Līdzīgi kā trīs vaļi tur zemeslodi, tā trīs zemes ragi notur Melnajā un
Azovas jūrā Krimas pussalu. Tā gan vairāk atgādina salu, jo Perekopas zemes
šaurums, kas savieno Krimu ar cietzemi, šaurākajā vietā ir nieka 7 km plats.
Ukrainas sastāvā ietilpstošās Krimas autonomās republikas lielums ir aptuveni 27
000 km2, kas nav pat puse no Latvijas platības, taču šo pasakaino un
eksotisko zemi apdzīvo divarpus miljoni ļaužu, kas jau ir nedaudz vairāk nekā
mūsu zemē.
Krima tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām vietām uz Zemes, nereti saukta par pasauli miniatūrā vai muzeju zem klajas debess. Tā esot skaistākais medaljons pie Zemes krūtīm... Tas nebūt nav pārspīlējums, jo patiesi klimatiskā un reljefa daudzveidība, kas sastopama šajā relatīvi nelielajā teritorijā, piešķir Krimai īpašu burvību un neatkārtojamību. Kā šīs bagātības mantojums dabā vērojama liela dažādība ainavās, augu un dzīvnieku valstī. Šeit būtībā ir viss, kas tā priecē un vilina tūristus: klinšainas kalnu virsotnes, noslēpumainas, dziļas alas, kanjonu varenība, ūdenskritumu skaistums, jūras krastu daudzveidība un pat neparasti dubļu vulkāni. Teritorijā ir vairāk nekā 180 dabas pieminekļu, tai skaitā daudzi rezervāti, dabas parki un liegumi.
Pussalu šķērsojuši vēsturiski tautu ceļi, dažādas valstis un civilizācijas,
tāpēc tās vēsture pilna ar neparastiem notikumiem un negaidītiem pavērsieniem.
Atšķirīgo tautu kultūras mantojuma pēdas izsekojamas ik uz soļa. Krima izslavēta
ar kultūras pieminekļiem, neskaitāmām vēsturiski un arheoloģiski ievērojamām
vietām, aizraujošiem muzejiem un izciliem piļu un parku ansambļiem, kas
pazīstami plašā pasaulē. Iedzīvotāju nacionālais sastāvs tik mazā teritorijā
tiešām ir neparasti raibs vairāk nekā 125 tautas. Visvairāk tur ir krievu,
ukraiņu un Krimas tatāru, tāpat pussalu apdzīvo arī Krimas grieķi, armēņi,
bulgāri, ebreji, vācieši u.c. Ar saprašanos Krimā nebūs problēmu. Lai gan
oficiālā valoda ir ukraiņu, tomēr ikdienā lielākoties tiek runāts krieviski.
Šodien Krima pazīstama kā kūrortu un tūrisma apgabals, labākais ne tikai Ukrainā, bet arī visā Melnās jūras piekrastē. Tam par pamatu ir dabiskie ārstnieciskie resursi maigais klimats, tīra jūra, lieliskas pludmales, ārstnieciskās dūņas no sāls ezeriem, zemes dzīļu minerālūdeņi. Krima un jo īpaši Jaltas piekraste bieži tiek salīdzināta ar Franču Rivjēru, jo klimatiskie apstākļi, veģetācija, saule, kalni un jūra daudz neatpaliek no izslavētās kūrortzonas, bet daudzviet sava neskartā pirmatnīguma dēļ to pat pārspēj.
Jūrnieku, zvejnieku un atpūtnieku pilsēta
Krimas lielākā pilsēta Sevastopole sākotnēji tika dibināta kā galvenā bāze kuģiem dienvidu jūras ceļiem Krievijas impērijā. Sevastopole burtiskā tulkojumā no grieķu valodas nozīmē slavas pilsēta, un savu nosaukumu arī pilnībā attaisnojusi. Pilsētā redzami pieminekļi Lazarevam, Jahimovam, Petrovam u.c... Sevastopole vēsturē iegājusi ar daudzām kaujām un sīvām cīņām. Bieži pilsēta, pateicoties savam izdevīgajam ģeogrāfiskajam stāvoklim, nonākusi dažādu lielvaru interešu konflikta krustpunktā.
