Braucot pa Ibērijas pussalu aizvien tālāk uz dienvidiem, arvien vairāk jaušama tuvējās Āfrikas karsto vēju klātbūtne.
Uz Gibraltāru
Spānijas dienvidi ir tik pievilcīgi, ka tos iekārojuši arī briti un savām vajadzībām uz laiku laikiem nocietinājuši Gibraltāra majestātisko klinti. Spānijas valdība gan diplomātiski cīnās par dižās klints atgūšanu savā valdījumā, bet viss veltīgi, briti pie tās turas kā pie zelta gabaliņa. Arī vietējiem iedzīvotājiem, kuru vairākums ir spāņi, labāk patīk dzīvot pie angļu kārtības nekā pie spāniskās vieglprātības. Un tā es ar savu fordiņu viendien esmu iestājies kilometriem garā vieglo automobiļu rindā uz Gibraltāru. Lai daudzajiem gaidītājiem nebūtu garlaicīgi, tuvējā līcī cirkus trikus rāda vējdēlisti. Patiesībā viņiem par to, kas notiek tuvējā krastā, nav nekādas daļas. Pūš spirgts vējš, un sērfotāji, viens otru pārspēdami veiklībā, pa viļņu galotnēm traucas apžilbinošā ātrumā. Atliek vien grūti nopūsties: "Kad mēs jauni bijām, tad gan tā nedarīja." Rinda ātri virzās uz priekšu, jo robežnieki ap ieceļotāju dokumentiem neniekojas. Tik vien kā katrs Gibraltāra gribētājs tiek novērtēts ar amata vīru pārbaudošu skata zibsni. Un es tā cerēju iegūt savā pasē šīs slavenās vietas zīmoga nospiedumu. Nekā. Arī pa kreiso pusi Gibraltārā nebūs jābrauc, jo ielas malā nekur nav angliska atgādinājuma Left side drive (braukšana pa kreiso pusi angļu val.). Tādu tekstu pirms gadiem vairākos atkārtojumos lasīju Doverā, nokļuvis uz Lielbritānijas zemes.
Kad tik ierobežotā vietā, kāda ir Gibraltāra pilsēta, sabrauc bezgalīgs lērums automašīnu, tad tur zūd jebkura cerība rast apstāšanās vietiņu, lai pastaigātos pa slavenajām ielām. Toties atkārtoti parādās norādījums uz The Point Europa. Cerībā, ka nokļūšu kādā interesantā vietā, uzņemu kursu uz šo Eiropas punktu. Un tik tiešām pēc krietnas līkumošanas pa veclaicīgu namu mūru radītu labirintu sienas beidzot pašķiras, atklājot priekšā gleznainu, nevainojami baltu mošeju gluži kā no "Tūkstots un vienas nakts" pasakām. Aiz mošejas sākas hektāriem plašs betonēts laukums. Tā attālākajā stūrī akmeņainā jūras krastā slienas balti, sarkani, balti krāsots bākas cilindrs. Turpat tuvumā kāds bankrotējis tirdzniecības nams ar lecīgu uzrakstu "Last Shop in Europe" (pēdējais veikals Eiropā angļu val.). Laukuma otrā malā, kautrīgi ierāvusies starp noliktavu betonkastēm, stāv baznīca ar spožu krustu torņa smailē. Uzraksti angļu valodā cenšas iestāstīt, ka te atrodas Eiropas kontinenta galējie dienvidi. Tas ar nolūku, lai par visu vari šo godu atņemtu spāņu Tarifas zemesragam. Taču kartes nepielūdzami runā par labu Tarifai. Virzienā uz dienvidiem skatam paveras vēju saviļņots Gibraltāra jūras šaurums, kuģi un tālē skaidri iezīmējies Āfrikas krasts Marokas Rīfa kalni un spāņu Seūtas pilsēta. Spēcīgs ir kārdinājums ar prāmi pārcelties uz Āfriku. Taču ne jau katra iegriba ir izpildāma.
Saulrietā par sevi atgādina teiksmainā Gibraltāra mošeja. Kamēr esmu tās tuvumā, nemanu tur ne ieejam, ne izejam kādu dzīvu dvēseli. Tad pēkšņi no minareta augstumiem apkārtni satricina spalgas skaņas it kā kāds puišelis iedarbinājis uz pilniem apgriezieniem mopēdu bez trokšņu slāpētāja. Taču tas ir skaļruņa raidīts aicinājums uz lūgšanu Allāham. Bet nav neviena, kas, šā jandāliņa iedvesmots, mestos pie zemes un klanītos Mekas virzienā. Pēc brīža iedegas aiz mūriem paslēpti prožektori. Tie acumirklī sagūsta starmešu varā visu dižo celtni. Nobrauktuvē uz kādu klintī izcirstu alu atrodam piemērotu vietu nakšņošanai kādas stipras sienas aizvējā. Tepat arī izgaismotā mošeja, jūras viļņu bangotne un bāka, kas pēc saulrieta ar spuldzes zibšņiem cauru nakti brīdina kuģiniekus par bīstamo krastu. Naktī vēja brāzmas pieņemas spēkā. Neraugoties uz veiksmīgi atrasto aizvēju, gaisa strāvas dusmīgi purina mašīnas virsbūvi. Bet tas mūs nesatrauc arī mūsu mājvietā Liepājā jūras vēja vara nav nekas neparasts.
