Salīdzināt Ziemeļāfrikas valstis ir ļoti grūti. Piemēram, Tunisija šodien Latvijas sabiedrībā labi pazīstama kā populārs, ekonomiski izdevīgs un interesants ceļojumu galamērķis. Daudziem šī valsts galvenokārt saistās ar sauli, smiltīm un izpriecām Vidusjūras kūrortos, un mazāk ar šīs zemes vēstures un dabas pieminekļiem. Tomēr vidusmēra latvieša pasaules kartē tā stabili atradusi savu vietu. Pilnīgi cita aina paveras mūsu priekšstatos par Tunisijas kaimiņvalsti Lībiju. Daudzi Latvijā Lībiju saista ar teroristiem, kāds to sajauks ar Libānu, kāds sajauks Lībijas lībiešus ar mūsu pašu Kolkas raga lībiešiem.
Šobrīd nokļūt Lībijā no Latvijas visizdevīgāk ir, ja izmanto čarterreisus uz Tunisijas kūrortiem, un tālāk turpina ceļu pa sauszemi, jo tiešie avio reisi uz Lībiju no Eiropas valstīm ir reti un dārgi.
Ziņas par Lībiju mūsu masu informācijas līdzekļos gandrīz nav, un literatūra par šo zemi latviešu valodā ir minimāla. Interesanti, ka pirms ceļojuma uz šo valsti man tā arī neizdevās Latvijā atrast nevienu, kas tur būtu bijis klātienē un padalītos savā pieredzē. Izmantojot pieejamo informāciju angļu, vācu un krievu valodās, veicās labāk, taču arī šeit ievēroju, ka Lībija neietilpst pasaules populārāko ceļojumu galamērķos. Tāpēc katrs no mums, ja sadūšosies doties uz Lībiju, varēs justies kā pirmatklājējs. Par iemeslu šādam noslēgtas valsts tēlam ir Lībijā 42 gadu valdošais politiskais režīms pulkveža Muamāra Kadafi vadībā. Nākot pie varas 1969. gadā, pulkvedis sastrīdējās ar amerikāņiem - iesaistījās pat dažās bruņotās cīņās ar tiem. Taču, nespējot uzvarēt atklātā kaujā, lepnais tuksneša dēls sāka atbalstīt pret ASV vērstās teroristiskās organizācijas, tāpēc ASV un tās rietumu sabiedrotie pasludināja Lībiju par „ļaunuma impērijas" sastāvdaļu. Rezultātā Lībija piedzīvoja starptautiskas ekonomiskās sankcijas un starptautisku izolāciju, tādēļ reti kurš šo zemi bija apmeklējis un iepazinis. Situācija mainījās 90. gadu sākumā, kad Kadafi redzēja, kas notiek ar ASV nepakļāvīgo Irāku. Viņš veikli meta kažoku uz otru pusi, nožēloja grēkus, solīja laboties un vispār būt labs puisis. Amerikāņi arī nopriecājās par šādu pavērsienu, jo Lībijā bija atklātas jaunas naftas un gāzes atradnes. Pēc ģeologu teiktā- zem Lībijas Sahāras tuksneša daļas atrodas „naftas okeāns"! Tāpēc pašsaprotams, ka sadarbību ar Lībiju vēlas gan amerikāņi, gan eiropieši, gan ķīnieši. Tā vārdā pasaule ir gatava pieciest Lībijas līdera „nestandarta politiku".
Pateicoties šai politikas maiņai, šodien arī tūristiem ir iespēja apmeklēt Lībiju. Tiek attīstīta tūrisma infrastruktūra. Noziedzības līmenis valstī ir zems un attieksme pret ārzemniekiem ir visnotaļ pozitīva, pat mums - ES un NATO dalībniekiem nav par ko uztraukties. Kā liecina ceļotāju ilggadīgā pieredze, visjaukākie, visatvērtākie un viesmīlīgākie cilvēki sastopami zemēs, kas bijušas izolētas no starptautiskās tūrisma industrijas, un ārzemnieki vēl ir reta parādība. To pilnībā var teikt arī par Lībiju. Šeit bieži var piedzīvot situāciju, kad vietējie pienāk pie jums un interesējas, no kurienes jūs esat, kā jūs jūtaties, kā jums patīk Lībija vai nav nepieciešama kāda palīdzība? Atšķirībā no daudzām citam tūristu „izlutinātām" zemēm lībieši nemēģina jums kaut ko pārdot vai izspiest kādu dolāru. Jūs viņiem interesējat kā cilvēki un esat tikpat liela eksotika , kā viņi -jums. Ikdienas lībietim ļoti rūp savas valsts tēls, un viņi dara visu iespējamo, lai tūristi redzētu, ka viņi nav teroristu atbalstītāji un piekritēji. Stereotips par Lībiju kā terorisma valsti pasaulē tomēr ir izveidojies.
