lietus meži, karnevāls, vulkāni un vīnogulāji. Ja Kanāriju salas gribas iepazīt līdz sirds dziļumiem, tad tās ir ne tikai jāsaredz, bet arī jāaptausta, jāsasmaržo un jāizgaršo.
Arhipelāgu dēvē dažādi - subtropu paradīze, mūžīgā pavasara salas, laimes salas, suņu salas u.c. Nosaukums Kanāriju salas (Islas Canarias), visticamāk, nāk no latīņu valodas Insula Canaria - Suņu salas. Vārds Canaria iekļauts gan tikai Gran Kanaria salas nosaukumā. Taču par arhipelāga nosaukuma izcelsmi ir dažādas versijas, no kurām viena saistīta ar roņiem jeb jūras suņiem, kuru senāk salās bijis ne mazums. Salu pamatiedzīvotāji sākotnēji bija guanči, kuri pielūguši un godinājuši suņus. Tie tikuši mumificēti un uzskatīti par svētiem dzīvniekiem. Iespējams, ka arhipelāga nosaukums tomēr radies saistībā ar šīm tradīcijām. Kad romieši pirmo reizi apmeklēja salas, viņi tās nodēvēja par canarii cilvēki ar suņiem. Arī senie grieķi zinājuši cilvēkus, kas dzīvojuši tālu prom uz rietumiem, kuriem esot suņu galvas un, kuri pielūdzot šos dzīvniekus. Pastāv uzskats, ka guanču suņu kults esot cieši saistīts ar seno ēģiptiešu pazemes dievu jeb mirušo aizbildni Anubisu, kuram arī, kā zināms, bija suņa galva. Taču pilnībā apstiprinošu pierādījumu nav arī šai teorijai.
Salas ir viens no Spānijas arhipelāgiem, kas atrodas uz Ziemeļrietumiem no Āfrikas kontinenta- 100 km uz rietumiem no Marokas un Rietumu Sahāras un 1000 km no Ibērijas pussalas (Spānijas kontinentālā daļa). Salas ir Spānijas autonomija un ģeogrāfiski - Eiropas Savienības tālākais punkts. Starpkontinentālā skatījumā tās atrodas ļoti izdevīgā vietā, līdz ar to gadsimtu gaitā tās bijušas gan iekarotāju, gan pirātu mērķis.
Salu grupas kopējā platība ir 7446 kvadrātkilometri, un tajā ietilpst 7 lielākas salas - Tenerife, Fuerteventura, Gran Canaria, Lanzarote, La Palma, La Gomera, El Hierro un 6 mazas saliņas La Graciosa, Alegranza, Montaña Clara, Roque del Este, Roque del Oeste un Isla de Lobos, kuru platība iekļauta Fuerteventura un Lanzarotes salu kopējā platībā.
Divas lielākās salas ir Tenerife, kas ir 2354 kvadrātkilometrus liela (lielākā no arhipelāga salām) un Grankanārija, kas ir 1532 kvadrātkilometrus liela. Tenerifē atrodas trešais lielākais vulkāns pasaulē, kas ir arī Spānijas augstākā virsotne Teide. 3718 m augstais un joprojām seismiski aktīvais vulkāns salu sadala divās dažādās klimatiskajās joslās. Grankanārijas augstākā virsotne ir Pozo de las Nieves, kas sasniedz 1950 m augstumu un atrodas salas centrālajā daļā. Tāpat kā Tenerifē, arī Grankanārijā iezīmējas divas klimatiskās joslas - tropi, kas raksturīgi salas lielākajai daļai, un subtropi, kas galvenokārt vērojami salas augšdaļā.
Kanāriju salu arhipelāga izcelsme apvīta leģendām. Viena no visspilgtākajām salu izcelsmes versijām stāsta, ka Kanāriju salas ir nogrimušās Atlantīdas kalnu virsotnes. Taču mūsdienu modernie pētījumi pierāda, ka tām visām ir vulkāniska izcelsme un, izņemot La Gomera, pēdējos miljons gadus tās ir vulkāniski aktīvas. Pirmie vulkānu izvirdumi sākās vēl terciārajā periodā un vairāku miljonu gadu laikā formējās Kanāriju salu arhipelāgs. Uzskatāms, ka salas virs ūdens parādījās miocēna periodā.
