Austrumu zemes un to filozofiski nesteidzīgais dzīves veids daudziem spēj sniegt tik ilgi meklēto mieru, kuru sākotnēji vispasaules globalizācijas virpulī ierautais cilvēks nemaz nespēj tik viegli pieņemt. Katram no mums ir savi iemesli doties austrumu virzienā un katrs arī atgriežamies mājup ar savu atklāsmi, kas varbūt nav tik dižena kā Budam, bet tomēr spēj kaut uz mirkli palēnināt nepielūdzamo laika ritumu.
Kad ir izpētīti daudzie un pretrunīgie tūrisma ceļveži, kur lasāmi ierastie
un nedaudz apnikušie salīdzinājumi, Šrilanku dēvējot gan par austrumu pērli, gan
dārgakmeni, gan Ēdeni, atliek vien izvēlēties sev piemērotāko līdzību. Es
vēlētos šo salu salīdzināt ar tikko plaukušu ūdensrozes ziedu, kas, līgani
viļņojoties Indijas okeānā, paver austošai saulei savas ziedlapiņas vienu pēc
otras. Jāatzīmē, ka salīdzinājumam ir savs pamats par Šrilankas nacionālo
ziedu ir izraudzīts nevis austrumos tik ierastais lotoss vai orhideja, bet gan
ūdensroze.
Šrilankas valsts ir salīdzinoši jauna, tikai 1948.gadā ieguvusi neatkarību un 1972.gadā angļu Ceilonas nosaukumu atstāj pagātnē. Lai arī tās teritorija (65610 km2) ir nedaudz lielāka par Latviju, toties iedzīvotāju skaits - 21 miljons, kas apdzīvo šo salu, ir visai iespaidīgs. Īsti nezinu, vai vainīgs nogurdinošais lidojums, vai kārtējā Eiropas kolonizatoru pārveidotā vide atbilstoši savai gaumei un garšai, bet Kolombo salas komerciālā galvaspilsēta nepārsteidz. Te ir viss kā ierasts angļu, holandiešu un portugāļu koloniālās būves, skaisti budistu un hinduistu tempļi un mošejas. Satiksme ielās rit austrumnieciski sakārtoti haotiski, bet loģiski. Vienīgi Pettah tirgū atkal varu sajusties kā īstenos austrumos, kurus nav sabojājis baltais cilvēks ar savu snobismu. Jau pats nosaukums norāda, ka šī teritorija nav tikusi iekļauta pilsētas kopējā kartē. Pettah tulkojumā nozīmē ārpus forta, tātad ārpus eiropiešu pilsētas. Iespējams, tādēļ mēs šodien varam baudīt īsteni austrumniecisko darījuma, biznesa un loģistikas centru tā savdabīgajā izpausmē. Tiek slēgti darījumi ik uz soļa. Austrumos tik ierastā kaulēšanās ir minimāla. Pircējs, nākot uz šo tirgu, zina, ko, cik daudz un par kādu cenu vēlas iegādāties. Un bieži vien pārdevējs jau gaida savu darījuma partneri ar iepriekš sagatavotu pirkumu. Vienīgi mēs, vēl balti, nepaguvuši nosauļoties, izceļamies šajā drūzmā, klīstot starp biznesmeņiem bez skaidri definēta pirkuma plāna. Lai iekļautos kopējā darījumu plūsmā, saprotam, ka kaut kas ir jānopērk. Karaliskais kokoss šķiet piemērots, un kā izrādās tā sula tik tiešām spēj sniegt veldzi uz ilgāku laiku.
Vai tiešām šādu ainu varēja vērot portugāļi, nejauši piestājot šajos krastos
1505.gadā? Domāju, ka baltais cilvēks uzmanību veltīja daudz smalkākai un
Eiropas tirgū vērtīgākai lietai kanēļkokiem, kas kuploja netālu no ostas.