Pirmo lībiešu sirsnības un draudzības pierādījumu mēs piedzīvojām jau uz valsts robežas, kad šķērsojām Tunisijas un Lībijas robežu pie Ras Garib pilsētiņas. Interesanti, ka šo robežpunktu vietējie tunisieši un lībieši izmanto aktīvai tirdzniecībai - to, ko vari pārnest pāri robežai, ejot ar kājām, netiek aplikts ar nodokļiem, jo tā skaitās rokas bagāža. Ja vedīsi ar transportu - maksā ragā. Tā nu vietējie kā mazas, čaklas skudriņas pārvieto preces pāri robežai. Kravas mašīnas viņus sagaida pirms un aiz robežas, un tā nu viņi lēnām preci pārnes pāri robežai. Tā mēs, izlauzušies cauri šiem nesēju pūļiem, nokļūstam laipno lībiešu robežsargu apkampienos. Acīmredzot, mēs esam vieni no retajiem ārzemniekiem, ko viņi savas dzīves laikā sastapuši, un pirmie no Latvijas noteikti, jo, redzot mūsu pases, viņi nekādi nespēj saprast, kur ir tāda
valsts - Letvania. Par laimi, mums līdzi ir Eiropas karte. Kopīgas ģeogrāfijas stundas laikā neskaidrības tiek dzēstas. Jāpiezīmē, ka lībiešu robežsargu svešvalodu zināšanas ir krietni zem iesācēja līmeņa. Taču sirsnība un atvērtība, ar kādu visa robežsargu maiņa nododas mūsu sagaidīšanai, ir unikāla. Patiesi nožēlojam, ka mums jāatvadās no laipnajiem puišiem un jādodas tālāk, jo gandrīz katrs no mūsu ceļotāju grupas ir saņēmis uzaicinājumu ciemoties pie kāda no robežsargiem mājās. Es tieku atlaists no robežpunkta tikai tad, kad esmu maiņas vecākajam Ibragimam apsolījis, ka nākošreiz noteikti ciemošos pie viņa. Tā nu mēs iebraucam pasaules 16. lielākajā valstī pēc teritorijas, taču tikai ar 6,5 miljoniem iedzīvotāju. Valstī, kuras teritoriju par 90% sastāda Sahāras tuksnesis. Apdzīvojama ir tikai šaura josla starp Vidusjūru un dažas retas tuksneša oāzes.
Tālāk mūsu ceļš ved gar Vidusjūras krastu, caur olīvkoku birzīm, cauri Tripolitānijas novadam, kas sastāda daļu no bijušās Romas impērijas Āfrikas provinces - kādreizējās romiešu maizes klēts. Nosaukums Tripolitānija jeb trīs pilsētu zeme - Sabrata, Leptis Magna un Oea- pazīstama kā Lībijas šodienas galvaspilsēta Tripole. Tieši šīs antīkās Romiešu laiku pilsētas arī sastāda galveno Lībijas kultūrvēsturiskā mantojuma daļu, un, pateicoties labvēlīgajam Sahāras klimatam, tās lieliski saglabājušās līdz šodienai.