Arhipelāga klimats ir slavens visā pasaulē un tūrisma mārketings uztur mītu, ka tas ir nemainīgs cauru gadu. Taču analizējot salu klimatu ietekmējošos faktorus un ņemot vērā dažādo katras salas reljefu, kļūst skaidrs, ka arī klimats katrā salā ir atšķirīgs. Pamatā visā salu grupā vērojami divi klimati subtropi un tropi, taču katrā salā ir arī vairāki mikroklimati, piemēram, Tenerifē izšķirami 17 mikroklimati. Klimatu ietekmē salu reljefs, rietumu vējš un Atlantijas okeāna ūdeņu vēsās masas.
Runājot par nokrišņiem, jāsaka, ka pašas sausākās salas arhipelāgā ir Fuerteventura un Lanzarote, viena no mitrākajām salām La Gomera. Tā kā salu vidējās temperatūras tiek aprēķinātas, ņemot vērā vairākus rādītājus, rodas priekšstats, ka laika apstākļi ir nemainīgi, tomēr tā īsti nav.
Salu augšdaļa un ziemeļu nogāzes ir klātas ar labu augsni, izteikti tropisku floru, tai skaitā arī vīna dārziem, te biežāk vērojams lietus. Dienvidos pamatā ir karsts laiks un klinšains segums, līdz ar to šī salas puse ar īpašu zaļumu lepoties nevar. Toties dienvidos vērojamas vidēji 300 saulainas dienas gadā. Vidējā temperatūra ziemā pēc meteorologu aprēķiniem salās ir ap 18 grādiem, vasarā ap 24 grādiem. Tomēr realitātē temperatūras ir stipri atšķirīgas dienvidu daļā temperatūra ziemā var būt līdz 26 grādiem dienā un noslīdēt līdz pat 14 grādiem vakarā, savukārt vasarā (jūlija vidus - septembra sākums) gaisa temperatūras salas dienvidos var sasniegt ap 40 grādiem dienā (atsevišķās vietas pat vēl vairāk), bet vakaros turēties ap 27 30 grādiem. Lai piešķirtu nelielu kontrastu, jāzina, ka salās vērojams arī sniegs un sals. Šo tūristiem neticamo parādību iespējams novērot tikai Tenerifes Nacionālajā parkā Las Caņadas del Teide, kas atrodas 2000 m augstumā. Ņemot vērā izteikti atšķirīgās klimatiskās joslas, Tenerife tāpat kā Grankanārija bieži tiek dēvētas par mazo kontinentu.
Pateicoties dažādajām klimatiskajām joslām, daļu arhipelāga salu klāj tūkstošiem gadu veci lietus un kanāriešu priežu (Pinus Canariensis) meži. Kalnu apvidus klāj biezs lauru - viršu mežs, kurā iespējams atrast 9,5 reizes vairāk augu kā tādas pašas klimatiskās joslas kontinentālajās daļās. Dienvidu nogāzes ir izteikti klinšainas un sausas, tās galvenokārt klāj kaktusi, tabaibal, kazu zāle un citi endēmiski, kā arī eksotiski augi.
Salu floru un faunu tāpat kā klimatu ietekmē to reljefs un augstums, kā arī dažādie mikroklimati, un attiecīgi liels daudzums dažādu ekosistēmu. Tenerifes flora un fauna uzskatāma par visbagātāko un dažādāko uz pārējo arhipelāga salu fona, lai gan šī nav viszaļākā sala arhipelāgā. Salas ir salīdzinoši jaunas un vulkāniskas izcelsmes, līdz ar to floras un faunas formēšanos lielā mērā nosaka tuvākā kontinenta ekosistēmas. Šajā gadījumā tas ir Āfrikas kontinents. Otra salu floru un faunu ietekmējošā ekosistēma nāk no Vidusjūras un tai ir miljoniem gadu sena vēsture. Par Vidusjūras ekosistēmas ietekmi uz Kanāriju salu floru liecina lauru - viršu (Lauri Silva) meži.