Jāsaka, ka šobrīd tajā vietā nav atstāts pat viens vienīgs kanēļkoks. Viss ir
paņemts civilizācijas vārdā. Pirmajā brīdī šķiet, ka pat pilsētas nosaukums
sasaucas ar slavenā ceļotāja Kristofora Kolumba vārdu. Izrādās portugāļi
asprāši- 1505.gadā pirmo reizi izmantoja šādu vārdu jaunatklātās vietas
apzīmēšanai, kaut arī pašam Kolumbam pat prātā nav ienācis apmeklēt un savā
vārdā nodēvēt šo Indijas okeāna salas pilsētu. Arābu ieceļotāji, kas bija te
manīti kopš 8.gs., kartē šo ostu apzīmēja Kolon Thota, kas singāļu valodā nozīmē
Kelani upes osta. Taisnības labad jāpiezīmē, ka tik tiešām, senā ostas vieta ir
atradusies tur, kur Kelani upe ietek Indijas okeānā. Ir zināms, ka 14.gs. arābu
ceļotājs Ibn Batuta apmeklēja šo salu un nodēvēja to par Kalanpu. Tomēr ir
bijuši vēl vairāki citi nosaukumi - Kola-amba-thota lapoto mango koku osta vai
Kola amba krasts, kur aug mango. Neskatoties uz dažādiem apgalvojumiem,
pirmais eiropietis, kas atklāj šo salu ir portugālis Doms Laurensio de Almeida
un nevis bieži pieminētais pazīstamais jaunu zemju atklājējs Vasko da Gama, kas
piestāj Kalkutas ostā un nevis Kolombo.
Sākumā nespēju nekādi saprast, kā tas nākas, ka gadsimtu gaitā tik viegli viena kolonizatoru vara nomaina nākamo, pēc tam atkal nākamo? Kādā veidā portugāļi spēja gūt tik lielu atsaucību pie Kottes karaļa, viena no tā laika Šrilankas ietekmīgākās karalistes valdnieka? Izrādās pie visa vainīgas ir bijušas savstarpējās nesaskaņas un sīki ķīviņi kaimiņmonarhu starpā par ietekmes zonām un teritoriju. Portugāļi noslēdz vienošanos ar Kottes karali Parakrambahu VIII par ekskluzīvām tiesībām tirgot kanēli, kas aug Kolombo apkārtnē, pretī sniedzot militāro atbalstu cīņai ar kaimiņkaralistes naidniekiem. Tādējādi Portugālei ilgus gadus piederēja kanēļa tirdzniecības monopols Eiropā.
Savukārt, holandieši, saprazdami Šrilankas dabas resursu milzīgo vērtību, samērā ātri noslēdz vienošanos ar kaimiņmonahrhu Kandijas karali Radžsinhu II, kas arī atļauj tirgoties ar šīs salas labumiem apmaiņā pret militāru atbalstu cīņai pret portugāļiem un viņus atbalstošo Kottes karali. Rezultātā 1656.gadā sala nonāk holandiešu pārziņā, kaut arī oficiālā vara pieder singāļu karalim. Šķiet, ka šāda diplomātiskā pieeja tiek tikpat veiksmīgi praktizēta arī mūsdienās.
1796.gadā aizsākas Britu ēra. Pakāpeniski sala nonāk pilnībā angļu kolonizatoru rokās. Kandija ir pēdējā Šrilankas pilsēta, kas 1815.gadā nonāk angļu pārziņā. Angļi salu pārdēvē Ceilonas vārdā un par tās galvaspilsētu kļūst ostas pilsēta Kolombo. Atšķirībā no saviem priekšgājējiem, briti neceļ fortus un ostas vai kādas citas militāras būves, bet sāk veidot pilsētas, attīstīt to infrastruktūru.
Tomēr no šī rietumu-austrumu mikšļa gribas pēc iespējas ātrāk aizbēgt kaut kur uz salas vidieni, kur vēl būtu cerības ieraudzīt tos neskartās dabas brīnumus un samērā nesen no džungļu varas atkarotās pilsētas, par kurām stāsta daudzas grāmatas un vilina tūrisma ceļveži.
Ja Parīzei ir Eifeļa tornis, Londonai Tauers, Romai Kolizejs, Ēģiptei
piramīdas, tad Šrilankas visatpazīstamākais simbols ir varenā Sigīrijas klints. Jau
laicīgi mēģinot izzināt senā cietokšņa vēsturi un tā nozīmību, jāsaskaras ar
daudz un dažādām versijām par tā celtniecību un izmantošanu. Dīvaini, pat
pasaules vēsturnieki nav vienprātīgi savos secinājumos par šo vietu vai tas ir
sens budistu klosteris, vai tā ir karaļa Kassapijas izpriecu vieta, kur ārpus
galma viņš neviena netraucēts varēja baudīt tā laika visskaistāko sieviešu
sabiedrību, vai tā bija ļaunā un nodevīgā karaļa piespiedu emigrācijas vieta? Kā
izrādās, taisnība ir visiem.