Pēc pāris stundu ceļa mēs sasniedzam Lībijas galvaspilsētu Tripoli. Pirmais, kas mūs pārsteidz Lībijā, ir salīdzinoši augstais dzīves līmenis . Tripolē visur tiek būvētas jaunas ēkas, kas spīd un laistās Āfrikas saulē. Pa ielām braukā jaunāko un dārgāko modeļu automašīnas, cilvēki ir apmierināti un labi ģērbti, ielas, salīdzinot ar daudzām citām arābu valstīm, ir tīras un kārtīgas. Var just, ka Lībija ir naftas zeme, un ekonomiski šobrīd tai klājas tīri labi. Protams, pabraucot tālāk no pilsētas centra redzami arī nabadzīgāki rajoni, kur pieklibo gan tīrība, gan kārtība, ēkas ir vecas un neremontētas, bet autoparks atgādina muzeja eksponātus. Tripolē, kā it visur Lībijā, uz katra soļa redzami plakāti ar dižākā Lībijas „dēla" - pulkveža
Kadafi attēliem, ar lozungiem, kas apliecina, ka tieši viņš ir lībiešu un arī citu Āfrikas tautu vienotājs un cerība uz labāku nākotni. Pilsētas centrālā daļa būvēta 20. gs sākumā, laikā, kad Lībija bija Itālijas kolonija, tādēļ šeit sastopas eiropiešu stila ēkas, plaši parki, bulvāri, strūklakas. Reizēm sajūta, ka esi kaut kur Eiropā, taču pietiek spert soli sāņus no centrālajām ielām, un jūs nokļūstat citā pasaulē, t.i. Arābu medīnā jeb vecpilsētā. Tur valda pavisam cita gaisotne un arhitektūra. Šaurajās ieliņās izvietojies Tripoles tirgus, kas pārpilns ar viseksotiskākajām austrumu precēm, apģērbiem, juvelierizstrādājumiem, garšvielām, sadzīves priekšmetiem. Katrs tirgotājs skaļi liela un slavē savu preci. Tirgū valda neatkārtojama austrumu atmosfēra skaņās, smaržās, garšās un eksotiskajās precēs. Tas rada īpašu izjūtu gammu, ko nevar izstāstīt vārdos, un tas katram jāpiedzīvo pašam. Kad no blakus esošās mošejas izskan aicinājums ticīgajiem doties uz lūgšanu, tad saproti, ka tā ne tuvu vairs nav Eiropa, bet cita zeme, cita ticība, cita kultūra un mentalitāte. Domāju, ka tieši šo emociju un izjūtu dēļ arī lielākā daļa no mums ceļo, un tas ir tas, kas padara dzīvi krāsaināku, garšīgāku, smaržīgāku, interesantāku.
Netālu no Arābu medīnas atrodas antīkās romiešu pilsētas Oea drupas. Salīdzinot ar Sabratu un Leptis Magnu, drupas ir pieticīgākas. Interesantākais objekts ir romiešu triumfa arka, kas Romiešu laikā savienoja trīs šīs Ziemeļāfrikas metropoles. Vietā, kur kādreiz atradās antīkā romiešu pilsēta, šobrīd izvietojies Tripoles Zaļais laukums jeb pilsētas centrs. Jāpiemin, ka zaļajai krāsai Lībijā ir īpašu nozīme. Zaļā ir islāma ticības svētā krāsa. Lībijas valsts karogs sastāv tikai no vienas zaļās krāsa. Lībijas dižais vadonis Kadafi ir sarakstījis „Zaļo grāmatu", padomus savai tautai, kā labāk un pareizāk dzīvot. Tā tulkota
arī Eiropas lielākajās valodās, tāpēc nopirku, izlasīju un varu sacīt, ka ir daža racionāla doma, piemēram, valstij nav vajadzīgas politiskās partijas, pat ar vienu ir par daudz. Pulkvedis iestājās arī par sieviešu līdztiesību, kas arābu pasaulē ir diezgan revolucionāra ideja. Mums „Zaļā grāmata" ir vienkārši ceļojumu eksotika, taču lībiešiem „obligātā literatūra". Šobrīd Zaļais laukums tiek izmantots dažādu svētku, masu pasākumu rīkošana, ir iecienīta pilsētnieku atpūtas un tikšanās vieta. Netālu no Zaļā laukuma atrodas viena no nozīmīgākajām Tripoles celtnēm - cietoksnis, ko 16. gs. cēluši turki - osmāņi, lai aizsargātu sev toreiz piederošo Ziemeļāfriku no kristiešu uzbrukumiem. Šobrīd šī celtne ir lieliski rekonstruēta, un tajā atrodas Lībijas nacionālais muzejs. Tieši šeit jūs varat iepazīties ar Lībijas bagāto kultūrvēsturisko mantojumu, kas slēpj sevī feniķiešu, grieķu, romiešu, bizantiešu, turku, arābu un visbeidzot arī eiropiešu atstāto mantojumu. Muzejā pieejama informācija arī angļu valodā, un tajā salīdzinoši īsā laikā var gūt labu priekšstatu par Lībijas pagātnes mantojumu, kā arī šodienas Lībijas arābu un berberu cilšu dzīvi. Arī šeit nodevas politikai, ekspozīcijas par pulkveža Kadafi dzīvi un darbiem. Bez bagātā kultūrvēsturiskā mantojuma apskatīšanas Tripolē var pievērsties arī modernajam „šopingam". Izrādās- tā ir viena no arābu pasaules iecienītākajām iepirkšanās vietām ar daudziem „brendu" veikaliem un tirgiem, kas izvietojas vairākos kvartālos ar precēm vai nu vīriešiem, vai sievietēm.