Vienas no redzamākajām floras pārstāvēm ir jau minētās kanāriešu priedes. Augstākie koki izstiepjas līdz pat 20 30 m un sasniedz ap 1 m diametrā. Priedēm raksturīgas ļoti garas un mīkstas skujas (sasniedz līdz pat 30 cm garumu). 2007.gada jūlijā dažādu neveiksmīgu apstākļu sakritības dēļ (karstums, spēcīgs vējš, cilvēku bezatbildība) izcēlās spēcīgs mežu ugunsgrēks, kas sākās Maskas (Masca) aizā. Dažu dienu laikā ugunsgrēks sasniedza arī Teides Nacionālo parku. Otru reizi ugunsgrēki arhipelāgu skāra tikai pirms pāris mēnešiem, kad smagi cieta Tenerife. Ugunsnelaimes rezultāts joprojām redzams neskaitāmus priežu stumbrus klāj ogļu kārtiņa.
Priežu meži mūsdienās ir aizsargājami tos nedrīkst izcirst, lai iegūtu koksni, ogles. Taču vēl pagājušajā gadsimtā kanāriešu priežu koksne tika izmantota skaisto balkoniņu, mēbeļu un dēļu ražošanai. Tāpat no koksnes pārpalikumiem tika ražotas ogles. Atskatoties vēl dažu gadsimtu pagātnē (15.gadsimts), kanāriešu priedes tika izmantotas spāņu iekarotāju kuģu būvēšanai un citām vajadzībām, rezultātā visnotaļ zaļā Tenerifes sala tika pamatīgi noplicināta.
Salu mežainajā daļā sastopami arī gigantiski virši (Erica), kas sasniedz līdz 15 m augstumu. Bez tam vērojami tādi augi kā gigantiskais kanāriešu fenhelis, margrietiņas, tahinastes, kas brīvā dabā sastopamas tikai un vienīgi Kanāriju salu arhipelāgā, vairākas lotosu sugas, retama, timiāns, baltā salvija, lauvmutītes u.c. Viskrāšņākie dabas skati, kad nogāzēs zied dažādie augi, ir vērojami pavasarī (parasti no aprīļa līdz jūnija sākumam).
Fauna Kanāriju salu arhipelāgā nav tik bagāti pārstāvēta kā flora. Arhipelāgā pamatā dzīvo reptiļi un putni. No reptiļiem visizplatītākās ir ķirzakas un vardes. Vienas no biežāk sastopamajām ķirzakām ir Gallotia galloti, kurām ir zilas bārdiņas, un salamandras. Būtiski faunas pārstāvji ir dažādi bezmugurkaulnieki zirnekļi, tauriņi, gliemeži. Salu arhipelāgā sastopamas arī dažādas putnu sugas kopumā ap 70, piemēram, Teides zilā žubīte, kas sastopama tikai Nacionālajā parkā Las Kaņadas del Teide, savvaļas kanārijputniņi, vairākas piekūnu sugas, vairākas baložu sugas u.c.
Apskatot salu vēsturi, jāmin, ka tās bijušas pazīstamas vēl ilgi pirms spāņu iekarotāju ierašanās. Pirmo reizi Kanāriju salas (tajā laikā Laimes salas, jeb Fortunate islands) ir minētas dažādos mītos un leģendās. Tika uzskatīts, ka šīs salas ir zudusī Atlantīda, kas gāja bojā zemestrīces rezultātā. Lielākā daļa Atlantīdas salas esot nogrimusi, virs ūdens palikušas vien kalnu virsotnes, kas arī ir Kanāriju salas. Tika uzskatīts, ka šo salu iemītnieki nepazīst skumjas un bēdas, jo dzīvo paradīzē zemes virsū.
