Estremaduras galvaspilsēta Merida
Merida dibināta Romas imperatora Augusta (dzīvojis no 63. gada pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras 14. gadam viņš ir tas pats Augusts, kura vārds dots kalendāra astotajam mēnesim) valdīšanas laikā, kad Augusts pabeidza romiešu jau pirms viņa sākto Spānijas iekarošanu. Meridai bija tas gods kļūt par Luizitānijas galvaspilsētu. Mūsdienu Merida nav nekāda dižā lielpilsēta. Tajā mīt tikai nedaudz vairāk par 74 tūkstošiem iedzīvotāju. Bet senā Merida vēstures mīļotājus no tuvām un tālām zemēm pievilina ar bagātīgu romiešu atstāto celtniecības pieminekļu mantojumu: tilts pāri Gvadjanas upei "ponte de Guadiana", labi saglabājies romiešu teātris teatro romano neskatoties uz tā divus tūkstošus gadu ilgo vecumu, nama "Casa de Anfiteatro" atliekas, kur apskatāmas romiešu laika grīdas mozaīkas, Trajāna arka, mauru laikmetā būvētā celtne "Alka Sala" un spāņu kultūras neatņemama sastāvdaļa vēršu cīņu arēna pilsētas pašā augstākajā goda vietā. Tā kā Merida neatrodas pa kājām iecienītiem tūrisma maršrutiem, pilsētā valda gauss miers. Ielas ir pustukšas un dižos senatnes pieminekļus tikpat kā neviens neapbrīno. Taču tas nu pavisam nav pareizi darīts grūti būs sameklēt pa visu Ibērijas pussalu vēl citu līdzīgu vietu, kas tik dāsni liecinātu par sen pagājušajiem varenās Romas impērijas ziedu laikiem.
Meridā ir dabūjami lēti apelsīni: sešus kilogramus smags tīkliņmaiss tikai par 3,50 eiro. Un kāda saules piesātināta garša! Ne salīdzināt ar Latvijas tirgos un veikalos piedāvātiem.
Nomales pašā nomalē
Braucot Kaseresas virzienā, abpus ceļam vēroju ganības, kur rūpīgi nožogotos aplokos ganās baltās govis, aitas un kazas, paretam arī kāds zirgs. Tā ir skaista ganu idille uz tālē viļņojoša kalnu fona, kas atgādina Prado muzejā Madridē izliktās renesanses laika vecmeistaru gleznas. Jaukie skati ar piena lopiem leknā zālē mani, ganu "universitātes" absolventu, vilināt vilina doties uz labu laimi nelielā ekskursijā pa iekšzemes mazajiem ceļiem. Tie, protams, arī visi kā viens ir asfaltēti, tāpat kā citur civilizētajā Rietumeiropā. Novirzoties no galvenajiem ceļiem, negaidīti paveras gluži cita pasaule, kāda ar lieliem tūrisma autobusiem nemaz nav aizsniedzama. Ciemati nomaina cits citu. Ceļa malās ļaudis izrāda dzīvu interesi par svešo automašīnu ar neredzētām numuru zīmēm. Mēs smaidām un mājam sveicienus, kas priecīgi tiek uztverti un atmāti pretī. Jauka, sirsnīga tauta, es domāju. Žēl, ka valodas šķēršļu dēļ nav iespējams ne ar vienu prātīgi aprunāties.
Lauki ir izraibināti ar daudzu tonnu smagiem dižakmeņiem, kas neļauj te izvērsties ar traktorvilkmes tehniku. Vienīgā pieņemamā iespēja šajās platībās ierīkot nožogotas ganības. Tas arī tiek darīts, nostiprinot pie stabiņiem piecās svītrās dzeloņdrātis. Apkārtne izskatās gluži kā Skandināvijā, kur arī par iespaidīgu akmens bluķu trūkumu neviens nesūdzas. Tikai atšķirībā no Skandināvijas Spānijā uz augstākiem akmeņiem sev ligzdas iekārtojuši stārķi. Starp nebeidzamiem aplokiem ir atstāta šaura vieta ceļam. Apkārtnē valda dziļš klusums, tikai reizēm kāds sienāzis uzspēlē vienmuļu dziesmu. Laiks ir piemīlīgi silts un patīkams. Diena neatlaidīgi tiecas uz pievakari, kad jāsāk domāt, kā pārlaist nakti. Šoreiz, iemaldījušies Estremaduras akmeņainajos ganību plašumos, atrodam tik jauku, dabisku vietu, ka laikam to ilgi atcerēsimies kā skaistāko šajā ceļojumā.