Tālāk mūsu ceļš ved 120 km uz austrumiem no Tripoles, kur pie šodienas pilsētas Al Choms atrodas Lībijas arheoloģijas pērle - romiešu pilsēta Leptis Magna jeb Varenā Leptisa. Pilsēta pazīstama jau kopš feniķiešu laikiem, taču savu uzplaukumu tā pārdzīvojusi Romas impērijas valdīšanas laikā mūsu ēras 2. un 3. gs. Tā kļuvusi bagāta, pateicoties tirdzniecībai starp Āfriku un Romu. Toreiz tā savas nozīmības ziņā būtu pielīdzināma mūsdienu Parīzei, Londonai vai Ņujorkai.
Vislielāko varenību Leptisa sasniedza Romas imperatora Septimija Severa valdīšanas laikā, jo šis imperators bija dzimis Leptisā, un, sasniedzis paaugstinājumu karjerā, neaizmirsa arī savu dzimto pilsētu. Šeit tika būvēti grezni termu kompleksi, kas pēc savas greznības un izsmalcinātības varēja sacensties ar pašas Romas termām. Liktenim ir labpaticies, ka daļa šīs bijušās greznības ir saglabājusies līdz šodienai. Pašā Leptisas centrā gluži kā vecos labos laikos slejas varena Triumfa Arka, kas rotāta Romas impērijas varas simboliem - ērgļiem. Arka atrodas pilsētas ielu tīkla centrā, kādreiz no tās uz visām četrām debess pusēm turpinājās tirdzniecības ceļi. Šodien, pateicoties, galvenokārt, Eiropas arheologu darbam, daļa pilsētas ir lieliski restaurēta, tā vien šķiet tūdaļ sastapsim kādu romieti togā.
Īpaša privilēģija, aplūkojot šo pilsētu, ir iespēja to darīt gandrīz vienatnē. Ja salīdzina Leptisu ar līdzīgiem objektiem tūristu iecienītās zemēs, tad tur tās vairāk atgādina lielveikalu ar lielu cilvēku skaitu, tad šeit ir pilnīgi citādi. Jūs varat netraucēti izbaudīt Leptisas šarmu un aizdomāties par slaveno latīņu teicienu- sic transit gloria mundi - tā paiet tā pasaules godība. Tomēr jau arī Leptisas tuvumā sāk parādīties pirmie tūrisma industrijas aizmetņi: vairākas kafejnīcas, suvenīru kioski, viesnīcas. Tā kā, attīstoties tūrismam Lībijā, šī vieta droši vien kļūs arvien populārāka. Ņemot vērā to, cik lieliski tā ir saglabājusies, tā varētu kļūt par vienu no nākotnes iecienītākajiem tūrisma objektiem, bet, ja gribat izbaudīt to lielā biznesa neskartu, tad ir jāpasteidzas.
Atceļā uz Tunisijas robežu apmeklējam arī trešo no Tripolitānijas pilsētām - Sabratu, kuras vēsture īsumā ir līdzīga Leptisai, taču lielāku lomu šeit spēlējuši feniķieši. Tie paši, kas valdīja Tunisijā, slavenajā Kartāgā, un ar kuriem neskaitāmus karus veda romieši. Sabratā saglabājušies unikāli feniķiešu apbedījumi, virs kuriem būvēti trīsstūrveida kapu pieminekļi, kas rotāti ar vareniem lauvu tēliem. Nekur citur pasaulē šāds feniķiešu atstātais mantojums vairs nav satopams. Sabrata atrodas pašā Vidusjūras krastā, un daļu no antīkās pilsētas savā dzelmē jau ir paņēmusi jūra. Kādreiz krasta līnija ir atradusies tālāk, taču gadsimtu gaitā tā nākusi uz priekšu, un šodien, vērojot Sabratas drupas, ir sajūta, ka te ir sava veida Atlantīda, jo daļa pilētas vienkārši pazūd jūrā.
