Ibērijas pussalas ziemeļrietumu stūrī atrodas Spānijas novads Galisija, ko senatnē apdzīvojuši galleki. No viņiem arī cēlies Galisijas nosaukums. Koši zaļās dabas ainavas, Atlantijas okeāna klinšainais krasts un viduslaiku dievnami ir vērtības, kas vilināt vilina apceļot šo krāšņo pasaules stūrīti.
Pie svētā Jēkaba
Apustulis Jēkabs kopā ar Pēteri un Jāni bijuši Jēzus Kristus uzticamākie mācekļi. Diemžēl Jēkabam tāpat kā daudziem citiem agrīnajiem kristiešiem liktenis bija lēmis mocekļa nāvi. Jēkabs dzīvojis tik vecos laikos, ka uzzināt par tiem kaut ko sakarīgu no ticamiem avotiem nav iespējams. Jāpaļaujas vienīgi uz kristiešu mūku un garīdznieku sacerētām leģendām. Cik daudz tajās patiesības, cik asprātīgas izdomas, nepateiks vairs neviens. Stāsta, ka apustuļa Jēkaba mirstīgās atliekas esot pārvestas uz Galisiju, kad tur vēl valdījuši senie romieši. Pēc vairākiem gadsimtiem, jau 813. gadā svētā apustuļa kauli atkal esot laimīgā kārtā uzieti un atraduma vieta nodēvēta par Santjago de Kompostelu. Lai piemiņa par svēto Jēkabu saglabātos uz visiem laikiem, 11.-12. gadsimtā Santjago pilsētā uzcēla vienu no kristiešu dižākajām katedrālēm. Par kristiešu mākslas brīnumu uzskata katedrāles galveno ieeju, sauktu par Slavas portālu (Portico da Gloria). Viduslaikos Santjago katedrāle kļuva par trešo nozīmīgāko kristiešu svētceļojumu vietu (pēc Jeruzalemes un Romas). Tās iekšskats saglabājies nemainīts kopš viduslaikiem. Svētā Jēkaba mirstīgās atliekas apglabātas šķirstā, kas atrodas kapličā zem galvenā altāra.
Ar šādām drošām ziņām bruņojušies, taisnā ceļā no Portugāles pilsētas Valensas dodamies uz Santjago. Pirmās grūtības sagādā pilsētas vēsturiskā centra sameklēšana. Ar mašīnu nākas krietni maldīties pa šaurām intensīvas satiksmes ielām, līdz gadās nokļūt katedrāles tuvumā. Jau parādās visādas interesantas senās celtnes, bet pie tām klāt netiekam nav kur novietot mašīnu. Beidzot laimējas uziet kādu brīvu vietu, kur, šķiet, mūsu braucamais nevienu netraucēs. Dodamies meklēt Jēkaba katedrāli. Ceļa rādītāji jau šur tur ir. Bet vecpilsētā ieliņas līkumo tik juceklīgi, ka pietiek paiet mazu gabaliņu, lai nojaustu, ka pareizais virziens atkal ir pazaudēts. Prasu ceļu kādam inteliģenta izskata pretīnācējam. Ar viņa palīdzību beidzot izdodas tikt uz pareizā ceļa.
Senās velvēs redzu pazūdam divus japāņus. Nodomāju: laikam te būs tas īstais caurums, un dodamies iekšā. Kad acis apradušas ar svētnīcas puskrēslu, sāku iepazīt baznīcas dievišķos brīnumus. Pirmais, kas pievērš uzmanību, ir zeltīts altāris ar dārgmetālā kaldinātu Jēkaba attēlu. Tas pagatavots tik aplamās proporcijās, ka atgādina Andra Šķēles viepli Ērika Oša karikatūrās. Zem altāra izveidota šaura eja. Spraucoties pa to, no pieklājīga atstatuma cauri stiklam var apskatīt sudraba šķirstu ar Jēkaba pīšļiem. Turpat ejā nolikts pazemes soliņš, lai, šo nedievu pielūdzot, nebūtu jāmetas gluži uz plikas grīdas. Kādā altārī cauri kaltiem režģu vārtiem uzmanību piesaista pasaulīgi skaistas sievietes tēls. Skatos uz to kā Pigmalions uz Galatejas statuju un domāju: lūk, tāda varētu izskatīties grēkā kritušo jaunavu dieviete. Citā stūrī pāri baznīcēnu galvām horizontālas bazūnes vēdekļveidīgi izpletušas ļoti savdabīgas ērģeles.
Dabas skaistuma medībās
Kad iznākam no Svētā Jēkaba katedrāles, ir sācies ilgais lietus. Patiesībā tā ir svētīgā debesu rasa, kas dāsni gādā, lai Galisijas siltajā klimatā viss zaļotu un plauktu. Braucam Biskajas līča krasta virzienā. Kalnu nogāzes ir kārtīgās rindās apstādītas ar eglēm un atbrīvotas no jebkura pameža. Nekas te nav pamests tikai Dieva ziņā.
