Andra Geidāna un Igora Ziemeļa skatījumā.
Auglīgā Anatolijas zeme, kas arī Mazāzijas pussala, ir bijis iekāres auglis
daudzām tautām. Senie grieķi te karo ar persiešiem, Aleksandra Lielā
fantastiskie karagājieni, Austrumromas impērijas cīņas ar armēņu kristiešiem,
nemierīgās kalniešu ciltis, kas negrib pakļauties nevienam svešzemju valdniekam.
Arī tjurki, jau sākot no 9. 10.gs. vairākkārtīgi centušies iekarot šo zemi.
Tas nebija vienots iebrukums, daudzas ciltis, daudzi vadoņi, neatkarīgi viens no
otra, siroja Mazāzijā. Kā nozīmīgākās dinastijas, kas pakļāva kaimiņus un
valdīja pār ievērojamu teritoriju, minami Seldžuki, Osmāņi.
Mūsdienu Turcija ir zeme ar sarežģītu pagātni, zeme ar smagu tagadni un zeme ar neprognozējamu nākotni. Seno bagātību zeme: Zīda un Garšvielu ceļa ziemeļu atzars. Arī mūsdienās visu konfliktu cēlonis ir BAGĀTĪBAS. Ne varenie kalni, ne gleznainie ezeri, pat ne jautājums par Ararata piederību. Šodien galvenais strīdu ābols ir NAFTAS īpašuma tiesības.
Turcijas Republika aizņem gandrīz 120 reižu lielāku teritoriju kā Latvija. Tā ir ļoti daudz nacionāla zeme, kaut arī lielākā daļa no iedzīvotājiem sauc sevi par turkiem. Multikulturāla valsts ar dažādu tradīciju un paražu sajaukumu. Ļoti kontrastaina arī no ģeogrāfiskā viedokļa. Tropiskā Vidusjūras piekraste, masīvās Tora kalnu grēdas, laiksaimnieciski bagātais Anatolijas līdzenums un Melnās jūras piekraste. Bet pavisam savādāka ir austrumu puse ar majestātisko Agri Daģi (tā turki sauc Araratu), Vana ezeru, Tigras un Eifratas upju baseiniem.
Impro gids Andris Geidāns, kurš ne vienu reizi vien pabijis Turcijā, saka tā:
Pludmales, virknes seno civilizāciju atstātais kultūras mantojums,
Stambulas mūsdienīgais un pārlaicīgais šarms tas viss jau ir redzēts, izjusts,
izbaudīts. Tātad laiks meklēt un atrast kaut ko jaunu! Kaut ko īpašu. Un šoreiz
ir runa par Turcijas ziemeļaustrumu daļu, kur, netālu no Gruzijas robežas, ir
izstiepušās majestātiskās Ceymakeur kalnu grēdas, ko vainago sniegotā
Kačkara virsotne.
Ceļojums sākas ar daudzu tūkstošu gadu apdzīvotās Trabzonas apskati. Zināmā pilsētas vēsture sākas ar senogrieķu kolonijas ostu Melnās jūras krastā. Tad Pontas valdnieki to padara par savas valsts vārtiem uz dienvidiem. Persiešu impērijas laikā pilsēta ir lielais Āzijas tirdzniecības ceļa atzars ar tatāriem un slāviem. Savu laiku Melnās jūras dienvidu krasts ir bijis nozīmīgs Armēņu kņazistē. Sumela klostera (kas atrodas netālu no Trabzonas) aizsākumi meklējami jau IV gs., kad mūki vientuļnieki kristietības sludinātāji nāk tieši no Armēnijas (kas ir pirmā zeme, kura kristietību pasludināja par valsts reliģiju), te veido pirmās lūgšanu vietas. Pirmo klosteri, savukārt, dibina pareizticīgie grieķu mūki Safronijs un Barnaba, kas, sekojot Sv. Lūka norādēm, atrod šeit melnās Dievmātes ikonu.
Tālāk ceļojums ved arvien dziļāk un dziļāk kalnos uz Kavranas augstienēm.
Andri, tu jau pagājušogad devies pirmajā izpētes braucienā.