Nākamie ieraksti vēstures hronikās parādās Romas impērijas laikā, kad kuģotāji esot apmeklējuši Kanāriju vai Laimes salu arhipelāgu. Pēc Romas Impērijas sabrukuma salas tika aizmirstas aptuveni uz 1000 gadiem.
1402.gadā spāņi atklāja gara auguma rasi kromaņoniešus, kuriem bija gaiši mati, zilas vai pelēkas acis un gaiša sejas krāsa. Kromaņonieši jeb guanči dzīvoja netālu no Ziemeļāfrikas piekrastes Kanāriju salās. Viņi, tāpat kā tie cilvēki, kas pirms 30 000 gadiem bija apmetušies Francijas, Spānijas, Anglijas un Ziemeļāfrikas piekrastēs, bija saglabājuši savas tīro kromaņoniešu fiziskās iezīmes. Šeit jāmin, ka Kanāriju salu arhipelāgā dzīvoja divu atšķirīgu tipu iedzīvotāji, salās bija sastopami arī maza auguma iedzīvotāji, kuru ādas un matu krāsa bija tumša. Ir pierādīts, ka viņi salās ieradušies no Ziemeļāfrikas. Tenerifes salā dzīvoja abu tipu pirmiedzīvotāji, taču Grankanārija salā dzīvoja trīs dažādu rasu pārstāvji. Tikai spāņu iekarotāju laikā visus Kanāriju salu iedzīvotājus sāka dēvēt par guančiem, lai gan sākotnēji ar šo vārdu lepojās tikai gaišās krāsas iedzīvotāji.
Ir vairākas versijas par guanču izcelsmi un to ierašanos salā. Viena no versijām ir, ka guanči salā ieradās aptuveni 2000 1000 gadus pirms mūsu ēras. Meklējot pierādījumus zudušajai Atlantīdai un tās pēcteču iespējamajai emigrācijai uz citām salām un kontinentiem, ir atklāts, ka guančiem, tāpat kā baskiem un citiem kromaņoniešu grupas pārstāvjiem ir 0 rezus negatīvā asinsgrupa, arī senā mumifikācijas māksla, ko praktizēja Ēģiptē, Meksikā un Peru, ļoti līdzinās tai, kas tika piekopta Kanāriju salās.
Senajās hronikās minēts, ka guanči tik ļoti baidījušies no ūdens, ka tiem neesot bijušas laivas. Viņi esot ticējuši, ka viņu senči ir izglābušies no bīstamajiem okeāna ūdeņiem, kāpjot kalnos, kas bija nogrimušās zemes bijušo kalnu virsotnes. Spāņi atklāja, ka guanči piekopj tādas paražas kā vēršu upurēšanu, desmit karaļu izvēlēšanu zemes pārvaldīšanai u.c., ko savulaik Platons aprakstīja kā atlantīdiešu paražas. Leģendas vēsta, ka guanču ēdienkartē neesot bijušas zivis, jo tās barojušās ar viņu bojā gājušo senču atliekām. Guanču ēdienkarte sastāvējusi no kazas gaļas, siera, augļiem, un grauzdētiem kviešiem, kas joprojām ir populāra mūsdienu salu iedzīvotāju ēdienkartes sastāvdaļa.
Kad spāņi izpētīja guanču apdzīvotās salas, tika atrastas apūdeņošanas sistēmas paliekas, māla trauki, mūmijas un aizvēstures pilsētas. Guanču mākslinieku atstātie zīmējumi uz alu sienām bija gandrīz identiski tiem, kas gleznoti Dienvidrietumeiropā no 30 10 tūkstošajam gadam pirms mūsu ēras. Jāpiemin, ka Tenerifē atrasties zīmējumi ir melnbalti, taču Grankanārijā saglabājušies liels daudzums krāsainu zīmējumu. Viena no interesantākajām vēsturiskajām vietām saglabājusies Grankanārijas salā Cenobio de Valeron, kas pēc būtības ir milzīga alu sistēma. Ir vairākas versijas, kādām vajadzībām guanči šo alu kompleksu tika veidojuši. Viena no izplatītākajām tās bija noliktavas pārtikas uzkrāšanai liesajiem gadiem. Alās atrastas arī dažādas elku figūriņas un keramikā. Tās rotājumi ļoti līdzinājās dienvidamerikāņu māla trauku zīmējumiem.
