Zanzibāras arhipelāgs savu nosaukumu ieguvis no vārda zanži. Tā kādreiz musulmaņi sauca afrikāņus, kas apdzīvoja Austrumāfriku. Arhipelāgs atrodas Indijas okeānā 35 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Tanzānijas lielākās pilsētas Dāresalāmas. Lielākā arhipelāga sala Zanzibāra (agrākais nosaukums Ungudža) ir 85 kilometrus gara un 38 kilometrus plata un tās kopējā teritorija ir 1460 kvadrātkilometri. Tā ir otra lielākā sala (aiz Madagaskaras) Austrumāfrikas piekrastē. Zanzibāras arhipelāgam ir ļoti interesanta vēsture, šeit savas pēdas atstājušas dažādas kultūras. Dažādos laikos arhipelāgs ir bijis Portugāles, Omānas sultanāta, Vācijas un Lielbritānijas kolonija. Tagad tā ir Tanzānija.
Kā "Bounty" reklāmā
Uz Zanzibāru var nokļūt ar prāmi vai ātrgaitas pasažieru kuģi no Dāresalāmas pasažieru ostas. Šeit iespējams jau iepriekš rezervēt vietas Zanzibāras viesnīcās. Cenas var nokaulēt. Uz salu dodamies ar kuģi Sea Star un nokļūstam tur stundas laikā. Ostā mūs sagaida laipns viesnīcas pārstāvis un ar mikroautobusu aizved uz Nungvi, kas atrodas salas ziemeļu galā. Apmetamies bungalo tipa mājiņās, kurās ir visas ērtības. Kad aizejam līdz okeāna krastam, zilās lagūnas, palmas un baltās smiltis mums liekas gandrīz nereālas. Sajūta tāda, it kā mēs būtu nokļuvuši Bounty reklāmā. Gar piekrasti dažu kilometru garumā sabūvēti restorāni, bāri un citas izklaides vietas.
Siltais un sāļais okeāns
Indijas okeāna ūdens temperatūra pie Zanzibāras salas visu gadu ir no +25 līdz +30 grādiem. Ūdens ir krietni sāļāks nekā Baltijas jūrā. Katru dienu okeānā var novērot paisumus un bēgumus, kuru laikā ūdens līmenis svārstās gandrīz par metru.
Okeāna krastu apdzīvo vieni no biežāk sastopamajiem Zanzibāras faunas pārstāvjiem krabji. Pirmoreiz vērojot nelielajām aliņām izraibinātās krasta smiltis, pat īsti nebija variantu par to saturu līdz brīdim, kad no vienas tādas vispirms izspraucās izvalbītu acu pāris uz kātiņiem un tūlīt pēc tam arī pats krabis. Turpmākie vērojumi rādīja, ka dienā krabji ir visai kautrīgi un lien ārā no savām aliņām tikai tad, kad esam kādu brīdi stāvējuši pavisam nekustīgi, toties pēc tumsas iestāšanās viņu satiksme pludmalē ir tik intensīva, ka reizēm saskrienamies un nobiedējam viens otru. Lai pavērotu zemūdens pasauli, ar motorlaivu dodamies uz Mnembas salu, kur ir visskaistākie koraļļu rifi. Divi no mums nirst ar akvalangiem, bet pārējie nodarbojas ar snorfelingu vēro zemūdens pasauli caur ūdensbrillēm, elpojot pa trubiņu. Koraļļu rifus un to iemītniekus daba apveltījusi ar visneiedomājākajiem krāsu salikumiem. To vērošana mūs tā aizrauj, ka tiekam pie pamatīgiem saules apdegumiem (saulē var iedegt arī caur ūdens kārtiņu). Atceļā apskatām jūras bruņurupuču parku, kura lielākie iemītnieki sver vairāk nekā simts kilogramu, bet mazākos mums dod paturēt rokā.
Vietējie piedāvā pamakšķerēt okeānā un izrādās, ka tas ir visai ekstremāls pasākums. Nelielā koka laivā tiekam ievesti tālu no krasta okeānā, kur ir pamatīgi viļņi. Kad pajautājam, vai laivā ir drošības vestes, viņi tikai pasmejas. Nevienu zivi nenoķeram, bet, kad pēc astoņām stundām beidzot tiekam krastā, esam patiešām laimīgi. Vakarus visai jautri pavadām krodziņos un deju zālēs. Varam nobaudīt visdažādākās jūras veltes.
Kas slēpās aiz "WC"
Lai apskatītu salu, uz dienu noīrējam viesnīcas mikroautobusu. Sākam ar garšvielu tūri. Vietējie mums parāda, kā tiek audzētas gandrīz visas mums zināmās garšvielas krustnagliņas, pipari, kanēlis, muskatrieksts, ingvers un citas. Starp citu, Zanzibāra ir lielākā krustnagliņu eksportētāja pasaulē. Apskatām, kā tiek audzēti banāni, kokosrieksti, ananasi, duriāni, rambutāni un džekaugļi.