Ceļojumā, kur pakāpeniski atklājās šīs pasaules malas skaistums,
mēs devāmies rudenī. Ar katru nākamo dienu iekļuvām arvien dziļāk krāšņi
skarbajā kalnu masīvā, un katra pastaiga mums pavēra arvien skaistākas un
pārsteidzošākas ainavas. Savvaļas rododendriem noaugušās kalnu nogāzes,
straujie, kristāldzidrie strauti, neizsakāmi dziļais klusums un ieleju dzīlēs
noslēptie kalniešu ciemati pārvērta ik mirkli patiesi dvēseliskā baudījumā.
Varētu šķist, ka tie ir tikai vārdi. Varētu jau būt, ka man tikai tā likās. Bet ielūkojoties ceļabiedru sejās, ikkatrā no tām atspoguļojās gūto emociju milzīgais spēks. Prieks, mirdzošs smaids, pārdomas un pat saviļņojuma asaras tā nav iztēle, tās ir neslēptas izjūtas, kuras, kā mēs sapratām atgriežoties, bija mums devušas ko vairāk nekā tikai jauna pieredzējuma sajūtu. Acīmredzot, tās bija dziļi individuālas un arī kolektīvas atklāsmes, pie kurām nonākt palīdzēja šo kalnu varenība, pārdabiskais majestātiskums un nebeidzamais klusums.
Un šī noslēpuma atslēgas vārds ir dabisks, neskarts skaistums tas spēj apstādināt laiku pašos un visapkārt. Apsēdieties ielejas nogāzē; vērojiet, kā lēnām tajā ielaužas miglas vāli! Ieelpojiet dziļāk kā jebkad! Izjūtiet un sajūtiet šis krāšņums reibina.
Mums atlika vairs tikai 500 metru kāpiena, lai no Kačkara virsotnes pārejas tālajā horizontā sazīmētu Ararata virsotni. Tomēr mēs atstājām teiksmainās virsotnes atklāsmes nākamajam ceļojumam. Ceļojumam, kurā mēs dosimies šogad šis ceļojums saucas: ARARATA ĒNĀ TURCIJAS AUSTRUMI.
Kalni visur ir ļoti krāšņi, valdzinoši un daudzveidīgi. Mūsu ceļojumā mēs
redzēsim ne tikai masīvas klinšu grēdas ar sniegotām cepurēm, bet arī augstkalnu
plato ezerus (virs 3000 m.v.j.l.), kuros ir pasakaini dzidri ūdeņi (dziļākie ir
makten auksti) ar bagātīgu putnu populāciju un neatkārtojami gleznainus
panorāmas skatus.
Ceļojuma augstākais punkts gan fiziskā, gan emocionālā ziņā ir Ararata kalns.
Leģendām, mītiem, romantiskiem un baismīgiem stāstiem apvīts. Jau senās Divupes
valsts iemītnieki stāsta mītus par lielo ziemeļu ugunsspļāvēju kalnu (pēdējais
izvirdums Araratā bijis pavisam nesen 1840.gadā). Persiešu dzejnieki apdzied
Araratu gan romantiskā mīlas dzejā, gan varonīgās kara balādēs. Armēņu, gruzīnu,
kurdu tautas savā folklorā glabā teikas par šo mistisko virsotni. Kad
Maķedonijas Aleksandrs ieraudzījis sniegoto Ararata vulkānu, viņš novērsies,
aizklājis acis ar zirgu klapēm, teikdams: Negribu redzēt neko tikpat skaistu un
varenu kā es!
Atcerēsimies arī Vecās Derības teikas par pasaules plūdiem, kad pēc septiņu mēnešu un septiņpadsmit dienu klejojumiem Noasa šķirsts piestājis tieši pie Ararata. Te ļaudis un lopi izkāpuši krastā, un no tejienes sākusies mūsu civilizācija. Tieši Noasa šķirsta meklējumi ir iedvesmojuši kāpt Ararata (5165 m) virsotnē. Pirmo reizi to veicis alpīnists Frederiks Parrots 1829.gadā.
Diemžēl vai varbūt, paldies Dievam, fiziski apliecinājumi šīm leģendām nav atrasti, bet neba nu maize vien mūs baro. Mūsu ceļojuma galvenais ieguvums būs brīnišķīgi pavadīts laiks, lieliska, aktīva atpūta majestātiskā (gandrīz neskartā) dabā un neizdzēšamas atmiņas mūsu personiskajos cietajos diskos. Bet kā vēsta kāds kaimiņzemes mūsdienu tosts: labāk vienreiz noskūpstīt, nekā desmit reižu ar asarām acīs redzēt.