Uz guanču seno izcelsmi norāda arī sešu pakāpienu melnā akmens piramīdu drupas Tenerifē, ko vēlāk atjaunoja Tūrs Heijerdāls. Arheologi uzskata, ka piramīdas ir daudzus tūkstošus gadus vecas un astronomiski precīzi novietotas saulrieta virzienā vasaras saulgriežu laikā.
Mūsu ēras 15.gadsimtā salās ieradās pirmie Katalonijas, Itālijas un Portugāles kuģi, Grankanārijā un Tenerifē tajā laikā dzīvoja ap 30 000 guanču. 15.gadsimtā salas tika pilnībā nodotas Spānijas rīcībā, Portugāles pārziņā palika Azoru salas, Zaļā raga salas un Madeira.
Kanāriju salu iedzīvotāji tika saņemti gūstā un vesti uz Eiropu kā vergi, tomēr viņi nespēja pielāgoties jaunajiem apstākļiem un ātri nomira. Neskatoties uz guanču cīņas sparu, 150 gadu laikā spāņi un slimības tos uzvarēja un iznīcināja. Guanču valoda šo gadu laikā pilnībā izzuda. Spāņi salās ierīkoja milzīgas cukurniedru plantācijas, kurās nodarbināja vergus arī no Āfrikas. Ņemot vērā lielo cukura pieprasījumu, salās tika izcirsti koki, lai ierīkotu pēc iespējas vairāk plantāciju, līdz ar to salu dabīgā ekosistēma tika sagrauta.
Kad cukura tirgū ienāca Amerika ar savām Karību kolonijām, kur ražošana bija ievērojami lētāka, salās ierīkoja vīna dārzus, kas glāba salu ekonomisko situāciju 17.gadsimtā. Pazīstamākais vīns tajos laikos tika dēvēts Vino Canario, jeb Kanāriešu vīns, ko ražoja no malvāzijas vīnogām. To eksportēja gan uz Angliju, gan arī Krieviju, kur Jekaterina Lielā katru rītu mīlēja uzsākt ar mazu glāzīti saldās, baltās dziras, kas nodrošināja mūžīgo jaunību. Arī šodien Kanāriju salās malvāzijas vīns ir viens no atpazīstamākajiem un gardākajiem, pie kam tas saņēmis neskaitāmas medaļas Eiropas līmeņa vīnu sacensībās. Gandrīz 200 gadus salu ekonomika plauka un zēla, tomēr jau 18.gadsimtā vīna pieprasījums dažādu apstākļu dēļ strauji ruka un noveda gandrīz pie totāla sabrukuma. Bet situāciju glāba kukaiņi no salām sāka eksportēt karmīnsarkanos Meksikas insektus kočinijas (cochinillas), ko joprojām plaši izmanto pārtikas industrijā.
Atpazīstams Kanāriju salu produkts ir banāni, jeb Platanos Kanarios. Visaktīvākais un finansiāli veiksmīgākais laiks banānu ražošanā bija ap 1913.gadu, kad eksportēti tika vairāk kā 3 miljoni banānu ķekaru gadā.
Šodien Kanāriju salas, īpaši Tenerifi un Grankanāriju varētu dēvēt par īstu Bābeli. Šeit dzīvo tūkstošiem imigrantu no visiem kontinentiem. Līdz ar to uz ielas bez spāņu valodas var dzirdēt gandrīz visas iespējamās valodas pasaulē. Līdz ar emigrantu ierašanos, salās ienākušas arī dažādu citu valstu tradīcijas, piemēram, indiešu ziemas svētku jeb Krišnas dzimšanas svētku svinēšana septembrī, dāvanu dāvināšana ne tikai Trīs Austrumu gudro dienā decembra sākumā, bet arī Ziemassvētkos, Lieldienu olu krāsošana un pat Līgo svētku svinēšana, kas patiesībā ir arī Svētā Hunana dienas svinēšana ar diezgan līdzīgām tradīcijām.
