(lasīt lēni)
...Un tad Delfu orākuls teica: Brauc jūrā un aklie tev parādīs! Delfu orākula atbilde, kā vienmēr, bija neviennozīmīga un grūti saprotama. Viens otrs sāktu nervozēt, dusmoties, jo bija taču samaksāts par gudru padomu, bet kādas jūrasbraucēju tautas vadonis, vārdā Bizants, uztvēra to mierīgi un paļāvās gan liktenim, gan uz savām spējām un zināšanām.
Sarīkoja neskaitāmus kuģus un ar visu savu cilti devās labākas dzīves
meklējumos. Cik ilgi ceļojis un kādus vējus zēģelējis to nestāsta pat Delfu
portāls. Mīti vēstī, ka reiz tas piestājis kādā Marmora jūras krastā Āzijas pusē
un sastapis tur pilnīgi normālus (redzīgus) ļaudis, kas palīdzēja Bizanta ciltij
saridāt jūrā cietušos kuģus, piegādāja pārtiku, ūdeni, vīnu. Kad nu vadonis, tā
pavisam bez nozīmes, vaicājis, vai šie nezinot kādu labu vietiņu, kur piemesties
un pavairoties, vietējie ātri un steidzīgi stāstījuši, ka šai pusē jau galīgi
švaki nav ne labas ostas, ne labas pārtikšanas, un, kā varēja noprast -
gribēja, lai Bizanta ļaudis taisās, ka tiek. Varbūt šauruma otrā pusē, tur tālāk
uz ziemeļiem kaut kas labāks rodams. Jūras braucēji sapratuši, ka viesmīlības
laiks ir beidzies, taisījās arī prom, jo vietējo ieroču kvalitāte izskatījās
pietiekami laba.
Pārbraukuši pāri jūras šaurumam, ko šodien dēvē par Bosforu, Bizanta ļaudis turpināja ceļu uz ziemeļiem un ieraudzīja jauku paugurainu, mežiem noaugušu krastu. Te no lielā jūras šauruma rietumu virzienā atdalījās kāds mazāks ūdens līcis, kas izrādījās lieliska ostas vieta. Jūrnieki tai pašā dienā izkāpa krastā un atklāja brīnišķīgu apmetnes vietu. Neapdzīvotu. Brīvu. Par kuru nav jākaro. Uzslējuši nakts apmetni, ļaudis likās pie miera, bet vadonis Bizants apsēdās pie ugunskura un lūkojās te zvaigznēs, te pāri mēness apspīdētajam jūras šaurumam. Un tad pār viņu nāca apskaidrība viņš saprata Delfu orākula pareģojumu: aklie nebija vis dabas piemeklēti neredzīgi ļaudis, bet ļaudis, kas nemācēja saskatīt šīs vietas priekšrocības un burvību. Bizants to saprata un palika ar saviem ļaudīm te uz visiem laikiem.
Tā tapa apdzīvota Marmora jūras pāreja Bosfora jūras šaurumā, kas savienoja
stratēģiski svarīgo ceļu starp Vidusjūru un Melno jūru. Vēlāk šauro līcīti
nosauca par Zelta Raga līci, jo tas atgādināja seno grieķu mitoloģiskā zelta
auna raga formu. Tā šais krastos sākās vienas no pasaules slavenākās pilsētas,
vairāku diženu impēriju metropoles attīstība.
Kad tas notika? Delfu portāls teic sen, ļoti sen, vēl septiņus gadu simtus pirms mūsu ēras.
Kā tas notika? Kas to vairs īsti atceras! Sākumā Bizanta ļaudis te dzīvoja kā Dieva ausī, bet ar laiku arvien vairāk ļaudis kuģoja no vienas jūras uz otru, piestāja Zelta Raga līcī gan ar labu, gan ļaunu. Ahajieši, dorieši, līdieši, feniķieši, trāķieši. Uzplauka Hetu valsts, siroja skiti, veidojās Persijas impērija, Maķedonijas Aleksandrs iekaroja grieķiem Hellādas zemes, atnāca arī romieši. Saglabājušies mīti, ka te stāvējuši dižie Herkulesa stabi, arī Jāsona argonauti te kuģojuši uz seno Kolhīdu pēc tās zelta aunādas, Orfejs meklējis savu Eiridīki. Bosfors piedzīvoja neskaitāmas persiešu un grieķu batālijas, krievu turku karus (kuros piedalījušies arī letiņi), pirāta Barbarosas briesmu-varoņdarbus, demokrātijas uzplaukumu un tirānijas rašanos, Romas valsts dzimšanu, impērijas rašanos un sašķelšanos...
