Spānijas ziemeļaustrumu novadā Katalonijā ir divi ievērojami dabas un cilvēku roku darba radītie brīnumi: mežonīgais Vidusjūras krasts, ko dēvē par Kostabravu, un Pireneju kalnos vairāk nekā tūkstoš metru virs jūras līmeņa klinšu valstībā iebūvētais Monseratas klosteris. Kā viens, tā otrs līdz ar Katalonijas galveno pilsētu Barselonu pieder pie tūristu visvairāk apmeklētām vietām.
Mežonīgais krasts
Par Kostabravu jeb mežonīgo krastu sauc 200 kilometrus garu Vidusjūras piekrastes joslu no Francijas robežas līdz Blanesas pilsētiņai 60 kilometrus pirms Barselonas. Te jūrmala ir kā nosēta ar Eiropas atpūtnieku iecienītām atpūtas vietām. Līdz pat 20. gadsimta 50. gadiem Kostabravas piekraste tūrisma industrijai nebija pazīstama. Te saimniekoja vienīgi piekrastes zvejnieki un vīnkopji. Bet 20. gadsimta otrā pusē Kostabrava piedzīvoja negaidītu uzplaukumu, kad īsā laikā tika sabūvētas vairāk nekā 2000 viesnīcas un citas atpūtas iestādes. Bet, kur mīt bagātnieki, tur apgrozās arī zagļi un blēži. Tā Kostabrava reizē ar savu uzplaukumu diemžēl kļuva arī par kriminālo elementu darbības lauku. Kabatzagļi, automašīnu uzlauzēji un aptīrītāji, laupītāji slepena, atklātībā neievērojama neliešu sabiedrība, kas klusām un nemanot pastrādā savus nekrietnos darbus. Par viņu aktivitātēm kādā ceļmalas stāvvietā mūs brīdināja kravas mašīnu šoferi no Ukrainas, kas uz Spāniju bija atsūtīti pēc svaigām kāpostu galviņām. Viņi stāstīja, ka te izdaroties pat tā: ielaužoties mašīnā, apsmidzinot ar ēteri tur guļošos stūres vīrus un, izmantojot cilvēku bezpalīdzību, iztīrot no kabatām visu, kas paņemams, zinādami, ka lielo kravenieku šoferiem klāt ir nauda degvielas iegādei un ceļa nodevu maksāšanai. Līdztekus Barselonas apkaimei otra bīstama vieta ir Valensija. Klausoties šajos notikumos, briesmu stāsti par Poliju jau šķiet krietni vien nekaitīgāki. Pēc tādas informācijas uznāk pašsaprotama vēlme drīzāk attālināties no tik jaukām vietiņām kā Kostabrava un meklēt atelpu kādā klosterī.
Katalonijas satiksmes džungļos
Apzīmējums "satiksmes džungļi" pirmo reizi izskanējis Amerikā. Tagad ceļa situācijas, ko vienā vārdā var apzīmēt par džungļiem, atnākušas arī līdz Eiropai. Kilometrus septiņdesmit uz rietumiem no Barselonas atrodas pasaulslavenais Monseratas klosteris. Uz to tad arī nolemjam doties. Bet ceļa priekšā ir izpletusies Barselona, kurai nevar atrast apvedceļu. Jālaižas vien iekšā lielpilsētas satiksmes džungļos. Labi vismaz, ka spīd saule, pēc kuras orientēties. Virziens ir rietumi. Kādā daudzrindu krustojumā, gaidot zaļo signālu, mums blakus ar savu mašīnu nostājas spānis, kurš izrāda vēlēšanos palīdzēt, taču visā tajā burzmā viņu tūliņ atkal pazaudējam. Jātiek vien galā ar pašu spēkiem. Braucu, maldos, kamēr beidzot parādās N-11 ceļa numurs. Tas ir ceļš, kas ved Monseratas kalnu virzienā. Tālākais jau ir tikai attāluma pārvarēšanas jautājums. Gadās redzēt arī autoavāriju: apgāzusies uz sāniem guļ liela autocisterna, kurai ceļu aizšķērsojis cits milzīgs kravenieks. Bet tāds iznākums jau nav nekāds brīnums, ja satiksmes blīvumā skrien uz velna paraušanu, viens otru apdzīdami un taurēdami, kā tas šai valstī ir pieņemts. Ar to pašu tagad braucamā daļa ir nosprostota un strauji veidojas mašīnu sastrēgums.
Klosteris robotajā kalnā
Pacietīgi gaidot, līdz tiks novāktas sadauzītās mašīnas un atbrīvots ceļš, ir pienācis vakars. Pagūstam gan pa skaistu, ļoti līkumotu ceļu nokļūt līdz klostera vārtiem, bet ir jau par vēlu, lai tiktu iekšā. Braucam gabaliņu atpakaļ pa kādu citu, vientuļāku ceļu, kur drīz laimējas atrast nakšņošanai piemērotu vietu kādā dziedātājputniem bagātā krūmājā. Līdztekus putniņu balsīm cilvēka dvēseli te priecē arī radiostacija "Katalonijas mūzika", kas raida jaukus simfoniskos skaņdarbus. Tas arī ir vienīgais, ko šajos platuma grādos pa radio var klausīties, jo, kad pa radio runā, tad tā vienmēr ir tikai kāda no man nesaprotamām valodām. Ne angļu, ne vācu, nemaz jau nerunājot par krievu valodu tās Spānijas FM viļņos neskan.