Nākamajā rītā, atvadoties no Gibraltāra, iznāk šķērsot lidmašīnu skrejceļu. Tas tāpēc, ka vietas ir par maz, lai pietiktu lidlaukam un vēl arī ceļam. Kad lidlauku izmanto, ceļu slēdz. Atgriežoties spāņu zemē, skaistās Gibraltāras viesus sagaida milzīgs rūpnīcas dūmenis ar nefiltrētu kvēpu izvirdumu. Ogļu melnais draņķis dāsni piegāna visu apkārtni. Taisāmies ka tiekam ātrāk projām no neveselīgās vietas, kur gaisa tīrība neatbilst nekādiem Eiropas standartiem.
Gaismas piekrastē
Par Kosta de la Lusa jeb Gaismas krastu sauc Atlantijas okeāna piekrasti Andalūzijā no Alhesirasas līdz Portugāles robežai. Te ir lieliski smilšu liedagi, taču pamaz atpūtnieku. Kāpēc tā? Izskaidrojums pavisam vienkāršs: Atlantijas okeāna ūdens ir samērā vēss un daudz stipra vēja dienu, kad peldēties sabangotajā ūdenī kļūst dzīvībai bīstami. Atpūtniekiem nepatīk arī karstais vējš, kas atnes svelmi un smilšu putekļus no Sahāras tuksneša. Toties par to priecājas Spānijas zemnieki, jo sausie tuksneša vēji pasargā vīnogas no puves.
Nolēmuši uz Maroku nebraukt, prāmju ostai Alhesirasai veikli braucam garām. Kā nekā tā ir pilsēta ar sliktu slavu narkomānu un noziedznieku dēļ. Arī ugunīgā čigānu meiča Karmena franču rakstnieka Prospēra Merimē (1803 1870) tāda paša nosaukuma novelē Alhesirasā ir nodarbojusies ar tumšām lietām, un viņas pielūdzējs dons Hosē dažam labam te pārgriezis rīkli. Tā kā ikdienas mietpilsonim šī nu pavisam nav tā vietiņa, kur patīkami pavadīt laiku.
Ja ir vēlme sasniegt Eiropas pašus tālākos dienvidus, tad tas vien jau pietiekami pamatots iegansts, lai iegrieztos Tarifas pilsētā. Interesanti ir pakavēties pie veco laiku Tarifas aizstāvja Gusmaņa el Bueno pieminekļa. Vietējie zina stāstīt, ka astoņsimts gadu senā pagātnē Tarifu apsēduši mauri un sagūstījuši karavadoņa Gusmaņa dēlu. Mauru vadonis pieprasījis Tarifas cietokšņa padošanos. Pretējā gadījumā Gusmaņa dēls tiks nokauts. Saniknotais Gusmanis nometis no cietokšņa torņa savu dunci iebrucējiem pie kājām un teicis: "Labāk gods bez dēla, nekā dēls ar negodu." Gusmaņa dēlu mauri nogalināja, bet ieņemt Tarifas cietoksni toreiz tiem nebija pa spēkam.
Mazpilsēta pakalna virsotnē
Apbraucot lielās trases pa vietējiem ceļiem un turot virzienu uz Sevilju, laimējās uziet kādu skaistu pilsētiņu, sauktu par Medinu Sidoniju. Lai pie tās nokļūtu, ir jāuzbrauc lēzenā kalnā, no kura paveras skaists skats uz apkārtnes tālēm. Man pieejamā tūrisma informācijā par šo vietu nekādu ziņu nav. Cenšos apjēgt to, kas ar acīm redzams un ar jūtām uztverams. Pilsētu nav centusies izmainīt mūsdienu arhitektūra. Nav mēģināts arī to pielaikot modernajai satiksmei. Ja ar savu braucamo ielauzīsies šajā šauro ieliņu valstībā, kas domāta ēzeļu vilkmes transportam, tad var gadīties, ka kādā brīdī vairs nezināsi, kā uz priekšu tikt. Veclaicīgās mājas ir nobalsinātas apžilbinoši baltas. To pagalmos sarindots lērums puķu podu ar krāšņiem augiem. Visas neapbūvētās platības ir rūpīgi noklātas ar akmens plāksnēm, un zālītei pilsētā nekur nav atvēlēta vieta zaļošanai. Medinas Sidonijas vēsture tāpat kā daudzām citām Andalūzijas pilsētām iesniedzas viduslaikos, kad Andalūzijā saimniekoja mauri. Bet ēzeļi Spānijā laikam ir izmiruši visā ceļojuma laikā negadījās sastapt nevienu.
Kad kalnā uzkāpts tik augstu, ka augstāk vairs nav kur, lejāk paliek pilsēta, kas tagad ir pārredzama kā uz delnas. Kādai veco laiku katoļu svētnīcai ir skaidri saskatāms kupolveidīgi mūrēts jumts. Tas liecina, ka šī būve pirms kādiem sešiem gadsimtiem labākus laikus ir pieredzējusi kā muhamedāņu mošeja. Kad atpakaļceļā šo mošeju baznīcu gribu iepazīt no iekšpuses, pie ieejas noliktais uzraugs prasa divus eiro. Negāju. Arī citi tajā brīdī pienākušie pagriezās un aizgāja. Esmu pārliecināts, pie Dieva nav jāiet par maksu.
Spānijas mazie ceļi ir līkumoti un šauri, bet ar labu asfalta segumu. Nu jā, viņiem taču zemi neizcilā postošais ziemas sasalums. Spāņi mīl ātru braukšanu, kas man svešas zemes apstākļos nav pa spēkam. Neapmierinātie aiz manis taurē. Te kādā asā līkumā sev vietu grāvī atradis kāds apdauzīts, sabuktēts autiņš. Uz brīdi ātro ratu dzinēji pieraujas, bet drīz vien jau mizo atkal.
Viljars Tooms
"Lauku Avīze"