Andalūziju var uzskatīt par vilinošāko Spānijas novadu jau tā skanīgā nosaukuma dēļ vien. Bet kur tad vēl visas tās izdarības, ar ko Andalūzija lepojas kopš gadsimtiem fiestas, cīņas ar vēršiem, flamenko. Kā apgalvo Andalūzijas apjūsmotāji tā ir zeme, kur svētki nekad nebeidzas. Bet bez tā taču ir arī saulainā dienvidzemes daba, senlaicīgā apbūve un kalni. Vienīgā vaina, ka tas viss atrodas no Latvijas tālu lai nokļūtu no Liepājas līdz Andalūzijai, ar automašīnu jāpieveic nedaudz vairāk par četriem tūkstošiem kilometru.
Iekarotāju kārotā zeme
Andalūzijas dienvidu malu no Āfrikas šķir pavisam niecīgs 14 kilometru attālums un tādēļ Andalūzijā astoņus gadsimtus spēja noturēties Āfrikas muhamedāņu mauru valsts. Tikai 1492. gadā krita pēdējais mauru valdījums Ibērijas pussalā Granādas emirāts un līdz ar to noslēdzās rekonkista jeb Ibērijas pussalas tautu atbrīvošanās no muhamedāņu varas. Bet pirms tam Andalūzijā valdījuši feniķieši, sengrieķi, kartāgieši, romieši, vandaļi, vestgoti, bizantieši. Visi viņi ir atstājuši sev raksturīgus vaibstus šīs zemes sejā, ko tagad ar neatslābstošu interesi apbrīno vispasaules tūristu bari. Vandaļiem pieder tas gods iedibināt Andalūzijas nosaukumu. Viņi gan dēvēja to par Vandalūziju, bet cik tad tur tā darbiņa svītrot nosaukumam sākumburtu V. Un tā tas palicis uz laiku laikiem.
Andalūzijas raibumi
Maza kūrortu pilsētiņa Aguilasa Vidusjūras krastā. Tā ir vieta, kur sākas atpūtnieku visiecienītākā simtiem kilometrus garā pludmale Kosta del Sola jeb Saules krasts. Aguilasas dienvidu nomalē ar mašīnu atļauts piebraukt gandrīz pie pašas jūras, un to daudzi automīļi labprāt izmanto. Arī mani šī situācija apmierina vari plunčāties ūdenī un tajā pašā laikā braucamrīks tepat acu priekšā. Taču nekāda peldēšanās nesanāk pūš spēcīgs jūras vējš. Tas ir tik stiprs, ka pludmales akmentiņi iet pa gaisu.
Pludmale kā jau pie cilvēkiem visur mētājas atkritumi. Kur vien kāda gludāka virsma, tā apķēpāta ar uzrakstiem, neveikliem zīmējumiem. Suņi, atlaisti no pavadām, laimīgi skraida starp atpūtniekiem un nevienam neko ļaunu ir nedomā darīt. Laikam viņi ir pareizi dresēti un ar labsirdības gēniem ieprogrammēti. Patīkami vērot piemīlīgos, labi koptos dzīvniekus, kas ar savu klātbūtni tik jauki papildina cilvēku sabiedrību. Jūras bangas nomierinoši un reizē vareni šalc. Saule spīd kā Latvijas vasarā, lai gan ir tikai 17. aprīlis. Vairākas stundas baudu grūtā divas nedēļas ilgušajā savas automašīnas vadīšanas darbā nopelnīto atpūtu.
Tuvumā darbojas kāds makšķernieks. Viņš, iebridis līdz ceļiem ūdenī, vērīgi uzrauga savas zivju ķeramās ierīces, kurām kāti iesprausti krastmalas zvirgzdos. Lai izmantotu lietderīgi laiku, makšķernieks palaidis mašīnas radio uz pašu stiprāko, ka tā radītās skaņas pārkliedz jūras šalkoņu pat simts metru attālumā. Tā jau ir nav te to jauko klusuma tradīciju kā Skandināvijā.
Šķiet mazliet dīvaini, ka mazākas pilsētas nevar lepoties ar pa lielu gabalu redzamiem dievnamiem. Kaut kādas kapelas jau ir, bet tās grūti pamanāmas. Ne tā kā ziemeļvalstīs, kur iespaidīgas, senatnīgas baznīcas ir katras, pat vismazākās apdzīvotas vietas lepnums. Svētsvinīga pārkrustīšanās, tā jau gan, bet vai aiz dievbijīguma publiskas izrādīšanas ir arī dziļāka pārliecība, grūti spriest. Saka gan, ka senajās katoļu zemēs tagad ar tikumību uz leju vien ejot. Uz to mudina domāt arī noziedzība nekur tā nav jāuzmanās no ļaundariem kā Spānijas kūrortos. Un vēl, par patiesu dievbijību domājot. Šķiet, ka neviltota tā ir zemēs, kur cilvēki saudzīgi izturas pret dabu, uztur kārtību, nenodara pārestības dzīvniekiem. Tādās valstīs uz lielceļiem nav sabrauktu dzīvnieku, tur nezog un nedara citas nelietības. Ja tā, tad par labestīgas dievbijības zemēm var dēvēt Skandināvijas valstis, arī Austriju, Slovēniju.