Pēc nakts lietavām un dzestrā vēja rīts uzaust mierīgs un cerīgi saulains. Tālumā skan klostera zvani, aicinādami uz rīta misi. Prātā nāk baznīcas svētuļu nīdēju vārsmas: "Kam skanat jūs, drūmajie zvani par velti jūs aicināt mani, par velti, es neiešu turp." Mans nodoms ir gluži pretējs steidzos tieši šo zvanu skaņu virzienā. No ukraiņu šoferu briesmu stāstiem esmu tā iebaidīts, ka negribu atstāt mašīnu bez uzraudzības ne mirkli. Aizdomas par neliešu iespējamo klātbūtni vēl vairāk pastiprina uzraksts, ka klostera vadība neatbild par maksas stāvvietā atstātajām mašīnām. Tātad Barselonas garnadži dodas viesturnejās arī uz šo vietiņu. Apskatīt klosteri dodamies uz maiņām, pa vienam. Tā ir krietni neērtāk, bet tomēr drošāk.
Montserrat nozīmē "robotais kalns". Apkārtējās laika zoba apstrādātās klinšu smailes veido skaistu dabas fonu benediktiešu senajam Monseratas Svētās Marijas klosterim. Saskaņā ar reliģisko leģendu tā ir vieta, kur Dievs licis eņģeļiem cītīgi pastrādāt, lai kalnu smailes izskatītos kā ar tēlnieka roku nogludinātas, nevis ļautu mācītiem ļaudīm klāstīt, ka tas noticis kaut kādu tur miljonu gadu laikā, dabas spēkiem neatlaidīgi darbojoties. Jā, varētu jau tos arī par eņģeļiem, kalnu gariem vai rūķīšiem saukt. Jo dzīvot pasakā taču ir tik skaisti. Monseratas klosteris būvēts pirms desmit gadsimtiem, laikā, kad benediktiešu ordenis piedzīvoja savus ziedu laikus. Atliek tikai apbrīnot neatlaidību un pārcilvēciskos spēkus, kas ieguldīti fanātiskas idejas īstenošanai uzcelt klosteri tuvāk debesīm, turklāt nevis kaut kādu sīkumu, bet diženu akmens būvju sistēmu. Ļaunas dienas klosteris piedzīvoja 1812. gadā, kad Katalonijā iebruka franču karaspēks, sagrāva Monseratas klosteri un apkāva mūkus. Pagāja 30 gadi, kamēr klosteri atjaunoja un to atkal apdzīvoja dievbijīgie melno sutanu valkātāji.
Klostera bazilikā ir grezns un bagātīgi rotāts altāris ar kataloņu mākslinieku gleznojumiem. Aiz altāra pa īpašu eju klostera apmeklētāji var paiet tuvu garām Monserata dievmātei, kas paslēpta aiz bieza stikla, atstājot tikai nelielu apaļu caurumu, pa kuru noskūpstīt vai paglāstīt nošmulētu brūnu koka lodi Dievmātes labajā rokā. Monseratas Melnā Dievmāte ir neliela melnkoka zeltīta statuja, kuru esot darinājis svētais Lūka. Mūsu ēras 50. gadā šo svēto relikviju svētais Pēteris esot atgādājis uz Kataloniju. Kad Katalonijā iebrukuši mauri, Melnā Dievmāte gadsimtiem ilgi slēpta kādā kalnu alā. Mūsdienu zinātnieki, izdarot statujas analīzi, gan noskaidrojuši, ka tā darināta ne agrāk kā 12. gadsimtā. Bet tas nekas, cilvēki tik un tā tic, ka vajag tikai skulptūrai ar roku pieskarties, un Melnā Dievmāte piepildīs katra viskvēlāko vēlēšanos.
Arī te tāpat kā citviet katoļu svētnīcās jūtu, ka pietrūkst ļaužu labestības un draudzīguma gaisotnes. Cilvēki iet vienaldzīgi cits citam garām, krāšņajā bazilikā nemana nevienu priesteri, kas tālumniekus sagaidītu ar namatēva vēlīgumu. Tempļa interjerā valda neiedomājama greznība, apkārtne laistās zeltā un sudrabā, radot aukstas, ārišķīgas svētulības iespaidu. Te viss domāts dogmatiskai ticībai, nevis dvēseliskai Dieva pielūgsmei. Var nepārprotami nojaust, ka svētajiem tēviem nav ne mazāko ilūziju par klostera apmeklētāju labprātīgu vēlēšanos bārstīt monētas viņu ik uz soļa izliktajos ziedokļos. Tādēļ klostera pievārtē kā pirmā ceļotāju sagaida svītrota automātiskā barjera. Tās uzdevums ir viennozīmīgs: maksā trīs eiro un brauc laimīgs.
Klostera kompleksā bez sakrālajām celtnēm ietilpst arī vairākas ēkas, kas nodrošina cilvēku laicīgo vajadzību apmierināšanu. Darbojas veikali, liela ēdnīca, viesnīca. No klostera pastaigu ceļiem atklājas iespaidīgs skats uz dziļi lejā izpletušos zemieni, kas te, no augšas, vērojama kā ar vieglu dūmaku pārklāta topogrāfiskā karte ar iezīmētām ceļu svītrām, dažādu krāsu toņu tīrumiem, sīkiem cilvēku mājokļu četrstūriem. Bet uz pretējo pusi teiksmaini izroboti kalni. Monseratas bazilika ir iecienīta laulību vieta. Ik gadus te salaulā tūkstošiem spāņu jauno pāru. Ja Monseratas bazilikā salaulāto ģimenē pirmā dzimst meitene, ir pieņemts viņai dot vārdu Monserata. Visā pasaulē pazīst spāņu operdziedātāju Montserratu Kavaljē. Tagad zinām arī viņas vārda saistību ar Monseratas klosteri.
Viljars Tooms
"Lauku Avīze"