Lai gan Sevastopoles dibināšanas gads meklējams tikai 18. gs. beigās, tās
teritorija bijusi apdzīvota vairākus gadu tūkstošus. Pirms divarpus tūkstošiem
gadu šeit pletās varenā antīkā Hersonesas polise, kas vēl tagad pārsteidz ar
savu varenību. Senās pilsētas drupas un jūras krasts rada patīkamu noskaņu te
vienkārši vajag pastaigāt, nesteidzoties izbaudot šo īpašo auru. Mazliet
neparasti un negaidīti šķiet ieraudzīt izcilo hellēņu kultūras mantojumu
mūsdienīgajā Sevastopolē. Savulaik tai bijuši plaši tirdzniecības sakari ar seno
Romu, Grieķiju, Bizantiju. Te esot kristījies arī pirmais Ukrainas kņazs
Vladimirs, kas savulaik apvienoja Ukrainas teritoriju.
Sevastopole, kurai ilgus gadus bijis brīvpilsētas statuss, daudziem šķiet
vairāk kā studentu, jūrnieku un zvejnieku pilsēta, te ekskursijā ierodas gandrīz
katrs, kas atbrauc uz Krimu, taču atpūsties ierodas tikai zinātāji un baudītāji,
jo šeit ir īpašs mikroklimatisko faktoru kopums un pludmaļu daudzveidība.
Galvenokārt šī Krimas pērle tūristus vilina ar daudzveidīgām pludmalēm. Sākot no
Balaklavas apkārtnes, sastopamas mežonīgas pludmales, kur klintis sasniedz pat
120 metru augstumu. Te ir nirēju paradīze ar neparastu tirkīzzilu ūdeni,
zemūdens alām un grotām. 
Nedaudz uz rietumiem stāvās klintis pāriet akmeņainās
pludmalēs, taču Sevastopoles ziemeļu pusē jau izbaudāmas rupjgraudainās smilšu
pludmales. Pateicoties valdošajām straumēm un vējam, pilsētas apkārtne var
lepoties ar ūdens tīrību. Jaltas vai Aluštas pusē skarā ar lielo tūristu
pieplūdumu ir nopietnas problēmas ar ūdens tīrību, tāpēc tur nereti pludmales
vērojami uzraksti Peldēties aizliegts! Sanitārā zona!
Grafskaja pristaņa un pilsētas parks ir viena no populārākajām un jaukākajām vietām pilsētā, kur vakaros pasēdēt krodziņos, klausoties dzīvo mūziku, izbaudīt zivju restorānu jūras delikatešu burvību, vai vienkārši pastaigāties pa jūras promenādi.
Tepat ir arī viens no pilsētas simboliem piemineklis Jūras paņemtajiem, kas redzēts daudzās mākslas filmās. Sevastopolē ir vēl kāds objekts, ko noteikti vajadzētu apmeklēt akvārijs, kur aplūkojamas jūras dzīļu noslēpumi. Te izveidots ievērojams jūras dzīļu pētnieciskais institūts, zināms kā vieta, kur delfīni ne tikai rāda dažādus trikus tūristiem par prieku, bet arī tiek apmācīti militārām vajadzībām.
Saldā zelta inde
No Sevastopoles piepilsētām noteikti vajadzētu apmeklēt Balaklavu. Kā savulaik izteicies Puškins:
Я незнаю почему
стало сердцу моему
cловно сладкая отрава,
золотая Балаклава...
Pilna romantisma un mīklainu noslēpumu, Balaklava plešas neparastā skaistumā.
