Šveicē, vienalga, lai kur tu būtu, visapkārt var sajust dabu pavisam tuvu. Atliek vien nobrīnīties, cik dažāda un iespaidīga tā ir. Alpu kalnu grēdas stiepjas arī Itālijā, Francijā un Vācijā, bet tieši Šveicē kalni ir visvarenākie. Tie ļoti atgādina kalnus bērnu zīmējumos zigzagu. Šveicē cieši viena otrai blakus pacēlušās augstākās Alpu virsotnes. Vistiešāk Šveices Alpu maģiskā pievilcība izjūtama Bernes Alpos. Un vēl ceļojot pa Šveici, nepamet pārliecība, ka, lai kurp tu brauktu, par visu kāds jau būs padomājis, nekas neparedzēts nevar atgadīties. It visur valda absolūta kārtība, miers un skaistums. To apstiprina arī ceļojumu aģentūras Impro ceļojumi darbinieka ĒRIKA LINGEBĒRZIŅA stāstījums:
Alpos laiku pareģo murkšķīši
Ārkārtīgi skaista šajā
augstkalnu apkārtnē ir Grindelvaldes ieleja. Tā ir pateicīga vieta, no kuras
uzsākt savu Alpu piedzīvojumu. Tas tāpēc, ka kalni šajā apvidū ir
aizsniedzami jebkuram, izstaigājami pa dažādām takām līdz pat virsotnēm.
No Grindelvaldes ielejas nokļūt kalnos augšā iespējams gan ziemā, gan
vasarā. Var doties kājām, bet tad jāveic varens kāpiens, taču var arī
uzbraukt ar pacēlāju. Paveras pasakaini skati uz zilajām tālēm, lejā plešas
zaļganbrūnās Alpu pļavas. Neskaitāmas kalnu takas ved tālāk uz visām
debespusēm. Arī te, Alpu augšienē, manāms, ka šveiciešiem rūp gājēju
ērtības: daudzas takas veidotas tā, ka sākumā tās ved nedaudz lejup un vēlāk
turpinās vienā līmenī. Tādējādi pastaiga pa kalnaino apvidu kļūst patīkami
viegla. Tomēr arī tiem, kas grib pakāpelēt pa īstam, ir visas iespējas
jāpaiet tikai mazliet sāņus un no turienes takas uzvedīs stāvus augšup.
Katram te pietiek vietas, lai no sirds izstaigātos un atpūstos, lai varētu
saelpoties īpašo kalnu gaisu, kas tik lieliski nomierina.
Staigājot pa kalnu ceļiem, itin bieži var pamanīt nelielus Alpu dzīvnieciņus
murkšķīšus. Vietējie iedzīvotāji pēc murkšķīšu uzvedības spriež
par gaidāmo laiku. Ja tie redzami visapkārt, tad kādu brīdi pieturēsies
labs laiks, bet, ja gandrīz neviens nav sastopams, tas nozīmē, ka zvēriņi
savās alās gaida laika pārmaiņas.
No Grindelvaldes ciematiņa kalnos augšup kursē arī Firsta pacēlājs.
Pusstundas laikā tas veic pasaulē visgarāko pacēlāja maršrutu 4354
metrus. Apmēram pusceļā līdz Firsta skatu tornim pavīd fantastiska ainava
Bahalpa ezers, kura skaidrajos un mierīgajos ūdeņos kā spogulī atspīd
divas Alpu smailes: 4078 metru augstais Šrekhorns un Finsterārhorns 4274 metru
augstumā.
Kalnu pļavās saimnieko rūķi
Ceļotāji atpakaļ uz Grindelvaldi
bieži vien dodas nevis ar pacēlāju, bet kājām. Tas ļauj tā pa īstam
izbaudīt gleznainās Alpu ainavas. Šur tur savā nodabā ganās Alpu govis. Ja
nu gluži negadās tās redzēt, tad sadzirdēt var vienmēr, jo kaklā gotiņām
iekarināts zvaniņš, lai miglainā laikā tās būtu vieglāk sasaucamas.
Vasaras otrajā pusē Alpi itin bieži ietinas miglā. Man pašam reiz gadījās
būt kalnos, kad uznāca migla un pēkšņi vairs nevarēja saredzēt itin neko.
Tas uz brīdi samulsināja. Bet tad kaut kur tālumā iedžinkstējās zvaniņi
un es sapratu, ka viss kārtībā.
Gani agrākos laikos kalnienēs sazinājušies, pūšot īpašas kalnu taures. Tās
ir apmēram pusotru, divus metrus garas ar paplašinājumu lejasdaļā. Spēlējot
tauri, to atstutē pret zemi. Tās skaņa labi sadzirdama lielā attālumā. Mūsdienās
taures kā tautas instruments kalpo par Šveices simbolu dažādos prospektos un
skatu kartēs.
Parasti govis izlaiž ganībās jūnija sākumā, tūlīt pēc sniega nokušanas
kalnu pļavās. Alpu ciematiņos tad ir lieli svētki līdz pat vēlam vakaram.
Leknajās ganībās govis dzīvojas līdz septembrim. Tad svinīgā gājienā
lopiņi tiek vesti atpakaļ uz ziemas mājvietām mazajos ciematiņos. Par godu
šim pasākumam gotiņas kārtīgi sapoš: izpušķo ar krāsainām lentītēm,
pušķiem, pie ragiem piestiprina mazu eglīti. Zvanu šķindoņa aizskan tālu,
tālu pār kalnu pamalēm.