Jau 3.gs p.m.ē. vulkāniskas izcelsmes klints līdzenajā virsotnē, kas atrodas
377 m virs jūras līmeņa, budistu mūki izveidoja nelielu templi. Daudzās klintī
izveidojušās alas bija kā radītas meditācijai. Tomēr viss mainās 5.gs, kad tautā
tik iecienītā karaļa Dhatusena dēls Kassapija, galma intrigu iespaidā, nogalina
savu tēvu. Pirms tam gan dēls vēlējies uzzināt, kur tēvs slēpj savas bagātības,
jo Dhatusena valdīšanas laikā karaliste piedzīvoja 
savus uzplaukuma un ziedu
laikus. Dhatusens palūdza Kassapiju aizvest viņu pie Minnērijas ūdens
rezervuāra, kur karalis, paņemdams ūdeni saujā, esot teicis lūk, kur ir manas
bagātības! Saniknots par šādu atbildi, viņš nevilcinoties vairs ne brīdi,
pavēlēja iemūrēt dzīvu savu tēvu vienā no daudzajām alām. Lai patvertos no
tautas un galminieku atriebības, Kassapija kā savu patvērumu izvēlas šo
nepieejamo klinti, budistu mūkiem uzbūvējot netālu jaunu klosteri. Tā nu jaunais monarhs, nenokāpjot no šīs klints, kuras
virsotnē ir izbūvēta eleganta pils, valdīja 18 gadus. Tajā laikā parādās
skaistie sienu gleznojumi debesu jaunavu attēli mūžīgais skaistuma
ideāls, kas, iespējams, ir vislielākais šāds gleznojums pasaulē 140
metrus garš un 40 metrus augsts. Savulaik to rotāja vismaz 500 skaistu jaunavu
attēli, bet tad, kad klints tika atdota budistu mūkiem klostera atjaunošanai,
tad, lai neatrautu mūkus no meditācijām, lielākā daļa attēli tika nodzēsti.
Vēlākos gadsimtos cietoksnis tiek pamests, un nelielo ciematiņu, kas izveidojies ap šo klinti, kā arī pašu pili nemanāmi, bet ātri apēd džungļi. Līdz 19.gs vidū kāds anglis, atgriežoties no savas ikdienas izjādes, pamana Sigīrijas apkārtnē šo to interesantu. Pieaicinātie arheologi ir vienprātīgi savā lēmumā tā ir senajās leģendās pieminētā Sigīrijas klints, kuru jau 1982.gadā UNESCO iekļāva Pasaules mantojumā sarakstā. Daudzie seno leģendu pavedieni ikreiz tiek šķetināti no jauna, kad klintij tuvojas arvien jauni interesenti.
Pirms mūsu ēras izcili izveidotā un arī mūsdienās labi uzturētā irigācias sistēma ir lauksaimniecības uzplaukuma pamatā. Ap iepriekš pieminēto Sigīrijas klinti pirms šādu ūdens rezervuāru izveides pletās tikai un vienīgi tuksnešaini lauki. Ar milzīgu pacietību un precīzām zināšanām pakāpeniski tiek mainīta apkārtējā vide, padarot to dzīvei patīkamāku par vienkāršu tuksnesi. Ūdens tik tiešām ir viena no Šrilankas bagātībām. Viens otrs rezervuārs pārsteidz ar saviem apmēriem. Varenākais no tiem esot 2500 hektārus liels. Ja mūsdienu tehnokrātiskajam prātam tas nešķiet nekas liels, tad atrodoties tik milzīga ūdens plašuma tiešā tuvumā un iztēlojoties vietējo iedzīvotāju tehnisko aprīkojumu 3.gadsimtā, pārņem bijība un apjausma ūdens Šrilankā tiek augstu vērtēts.