Pati pilsēta atrodas netālu no Sevastopoles jaukā, klinšu ieskautā, nelielā
līcītī. Tas kuģiem un jahtām kalnu aizvējā kā Dieva ausī ļauj mierīgi pārlaist
visnopietnākās vētras atklātajā jūrā. Padomju gados pilsētiņa atradās slēgtajā
teritorijā, jo šeit bija stratēģiski militārie objekti. Viens no tādiem ir
klintīs izcirstā zemūdeņu remontrūpnīca.
Leģendām un mītiem apvīta, noslēpumainā pagātne sniedzas līdz antīkajiem laikiem, kad argonautu kuģis, dodoties pēc zelta aunādas, piestājis pie Taurijas krastiem, kas tad arī ir tagadējā Balaklava). Balaklavas vēsturē ir arī melnās lappuses. 1854. gada 13. oktobrī apkārtējās pļavās smagu sakāvi cieta angļu karaspēks pēc tam, kad tā komandieris pavēlēja vieglajai kavalērijai ielejā doties uzbrukumā pret smagajiem lielgabaliem. Rezultāta notika bezjēdzīga apšaude vienos vārtos, tajā krita daudzi lordi, tai skaitā arī lords Mārlboro Vinstona Čērčila vectēvs.
Pilsētiņa vairākkārt ir mainījusi nosaukumu Čembolo, Jambolo, Mazā Londona, taču mūsdienas sasniedzis nosaukums Balaklava, kas turku valodā nozīmē Zivju ligzda. Zināmā mērā tas atbilst patiesībai kādreiz šajā līcītī jūras dibens bijis burtiski bruģēts no zivju pārpilnības. Zivis te ķērušās uz plika āķa. Šodien gan zvejnieku palicis krietni mazāk, jo Balaklavas īpašo pievilcību novērtējis Ukrainas eksprezidents Leonīds Kučma viņš iepircis lielus īpašumus šajā miera ostā. Vietējie zvejnieki ar zināmu smeldzi noraugās uz vairākus miljonus vērto Kučmas jahtu, kas pietauvota jahtu piestātnē un tiek pamatīgi apsargāta. Arī pārējās bijušās armijnieku un zvejnieku mājas pārpērk dažādi Ukrainas valstsvīri. Tādejādi Balaklava pamazām kļūst par ļoti ekskluzīvu, dārgu, bet labi atjaunotu mazpilsētiņu.
Balaklavā noteikti vajadzētu izmantot iespēju izbraukt ar kuģīti pa līci un
atklāto jūru, aplūkojot klinšainos jūras krastus un varenā Čembolo cietokšņa
drupas. Pilsētiņas īpašā aura un pasakainā apkārtne iedvesmojusi daudzus
dižgarus Puškinu, Mickeviču, Tolstoju, Čehovu.
Pametot Dienvidu piekrasti un braucot nedaudz uz ziemeļiem, ir jauki piestāt kādā no tatāru ceļmalas krodziņiem, lai izbaudītu vietējo kolorītu un tatāru virtuvi. Raksturīgākais ēdiens ir dažādos veidos pagatavota auna gaļa jeb baraņina kopā ar lavaša plācenīšiem. Īpašs smeķis ir pasēdēt kādā no besedkām - ar paklājiņiem izliktām lapenītē, nesteidzoties baudot tēju ar austrumu saldumiem.
Austrumu vēsmas un Lielais kanjons
Tālāk ceļotājus gaida Bahčisaraja pēdējā Krimas hanu rezidence, kas
dibināta un celta 16. gs. osmāņu baroka stilā. Kā pārvaldes centrs tā savas
funkcijas pildīja līdz pat 18. gs. beigām, taču ar laiku tās nozīmība pamazām
mazinājās. Te savulaik pat viesojusies cariene Katrīna II un Puškins. Austrumu
kultūras iespaids jaušams arī telpu iekārtojumā tās izklātas paklājiem,
logos vitrāžas, zelta kabinets, harēms, vairākās telpās strūklakas dzīvības un
bagātības simbols.