Bet tā jau tas tai pasaulē iekārtots: kaut kas izzūd, sagrūst pīšļos, lai
dotu vietu kam jaunam. Jau 4. gadsimta sākumā, sabrūkot Romas varenībai,
imperators Konstantīns ar saviem vīriem atkal ieraudzīja šo krastu pievilcību un
lika pamatus jaunai pilsētai, ko nosauca savā vārdā par Konstantinopoli, bet
visu Austrumromas impēriju sāka dēvēt senās cilts vadoņa vārdā par Bizantiju.
Ja kādam liekas, ka ar to viss ir pateikts, tad jāsaka: nē ar to tikai viss
sākās. Pilsētu Zelta Raga līča un Bosfora jūras šauruma krastos sāka dēvēt par
jauno Romu vai otro Bābeli. Konstantinopole uz ilgu laiku kļuva par jaunās
pasaules centru, par sava laika lielāko, stiprāko, bagātāko, gudrāko pilsētu
mūsu civilizācijas vēsturē. Vairākus gadsimtus no Konstantinopoles tika
pārvaldīta gandrīz visa Eiropa, liela daļa Āzijas, un pat Āfrikas ziemeļu
krasti. Kristīgās pasaules varas rašanās vieta un epicentrs ne Roma, ne
Atēnas, ne Jeruzaleme, bet Konstantinopole.
Taču cilvēka dīvainā daba ir tendēta ne tikai uz attīstību, harmoniju, godprātību, bet arī uz iznīcību, sagraušanu lielā mērā. Vienmēr.
Iznīka arī Austrumromas impērija, bet Radītājs tukšumu nepieļauj. Nāca citi stiprāki, augstākas vajadzības motivēti spēki. Tā 11. 12. gadsimtos šais krastos sadūrās jauno tjurku cilšu un veco kristiešu intereses. Atkal kari, atkal iznīcība, atkal jauna kārtība uz veciem pīšļiem. Starp citu, 1204. gadā krustneši pilnībā nopostīja, sagrāva, nodedzināja Konstantinopoli, bet dažus gadus pirms tam jau bija nodibinājuši Rīgu vai domājot par jaunās pasaules centru?
Tā sākumā Seldžukii, vēlāk Osmāņi kļuva par saimniekiem pār Bosfora šaurumu un pilsētu Zelta Raga līča krastā, kuru pēc Mahmuda Iekarotāja uzvaras nodēvēja par Istanbulu.
Sākotnēji pilsēta veidojās starp Zelta Raga līci un Marmora jūru, kur arī
tagad atrodas galvenie vēsturiskie objekti: Topkapi pils, Sv. Sofijas katedrāle,
Sultāna Ahmeda jeb Zilā mošeja, Lielais un Ēģiptiešu tirgus un vēl jo daudzi,
daudzi senāki un jaunāki brīnumi. Otrpus līcim ir Stambulas eiropeiskā daļa, kas
veidojusies kā dženoviešu, venēciešu un citu tirgotāju mājvieta. Tagad Galatas
un Taksimas rajonos iekārtojušās vēstniecības, kristiešu baznīcas, viesnīcas,
kurās kopš leģendārā Austrumu ekspreša laikiem, apmetas viesi, kurus biedē viss
orientālais, lielākoties visi pieczvaigžņu hoteļi, debesskrāpji un pat vietējā
Manhetena. Tieši šaipusē iet vaļā Stambulas nakts dzīve ķīniska,
itāliska, spāniska, meksikāniska, amerikāniska... Arī paši turki te labprāt
atpūšas un izklaidējas, uzsūcot citas pasaules tikumus un netikumus, jo tas, pēc
kā tiecamies mēs austrumnieciskais, jutekliskais noslēpums viņiem ir liegts
ar Korānu un modernās Turku republikas likumiem.
