Tanzānija ir viena no jaunākajām Āfrikas valstīm, tā savu pašreizējo nosaukumu ieguvusi 1964. gadā, apvienojoties Tanganjikai un Zanzibārai. Kad Tanzānija ieguva neatkarību, valstī esot bijuši tikai divi tanzānieši ar augstāko izglītību un viens no tiem Dž. Njerere kļuva par valsts prezidentu. Līdz neatkarības iegūšanai Tanzānijas teritorija dažādos laikos ir bijusi Portugāles, Omānas, Vācijas un Lielbritānijas kolonija. Tanzānijas teritorijā atrodas lielākais Āfrikas dabas parks Serengeti, augstākais Āfrikas kalns Kilimandžāro (5895 m), valsts robežojas ar trim lielākajiem Āfrikas ezeriem Viktorijas, Tanganjikas un Njasas.
Izrauj zobus, lai spļautu
Lielākā daļa Tanzānijas iedzīvotāju vācu un britu ietekmē ir vairāk vai mazāk eiropeizējušies. Vienīgā tauta (šobrīd ap 300 000), kas saglabājusi savu agrāko dzīvesveidu, kultūru un reliģiju, ir masaji, kas pārsvarā apdzīvo Tanzānijas un Kenijas pierobežas rajonus. No Arušas aizbraucam uz masaju ciemu, kas atrodas pie pašas Kenijas robežas. Ciema būdas būvētas no māliem un lopu mēsliem uz koka karkasa. Cilvēki tajās dzīvo kopā ar mazākajiem mājlopiem. Lai ciemu pasargātu no lauvu uzbrukumiem, tas apjozts ar dzelkšņu krūmu žogu. Būdām ir tikai durvis, bet nav logu. Visus darbus, arī būdu būvēšanu un remontu, veic masaju sievietes. Masaju ciemos ir ļoti augsta bērnu mirstība no trijiem izdzīvo tikai viens... Masaju sieviešu galvas tiek gludi noskūtas un viņām tiek izrauti divi vidējie apakšžokļa zobi, kas nepieciešams, lai spļaudītos (labvēlības izpausme!), kā arī lai barotu slimniekus un mazus bērnus no mutes mutē. Masaju vīrieši skaitās karavīri un savu laiku pārsvarā pavada sarunās un klejojot pa savannu. Masaja sievu skaits nav ierobežots un tas atkarīgs no viņam piederošā ganāmpulka lieluma. Masaji uzturā lieto galvenokārt pienu vai svaigas dzīvnieku asinis, olas, bet retos gadījumos arī gaļu. Visi masajiem nepieciešamie ārstniecības līdzekļi tiek iegūti no savvaļas augiem.
Masaji ir ļoti reliģioza tauta viņi pielūdz savu dievu Engaju. Viņi netic pēcnāves dzīvei un savus mirušos izbaro savvaļas dzīvniekiem. Kad masaju bērni sasniedz septiņu astoņu gadu vecumu, viņu ausīs ar nazi tiek izgriezts caurums, ko ar smagu auskaru palīdzību paplašina. Dažiem no viņiem ausis nokarājās līdz pleciem, bet tiem, kas nogalinājuši lauvu, ir tiesības savas ausis sagraizīt un sarullēt kā gliemežvākus.
Divsimt ziloņu vienkopus
No Arušas dodamies trīs dienas ilgā safari braucienā ar džipiem. Apskatām Tarangiri un Ngorongoro nacionālos parkus. Tarangiri parkā var savvaļā novērot dažādus dzīvniekus, arī žirafes un lauvas. Bet visiespaidīgākie tur ir milzīgie ziloņu bari. Vienkopus var ieraudzīt vairāk nekā divsimt ziloņus. Pa putekļainu un ļoti izdangātu gruntsceļu nokļūstam līdz Ngorongoro nacionālajam parkam, kas atrodas 200 kvadrātkilometru lielā vulkāna krāterī un tajā izveidojusies unikāla, no ārpasaules ar 300 metru augstām klinšu sienām atdalīta, dzīvnieku valsts. Šeit varam pavērot lielus zebru, antilopju un nīlzirgu barus, kā arī lauvu ģimeni. Paveicās redzēt arī hiēnas un gepardus. Interesanti, ka savvaļas dzīvnieki šeit ir pilnīgi pieraduši pie džipu klātbūtnes un neizrāda par tiem ne mazāko interesi. Vienīgi dažkārt nākas pacīnīties ar zaglīgiem mērkaķiem, kas dažam labam pamanās izraut pat ēdienu no rokām.