Lai arī Šrilankā var redzēt gan kristiešu baznīcas, gan mošejas, tomēr svarīgākie no visām sakrālajām celtnēm ir tempļi. Lai arī par Budisma izcelsmes zemi tiek dēvēta Indija, Šrilanka ir vieta, kur, vietējo monarhu atbalstīta, šī filosofiskā mācība ir guvusi savu izplatību 247.g.p.m.ē., un pasaule tiek iepazīstināta ar jauno mācību no Šrilankas puses. Ar lielu bijību vietējie iedzīvotāji izturas pret daudzajām svētvietām, senajām meditāciju vietām un tempļiem, kuri nereti sevī glabā kādu ar pašu Budu saistītu relikviju. Lai arī galvaspilsētas statusu ir baudījušas vairākas šīs salas vietas Anuradhapura, Polonnaruva, Kandi, par to nozīmīgumu senajā pasaulē liecina tieši tempļu varenība neskaitāmie alu kompleksi, krāšņie sienu gleznojumi, klintī izkaltās monolītiskās Budas skulptūras. Seno un savulaik pamesto galvaspilsētu liktenis ilgu laiku bija džungļu rokās, tāpēc šobrīd lielākoties skatam paveras tikai iepriekšējo gadsimtu varenības drupas. Izņēmums ir Kandi pilsēta, kura kalnu ieskauta, atrodas 465 m v.j.l., visilgāk spēja pretoties kolonizatoru iecerēm. Kandi arī mūsdienās ir viena no lielākajām salas pilsētām.
Gan svētceļniekus, gan ar budismu un tempļiem nesaistītus Šrilankas
apceļotājus, visvairāk piesaista Budas zoba templis, kas atrodas Kandi ezera
krastā. Tempļa komplekss ir būvēts no 1687.-1707.gadam īpaši šai relikvijai,
kuru 543g.p.m.ē. atrod kāds mūks Budas kremētajos pelnos un nogādā tā laika
Šrilankas galvaspilsētā Anuradhapurā. Un šodien, ceļojot pa šo zemi, ne vienu
reizi vien nākas dzirdēt te atradās Budas zoba templis, kas vienlaikus arī
ļauj izsekot salas kultūrvēsturiskajām vietām. Mūsdienās Budas zoba templis ir
milzīgs komplekss, kurā atrodas gan bibliotēka, kur vissenākos šīs mācības
pierakstus var lasīt rakstītus uz palmu lapām, gan karaļa oficiālo uzrunu tautai
teikšanas vieta, kā arī īpaši izveidots templis svētās relikvijas glabāšanai.
Šķirstu, kurā glabājas Budas zobs, var ieraudzīt divreiz dienā, kad uz īsu
mirkli tiek pavērtas vissvētākās telpas durvis. Šajās dažās minūtēs pāri budistu
mūku, vietējo iedzīvotāju un tūristu galvām var mēģināt saskatīt lādīti, kurā
glabājas mūsdienās visvairāk sargātā budisma relikvija Šrilankā.
Pasaulē Šrilankas vārds saistās ar tēju un garšvielām. Arī mēs
veikalos nereti varam iegādāties Ceilonas tēju, kas vākta šīs salas pakalnos.
Ceilonā tēju sāka audzēt tikai no 1870. gada, kad kafijas plantācijas piemeklēja
neraža. Tējas krūmu audzēšana, lapu ievākšana un to pārstrāde visās austrumu
tējas apstrādes zemēs ir diezgan līdzīga. Svarīga ir tējas plantācijas atrašanās
vieta - jo augstāk virs jūras līmeņa tējas krūms aug, jo augstāka tās kvalitāte.
Lai arī Ķīna un Indija ir pasaulē lielākās tējas audzēšanas valstis, Šrilanka
mēģina neatpalikt. Ražas novākšana sākas, kad tējas augs ir apmēram četrus gadus
vecs. Tējas novākšana var notikt jebkurā gadalaikā, taču tējas lapas ir
visaugstvērtīgākās pirms saulīte ir nožāvējusi rīta rasu no tās lapām, kuras pēc rūpīgi
uzraudzītā žāvēšanas procesa tiks piedāvātas kā visaugstākās kvalitātes tēja.