Taču cauri gadsimtiem saglabājusies kāda no guanču tradīcijām svētki februārī, kad cilvēki pārģērbjas dažādās maskās. Tas ir slavenais Santa Kruz de Tenerife karnevāls. Katru gadu februārī Tenerifē notiek otrais krāšņākais un lielākais karnevāls pasaulē, kas piesaista tūristus no dažādām valstīm. 1980.gadā karnevāls kā Pasaules kultūras mantojums tika iekļauts UNESCO. 1987.gadā tika uzstādīts Ginesa rekords, kad karnevāla ietvaros notika Selias Krūzas (Celia Cruz) koncerts brīvā dabā, kurā piedalījās 250 tūkstoši cilvēku.
Karnevāls tiek dalīts divās daļās oficiālais karnevāls un karnevāls ielās. Runājot par pirmo, oficiālo daļu, iezīmējas trīs galvenās svētku norises. Svinības sākas piektdienā, kad notiek pasākuma atklāšanas parāde, kurā piedalās tūkstošiem cilvēku greznojušies dažādās maskās un fantastiskos tērpos. Dejas un svinības turpinās līdz rītausmai un tā katru vakaru līdz pat Pelnu trešdienai.
Otra nozīmīgākā svētku norise ir Gran Coso de Apotesis pasākuma noslēguma gājiens, kurā piedalās visas svētku karalienes (no dažādām salas pilsētām), domubiedru, darba biedru u.c. grupas, kas atbilstoši tērpušies esošajai karnevāla tēmai. 2012.gada tēma bija Puķu spēks, 2013.gada tēma ir pavisam vienkārša Indija. Jāpiebilst, ka gājiena skatītāji (īpaši jau salas iedzīvotāji) arī ir tērpušies atbilstošos karnevāla tērpos.
Trešā norise un, varētu teikt, izteikti spāniskākais pasākums ir Sardīnes dedzināšana Pelnu trešdienā. Pilsēta ir dekorēta melniem drapējumiem, visi svētku dalībnieki tērpjas melnā sēru tērpos, pat vīrieši pārģērbjas par atraitnēm un raud. Gājiena centrālais objekts ir gigantiska no papīra veidota sardīne, kuras bēres tiek svinētas. Bēres vada par katoļu priesteriem un mūkiem pārģērbušies ļaudis. Jāpiebilst, ka zināmu kontrastu sēru gājienam piešķir dažādi seksa simboli un erotiska rakstura tērpi. Pasākuma būtība ir sadedzināt visu ļauno domas, darbus, runas un attīrīt dvēseli. Kad šis darbiņš padarīts, svētki turpinās kā ierasts ar dejām dziesmām, dzīrēm.
Runājot par karnevāla otro daļu, jāmin, ka svētku pasākumi un gājieni notiek ikvienā salas pilsētā un mazā ciematiņā. Skolās šajā periodā ir brīvdienas, daudzas kompānijas saviem darbiniekiem piešķir papildus brīvas stundas vai pat dienas, lai visiem būtu iespējas piedalīties svētkos.
No kurienes un kāpēc karnevāla tradīcija ir parādījusies? Mazliet atskatoties vēsturē, atrodam informāciju, ka vēl laikos, kad salā dzīvoja tās pirmie iedzīvotāji guanči, tika svinēti svētki ar pārģērbšanos un ķermeņa izdekorēšanu. 1605.gadā parādās pirmie spāņu priesteru ieraksti hronikās, kur tiek fiksēts, ka vietējie iedzīvotāji pārģērbjas, tādējādi vizuāli mainot savu dzimumu. Vēlāk, jau 18.gadsimtā, Katoliskā baznīca vēlējās svinības aizliegt vai vismaz ierobežot. Tika izdots rīkojums, ka maskas lietot nedrīkst. Taču jāsaka, ka praktiski šis rīkojuma tā arī nekad netika īstenots. 20.gadsimta trīsdesmitajos, kā arī 40.60.gados karnevāls tika dēvēts par Ziemas brīvdienām. Ģenerālis Franko mēģināja karnevālu aizliegt, taču ņemot vērā Spānijas minimālo interesi par Kanāriju salām, svētki turpinājās un turpinās līdz pat mūsdienām. Karnevāls norisinās jau no janvāra beigām līdz pat oficiālajam noslēgumam salas galvaspilsētā. Visās salās, ikvienā ciematā un pilsētā ļaudis seko karnevāla tradīcijām un svin dzīvi.