Bahčisarajā piecreiz dienā noteiktās stundās, kā musulmaņiem ierasts, vēl var saklausīt mullas dziesmu. Tiesa gan, pats mulla minaretā sen vairs nekāpj, tiek atskaņots ieraksts, bet kopumā izklausās ļoti labi, pārņem austrumnieciska aura, un tu sajūti atšķirīgo kultūru.
Krimā ir arī savs Lielais kanjons ģeoloģisks brīnums, kas veidojies
vairāku miljonu gadu laikā, viens no burvīgākajiem dabas nostūriem Krimā. Te
veicams fantastisks pārgājiens vairāku stundu garumā gar neliela kalnu
strautatecējumu, palaikam atdzesējoties ar veldzējošu peldi kādā no
tirkīzzilajiem dzestrajiem ezeriņiem. Strauta temperatūra pat viskarstākajās
dienās nepārsniedz +8-9oC. Īpašu popularitāti izpelnījusies Vanna
molodosti, kurā nopeldoties kļūstot par vairākiem gadiem jaunāks. Izjūtot
šīs temperatūras svārstības, ķermeni nudien pārņem možs gars, nogurums pēc
pastaigas ir kā ar roku atņemts.
Kanjonā var izbaudīt neskarto dabu, varenās klinšu sienas, klausīties strauta un putnu dziesmas un vienkārši relaksēties. Neiztikt arī bez pārsteigumiem vietējie censoņi pārgājiena tālākajā punktā tūristiem piedāvā uz vietas ceptus čeburekus ar kazas sieru un pašdarinātos vīnus veselām mucām.
Bezdelīgas, Kučmas un Putina ligzdas
Dienvidu piekrastes nozīmīgākā pilsēta, kurā koncentrējusies lielākā daļa
piekrastes iedzīvotāju, ir Jalta. Šeit izvietotas neskaitāmas viesnīcas,
pansijas un sanatorijas. Jaltas vārds ceļotājiem saistās ar vēsturiskiem
notikumiem Jaltas konferenci, kas notika 1945. gadā Livādijas pilī,
kuras laikā Staļins, Čērčils un Rūzvelts parakstīja vēsturisko dokumentu starp
trijām lielvarām. Citiem vairāk prātā dažādi festivāli, vēl citiem kalni un
jūra, un, visbeidzot, Lastočkino gņezdo Krimas simbols, pils uz klinšu
radzes, ko 1912. gadā cēlis Maskavas arhitekts Šervuds, radīdams īstenu gaisa
pili pēc miljonāra barona Šteindvica pasūtījuma. Tas ir viens no populārākajiem
apskates objektiem visā Krimā. Jāpiemin, ka 1927. gadā Krimā bija ļoti spēcīga
zemestrīce, kas atstāja nopietnas pēdas, pāršķeļot klinti un radot pamatīgas
plaisas klints sienā, tādējādi draudot lieliskajam arhitektūras piemineklim
nogrūt jūrā. 1972. gadā šeit beidzot tika veikts kapitālremonts un nostiprinātas
sienas, ļaujot atkal daudziem viesiem apmeklēt šo brīnišķīgo arhitektūras
pieminekli. Vislabāk turp doties ar kuģīti no Jaltas, novērtējot uz klints
uztupināto pili no jūras puses. Un vispār efektīgākais skats pilij ir no
ārpuses, jo tās telpās iekārtots itāļu restorāns...
Tāpat jauks ir brauciens ar vagoniņu pa modernu trošu ceļu uz Ai Petri
virsotni. No 1200 metru augstuma virs jūras paveras neaizmirstama panorāma
uz lielu daļu Dienvidu piekrastes.
