Kāds filozofs esot teicis, ka kalni un jūra radīti, lai cilvēkus iemācītu domāt. Varbūt arī tāpēc tiem, kas reiz iepazinuši kalnu skaistumu un varenību, ik pa laikam rodas vēlēšanās tur atgriezties.
Alpi nav pārāk tālu no mums divas dienas ar autobusu, un esam klāt, stāsta firmas "Impro ceļojumi" gids Guntis Berklavs, kurš pēdējos gados Alpus izbraukājis krustu šķērsu.
Kalnos var uzvest pat govi
Vecākās paaudzes ļaudīm, kas nekad nav bijuši kalnos, liekas, ka turp brauc tikai jaunie un fiziski spēcīgie. Protams, pret kalniem jāizturas ar bijību, taču, ja reiz augšā kalnos ganās govis, kāpēc tur nevarētu nokļūt jebkurš no mums. Alpos vairāku kilometru augstumā ceļotājus uzved moderni un droši pacēlāji. Ja arī augstāk vairs negribas kāpt vai pietrūkst spēka, fotografējot ziedus, var pastaigāties lēzenajās Alpu pļavās un turpat netālu kioskos iegādāties šiem kalniem raksturīgos suvenīrus: dažādu izmēru govju zvaniņus, ēdelveisus, murkšķus, vārdu sakot, visu, ko vien cilvēka prāts izdomājis tūristu piesaistīšanai. Tiem, kuri vēlas izmest kādu loku pa ledājiem un uzkāpt virsotnēs, gan jāņem līdzi labi apavi ar dziļu protektoru un dzelkšņi, ko piestiprināt zābakiem, ejot pa ledu. Dažkārt noder ir arī virve un leduscirtis. Jo cilvēku kalnos var salīdzināt ar asaru skropstā, un kalni nemīl steigu. Taču parasti mēs tūristiem sagādājam prieku saviem spēkiem nokāpt lejā, un tad pietiek, ja nostiprinātas ir potītes un rokās saliekamās slēpotāju nūjas, ko pēc tam var ērti ievietot autobusā.
Lai ceļojums uz Alpiem izdotos, vēl nepieciešams labs laiks, bet to kalnos nevar prognozēt pat pāris stundu uz priekšu. Visnepastāvīgākais tas ir pavasaros un rudeņos, tādēļ, ja vien nevēlaties slēpot, visprātīgāk uz kalniem doties vasaras vidū. Tomēr arī tad virsotnes var tīties necaurredzamas miglas vālos vai sagaidīt ar strauju temperatūras pazemināšanos un krusu. Reiz gadījās, ka pusstundas laikā gaiss atdzisa pat par desmit grādiem.
Alpu kalnu grēdas stiepjas cauri daudzām Eiropas valstīm Šveicei, Francijai, Austrijai, Itālijai, Slovēnijai, Vācijai. Tie ir jauni kalni ar smailām virsotnēm un katrā no valstīm pilnīgi citādi. Ziemeļdaļā iežu sastāvā vairāk ir granīti un gneisi, priekškalnēs aug egles un priedes. Bet dienvidos Itālijas pusē, kur atrodas Dolomītalpi, dominē kaļķakmens, kas krietni irdenāks. Tādēļ bieži rodas izskalojumi un noslīdeņi, kalni ir sadēdējuši un kāpšanai bīstamāki. Toties tie aiztur aukstos ziemeļu vējus, ļaujot maigajā klimatā augt palmām un krāšņiem dārziem.
Murkšķi ēd šokolādi
Alpos visbiežāk varam sastapt murkšķi tas ir kaķa lieluma, tikai krietni treknāks, pelēcīgi brūns dzīvnieks, kurš dzīvo alās. Vislabāk murkšķa būtību izsaka tā vāciskais nosaukums Murmultiere jeb murmulis, ko atceramies no bērnības grāmatām par trollīšiem Muminiem. Ja kalnos dzirdat svilpšanu, tad ziniet murkšķis ir jūs pamanījis un cer izvilināt kādu gardumu. Nu kā tu dzīvnieciņu nepabarosi, ja tas tik neatlaidīgi to prasa. Arī murkšķi cilvēkiem liek pārdomāt dzīves jēgu, jo visu savu laiku tas pavada ēdot un guļot. Parasti pārtiek no augu valsts produktiem: saknēm un lapām, bet pēdējā laikā, tūristu izlutināti, murkšķi pat maizei bez sviesta vairs neskatās virsū un nekaunīgi pieprasa ko labāku. Austrijā tie jau paspējuši iecienīt šokolādi. Par murkšķiem sarakstītas daudzas grāmatas un Amerikā uzņemta arī filma. Alpu kioskos šie dzīvnieki iemūžināti plastmasas un plīša suvenīros. Murkšķu taukus izmanto dziedniecībā sildošām ziedēm un pievieno svecēm.