Tējas krūma lapu novākšanā var minēt vairākus paņēmienus: visaugstvērtīgāko
lapu novākšana tikko atraisījušos pumpuru novākšana, kas pēc pārstrādes
procesa tiks novērtēta kā vislabākās kvalitātes tēja, tradicionālā
novākšana vienā pumpurā vēl esošā lapa tiek noplūkta kopā ar vēl divām jau
izplaukušām lapām, kā arī mehanizētā novākšana, kur jau ar īpaši
izveidotu zāģi, nolīdzina tējas krūmu galotnes, kurus pēc žāvēšanas procesa
samals smalkos miltos un izmantos vai nu pildīšanai tējas maisiņos, vai to pašu
tējas krūmu mēslošanai.
Pēc novākšanas tējas lapiņas tiek rūpīgi apstrādātas. Melnās tējas
apstrādes procesa pamatā ir četras stadijas: vītināšana, sarullēšana,
fermentācija un žāvēšana. Tieši fermentācijas procesā tējas lapiņu sula tiek
pakļauta skābekļa iedarbībai, kas aizsāk bioķīmiskos procesus, kā rezultātā lapu
krāsa no koši zaļas kļūst par brūnu.
Zaļās tējas pārstrādē fermentācijas stadija izpaliek. Pēc lapu vītināšanas tās tiek tvaicētas, tādējādi saglabājot savu zaļo krāsu.
No tējas plašumiem varam pārcelties uz garšvielu laukiem, kuri sola iepazīstināt ar līdz šim tikai veikalu plauktos redzētajām garšvielām. Sākotnēji tieši garšvielas piesaistīja Eiropas kolonizatoru uzmanību. Mūsdienās par garšvielu tīrumiem liecina vien ceļmalās izveidotie garšvielu dārzi, kur ikviens interesents, izstaigājot tā takas, var iepazīt tuvplānā ikvienu garšaugu, krūmu vai koku, uzzināt tā pielietojumu gan kulinārijā, gan arī ajūrvēdiskajā medicīnā. Sarunas gaitā noskaidrojam, ka vaniļas augs ir indīgs, ka karaliskā kokosriekstu eļļa ir izmantojama kā izcils matu kondicionieris, ka karijs nav viena konkrēta garšviela, bet gan 14 dažādu garšaugu kombinācija. Tā varētu turpināt vēl un vēl. Protams, ka gadsimtu laikā uzkrātās garšaugu īpašības tiek izmantotas tradicionālajā medicīnā. Latvijas ceļotājus tas nepārsteidz, drīzāk mēs ar savām plašajām zināšanām pārsteidzam vietējos garšvielu pazinējus. Nav mums sveša ārstniecisko augu vākšana un to izmantošana. Un mūsu rosīšanās virtuvē neaprobežojas tikai ar pusfabrikātu atkausēšanu un uzsildīšanu mikroviļņu krāsnī. Tā nu varam ar lietpratēja skatienu iegrimt Šrilankas garšvielu un aromātu pasaulē. Nez kāpēc atmiņā ataust Ziemassvētku noskaņas, līdz saprotu, ka pie visa vainīga ir kanēļa smarža. Kā izrādās pasaulē ir trīs kanēļkoka šķirnes Indonēzijas, ar nedaudz piparotu garšu, Ķīnas, kas ir tumšāks un stiprāks, un Šrilankas, kas tiek uzskatīts par visaugstvērtīgāko. Šo garšvielu augstu vērtēja jau pirms koloniālā laikmeta, arī Senajā Grieķijā 35 kg kanēļa varēja nopirkt par 5 kg zelta. Līdz pat 18.gadsimtam kanēlis bija viena no dārgākajām garšvielām Eiropā, īpašas pārticības un bagātības apliecinātājs.