Esam okeāna piekrastē. Cenšos pieiet tam tuvāk, bet visur priekšā dzeloņaini krūmi, durstīgāki nekā Kristus ciešanu kronis. Jūras krasts izbeidzas ar stāvām, drūmām klintīm, dziļi lejā pret tām šļācas baltās putās sakultas krasta bangas. Iztēlojos sevi tādā vietā, paglābušos no grimstoša kuģa. No jūras šajā briesmu krastā izkāpt nav ne domas pirmais stiprais vilnis, triecoties pret klinti, visu pārvērtīs pīšļos. Bet tas tā starp citu atcerieties savas bērnības grāmatas varoni Robinsonu Kruzo, kā viņš laimīgi izglābās uz vientuļās salas.
Interesanta izrādās zvejnieku pilsētiņa Kudillero. Tās osta ar biezu betona sienu norobežota no lielo ūdeņu graujošā spēka. Daļa pilsētas patvērusies augstu kalnā un līdz tai jābrauc pa stāvu, līkumotu ceļu. Uzmanību piesaista veclaicīgas celtnes mājas pagalmos. Tās ir uz akmens stabiem uzceltas īpatnējas klētis horreos. Lai gūtu ieskatu šā apvidus apbedījumu veidošanas tradīcijās, apmeklējam vietējos kapus. Kapsēta nav liela. Tā visa izlikta ar apzāģētiem akmeņiem dažādās kombinācijās. Turklāt kapos nekādam augošam zaļumam nav vietas. Mums tas šķiet mazliet neparasti, bet tāda nu reiz šajā zemē ir iedibināta tradīcija. Kapsētai līdzās izpletusies mazdārziņu valstība: kartupeļi, zirņi, sīpoli, ķiploki, pētersīļi un tā tālāk. Tas atšķirībā no angļiem, vāciešiem, austriešiem, kur mazie sakņu dārzi nav cieņā.
Ar vēlmi medīt dabas skaistumu Ariondas ciematā nogriežamies no starptautiskā ceļa E 70 uz 114. ceļu, kas kartē ir iezīmēts ar zaļo krāsu, tātad ainaviski izteiksmīgs. Un patiešām, jo tālāk braucam, jo skati kļūst iespaidīgāki un mežonīgāki varenas, gaiši pelēkas klinšu sienas un līdzās ceļam mutuļojoša kalnu upe. Tas ir kalnu dāvāts neizsakāms krāšņums, no kura fotogrāfijā lielākā daļa nezin kāpēc pazūd. Kādā jaukā vietā ceļa malā ierīkots laukumiņš dabas apbrīnotājiem. Tajā iegriežos, lai fotografētu. Pamanu tuvumā uz palaga pie savas mašīnas divus maigus mīlētājus. Jūtu līdzi: viņiem tagad tik ļoti noderētu divvientulība, bet mēs te lūram. Latvietis teiktu: varēja gan viņi pavākties kaut kur tālāk krūmos. Taču te, skaisto kalnu, klinšu un akmeņu zemē, tāda greznība ir liegta, jo nav kur.
Bilbao apvidus bez lauksaimniecības
Raksturīgi, ka Bilbao pilsētas apkaimē, kurp tagad pa lielisku bezmaksas autostrādi ved mūsu ceļš, nemana nekādas lauksaimnieciskās rosības pazīmes. Toties apmežoti kalni un ar zāli apaugušas nogāzes mijas ar apbūvētām platībām. Debesīs joņo vareni mākoņu vāli ar tumši pelēkām pavēderēm. Pa reizei pašķiras kāda debesu zilgmes josla. Tie ir okeāna mākoņi. Latvijā tik varenu mākoņu nav. Maija sākumā Ziemeļspānijā ir pats košākais balto akāciju ziedēšanas laiks koki balti ar zaļu fonu gluži kā ievas Gaujmalā.
Kādā kafejnīcā gadās ieskatīties dažos Spānijas laikrakstos. Avīžu formāts ir lasīšanai ērts tāds pats kā "Lauku Avīzei". Tekstu nesaprotu, bet kaut kādu priekšstatu var gūt arī no ilustrācijām vien. Fotogrāfijas ir tehniski un sižetiski ļoti kvalitatīvas, katru var sūtīt kaut vai uz starptautisku fotoizstādi. Vienā attēlā uz pults nevarīgi sakņupis pāvests, citā viltīgi smaidoša Monika Levinska, tad vēl no veciem laikiem austrieša Johana Štrausa portrets komponista dzīves labākajos gados, bet par visiem vēl izteiksmīgāka ir attēlu sērija no vēršu cīņām.
Paretam gadās redzēt policistus. Viņus ieraugot, Spānijā neviens godīgs cilvēks tūliņ nesatrūksies, domājot, vai ar mani viss ir tā, kā prasa likums. Ir būtiska atšķirība starp policistu kapitālisma valstīs un policistu pēcsociālisma zemēs. Pirmajiem viņu galvenā sūtība ir palīdzēt sabiedrībai, bet otrajiem pats svarīgākais šķiet laikus pamanīt likumpārkāpēju un sodīt. Taču šīs atšķirīgās īpatnības jau ietekmē arī pati sabiedrība. Pie vecajiem kapitālistiem tauta ir krietni vien uzvedīgāka. Tur cilvēku darba radītās vērtības netiek bezjēdzīgi postītas, tur cilvēku attiecībās pastāv lielāka labestība citam pret citu. Tādēļ ir lietderīgi pabūt reizēm arī tādā vidē, kur valda citādi tikumi.
Lauku Avīze,
2003. gada 19. novembris
Viljars Tooms
tālr. 9717445
e-pasts: viljars@anet.lv