Īpašu interesi Sabratā izraisa romiešu amfiteātris. Tajā saglabājušies ciļņi, uz kuriem attēlota romiešu pilsētas ikdienas dzīve, teātris, tirgus, gladiatoru cīņās, tirdzniecība, pat mode un tikumi. Ja karstajā Āfrikas saulē neesat ļoti noguruši, tad noteikti ir vērts uzkāpt amfiteātra augšējas rindās no kurienes paveras brīnišķīgs skats uz antīkās pilsētas Sabratas drupām un Vidusjūru. Blakus pie amfiteātra arheologi atraduši telpas, kurās kādreiz atradušās aktieru ģērbtuves un grimētavas. Sabratā izveidots arī īpašs muzejs, kurā izstādītas arheoloģisko izrakumu laikā atrastās senlietas, skulptūras un mozaīkas. Ziemeļāfrikas Romas impērijas laikā bija īpaši slavena ar mozaīkas tehnikā darinātiem mākslas darbiem, kuros attēloti sižeti no Romiešu ikdienas dzīves, karagājieniem, mitoloģijas. Gan Sabrata, gan Leptis Magna 1982. gadā uzņemtas UNESCO pasaules kultūras mantojuma aizsardzības sarakstā.
Diemžēl šoreiz mūsu ceļojums pa Lībiju aprobežojas tikai ar vēsturisko Tripolitānijas novadu, tā teikt bijām pirmie izlūki ar kauju un secinājumi ir viennozīmīgi, vismaz man noteikti, es vēlētos atgriezties šinī zemē vēl un vēl. Noteikti vērts būtu iepazīt Lībijas Sahāras tuksnesi, jo pēc pašu lībiešu teiktā Sahāra ir visskaistākā tieši pie viņiem. Es noteikti gribu baudīt lībiešu garšīgos ēdienus - lībiešu slaveno pikanto zupu un garšīgos gaļas ēdienu - kebabus. Noteikti gribu vēlreiz pasēdēt kādā Zaļā laukuma kafejnīcā, dzerot lībiešu nacionālo dzērienu - melno tēju ar piparmētrām (alkohols Lībijā ir aizliegts, kā ne kā musulmaņu zeme). Padiskutēt ar vietējiem par pasaules politikas lielajiem jautājumiem, izbaudīt viņu viesmīlību un ieinteresētību, kas vēl nav lielā biznesa samaitāta. Lībija ir ideāls gala mērķis ceļotājam, kas grib iepazīt zemi ar bagātīgu kultūrvēsturisko mantojumu, zemi ar savu rozīnīti, kas atšķiras no citām ar savu īpašo un neatkārtojamo šarmu. Tā teikt deserts ceļojumu gardēdim.
TUNISIJA
Apmierināti un pārpilni jauniem iespaidiem un atziņām atgriežamies no nepazīstamās un noslēpumainās Lībijas atpakaļ mums tik pazīstamajā un zināmajā, bet vienlaikus ne mazāk interesantajā un eksotiskajā Tunisijā.
Viens no interesantākajiem un savdabīgākajiem reģioniem Tunisijā ir Džerbas sala, kas plaši zināma kā ideāla atvaļinājuma pavadīšanas vieta - saule, jūra, eksotiskie austrumu tirgi, glāze vēsa alus vai svaigi spiestas apelsīnu sulas palmu ēnā Vidusjūras krastā. Tā nu arī mēs vienu dienu pavadām šinī tūrisma paradīzē, tomēr mūsu mērķis šoreiz nav tikai pludmales, bet arī salas bagātais kultūrvēsturiskais mantojums. Džerbas sala bijusi pazīstama jau sirmā senatnē, un jau romiešu laikā sala savienota ar sauszemi ar mākslīgi uzbērtu dambi, kas pastāv arī šodien. Ilgus gadsimtus Džerbas salas iedzīvotāji galvenokārt pārtika no zvejniecības un podnieku amata meistaru darinājumiem. 20. gs. otrajā pusē, strauji attīstoties tūrismam, tieši šis rūpals kļuva par džerbiešu galveno nodarbošanās veidu. Netika aizmirstas arī senās nodarbes. Īpašu uzplaukumu, pateicoties tūrismam, sasnieguši vietējie podnieki. Salā atrodamas vairākas lielas podnieku darbnīcas, kurās vietējie meistari jums nodemonstrēs, kā top podi, kā arī ļaus jums pašiem pamēģināt tos izgatavot. Piedāvājuma klāsts, dizains, krāsu daudzveidība, izdoma un māla izstrādājumu praktiskā pielietojumu bagātība patiesi atstāj iespaidu. Šeit bez sava suvenīra nepaliks pat visizsmalcinātākais tūrists.
