Ungārija – mana loterijā izvilktā laimīgā loze. Izraudzījos ungāru valodu no
visām Latvijā reti sastopamām, neapjautu, cik daudz tā manā mūžā nozīmēs, tā man
pavēra vārtus uz bagātu literatūru, brīnumskaistu daudzveidīgu Eiropas vidienes
zemi, kur sastapu daudz gaišu, draudzīgu cilvēku. Ir jau tādi katrā tautā, taču
šie – manējie.
“No kurienes? Ak, Baltija? Tur mums radi. Vai jūs? Ak, nē? Tas nekas, draudzēsimies, mums, mazajām tautām, jāturas kopā!” Tā ir sākušās daudzas iepazīšanās. Mazā ungāru tauta ir apmēram piecreiz lielāka par mūsējo, taču mīļuprāt sniedz roku vēl mazākiem.
Ungārija aptver tik daudz mums neparasta skaistuma, ka nedz vienā, nedz daudzos apciemojumos nav iespējams redzēt visu. Tur silti avoti ar dziedniecības baseiniem, stalaktītu alas, kalni (Mātra, Višegrada ar vēsturisko cietoksni), daudz dabas rezervātu, ezeri – “ungāru jūra” Balatons un Velences ezers, katram novadam savs atšķirīgs skaistums, Aizdonavas pauguraines, Austrumungārijas mitraines... Tik bagāta augu valsts, tik atšķirīga no mūsējās, pat nezāli aplūkot prieks, bet uz mazajiem dārziņiem pie privātmājām ir vērts palūkoties, tur ikvienā gadalaikā ir krāšņi ziedi.
Budapešta, galvaspilsēta, kas veidojusies no divām agrākām pilsētām – Budas
un Peštas, tām pievienotas arī apkārtējās mazpilsētiņas. Donava, pāri tai tilti,
kas savieno abas varenās puses. Buda – kalnājs, ar Gellertkalnu, ar Budas
cietoksni, tur brīnišķi arhitektūras pieminekļi, muzeji, Donavas pusē cietokšņa
kalnu noslēdz romantiskais Zvejnieku bastions, no kura paveras skats uz Donavu
(turpat lejā) un uz Peštu ar tās brīnumceltni – Parlamentu, pasaulē skaistāko
parlamenta ēku. Laikam tikai pasaku pasauli iztēlojotes, līdz šim tika skatīta
šāda pils. Peštas pusē galvenais apskates objekts ir Varoņu laukums, mākslas un
arhitektūras veidojums, kas ietver sevī visu Ungārijas senvēsturi.
Cik daudz vēl paliek neredzēts! Man šķiet, arī paši ungāri nemaz īsti
nepārzina visus savas zemes mākslas un arhitektūras šedevrus. Tūristu guvuma
papildināšani ir sagatavots krāšņs attēlu un aprakstu krājums “Ungārija” (arī
latviešu valodā), tomēr neviena grāmata nespēj pateikt visu. “Ungārijas”
apraksti nedaudz skar arī saimniecisko dzīvi, visvairāk stāstot par vīnkopību –
vīna dārziem un laika gaitā izkopto vīndara mākslu. Taču man gribas papildināt,
pateikt, ka Ungārijas lauksaimniecība ir ļoti sazarota. Kvieši un kukurūza ir
tradicionālās kultūras, tiek audzēti visi iespējamie dārzeņi, no kuriem goda
vietā vitamīniem bagātā paprika.
Ungārijas īpatnais klimats – vasaras garas, ziemas īsas un bez mūsu atkušņiem
– ļauj audzēt itin dienvidnieciskus augļu kokus – persikus, aprikozes, protams
arī tos augļus, kas pie mums. Garās vasaras dara iespējamu bagātīgu augļu
klāstu, piemēram, saldie ķirši nogatavojas jau vasaras sākumā. Vasaras otrā pusē
jau augļu daudzveidība, arī neparasti garšīgi arbūzi.
Tūrist! Kad posīsies mājupceļā, ielūkojies mazajos tirdziņos, piemēram, gleznainajā Sentendrē! Tur atrodami fantastiski tautas mākslas darinājumi. Neierastas krāsas un raksti, taču viss rūpīgi izstrādāts, saskanīgs, baudījums ir jau paskatīties vien. Varbūt būs arī dāvana mājās gaidītājiem. Daudz prieka Ungārijā!
Elga Sakse, tulkotāja