Salas vidienē ir saglabājies tropiskais lietus mežs, kur ierīkots parks. Parkā var apskatīt daudzas eksotiskas palmu sugas un mahagonijas koku mežu. Šeit mīt arī reta mērkaķu suga sarkanie mērkaķi.
Intereses pēc apskatām arī salas dienvidaustrumu pludmales. Lai nokļūtu līdz šīm okeāna netīrumiem pieskalotajām pludmalēm, pa bedrainu ceļu jāizbrauc cauri vairākiem zvejnieku ciemiem. Secinām, ka esam izdarījuši pareizo izvēli, apmezdamies salas ziemeļu galā, jo šeit ir krietni mazākas izklaides iespējas un nav tik saulains laiks. Toties šeit piedzīvojam lielāko kuriozu visā ceļojuma laikā. Iegriežamies kādā krodziņā, lai paēstu pusdienas un ar kārtīgu ruma pudeli atzīmētu manu vārdadienu. Kad pēc kārtīgas maltītes dodos uz durvīm ar visiem zināmu apzīmējumu WC telpas malā un tās atveru, sākas vispārējas gaviles, jo skatam paveras... brīnišķīga dabas ainava ar palmām fonā. Stāvu samulsis pie šīm vaļējām durvīm un domāju nu gan tiem zanzibāriešiem ir joki...
Nedaudz par kulināriju, ko var baudīt pludmales krogos. Galvenokārt tās ir jūras veltes, kuru izvēle ir visai plaša: dažādas zivis, garneles, krabji, astoņkāji, langusti, omāri u. c. Garšīgi tāpēc, ka delikateses, bet, izmantojot garšvielas, tas viss varētu būt vēl garšīgāk. Omārs bija vārīts labi ja pusi no nepieciešamā laika un tikai sālsūdenī. Garneles, piemēram, mums pasniedz mērcē ar visām čaumalām. Ēšanas process tiešām bija eksotisks... Vispār šis paradokss mūs pārsteidza: salā audzē gandrīz visas iespējamās garšvielas, bet vietējo ēdienu gatavošanā tās praktiski neizmanto. Jā, to pašu varētu teikt par kafiju. Redzējām milzīgas kafijas plantācijas, bet ne reizi nekur neizdevās nobaudīt labu kafiju (pat pieczvaigžņu viesnīcas bārā nedarbojās kafijas automāts...), tikai šķīstošo, pie tam izcili negaršīgu. Visjaukākās un garšīgākās bija vakariņas pašā okeāna krastā, pat ne restorānā, bet pie diviem vietējiem zvejniekiem, kur no izliktā dienas loma izvēlējāmies grilēšanai sev tīkamākās jūras veltes. Kad apmēram pusstundu bijām sēdējuši pie vienīgā mūsu izvēlētās vakariņošanas vietas galdiņa, uz kura dega svece abažūrā, un ik pa brīdim vilkuši ārā no smiltīm tur grimstošās krēslu kājas, mums pasniedza garšīgāko no visām Tanzānijā baudītajām maltītem.
Tur dzīvojis Fredijs Merkūrijs
Pēdējo dienu uz salas pavadām salas lielākajā pilsētā, ko tāpat kā salu sauc par Zanzibāru. Pilsētu arābi sāka būvēt 1831. gadā un, pastaigājot pa vecpilsētas šaurajām ieliņām, brīžiem liekas, ka esam nokļuvuši 19. gadsimtā. Iespaidīgākā celtne pilsētā ir sultāna pils, kas kādreiz bijusi lielākā un augstākā būve Austrumāfrikā.
Tanzānijas kontinenta daļā vērojama dažādu ticību līdzāspastāvēšana, turpretī Zanzibārā gan ēkas, gan cilvēku apģērbs un dzīvesveids liecina par to, ka esam musulmaņu valstī. Sievietes ģērbušās galvenokārt melnās drēbēs, kas ļoti kontrastē ar košajiem apģērbiem valsts kontinenta daļā. Zanzibāras pilsētas ieliņas ir ļoti romantiskas, kaut arī baltais krāsojums ir stipri noplucis. Restorāni, krodziņi, nelieli veikaliņi, aiz smagām apkaltām durvīm svešām acīm slēpta sadzīve (dzīvojamo māju logi uz ielas pusi parādās tikai augšējos stāvos).
Zanzibārā bērnībā dzīvojis slavenais dziedātājs Fredijs Merkūrijs, un mums pēc kartes arī izdodas atrast viņa māju. Pie tās gan nav nekādu piemiņas zīmju, jo musulmaņu vidū viņš laikam nebija tik populārs. Kādā ēdnīcā pirmoreiz saprotam, ka neesam veltīgi potējušies pret tropu slimībām. Kad gribam nopirkt sulu, mums saka, ka svaigas sulas šobrīd nepārdod, jo Zanzibārā plosās holēras epidēmija.
Harijs Sils
30. aprīlis