Apmeklēšanas vērts ir arī nesen atklātais Džerbas salas tradīciju muzejs, kurā ar interesantas, modernas un dinamiskas ekspozīcijas palīdzību jūs tiekat iepazīstināti ar salas bagāto vēsturi, kultūras un tradīciju bagātību.
Džerbas salā pie obligāti apmeklējamām vietām noteikti minama arī ebreju sinagoga El Ghriba. Izrādās šī sinagoga ir viens no vecākajiem un nozīmīgākajiem jūdaistu dievnamiem pasaulē, un atrodas Džerbas salā jau no 6. gs. Kādreiz uz šejieni devās jūdaistu svētceļnieki no tuvām un tālām zemēm. Blakus sinagogai saglabājies arī speciāls ēku komplekss svētceļnieku pieņemšanai un izmitināšanai. Sinagoga vēl jo projām darbojas, jo Džerbas salā vēl jo projām dzīvo vairāki simti ebreju, kas ir jūdaisma piekritēji. Svētceļnieku straume 20. gs. otrajā pusē, ņemot vērā arābu un ebreju ne īpaši labās attiecības, gan apsīkusi, taču viņu vietā stājušies citi svētceļnieki - tūristi.
Džerbas salā noteikti varētu pavadīt ilgāku laiku, nekā tas bija atvēlēts mums. Šoreiz mūsu ceļš ved tālāk. Izmantojot prāmja satiksmi, mēs pārceļamies uz kontinentālo Tunisijas daļu un turpinām savu ceļojumu Tunisijas Sahāras daļā. Sahr - arābu valodā nozīmē tuksnesis. Lai gan Tunisijai pieder salīdzinoši neliela daļa no šī pasaulē lielākā tuksneša, ģeogrāfiski nelielā reģionā vērojama liela dabas daudzveidība un bagātība. Šaurā, zaļā Vidusjūras piekrastes josla, kas bagātīgi nosēta zaļajām olīvkoku birzīm, palēnām izbeidzas un sākas tuksnesis - varens, majestātisks, tas sagaida mūs Mat Matas reģionā. Taču tie, kas cer te ieraudzīt tikai līdzenumu ar smilšu kāpām, būs pārsteigti, jo šeit izvietojas vesela kalnu grēda, kas veido patiešām neatkārtojamu mēness ainavu. Tieši šinī reģionā Holivudas režisori filmējuši slavenos zvaigžņu karus, un šis reģions kalpojis par dekorāciju kādai tālai un svešai planētai.
Šī reģiona iedzīvotāji tik tiešām uzvedas kā „citplanētieši" -nedzīvo vis mājās, bet alās. Kalni sastāv no mīkstiem iežiem, kuros ļoti viegli veidojas gan dabiskas alas, gan arī cilvēka roku veidotas. Šādās alās visu gadu ir konstanta temperatūra, t.i.+ 200 pēc Celsija, kas ir ļoti patīkami šejienes tveicīgajās vasarās, un tuksneša klimatam raksturīgajās vēsajās ziemas naktīs, kad āra temperatūra var sasniegt tikai dažus grādus plusā pēc Celsija. Tā nu arī mēs paviesojamies kādā alā, un izrādās, šeit nekas netrūkst, - ir gan ūdensvads, gan elektrība, gan satelīttelevīzija. Tūristiem, kas vēlas izbaudīt alu laikmeta dzīvi, tunisieši piedāvā apmesties viesnīcā, kas iekārtota alās, tā teikt- atpakaļ pie senču dzīves veida.