Nemodernajā Kaseresā
Kaseresa ceļotājam ir otra pati interesantākā Estremaduras pilsēta savas skaistās un neatkārtojami savdabīgās vecpilsētas dēļ. Viduslaikos Kaseresa attīstījās un plauka kā tirdzniecības brīvpilsēta, pievilinot tirgotājus un līdz ar viņiem arī turīgus aristokrātus. Bagātnieki renesanses laikmetā izvērta savstarpēju sacensību, kurš uzcels sev visskaistāko namu vai pili. Tāda dižmanība nav patikusi Spānijas karalim Ferdinandam II (1452 1516) un viņa sievai karalienei Izabellai (1451 1504). Bargie valdnieki pavēlējuši daudzas no to laiku brīnišķīgajām celtnēm nolīdzināt līdz ar zemi. Pēc tādas varmācības Kaseresā saimnieciskā rosība aprima. Taču, par laimi, 19. un 20. gadsimta postošie kari Kaseresu nav aizsnieguši. Tāda likteņa žēlastība ļāvusi pilsētā līdz mūsdienām saglabāties savdabīgam pilsētbūvniecības ansamblim, kas tagad ir iekļauts Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Ievērojamākie Kaseresas arhitektūras pieminekļi ir 16. gadsimta Svētās Marijas baznīca, 13. 15. gadsimta Golfines de Abajo pils ar dzimtas ģerboni nama fasādē, 15. gadsimta Estrellas arka tā ved uz vecpilsētas Svētās Marijas laukumu tur liesmojuši Ferdinanda un Izabellas iedibinātās inkvizīcijas sārti, 16. gadsimta Svētās Klāras klosteris, 16. gadsimta de Moraga māja un citi, pavisam 91 objekts.
Ciemiņi Kaseresā ir gaidīti: tūrisma informācijas birojā pie Estrellas arkas tiek izdalīti bezmaksas ceļveži. Laipni darbinieki pilsētas plānā parāda ieteicamo apskates maršrutu un atzīmē ievērojamākās vietas. Pie Svētās Klāras klostera redzu: pret kalnu gausi soļo divas cienījama vecuma mūķenes. Pa gabalu slepeni viņas nofotografēju un gribu jau laisties lapās, kad viena no viņām māj, lai uzkavējos. Ļoti daiļskanīgā, bet manām ausīm gluži svešā valodā kaut kas tiek runāts. Mēģinu iebilst angliski, bet jūtu, ka nekāda kopīga valoda mums nesanāks. Pāreju uz smaidu un zīmju valodu, kurai angļi devuši jauku apzīmējumu body language jeb ķermeņa valoda. Uz manu lūgumu ļaut viņas nofotografēt tuvplānā, saņemu piekrītošu atbildi. Tā nu manā fotogrāfiju kolekcijā tagad ir skaista atmiņa no tālās pilsētas un tur dzīvojošām divām Jēzum Kristum līdz kapa malai uzticīgām ticības māsām.
Ieeja muzejos ir bez maksas. Izstaigāju divus vienu tautas mākslai veltītu un otru universālu, kur atrodams viss: veci šaujamie rīki, izrakumos uzieti aprakstīti akmeņi un podu lauskas, agrāko laiku sadzīves priekšmeti arkli, sesku lamatas, ecēšas, stelles, laivas, tautastērpos apģērbti manekeni. Ekspozīciju noslēdz modernās glezniecības izstāde senatnīgās telpās, kur durvju ailās krietni jānoliec galva, lai neapdauzītos. Tātad pirms gadsimtiem spāņi augumā bijuši par galvas tiesu īsāki nekā mūsdienās.
Visā Spānijā FM diapazonā var uztvert klasiskās mūzikas raidītāju. Tas liecina par labu valsts kultūrai. Tostarp ir gadījies ceļot pa zemēm, kur radioviļņos atrodama vienīgi un tikai ķērcoša vai bļaustelīga estrādes mūzika.
Ielas malā ar apstādījumiem nodarbojas dārznieku pulciņš: pļauj, ravē, apcērp, uzlasa gružus. Vīri kustas uzkrītoši gurķaini redzams, šis darbiņš nav viņiem pie sirds. Ielas strādnieku vidū ievēroju kādu apbrīnojami skaistu spānisku tipu vidējos spēka gados, salti noaugušu, ar melnu ūsu svītru virs augšlūpas. Citos laikos pirms gadiem piecsimt viņa īstā vieta būtu auļojoša zirga mugurā ar cirtienam paceltu zobenu pret Meksikas indiāņiem. Bet tagad brašajam senjoram te jāknibinās ap kaut kādiem stādījumiem, kas negrib augt tā, kā cilvēks tiem liek.
Svētību Kaseresai dod stārķi. Tie iekārtojuši savas žagaru krāvuma ligzdas uz namu jumtiem, torņos, pat uz skursteņiem. Šie putni arī Spānijā ir svēti un tiem neviens pāri nedara. Viņu vienmuļā dziesma, atskaņota ar knābja klabināšanu, atsauc man atmiņā tālo lauku sētu Vidzemē, kur tajā vasarā pirms lielajām 1949. gada izvešanām, pie saimnieka ganu gaitas iedams, nakšņoju sienaugšā kādas stārķu ligzdas tuvumā. Tad šo "dziesmu" saklausījos neskaitāmos atkārtojumos un iemīļoju uz visu mūžu kā niecīgu daļu no kopuma, ko sauc par dzimteni.
Un tā augošam pusmēnesim līdzīgs loks pa Spāniju vienpadsmit dienās ir apceļots. Bet Spānija jau vēl nav visa Ibērijas pussala. Ir taču arī Portugāle. Uz to tad nu tagad ved mūsu gaitas pa Spānijas nacionālo ceļu N 521. Bet par to citreiz.
Viljars Tooms