Citi dzīvnieki Alpos ieraugāmi retāk. Kādreiz šeit mituši lāči. Tagad pat kalnu kazas negadās bieži redzēt, nemaz nerunājot par zaķiem. Tomēr ieteicams ceļojumā līdzi paņemt tālskati vai vismaz teātra binokli, kas ļaus tuvplānā apskatīt nepieejamās Alpu ainavas un varbūt pamanīt arī kādu zvēru.
Ar lidmašīnu uz kalniem
Parasti biznesā aizņemti cilvēki ceļošanai nevar izbrīvēt vairāk par septiņām astoņām dienām. Ja pusi šī laika aizņem nogurdinošs pārbrauciens ar autobusu, vai tad tā vairs ir atpūta? Tādēļ, lidojot ar čārterreisu no Viļņas uz Rijeku Horvātijā, Alpu baudīšanai iznāk vesela nedēļa. Iepazīšanās ar kalniem sākas Slovēnijā, Triglava nacionālajā parkā. Trīsgalvu kalns attēlots arī Slovēnijas ģerbonī. Gar Jūlijas Alpu takām augustā gluži kā miniatūras ciklamenas zied īstās alpu vijolītes. Šī ir lētākā no visām Alpu valstīm. Pārbraucot uz Austriju, pacēlāji maksā sākot no 55 eiro. Lielākais kalns Tauvena kalnu grēdā ir Grosglokners, un pa Franča Jozefa ceļu var aizstaigāt līdz Lielā Gloknera ledājam. Ejot pa Alpu pļavām, takas malās iepazīstam ziedošo puķu nosaukumi.
Alpu centrā satiekas triju valstu Austrijas, Vācijas un Itālijas robeža, kas paver lielisku iespēju, velti netērējot laiku pasu kontrolēm, dienas laikā apmeklēt trīs bijušās ziemas olimpisko spēļu galvaspilsētas Insbruku, Garmišpartenkirheni un Kortinu d' Ampeco. Pa ceļam iespējams apbrīnot Krimlas ūdenskritumu un uzbraukt augstākajā Vācijas virsotnē Cugšpicē (Zugspitz). Itālijas Dolomītalpos ir ļoti krāšņas pastaigu takas uz Tofolo kalniem un Falcarego pāreju. Tur var nokļūt arī ar pacēlājiem, kuru cenas mēdz būt dažādas, bet tas nav lēti. Atgriežoties no pārgājiena, spēki atgūstami ūdens atrakciju parkos. Šāds Alpu maršruts atturēs no ilgstošas vēršanās autobusa logā, ļaujot nesteidzīgi izbaudīt dabas skaistumu un kalnu kūrortu šarmu.
Alpu simbols ēdelveiss
Vienā reizē aptvert visas Alpu valstis būs gandrīz neiespējami. Tādēļ Francijas un Šveices kalniem ieteicams veltīt atsevišķu braucienu. Noteikti jāredz Alpu augstākais kalns Monblāns. To nemaz nav tik vienkārši izdarīt, jo Monblāns ir ļoti viltīgs. Bieži vien tā virsotnē aizķeras kāds mākonītis un liedz saskatīt šī milzeņa apaļo pakausi. No Šamonī līdz 3800 metru augstumam tūristus uzved gondolas. Tālāk katrs pats var izvēlēties vai nu sturmēt sniegoto virsotni, vai arī ieelpot svaigo gaisu, vērojot, kā to dara citi. Lai uzkāptu Monblānā, nevajag īpašu fizisko sagatavotību. To var ikviens vesels cilvēks. Taču, strauji paceļoties lielā augstumā, pirms slodzes vispirms jāļauj organismam pielāgoties retināta gaisa apstākļiem. Parasti kāpšanu sāk agri no rīta, kamēr sniegs saulē nav kļuvis slapjš un ķepīgs. Lai pasargātu seju no apdegumiem, jālieto aizsargkrēmi.
Alpi nav iedomājami bez ēdelveisiem. Šis sudrabainiem matiņiem klātais augs, kas sastopams tikai augstāk par divarpus kilometriem, dažkārt sasniedz pat 40 centimetru garumu un to uzskata par drošsirdības simbolu. Ja senos laikos kāds jauneklis gribējis precēties, viņam, lai apliecinātu savu mīlestību, vajadzējis uzdāvināt iecerētajai ēdelveisa ziedu. Tas audzis klinšainās, grūti pieejamās vietās, kuras var sasniegt, riskējot ar dzīvību. Laikam ritot, pasaule mainās, un, lai ieraudzītu ēdelveisu, vairs nav jābaidās novelties no klints. Pēdējos gados pasaules globālās sasilšanas dēļ strauji sākuši kust arī Alpu ledāji. Tādēļ vietām, izskalojoties mīkstajiem iežiem, rodas nogruvumi. Atšķirībā no netālajiem seismiski aktīvajiem Apenīniem zemestrīces Alpos nenotiek. Ja tajos pabūts garāmskrejot, ir vērts atgriezties, jo Alpi neapnīk.
Guntis Berklavs
Zigmunds Bekmanis "Latvijas Avīze"