Vakarpusē savukārt jāizbauda pastaiga pa Jaltas promenādi. Gluži kā modeles pa mēli te soļo iedegušas tūristes, uzstājas ielu mākslinieki, notiek dažādas atrakcijas, neskaitāmās suvenīru bodītēs tiek tirgotas visneiedomājamākās lietas, ļaudis atpūšas nelielos āra krodziņos.
Jaltas apkārtnē ir vēl kāda dabas burvība iespaidīgais 90 metru augstais Učan Su ūdenskritums, kas rada pamatīgu troksni tuvākajā apkārtnē.
Braucot no Jaltas uz Simēzu vai Forosu pamanīsiet kādu kalnu, kas atgādina
kaķi tas tiek arī saukts par Kaķa kalnu. Jūras piekrastei piespiedušies kalni,
veģetācija, pateicīgais mikroklimats un īpašā bioenerģētika ir tas vilinājums,
kas licis kā padomju laiku, tā arī tagadējiem Ukrainas un Krievijas varasvīriem
savas vasaras rezidences celt tieši Simēzā un Forosā. Te savās vasarnīcās mēdz
atpūsties Gorbačovs, Kučma, Putins un citi. Tāpēc nebrīnieties, ka, braucot pa
lielo Dienvidu piekrastes maģistrāli, vairākas nobrauktuves uz šīm pilsētiņām ir
slēgtas un visu diennakti apsargātas ar patruļu mašīnām. Neskatoties uz lielo
skaitu miliču un militāristu klātbūtni, Krimā tūristiem atrodams arī kāds
pozitīvs moments ir izdots likums, kas aizliedz apturēt mašīnu ar citas zemes
numuriem (ja vien tā neizdara kādus būtiskus noteikumu pārkāpumus). Izpaliek
ierastās pārbaudes, kas vērojamas lielā daļā Ukrainas vai Krievijas.
Pazemes burvība un augļu tirgu īpatnības
Krimā sastopama liela alu daudzveidība, dažādas grotas, akas, galerijas un
šahtas īsti dabas mākslas darbi... Lielāko apsekoto alu skaits ir astoņi
simti! Garākās alas garums pārsniedz 13 km.
Viena no krāšņākajām karsta tipa alām Krimas pussalā ir Marmora ala. Te vajadzētu apbruņoties ar slēgtiem apaviem (nevis sandalēm) un siltu džemperīti, jo alā visu gadu ir nemainīga temperatūra ap +8oC un liels mitrums. Sākotnēji šķiet, ka nav nemaz tik vēsi, taču ekskursijas beigās jūs sajutīsiet pamatīgu drēgnumu kaulos un iesnu pilīti degungalā. Šajā pazemes mākslas galerijā gaida aizraujošs vietējā gida pastāsts par unikālām stalaktītu figūrām, pasaku tēliem, kuru nosaukumus radījusi cilvēku fantāzija, skatienam paveras iespaidīgā Nogruvuma zāle, kuras griesti sasniedz deviņsstāvu mājas augstumu. Laiks te apstājies.
Lielākie Krimas vīnogu lauki plešas pie Sevastopoles, taču Sudakas un Aluštas apkārtnei raksturīgie nelielie vīnogu pleķīši izceļas ar pasakaini sulīgām un saldām vīnogām. Septembrī gribētāji par vēdertiesu var pieteikties vīnogu novākšanas talkās.
Krimas kolorītajos augļu tirdziņos var iegādāties izslavētos Jaltas sarkanos
sīpolus, ābolus, bumbierus, čerešņu, plūmes, persikus, melones un arbūzus.
Nereti, piebraucot pie meloņu lauka, šķiet pie viena un tā paša tantuka var
iegādāties divas dažādas šķirnes melones, bet kad apjautājies par būtiskāko
atšķirību šajā selekcionāru brīnumā, atbilde ir pavisam strupa: tā tur ir
vakardienas melone, bet šī šodien no lauka nesta!