Šrilankas kalnainās nogāzes slēpj ne vienu vien apslēptu
dārgumu. Jau Vecajā Derībā aprakstītos laikos ir pieminēta Zālamana dāvana Sābas
(Šēbas) ķēniņienei rubīns, kas bija atrasts Šrilankas raktuvēs. Te jau izsenis
ir atrasti vismaz 30 dažādu veidu dārgakmeņi un pusdārgakmeņi zilais safīrs,
rubīns, topāzs, kaķa acs, aleksandrīts, cirkons, mēness akmens un virkne citu
mazāk dzirdētu dārgakmeņu. Par visvērtīgāko paši šrilankieši uzskata zilo
safīru, kas ir ticis izmantots dažādu reliģisku rituālu un ceremoniju izpildē,
iekšējām lūgšanām. Tas esot varens meditācijas instruments, ko izmantojuši
jogi, dziednieki un svētie. Viens no skaistākiem šāda veida dārgumiem rotā
mūsdienu Anglijas karalienes Elizabetes II kroni. Savukārt, mēness akmeni
uzskata par svētu, kas nes laimi un veiksmi. Mūsdienās dārgakmeņu iegūšana
turpinās izmantojot sentēvu metodes, vienīgi rakšanas darbi tiek uzsākti,
balstoties uz iepriekš rūpīgi veikto ģeoloģisko izpēšu rezultātiem. Un, ja kādā
rīsu laukā vai kalnainā nogāzē pamanām nelielu lapeni, tad, iespējams, tā ir
viena no daudzajām šahtām, no kuras plānots izcelt kādu mirdzošu un vērtīgu
akmeni.
Turpinot iepazīt Šrilankas dabas brīnumus, ir vērts iepazīt tuvāk gan Hortonas
augstkalnu plato, gan Jalas nacionālo parku. Jāpiebilst, ka abas šīs vietas
savus noslēpumus spēj atklāt tikai rīta agrumā, tādēļ šie apskates objekti nav
domāti miegamicēm. Hortonas plato apmēram desmit kilometrus garā taka vislabāk
paveras mūsu skatam tūlīt pēc saullēkta, kad, nelielos busiņos tuvojoties
pārgājiena starta punktam, vēl varam pagūt redzēt gan briežus, gan zaķus, gan
arī Šrilankas nacionālo putnu džungļu gaili, kas šķiet pēc vētrainām nakts
izklaidēm rīta agrumā 2134 metru augstumā nomaldījies meklē savas uzticīgās
vistiņas. Tikai rīta saulītes apspīdēta ir Šrilankas Pasaules mala,
vieta, kur augstkalnu plato pēkšņi beidzas. Un no milzīgā augstuma var redzēt
nelielus ieleju ciematiņus, kas jau ap pulksten desmitiem no rīta parasti
paslēpjas zem kāda gleznaina mākoņa.
Savukārt Jalas nacionālais parks ir vieta, kur savvaļā var redzēt gandrīz visus Šrilankā mītošos dzīvniekus. Lai arī nav jāgatavojas lielam pārgājienam, rīta snaudai nav ieteicams ļauties, jo dzīvnieku pasaulē vislielākā rosība ir rīta agrumā, kad saules svelmainais karstums vēl ir gluži ciešams. Lai arī parka kopējā teritorija ir 979 kvadrātkilometrus liela, ar saviem Land Roveriem mums ir ļauts izbraukt tikai nelielu tā daļu. Pirmais, ko ievēro parka apmeklētāji ir pāvi, kas skaisti un cēli, brīžiem tūristu iztraucēti, gan staigā gar ceļa malu, gan tup koku zaros, un prot pat arī skaisti lidot. Parkā mīt 215 putnu sugas, 6 no tām ir redzamas tikai un vienīgi Šrilankā. No pazīstamākajiem var minēt stārķus, kas nez kāpēc izskatās savādāk nekā Latvijas pļavās redzētie, kormorāni, Šrilankas baloži, ibisi un daudzi citi putni, kuru nosaukumi tikai ornitologiem vien ir zināmi. Tā, braucot pa putekļaino ceļu, ik pa laikam turpat netālu esošajā krūmu biezoknī sadzirdam pamatīgu čaboņu, kuru, kā vēlāk noskaidrojam, rada ziloņu saime, kas atnākusi pamieloties ar kāda mums nezināma koka lapām. Ja kopumā uz šīs salas mīt 4000 ziloņu, tad Jalas nacionālajā parkā varētu pat saskaitīt 350. Ik gadu Šrilankā ziloņu un cilvēku ceļi krustojas, jo cilvēks, mēģinot iekopt arvien jaunus rīsu laukus, izcērtot mežus, kur iepriekš ir mituši savvaļas ziloņi, atņem tiem dzīves vietu. Zilonis, nespēdams atrast nedz vietu, kur apmesties, nedz arī pienācīgu barību, dodas cilvēku teritorijā. Ir izveidots īpašs ziloņu aprūpes centrs Derivalā, kur mēģina rehabilitēt un atgriezt dzīvei savā vaļa tos ziloņus, kas ir cietuši no cilvēku nežēlīgās rīcības. Tomēr Jalas nacionālajā parkā mītošiem ziloņiem nav par ko uztraukties, ja nu vienīgi no apkārt klīstošiem leopardiem, kuri kopskaitā parkā ir 25. Esot liels retums, ja šādā izbraucienā ar džipiem tos pamana, tāpēc prieks ir divtik liels, kad, nepievērsdams uzmanību mašīnas motora rūkoņai, mūsu ceļu šķērso izdaudzinātais leopards. Vairāk kā trīs stundu brauciena laikā pamanām gan krokodilus (kas izrādās mēdz būt dažādi tādi, kam patīk dubļu peldes, gan tie, kas labprātāk mīt sālsūdenī), savvaļas vēršus, varānus, šakāļus, mangustus. Mūsu skatam palika apslēpts vien Šrilankas sliņķis.