Citādi piedzīvojumi un iespaidi izbaudāmi Duzas pilsētiņā, pie kuras izvietojas oāze, kas slavena visā Tunisijā kā viena no lielākajām dateļu ražošanas vietām. Šeit ir īpaši labvēlīgs klimats dateļpalmu audzēšanai. Dateles ir viena no būtiskākajām Tunisijas lauksaimniecības eksporta precēm. Šeit tūristiem tiek piedāvāts doties pastaigā pa dateļpalmu plantāciju, kurā tiek pastāstīts un parādīts, cik daudz pūļu un rūpju ir jāpieliek, lai šis arābu pasaulē tik ļoti iecienītais našķis nokļūtu uz mūsu galda. Ticiet man, dateles Duzā garšo pavisam citādi, nekā tās, kas mēnešiem un varbūt pat gadiem glabājušās mūsu lielveikalu noliktavās. Vakarā Duzā noteikti ieteicams doties izbraukumā tuksnesī, kur var vērot lielisku un neatkārtojamu saulrietu, pie tam darīt to var kamieļa mugurā, iejūtoties vietējo tuksneša iedzīvotāju beduīnu dzīves veidā.
Pēc Tunisijas Sahāras daļas iepazīšanas mūsu ceļojums palēnām noslēdzas ar atpūtu. Mēs dodamies ceļā uz piekrasti, kur pavadīsim vairākas dienas slavenajos Tunisijas kūrortos. Sakārtosim domas un emocijas, un smelsimies Āfrikas saules enerģiju. Atgriežoties no tuksneša, ir patīkami vērot, kā pie horizonta parādās zaļā krāsa, kas no sākuma vēl ir tālu un maz, taču ar katru kilometru tās kļūst arvien vairāk. Parādās olīvkoku birzis, vīnogulāji, auglīgi lauki, ciemi un pilsētiņas. Dažos desmitos kilometru ir iekļauta milzīga dabas daudzveidība, pāreja no tuksneša uz auglīgajiem piekrastes līdzenumiem. Pašā robežšķirtnes
sākumā izvietojusies El Džem, kas slavena ar trešo lielāko Romas impērijas amfiteātri. Tas ļoti labā stāvoklī saglabājies līdz mūsdienām. Amfiteātris izvietojies pilsētiņas centrā un saredzams jau labu gabalu pirms iebraukšanas tajā. Šobrīd pilsētiņā dzīvo vien daži tūkstoši iedzīvotāju, taču romiešu laikā šeit sākās karavānu ceļi pāri Sahārai uz melno Āfriku - zelts, ziloņkauls, garšvielas, melnie vergi, eksotiskie dzīvnieki. Tirdzniecība ar šīm precēm pilsētu darīja bagātu. Tajā patstāvīgi uzturējās tūkstošiem tirgotāju, tādēļ viņu izklaidei tika būvēts amfiteātris. Staigājot pa amfiteātra arēnu, tā vien liekas, ka tūdaļ atvērsies vārti, pa kuriem iznāks plēsīgi zvēri un gladiatori.
Protams, mūsu ceļojums bija tikai maza ielūkošanās Tunisijas dabas bagātībās un kultūrvēsturiskajā mantojumā. Šinī zemē var pavadīt daudz ilgāku laiku, nekā bija atvēlēts mums. Baudīt Tunisijas interesanto kultūru, kas būtībā ir arābu un eiropeisko tradīciju sajaukums. Atcerēsimies, ka no 19. gs. beigām Tunisija bija Francijas kolonija, tāpēc vēl joprojām otra valoda ir franču. Daudz kas ir mantots no franču tradīcijām, mentalitātes, virtuves, modes, bet vienlaikus neaizmirsīsim, ka tā ir arābu un islāmticīgo valsts. Tieši šinī interesantajā apstāklī, manuprāt, arī slēpjas Tunisijas neatkārtojamais šarms. Otras šādas zemes pasaulē vienkārši nav.
P. S. Vērojot notikumu attīstību 2011. gada janvārī Tunisijā un februārī Lībijā jāsecina, ka šajās zemēs daudz kas mainās un mainīsies. Visvairāk, protams, Lībijā, kas vairs noteikti nebūs tāda, kāda tā bija, un kāda izvērtīsies tās nākotne , pagaidām vēl grūti spriest. Taču jādomā, ka pēc savu politisko nesaskaņu noregulēšanas, tā noteikti kļūs atvērtāka pasaulei, nekā tā bija līdz šim. Tunisija šķiet savas politiskās problēmas jau būs atrisinājusi, un zinot to, cik svarīga Tunisijai ir tūrisma nozare, drīz vien atkal būs gatava pieņemt ārvalstu viesus.
Askolds Tālbergs