Nav dzirdēts, ka kāds ar savu vieglo mašīnu būtu līdz šim izklaides nolūkos braucis no Latvijas uz Turciju. Uzzinājuši, ka tagad pa Balkānu pussalu līdz Turcijai var aizkļūt bez vīzu sarežģījumiem, kopīgi ar savu dzīves draudzeni dodamies ceļā.
Senās Osmaņu impērijas galvaspilsētā
No Bulgārijas puses Turcijas robežu sasniedzam pie Svilengradas. Ir otrdiena, 30. septembris. Dienas vidū termometrs rāda 26 °C, spīd vasarīga saule, vērpetēm lidinās uzmācīgu mušu mākoņi. Nespējam vien šis netīrības un baciļu priesterienes no mašīnas ārā vaiskāt. Ceļmalas nežēlīgi piedrazotas. Bez pārspīlējuma var teikt: visapkārt sadzīves atkritumu jūra, pa vidu pretīgas tirgotavu būdas. Nodomāju, tā laikam ir pazīme, ka tuvojamies Āzijai. Taču esmu alojies tas tikai bulgāru pierobežas kultūrslānis, laikam ar dažu gadsimtu novēlošanos radīts pret Osmaņu impērijas invāziju. Gružu lauks izbeidzas, līdzko sākas turku robežbūves.
Pusotra stunda paiet, kamēr bez steigas nokārtojas visas ar robežas šķērsošanu saistītās formalitātes: Turcijas vīza $10 katram, atļauja iebraukt valstī ar mašīnu un tās riteņu dezinfekcija 10 eiro. Tūliņ priekšā jau arī pirmā mošeja un kāds dīkdienis, kas kaut ko no mums grib iemangot. Kad pa turku zemi nobraukti pirmie 18 kilometri, esam 117. gadā trāķiešu dibinātajā pilsētā Edirnē, kas senatnē saukta par Adrianopoli. Edirni 14. gadsimtā iekarojuši turki un uz kādu laiku iekārtojuši tajā Osmaņu impērijas galvaspilsētu. Mūsdienu Edirnes centrā ļaužu un mašīnu bez sava skaita. Katrs turku stūresvīrs par svarīgu pienākumu uzskata signāltaures slēdža spaidīšanu. Jābrīnās, kā turki no tāda ikdienas trokšņa vēl nav traki kļuvuši.
Edirnē visievērojamākā celtne ir sultāna Selima II mošeja. Tā būvēta no 1567. līdz 1574. gadam pēc slavenā Osmaņu impērijas arhitekta Sinana plāna. Mošejas ieejas tuvumā savdabīgi bronzas ūdenskrāni mazgāšanās rituālam. Pirms ieiet mošejā, ikvienam ir jānoauj apavi. Turpat arī plauktiņi, kur sarindāt savus staigājamos piederumus. Bet vairākums dievlūdzēju, laikam no zagļiem baidīdamies, apavus nēsā sev līdzi. Blakus apavu plauktam statīvs ar sieviešu apmetņiem un lakatiem, lai tās, kurām ir no musulmaņu viedokļa sievietei nepiedienīgs apģērbs un atsegta galva, vismaz mošejā izskatītos pieklājīgi ģērbtas. Muhamedāņu svētnīcā grīda izklāta ar sūnu mīkstiem paklājiem tīrā bauda staigāt pa tiem ar basām pēdām un izjust paklāja bārkšu draudzīgo pieskārienu. Dažs vīrs, kādā nomaļākā plašās mošejas nostūrī sakņupis uz lūdzamā paklāja, pilnībā nodevies Allāha pielūgsmei. Taču vairāk ir to, kas mošejā ienākuši, vienīgi ziņkārības dzīti. Mošejas sienas rotā arābu raksti. Muhamedānim lūdzoties jāvēršas pret Meku. Siena, kas norāda Mekas virzienu jeb kiblu, iezīmēta ar nišu un to sauc par mihrāb. No mihrāb pa labi Allāha zīme, pa kreisi Muhameda zīme. Grezni rotātas kāpnes ved pretī ar portjerām segtai sienai uz nekurieni. Šīs kāpnes simbolizē ceļu uz paradīzi. Mošejā nav un arī nedrīkst atrasties neviens dzīvas radības atveidojums, ne zīmēts, ne skulpturāli veidots. To aizliedz islāms. Žēl. Cik daudz vērtīgu mākslas darbu palikuši neradīti, cik iznīcināti tāda aplama aizsprieduma dēļ!
Samainu 100 dolārus pret 136 miljoniem turku liru (uz robežas par 100 dolāriem deva tikai 125 miljonus). Uz ielām daudz visādu tirgotāju, kas preci piedāvā no rokas. Viņi ir uzmācīgi uz nebēdu. Viss sākas ar it kā nevainīgu jautājumu: "Wher are you form?" (angliski no kurienes esat?). Ielaišanās valodās parasti draud ar nopietniem sarežģījumiem tikt no lādzīgā turka vaļā. Te der viens no diviem pārbaudītiem paņēmieniem: izlikties par kurlu vai sākt runāt latviski. Ja nekas cits nenāk prātā, var deklamēt "Tālavas taurētāju".
Nakts kukurūzas laukā
Meklējot ceļu ārā no Edirnes, iemaldos jauno māju rajonā. Iepriecina vienkāršā un izskatīgā daudzstāvu namu grupu arhitektūra, ēku fasāžu maigās, patīkamās krāsas. Bet, kas pats interesantākais, katras lodžijas stūrī, ar glazētu keramiku apdarināts, stāv neliels kamīns.
Kamēr apgūstam turku sadzīves eksotiku, saules stāvoklis pie debesīm vēstī, ka diena iet uz vakaru. Beidzot izeja no pilsētas drūzmas ir atrasta. Liekot lietā gadu gaitā pārbaudītu metodi no lielā ceļa nogriezties uz mazāku un pēc tam uz vēl mazāku, atrodam jauku, klusu nostūri, kur nevienu netraucējam un kur arī mūs neviens netraucē. Tas ir kukurūzas lauks, kur nesen kā novāktas graudu vālītes, palikuši vien nokaltuši stublāji. Tie vēja vēsmās liegi čaukst. Bez lielas piepūles esam tikuši pie savdabīgas, lieliskas sapņu pilsvietas ar zvaigžņotu jumtu un apgāzušos mēness sirpi tur augšā. Greznība, par ko nav jātērē ne grasis un nav jābūt pateicību kādam parādā. Un kur tad vēl telefons. Izmēģinām mūsu kabatas tālruņa starptautiskā pieslēguma iespējas. Īsā brīdī izdodas pievienoties telefonaparātam mūsmājās Liepājā. No 4000 kilometru attāluma bez grūtībām ir uzņemti sakari ar mājiniekiem, it kā viņi atrastos tepat kaut kur līdzās.
Pārbraucot no valsts valstī, ikreiz māc bažas: kā tik nu būs jaunajos apstākļos? Bet raizēm nav pamata. Pārsvarā visur dzīvo godīgi ļaudis, kas citiem ļaunu nedara. Arī pie turkiem pirmā nakts paiet vienā mierā un klusumā. Tikai rīta agrumā uz ceļiem rosīgi sāk pukšķēt traktori, sakabinājušies ar divām līdz trijām piekabēm. Tādi vilcieniņi viens aiz otra dodas savās ikdienas gaitās. Arī mēs ceļamies un sākam jaunu dienu.
Latvijas Avīze,
2004. gada 9. marts
Viljars Tooms
tālr. 9717445
e-pasts: viljars@anet.lv