Tūristi bieži brīnās par to, kas gotiņas izslauc, jo nevienam, šķiet, nav
gadījies redzēt, ka kāds jelkad būtu to darījis. Līdzīgi ir arī ar Alpu
pļavām. Nekur nav redzams, ka kāds pļautu zāli un krautu kaudzēs sienu,
tomēr pļavas vienmēr ir nokoptas. Varbūt šī neizpratne izskaidrojama ar
to, ka ilgāk par četriem pieciem pēcpusdienā kalnos neviens nepaliek, jo ap
to laiku beidz kursēt pacēlāji. Gandrīz vai jātic, ka līdzīgi kā Norvēģijas
kalnus un fjordus apdzīvo troļļi, tā Alpu pļavās saimnieko rūķīši
Tieši leknajās kalnu pļavās barotās govis dod īpašu pienu, kas padarījis
pasaulslavenu Šveices piena šokolādi. Pat latvietim, kas vairāk vai mazāk
bijis uzticīgs Laimas saldumiem, nākas atzīt, ka Šveices šokolāde ir
ārkārtīgi garšīga.
Ziemā daudzas Alpu pļavas pārvēršas par slēpošanas trasēm, bet vasarā
pa pļavām var brīnišķīgi izstaigāties, pagozēties saulē, pagulēt un, lūkojoties
mākoņos, sakārtot domas. Guļot zaļajā zālītē, iespējams nolūkoties
sniegotajās virsotnēs četru tūkstošu metru augstumā, sajust no tām strāvojošo
maģisko spēku. Virsotnes rādās daudz iespaidīgākas, ja uz tām skaties no
apakšas.
Visiem gandrīz vienādas mājas
Grindelvalde ir tipisks kalnu ciematiņš
ar vienu ielu piecu kilometru garumā un mājiņām ielas abās pusēs.
Vasarā tās piesaista uzmanību ar krāšņajiem, spilgtajiem puķu podiem
balkonu malās. Šveicē, lai saglabātu kopējo Alpu ainavu, pastāv valsts
noteikts standarts, pēc kura jāvadās māju būvniecībā. Tāpēc pirmajā
mirklī visas ēkas šķiet vienādas, tomēr, ieskatoties rūpīgāk, pamanāms,
ka katrs namīpašnieks ir padomājis par kādu knifiņu, ar ko atšķirties.
Daudzās mājās pirmajā stāvā iekārtoti suvenīru veikali, savukārt otrie
stāvi vasarā pārvēršas par pansijām, tiek arī izīrētas mājas uz visu
sezonu. Līdztekus lopkopībai tūristu uzņemšana kalnu ciematiņa iedzīvotājiem
ir galvenā nodarbošanās un iztikas avots.
Šveices Alpu priekšrocība ir tā, ka ieleju kafejnīcās piedāvā visdažādākos
nacionālos ēdienus: gan vāciešu virtuvei raksturīgās šniceles, ābolu štrūdeles
un alu, gan itāliešu spageti, pastas un vīnu, gan arī šo un to no franču
uzkodām. Šveicē, kurā iedzīvotāji runā četrās valodās franču, vācu,
itāliešu un retoromāņu , raksturīgs pamatīgs kultūras sajaukums arī
ēdienu jomā. Ceļotāji kalnos parasti sildās ar karstvīnu, jo augstkalnēs
ir pavēss.
Neredzamie ūdenskritumi
Netālu no Grindelvaldes ielejas
atrodas brīnumains dabas veidojums Trimmelbaha ūdenskritums. No ārpuses
tas nemaz nav pamanāms, jo paslēpies kalna iekšienē. Laika gaitā ledus ūdeņi
no augstajām virsotnēm izgrauzuši klintīs ejas, pa kurām tagad kalna dobumā
gāžas ūdens kaskādes. Lai tās apskatītu, vispirms caur alas lūku jānokļūst
klints iekšpusē un tad ar liftu jāpaceļas augšup, kur sākas dažādi kalnu
labirinti. Līkumojot pa tiem, var saskaitīt desmit ledus ūdens kaskādes.
Grindelvaldes ielejas apkārtnē interesanta šķiet arī Āres aiza. Tā
veidojusies, ledājiem atkāpjoties, taču tās formu vēlāk izmainījuši
kalnu ūdeņi. Caur aizu ved labi uzturēts ceļš. Sākumā liekas, ka tas būs
paveicams bez īpašas piepūles: vienā pusē ieiesi un otrā pusē pēc
pusotra kilometra iznāksi. Tomēr tā gluži nav. Gadās arī pārsteigumi:
vienā brīdī skaties, virs galvas debesis, citā jau pārkāries paliels
akmens, vēl citviet pamani, ka pazudusi zeme zem kājām. Vietām caur kalnu
spraugām uz priekšu var tikt tikai četrrāpus. Šur tur jāparāpjas arī uz
augšu, tomēr tā, ka kāds nebūtu sasniedzis aizas otru pusi, gadījies nav
ne reizes. Jautāju kādam ģeologam, pēc cik ilga laika draudīgie akmeņi aizā
virs mūsu galvām varētu ripot lejā. It kā vēl ilgu, ļoti ilgu laiku tie
neizkustēšoties no vietas
Ieva Lūsiņa
"Lauku Avīze"
19. jūlijs