Turcija ārpus kūrortiem

Turcijas vārds mūsu apziņā biežāk saistās ar saulainajiem kūrortiem vai mūsu sportistu pēdējā laika vēsturiskajām uzvarām. Bet ir taču vēl krāšņā metropole Eiropas un Āzijas robežšķirtnē – Stambula, vēstures slāņiem pārbagātā Troja, Efesa, Pergamona, Hierapole, Side, Aspendosa, modernās Turcijas galvaspilsēta Ankara, patiesi neparastām ainavām sajūsminošais Kapadoķijas novads un vēl, un vēl.

Senās Pergamonas drupas

Turcija ārpus kūrortiem tomēr ir cita Turcija, lai neteiktu, ka kūrorti ir kūrorti un tie visās zemēs ir vairāk vai mazāk līdzīgi, tātad tā nemaz nav īstā Turcija. Eiropai piederēt gribošie turki patiesībā var šo vēlmi pamatot ar norādīšanu uz vēstures annālēm, jo Eiropas kultūras šūpulis nudien pa lielai daļai atradās Mazāzijas rietumkrastā, tiesa, to vis neapdzīvoja tolaik vēl Centrālajā Āzijā mītoši tjurki. Antīkās kultūras pieminekļu Turcijā, iespējams, ir vairāk nekā Grieķijā, un to apzināšana un pētīšana vēl arvien ir procesā. Brīžam rodas sajūta, ka turku zemnieks vai, precīzāk, viņa sieva(s) un bērnu bariņš, durdami zemē lāpstu, allaž riskē trāpīt kādam joniešu ordera kapitelim, nozaudētai Artemīdas kājai vai kādai citai vērtīgai seno kultūru atlūzai. Pirms urartiešiem, kariešiem, liķiešiem, lidiešiem, mēdiešiem, grieķiem, trāķiešiem, persiem, Maķedonijas Aleksandra pēctečiem, romiešiem, bizantiešiem, seldžukiem, Osmāņiem (kas gan viņus visus var uzskaitīt?) un tūristu miljoniem šai zemē uzplaukumu sasniedza senā Hetu valsts ar ārkārtīgi interesantu, savdabīgu kultūru. Ankarā dislocētajā Anatolijas vēstures muzejā atrodas lieliska hetu mākslas kolekcija, kādu neatrast nevienā no pasaules slavenākajiem muzejiem.

Vēstures elpa drupās

Artemīdas pieminēšana nebija nejauša – šai dievietei veltītais milzīgais templis, kas savulaik bija viens no septiņiem Antīkās pasaules brīnumiem, atradās Efesā. Tagad no tā pāri palikusi tikai viena nabaga kolonna, taču tās izmēri gara acīm ļauj rekonstruēt visu grandiozo celtni. Vēl pāris kolonnas esot par muzeju pārvērstajā Sofijas katedrālē Stambulā (laikam nezināju, kurā virzienā jāskatās), kā arī Britu muzejā Londonā. Toties antīkās  arhitektūras pieminekļi Efesas arheoloģiskajā zonā joprojām ir iespaidīgi, lai minam kaut tikai prāvo teātri, kas varēja uzņemt 24 000 skatītāju un Celsija bibliotēku. Savukārt tie, kuriem vazāšanās pa drupām nav ilgots mērķis, tiek iepriecināti ar pikantiem stāstiem pie kailas kreisās kājas nospieduma ietvē, kas itin kā norādījis ceļu uz antīko priekanamu – tā radies teiciens par kreisajiem soļiem. Ne mazāk prozaiska ir citas svarīgas seno romiešu ēkas – sauksim to par atvieglošanās namu – apskate. Neatdalīto caurumu virtene pa visu celtnes iekšējo perimetru ļauj iztēloties, kā patricieši, togas uz augšu parāvuši, te sēd un risina sarunas par mākslu un mūžību. Romiešu laikos pasēdēt atejā pirms saimnieka tikuši sūtīti vergi – lai ar sava dibena siltumu sasildītu auksto akmeni…

Leģendārā Trojas zirga kopiju tagad var apdzīvot tūristi

Iespaidīgas arheoloģiskās zonas ir arī Bergamā – kādreizējā Pergamonā, kur izgudrots pergaments un atradusies savulaik lielākā bibliotēka, kuras 200 000 rokrakstu pēcāk mīlas kvēles pārņemtais Antonijs uzdāvinājis pēdējai Ēģiptes valdniecei Kleopatrai, un Pamukalē – kādreizējā Hierapolē, kas lepojas ar pamatīgu nekropoli ar simtiem dažādu sarkofāgu, kuros laikam jau glabāti tie, kam neizdevās izārstēties tuvējos dziednieciskajos minerālūdeņos. Pie Bergamas savukārt atrodas arī slimnieku aizstāvja jebšu medicīnas dieva Asklēpija (Eskulapa) templis un antīkās slimnīcas drupas, kas ļauj gūt visai labu priekšstatu par to, kā ļaudis tolaik tika dakterēti.
Īpašs stāsts veltāms leģendārajai Trojai, ko nemirstīgu padarījis viedais Homērs, kuram gan droši vien nenāca prātā, ka apdauzīti viņa krūšutēli reiz rotās noplukušu turku kebabu ēstuvi… Senlaikos Troja bijusi apdzīvota trīsarpus tūkstošus gadu, kuru laikā nopostīta un no jauna celta deviņas reizes. Mūsdienās šis slavenā arheologa autodidakta Šlīmaņa atklātais drupu lauks turkiem nav licies gana iespaidīgs tūristu naudas izvilināšanai, tādēļ tas kvalitatīvi noformēts ar informācijas stendiem par visām deviņām Trojām un papildināts ar slaveno Trojas zirgu, kura vēderā iekāpušie interesenti var sevi iedomāties par viltīgo Odiseju vai kādu citu no hellēņu varonīgajiem vīriem, kas galu galā iekaroja un nodedzināja VII Troju. Gan jau robu slinkāku skolasbērnu (kuri nav piespieduši sevi lasīt Homēra Iliādu) zināšanās aizpildīs drīzumā gaidāmais Holivudas grāvējs Troja ar Bredu Pitu Ahilleja lomā.