Trešajā dienā kājām dodamies pa tuksnesi nelielā pārgājienā uz Manjara sālsezeru. Pa ceļam apciemojam masaju ciemu, kas sastāv no deviņām būdām. Viena masajam, bet pārējās viņa astoņām sievām un viņu bērniem. Pie ezera krasta ganās flamingo bari, bet no tiem mūs šķir necaurbrienamas dubļu joslas.
Interesants ir arī Arušas nacionālais parks. Tajā mazos ezeriņos apmetušies milzīgi, vairākus desmitus tūkstošus lieli flamingo bari. Kādā vietā vienkopus redzam ap divdesmit žirafēm. Arušas parks ir vienīgais, kur brīvā dabā saglabājušies garspalvainie mērkaķi.
Kur meklējami afrikāņu vieglatlētu panākumi
No Arušas dodamies visai eksotiskā pārbraucienā uz Tanzānijas galvaspilsētu Dodomu. Braucam ar noīrētu satiksmes autobusu. Ceļš kartē iezīmēts ar pārtrauktu līniju. Vietējos ļoti izbrīna mūsu parādīšanās, jo viņi laikam ilgāku laiku nav redzējuši ne autobusu, ne baltos cilvēkus. Autobusā viss pārklājas ar biezu putekļu kārtu un no lielās kratīšanās sāk atlūzt un lidot pa gaisu dažādi salona apdares elementi. Apmēram pusceļā pie afrikāņu būdiņām sāk parādīties zaļi karodziņi esam iebraukuši musulmaņu apdzīvotos rajonos. Netālu no kāda ciema apskatām unikālus 3000 gadu vecus klinšu zīmējumus. Pēc trīspadsmit stundu ilga brauciena, kad liekas, ka autobuss tūliņ sadalīsies gabalos, tomēr veiksmīgi sasniedzam Dodomu.
Dodoma ir Tanzānijas galvaspilsēta kopš 1973. gada, un tajā ir 200 000 iedzīvotāju. Pilsēta ne ar ko īpašu neizceļas, ja nu vienīgi ar to, ka atrodas uz lielā karavānu ceļa un caur to uz Āfrikas vidieni devušies pagājušo gadsimtu ievērojamākie Āfrikas pētnieki. Dodomā atrodas dažas ministrijas, bet lielākā daļa valsts iestāžu un visas ārzemju vēstniecības izvietotas Tanzānijas lielākajā pilsētā Dāresalāmā. Pirms izbraukšanas no galvaspilsētas apmeklējam vietējo vīna ražotni, bet jāatzīmē, ka vietējais vīns ar īpašu kvalitāti neizceļas.
No Dodomas uz Dāresalāmu caur savannu ved samērā laba, asfaltēta šoseja. Braucam cauri neskaitāmiem maziem afrikāņu ciematiņiem, un dažos autobuss uz brīdi piestāj. Tūlīt pēc apstāšanās to aplenc vismaz piecdesmit dažādu tirgoņu. Tie piedāvā visādas, viņuprāt, garšīgas lietas ananasus, kokosriekstus, svaigas olas, minerālūdeni un daudz ko citu. Preču paraugi tiek mesti iekšā pa autobusa logiem un, ja ar kādu no viņiem uzsākta saruna, tad gribot, negribot beigās kaut kas jānopērk. Visas cenas var nokaulēt trīskārši un, kad autobuss brauc prom, naskākie pārdevēji vēl kādus simts metrus ar visu preci pārsteidzošā ātrumā skrien tam pakaļ. No tā mēs spriežam, ka visi dižie Āfrikas vieglatlēti savu karjeru laikam būs sākuši kā ielu tirgotāji... Pa ceļam apskatām Morogoro pilsētu, kur, pēc visa spriežot, dzīvo turīgākie tanzānieši. Pilsēta ir sakopta un ne ar tik haotisku apbūvi kā citur.
Harijs Sils