Tūristus piesaista ne tikai karnevāls, bet arī dažādi dabas un vēstures objekti. Viena no apmeklētākajām vietām pasaulē ir vulkāns Teide Tenerifē. Nacionālais parks Las Caņadas del Teide ir dibināts 1954.gadā. Tā nosaukums saistīts ar gigantisku krāteri, kas atrodas vulkāna pakājē. Tā diametrs ir ap 17km, dienvidu puses malas sasniedz pat 2,100 m līdz 2,715 m augstumu. Dodoties aplūkot vulkānu, neizbēgami būs jāšķērso šis krāteris. Bez Teides parkā atrodas arī Piko Vjeho (Pico Viejo), kas sasniedz sasniedz 3134 m augstumu un atrodas krātera ziemeļu pusē. Nacionālā parka kopējā platība ir 18900 hektāru, un kopš 2007.gada 29.jūnija tas ir iekļauts UNESCO kultūras mantojuma un dabas aizsardzības objektu sarakstā.
Ņemot vērā salu vulkānisko izcelsmi, nav pārsteigums, ka šeit sastopamas vulkānu izvirdumu rezultātā veidojušās alas. Tieši Tenerifē atrodas garākā vulkānisko alu sistēma Eiropā - Cueva del viento, jeb Vēja alas, kas sasniedz 1718 km garumu. Tūristu ampeklējumiem atvērti vien 200m, taču ar to pilnīgi pietiek, lai izjustu dabas varenību un apjaustu, kā tas ir - atrasties vulkāna iekšpusē. Alu sistēmas ieeja atrodas kalnos, aptuveni 700 m virs jūras līmeņa, netālu no pilsētas Icod de los Vinos, kas slavena ar savu tūkstošgadīgo pūķkoku. Pilsēta atpazīstama arī kā viena no vecākajām pilsētām salas ziemeļu nogāzē. Apmeklējot Icod de los Vinos, tūristiem ir iespēja iegriezties Sv.Marka katoļu baznīcā, kas datējama ar 16.gs. Baznīcā atrodas lielākais sudraba krusts pasaulē, kas veidots filigrāna tehnikā. Altāra daļa veidota no kanāriešu priedēm un tā saglabājusies no ēkas celtniecības brīža.
Salas ziemeļos, līdzās galvaspilsētai, atrodas viena no Tenerifes skaistākajām pilsētām La Laguna, kas līdz 1723.gadam bija Tenerifes salas galvaspilsēta. Pilsēta burtiski pārsteidz ar savām 15.gadsimta beigu, 16. un 17.gadsimta ēkām, kas būvētas ar izsmalcinātu gaumi. Lielāko daļu ēku projektējis arhitekts Leonardo Torriani. Vecpilsēta kopš 1999.gada 2.decembra iekļauta UNESCO, jo tur saglabājies gandrīz neskarts 15.gadsimta arhitektūras autentiskums. Esot pilsētā, noteikti jāapskata 16.gadsimta baznīca Santuario y Converto de San Francisco. Baznīcas koka konstrukcijas būvētas no kanāriešu priedēm, altāra daļa klāta ar sudrabu.