Austrumi Eiropā

Savulaik pasaulē lielākais kristiešu dievnams, vēlāk mošeja, tagad muzejs un neatņemama Stambulas ainavas sastāvdaļa – Sv. Sofijas katedrāle.

Citādas sajūtas rosina milzīgā, krāšņā Stambula Bosfora krastos. Stāvot skatu laukumā pie greznās Topkapi pils un lūkojoties kuģos, kas dodas no Marmora jūras uz Melno jūru vai otrādi, nudien gribas piekrist, ka šī ir skaistākā pilsēta Tuvajos Austrumos. Patiesībā gandrīz visas ievērojamākās vietas – kā Aija Sofia, Sultāna Ahmeda un Suleimana mošejas, Topkapi pils, Galatas tornis, Zelta raga līcis un arī milzīgais Stambulas tirgus, kur zem viena jumta pulcējas tūkstošu tūkstoši veikaliņu ar īstenu austrumu kolorītu, – atrodas tieši pilsētas Eiropas daļā! Kādreizējā Bizantijas impērijas galvaspilsēta Konstantinopole, vēlāk Osmāņu sultānu sēdeklis, kas var lepoties ar neskaitāmiem kultūrobjektiem, pāris dienās pat nav aptverams. Mošeju un savulaik pasaulē lielākā dievnama – Sv. Sofijas katedrāles grandiozums, sevišķi iekšpusē; dažnedažādu dārglietu un relikviju kolekcijas, ieskaitot pat Jāņa Kristītāja roku (!) Topkapi pilī, kur trīsarpus gadsimtu neprātīgā austrumu greznībā ar saviem harēmiem un konkubīnēm mājojuši sultāni un troņa tīkotāji, vērpdami intrigas un impērijas labā galēdami nost i brāļus, i tēvus, i dēlus – kurš nu kuram šķita stājamies ceļā – jā, tas atstāj iespaidu!

Teiksmainā Kapadoķija

Tomēr vislielākā māksliniece ir Māte Daba, kas Anatolijas vidienē radījusi pilnīgi unikālas ainavas. Šķiet, atrodies uz citas planētas! Kapadoķijas novads atrodas starp diviem atdzisušiem vulkāniem – Erdžiesu un Hatandagu, no kuru izvirdušās lavas veidojušies jauni visai mīksta ieža kalni, kuru fantastiskās formas koriģējušas temperatūras maiņas, vēji, nokrišņi un vēlāk arī šī novada apdzīvotāji, kas viegli apstrādājamajās klintīs kaluši savus mājokļus, neskaitāmas baznīcas, klosterus un pat veselas pazemes pilsētas (līdz 8 stāvu dziļumam!), kur patverties no uzbrūkošajām arābu ciltīm. Šī dīvainā alu pasaule koncentrējusies Goremes un Ihlaras ielejās, Zelvē un Derinkuju, kam piešķirts nacionālo parku un brīvdabas muzeju statuss.

Neparastā alu pasaule Goremes nacionālajā parkā Kapadoķijā

Derinkuju pazemes pilsētā ieej kā nelielā ēkā ar pagrabiņu, kas, kāpjot zemāk un zemāk, tikai vēršas plašumā. Te, lūk, bijušas vienas ģimenes dzīvojamās telpas, te – noliktava, te – uzkrāts ūdens, te – vīna pagrabiņš, te – kapela, kur pielūgt Dievu. Dažs brīnās, kā viņi varējuši dabūt pamatīgu laukakmeni līdz trešajam pazemes stāvam – tas domāts ejas aiztaisīšanai uz nākamo pazemes namu, ja iepriekšējās telpas ienaidnieks gadījumā atrastu. Unikālā vēdināšanas sistēma ļāvusi uzkavēties šajos gigantiskajos kurmju rakumos ilgāku laiku.
Graušanās klintīs nav rimusi arī mūsdienās, visai savdabīgi izskatās, piemēram, modernas viesnīcas fasāde ar ziediem rotātiem balkoniņiem, kas gluži kā pielipināta pie vertikālas klints plaknes. Kā butaforija. Arī slavenā Turku nakts ar vēderdejotāju, virpuļotāju, nažu metēju un akrobātu priekšnesumiem un vietējo dzērienu radīto siltumu notiek kalna vēderā iekārtotā zālē, tādējādi ļaujot izbaudīt Kapadoķijas eksotiku visā pilnībā – ticam gida teiktajam, ka turku naktis šeit esot vislabākās.

Raitis Strautiņš