Jau
dodoties Beruvelas kūrorta virzienā, pamanām dīvainus, okeāna piekrastē
saspraustus mietus. Kā vēlāk noskaidrojām, tas ir viens no veidiem, kā Šrilankas
zvejnieki ķer zivis okeāna piekrastē. Galles apkaimē šobrīd esot apmēram 500 zvejnieku ģimenes, kas
piekrastes zivju ķeršanai izmanto šādu metodi. Katrai ģimenei ir noteikta
teritorija, kur zvejnieki mēģina tikt pie saviem lomiem trīs reizes dienā
saullēktā, ap pusdienas laiku un saulrietā. Šķiet, ka tikai pēc Otrā pasaules
kara ir aizsākusies šāda zivju ķeršanas tradīcija. Vietējie zvejnieki iebilst
pret zivju ķeršanu ar tīkliem, jo tādējādi zivis pēc kāda laika varot pamest šīs
piekrastes zvejnieku ciemus, bet ķerot tās šādā veidā, tās netiek pārlieku
traucētas, kā arī tiek noķerts tik, cik tiešām ir nepieciešams.
Indijas okeāna varenie viļņi ikvienu ūdens prieku baudītāju atgriež bezrūpīgā bērnībā, kad jūrā noķertie viļņi spēja sagādāt patiesu prieku. Vakaros, klausoties okeāna šalkoņā, mēģinot sakārtot savus iespaidus, sāc ne tikai saprast, bet arī izjust šo zemi, kur viss notiek daudz lēnāk, it kā nesteidzoties, izbaudot katru dzīves mirkli. Šrilankietis pat strādā lēni un apdomīgi, jo kādēļ gan steigties, ja priekšā ir tik daudz pārdzimšanas un jaunas dzīves iespējas. Un tikai nesteidzīgam vērotājam var pavērties ikdienas dzīves priekškars, aiz kura atklājas tūrisma bukletiņos nepieminētas lietas. Kā izrādās, izglītība ir bezmaksas sākot ar bērnudārzu un augstskolu (ieskaitot), kur vecākiem nav jādomā nedz par mācību līdzekļu iegādi, nedz par formas tērpu. Medicīniskā aprūpe arī ir bezmaksas un raizes nevienam nesagādā, lauksaimnieki nebūt nejūtas pamesti novārtā, ārvalstu kapitāls tiek laipni uzņemts Šrilankā, tomēr ikviens kultūrvēsturisks, reliģisks vai vienkārši tikai dabas objekts vienmēr paliks valsts pārziņā. Patiesi ir žēl, ka mēs, vērojot šo nesteidzīgo ikdienu, vēlamies to sakārtot pa savam, pa eiropeiskam prātam, mēģinot mistiskās attīstības un civilizācijas vārdā visu, ko vien iespējams modernizēt, strukturēt un uzlabot. Tā arī nespēju ieraudzīt izdaudzināto valsts nabadzību un atpalicību. Bet varbūt mēs, dzīvojot greznās villās un braukājot šikos auto, esam tie trūcīgie un nabadzīgie, nespējot novērtēt visvērtīgāko, kas mums ir dzīvi?
Ilze Neikena