Ceļmalās tirgojas ar riekstiem, mandelēm, saulespuķu sēklām un citu graužambarību. Tirdziņos arī vasarā tantiņas cenšas iesmērēt fantastisku, supersaldu un visādi citādi vērtīgu kizilu... taču neuzķerieties uz šādu reklāmu, jo kizils gatavs un patiešām labs ir tikai septembra vidū vai beigās kad iegūst sarkanbrūnu nokrāsu un patīkamu garšu. Bet augustā dabūjamais spilgti sarkanais auglis jums savilks muti tā, ka ar pulēm varēsiet to atvērt. Pārdevējas gan cenšas iestāstīt: nolieciet zem gultas, uz plaukta, istabā tumšā vietā un pēc trim dienām būšot izcils! Neticiet! Izcils tas būs tikai drozofilu (augļu mušiņu) bariem, viegli iepelēt sākušo augli nāksies izmest.
Pagaršot un iegādāties var dažādu graudzāļu un ziedu medu, īpaši tiek reklamēts lavandas medus. Tāpat laba ir lavandas tēja un no tās pagatavotās aromātiskās eļļas. Uz ziemeļiem no piekrastes var ievērot savdabīgus šķūnīšus ar cauriem galiem tur tiek žāvēta vietējā tabaka.
Iztēli rosinošie kalni un Arteka šodiena
Demirdži kalns, kas plašākai sabiedrībai pazīstams kā Spoku ieleja, ir sava
veida ģeoloģisks dabas fenomens, kuru vējš, lietus un temperatūras svārstības
radījušas vairāku miljonu gadu laikā. Vietējie iedzīvotāji gandrīz katrai klinšu
figūriņai devuši nosaukumu un par daudzām ir pat veselas leģendas, - te
sastopama Sfinksa, Princese-varde, Velna pirksts. Nelielā pastaigā pa kalnu
taciņām ļauj ne tikai izbaudīt dabas Mātes radītos mākslas darbus, bet no kalna
paveras lielisks skats uz Aluštas piekrasti un vīnogu laukiem..
Gurzufa piesaista ar savam līkumotajām šaurajām ieliņām, radot Vidusjūras pilsētiņu atmosfēru. Šeit iedvesmu smēlušies daudzi zināmi (Puškins, Čehovs, Aivazovskis )un ne tik zināmi mākslinieki...
Gurzufas un visas Dienvidu piekrastes simbols ir Aijudags kupolveida kalns, kas iztālēm atgādina lāci. Te ievērības cienīgs ir 1812. gadā dibinātais Nikitska botāniskais dārzs. Kalnu nogāzēs, pateicoties īpašajam mikroklimatam, sastopami vairāk nekā 28 000 dažādu sugu augi no dažādām pasaules malām, fantastiska kaktusu kolekcija. Apkārtni īpaši eksotisku padara subtropu augāja formu un krāsu daudzveidība.
Šodien Gurzufa varbūt dažus pārsteigs ar savulaik izslavēto izcilnieku bērnu
nometni Artek, kas šobrīd tiek uzskatīta par skolu numur-viens
visā valstī. Tai piesaistītas milzumlielas investīcijas, kas tās ārējo izskatu
pārvērtušaslīdz nepazīšanai ne smakas vairs no padomju laikiem. Te gan tāpat
notiek dažādas nometnes, taču tagad tajās piedalās lielākoties vācieši, itāļi,
austrieši un citi rietumeiropieši, kurus vilina jaukā vieta un salīdzinoši zemās
izmaksas.
Jā, Krima ir vieta ar neatkārtojamu dabas un kultūras valdzinājumu, vietējo viesmīlību un, neskatoties uz lielajām tūristu masām, tā aicina un pat liek vēl un vēl reiz atgriezties... Jo šeit ir tik daudz ko redzēt, ka vienā ceļojumā visu nav iespējams aptvert.
Uldis Klepers