Man ieskatīšanās Stambulā sākās ar kādu gleznu, kur caur rīta saullēkta dūmaku pāri Galatas tiltam dodas agrīnie tirgotāji. Liekas, vēl iepriekšējās nakts uzdzīves pīpju dūmi, eļļas lukturīšu smārds, smaržu skaņas un mūzikas aromāts lēni virmo virs pilsētas. Kāds vai kāda ātri un zaglīgi steidz iešmaukt pa mājas durvīm, bet centīgais (drusku gan patuklais) imāms jau kāpj uz minareta augstākā balkoniņa, lai sludinātu vienīgā un pareizā Dieva pirmo pielūgšanas stundu. Pāri pilsētai slejas daudz šādu minaretu, kas viens ar otru sacenšas smalkumā, tievumā un augstumā. Blakus pašu dievnamu mošeju varenie kupoli. Senais Sofijas, slavenais Zilais, lieliskais Suleimana Lieliskā, iekarotāja Fatiha un vēl daudzi jo daudzi. Katram apaļīgajam kupolam vismaz viens slaiks minarets, daudziem pat vairāki. Asociējas ar sievišķo un vīrišķo. Es saprotu, ka tās ir dievnama arhitektoniskās formas, bet katrs jau saprot pēc savas samaitātības pakāpes.
Sensuāls, juteklisks, saldkaisls. Noslēpumains. Aizliegts un tieši tāpēc, ak vai, cik iekārojams.
Apslēpta sensualitāte bet tā nav seksualitāte, jo sieviete, no galvas līdz
kājām ietērpta pārvalkā, seksuāla jau nu nav. Ja nu vienīgi skatītājam ir ļoti
bagāta iztēle. Atklātas ir tikai acis. Ja mūsu, Eiropas, sievietes uzrunā
sabiedrību (vīrieti) ar frizūru, make-up, dekoltē, mini, tagad
modernajiem plikajiem punčukiem, gurnu un plecu līganajām līnijām, tad turku
(arābu) sievietēm tas ļauts vienīgi ar acīm. Melnajām, mandeļveidīgām,
pus-nolaistajām, pus-atklātajām acīm, uzacīm, kas saaugušas gandrīz kopā,
plakstiņiem, kuriem vairs nav spēka noslēgt tās trauksmes, kas mājo noslēptajā,
uzbudinātajā ķermenī. Kāda iekšējo dziņu koncentrācija divos mazos ezeriņos! Ne
nu viņas ir nejūtīgākas par mūsu skandināvu meitenēm, ne nu mazāk gribuļu
ir viņu ķermenīšos.
Apslēpts, neatklāts, ieslodzīts, tāds, kas laužas ārā pa visām porām, cauri parandžai un fufaikām, ne tikai pa acīm. Jutekliskums, kuram jādod vaļu, citādi tas eksplodēs uz iekšu un sagraus pats sevi. Paskatoties uz daudzām austrumu sievietēm pēc četrdesmit, šķiet, ka tā jau ir noticis. Skaistas, saldkaislas, kairas A-bumbas, kuras stingri savos grožos tur Osmāņu veči. Rietumu ziņkārība jau kopš seniem laikiem ir gribējusi atvērt Austrumu noslēpumu, pacelt priekškariņu, bet Austrumi ir stipri, tradīcijas un kārtību dzelžaini nosaka jaunākais no sludinātājiem. Rietumi grib izprast to atšķirību, to burvību, kas slēpjas aiz tās parandžas. Bet noslēpums jau pastāv tikmēr, kamēr tas nav atklāts. Vai, noraujot plīvuru, saldkaislais, jutekliskais, burvīgais nekļūs par parastu seksu? Tad jau 1000 un pēdējā nakts būs beigusies un Šeherezade tomēr mirs.
... bet kamēr aiz loga vēl nav svīdusi gaisma un Šeherezade nav beigusi savu pēdējo stāstu, steigsimies sajust, saklausīt, samanīt šo Austrumu burvību.
Igors Ziemelis