Apmeklējot vien 60km attālo Grankanaārija salu, jāvelta laiks tās galvaspilsētas Las Palmas de Gran Canaria apmeklējumam. Pilsēta pārsteidz ar savu kosmopolītismu, moderno apbūvi, daudzajiem parkiem un vēsturiskiem objektiem. Pilsētas apbūve 15.gadsimtā sākusies ar Sv.Antonia Abada kapellu, kas joprojām ar savu vienkāršo stilu priecē pilsētas apmeklētājus. 16.gadsimtā pilsētas apbūvi papildināja Sv.Annas katedrāle, kas būvēta neoklasikas stilā. Viens no interesantākajiem arhitektūras pieminekļiem ir Kristofora Kolumba māja, kas, iespējams, būvēta 15.gadsimtā. Apmeklējot tur šodien esošo muzeju, var sajust 15.gadsimta elpu un izdzīvot tā laika notikumus, pat braucienu pāri okeānam Indijas meklējumos, jo Kolumba mājas viena no telpām izbūvēta kā kajīte, kurā garo ceļojumu laikā uz kuģa La Niņa kapteinis un admirālis strādāja.
Dodoties salas iekšienē, nedrīkst palaist garām ciematiņu Teror, kura nosaukumam gan nav nekāda sakara ar terorismu. Ciemats atrodas Tenojas aizas kalnainajā un gleznainākajā daļā. Teror apkaimē atrodas dziedniecisks avots Amarga. Teror ciematu lieliski raksturo kanāriešu balkoni un akmeņiem klātās ielas, kā arī Virgen del Pino bazilika, kas laipni sagaida ikvienu ciemata apmeklētāju.
Kā jau visas arhipelāga salas, arī Grankanārija salu klāj liels daudzums senu vulkānu krāteru. Viens no skaistākajiem krāteriem ir Bandama, kas atrodas Angosturas ielejā, pavisam netālu no salas galvaspilsētas. Krātera diametrs sasniedz 800m, tā sienu augstums sniedzas līdz pat 200m. Tā iekšiene klāta ar dažādu savvaļas augu segu, vīnogulājiem un nelielām banānu plantācijām. Soļojot tam cauri, nepamanīta nepaliks sena vīna darītava, kur vīna ražošana turpinājās vēl līdz pat pagājušā gadsimta sākumam. Otrs ievērojamākais salas krāteris ir Teheda (Tejeda), kas šodien aizaugusi mandeļkoku audzēm. Krātera forma ir visai īpatnēja tā atgādina trīsstūri, to ieskauj Agaete un Aldea ielejas. Atrodoties krātera malā, atklājas neaizmirstami skati uz Roque Nublo (Miglas klints) un Roque Bentaiga, bez tam labos laika apstākļos skatam paveras Tenerifes augstākā virsotne vulkāns Teide.
Neaizmirstams ir Agaete ielejas apmeklējums, kas lepojas ar vienām no skaistākajām salas ainavām. Šajā ielejā koncentrēta liela daļa lauksaimniecības, kas varēja attīstīties pateicoties ostas tuvumam.
Dodoties pa salas aborigēnu jeb guanču pēdām, garām palaist nedrīkst Gāldaras pilsētiņu, kuras teritorijā un tuvumā saglabājies visvairāk alu, ko salas pirmiedzīvotāji izmantoja gan dzīvošanai, gan arī pārtikas uzglabāšanai un svētvietu ierīkošanai. Interesantākais objekts ir jau iepriekš minētais Cenobio de Valeron, kur atklājas interesants alu komplekss, kas senos laikos izmantots dažādiem nolūkiem. Uz alu sienām saglabājušies raksti un zīmējumi, kuru nozīmē mūsdienās nav skaidri atšifrēta.
Salas dienvidu daļā, 250m augstumā izkārtojies gleznainais Mogānas ciemats, kuram pieder arī brīnišķīga pludmale ar sporta ostu, kas pamatā paredzēta privātām jahtām. Ciemata svētku tradīcijas cieši saistītas ar brīnumdari Sv.Nikolāsu.
Stāsta, ka salās piepildās sapņi,
Stāsta, ka salās īstenojas vēlmes,
Stāsta, ka salās gūst neizmirstamus piedzīvojumus un baudu,
Stāsta, ka zvaigžņotajās debesīs mēness spīd citādi,
Stāsta, ka naktīs tur raganas dejo,
Stāsta, ka no salām ļaudis atgriežas laimīgi...