Andalūzijā raksturīgi ir desmitiem hektāru plaši plēvju segumi, zem kuriem audzē tomātus un citas siltumu prasīgas kultūras. Pa gabalu tādi lauki izskatās kā lieli ledāji. Uz Spānijas nacionālā lielceļa, pa kuru blīvā straumē traucas milzīgie kravveži un tiem pa vidu dažs pasaules apceļotājs, noris nemitīga pretstāve starp attāluma iznīcinātājiem un Andalūzijas dailes baudītājiem. Vieniem vajag tikai ātrāku, vēl ātrāku skriešanu, bet otriem mierīgu ainavas "attēlu lentes" plūsmu garām mašīnas logiem. Zigrīda man blakus tas ir mazs gabaliņš dzimtenes un latviešu valodas tepat līdzās un pa rokai. Viss pārējais, kas aiz mūsu automašīnas sienām, tā jau ir pret tevi vienaldzīga, reizēm pat naidīga svešatne.
Piestājam pie ceļa malās vairākkārt uzkrītoši reklamētas "Mini Holivudas". Tas ir kalnaina lauku apvidus plašumā iekārtots atrakciju dārzs ar visādām Amerikas Holivudas tipa izpriecām, domātām galvenokārt jaunajai paaudzei. Ieeja pieaugušajiem ir 17 eiro, bērnus ielaiž par 9 eiro, mašīnas novietošana iežogotā laukumā zem jumta, kur ļaundari netiek klāt 2,50 eiro. Mums tādām lietām naudiņa nav paredzēta, tādēļ žigli laižam tālāk.
No Sanpedro de Alkantara uz Rondu
Sanpedro de Alkanta kūrortu atpūtnieku pievilināšanas nolūkā dēvē arī par "Eiropas balkonu". Tas laikam izteiksmīgā jūras krasta dēļ. Mēs šajā "balkonā" atrodam vienveidīgas jaunlaiku daudzstāvu atpūtas namu rindas, kur sienas apķēpātas ar grafiti mākslas darbiem, apbrīnojam jaunatni, kas augu dienu bezmērķīgi vizinās ar skaļi pļerkstošiem mopēdiem, un priecājamies par savā nodabā klīstošiem suņiem, kas aizņemti nopietnā pakšu apostīšanā un apčurāšanā.
Bet tagad dosimies uz Rondu senu mauru pilsētu grūti pieejamos kalnos. Uz Rondu izbūvēts viens no Eiropas ainaviski skaistākajiem kalnu ceļiem. Šis ceļš uzvijas augstu padebešos. No tādiem augstumiem labos redzamības apstākļos var tālē saskatīt Gibraltāra klinti un Āfrikas krastu. Vietām ceļš ved gar baisiem klinšu bezdibeņiem un ir bezgala līkumots, ar nepārredzamiem asiem pagriezieniem, tādēļ pārgalvīgai satiksmei bīstams. Lielie tūristu autobusi no šā ceļa izvairās, bet ar vieglo mašīnu tur braukt var arī kalnu ceļos neievingrinājies stūrētājs. Ja vienmēr dzelžaini ievērosi ceļa labo pusi un netrakosi ar ātrumu, tad ir pilnas tiesības cerēt, ka ar tevi uz Rondas ceļa nekas ļauns neatgadīsies. It īpaši, ja citi Rondas ceļa braucēji uzvedīsiet un domās tāpat.
Prātīgi braucot un priecājoties par iespaidīgajām kalnu un ieleju ainavām, ir pienācis vakars, kad jāmeklē apstāšanās vieta nakšņošanai. Tādam nolūkam Rondas ceļmala gan nebūtu tā piemērotākā, tādēļ uzbraucu uz sānceļa, kas ved uz kādu ciematu. Nākas nobraukt dziļi ielejā, kur izdodas atrast itin labu vietiņu kādas pamestas ražotnes pagalmā, kur netraucēti novietot mašīnu un tajā pārlaist kārtējo svešzemju nakti.
Ronda ir būvēta uz kaļķakmens klintīm, kuras pāršķēlusi 100 metrus dziļa aiza. Tā sadala pilsētu vecajā un jaunajā daļā. Pāri aizai 18. gadsimtā uzbūvēts īpatnējs arku tilts. Ronda ir apdzīvota kopš neatminamiem laikiem. Deviņus gadsimtus pirms mūsu ēras vietā, kur tagad atrodas vecā Ronda, kādreiz saukta par Arundu, atradusies feniķiešu tirgotāju pilsēta Asinipo. Arābiem, kas Rondā valdījuši no 711. līdz 1485. gadam un saukuši to par Medina al Runda, te bijusi stratēģiski nozīmīga atbalsta bāze. Ronda lepojas ar to, ka te 17. gadsimtā Pedro Romero izdomājis mūsdienu vēršu cīņu noteikumus. Rondā 1785. gadā celtā vēršu cīņu pils Plaza de toros ir vecākā un slavenākā vēršu cīņu norises vieta Spānijā.
Viljars Tooms
"Lauku Avīze"