Ak, kaut es spētu jums karali dot!
Ungārija, Ungārija,
mīļotā zeme,
Es zinu cik smagas tev
važas.
Kādēļ gan es nevaru
pastiept roku,
Lai tevi no verdzības
glābtu!
Cik dievišķu varoņu kaujā ir krituši
Tēvzemes, brīvības dēļ?
Kādēļ gan neradīt ciešāku saiti un
Nedot jums karaļu bērnus?
Tie būtu no dzelzs un
no bronzas kalti,
Vistīrākās raudzes
ungāru dēli:
Vīrs būtu spēcīgs, tā
prāts jo skaidrs,
Un sirds tam pukstētu
ungāru ritmā.
Pāri skaudības šķēršļiem viņš sev brīvību nestu,
Brīva un lepna uz mūžiem tu būtu!
Kaut beidzot jums karalis būtu tāds vīrs,
Kas mokas un priekus kā ungārs justu.Ķeizariene Elizabete
Sisi piedzimst Minhenē 1837. gada 24. decembrī Ziemassvētku svētdienā. Pati mēdz sacīt es esmu svētdienas un saules bērns. Kuplajā astoņu bērnu ģimenē Sisi ir trešais bērns. Kaut bērnība ir gaiša un bezrūpīga Bavārijas laukos un mīlīgajā Posienhofenā, liktenīgā tikšanās 15 gadu vecumā ar brālēnu un jau kronēto Austrijas ķeizaru Franci Jozefu pārvērš dzīvespriecīgās, daiļas un jūtīgās Elizabetes mūžu ārējā dievinātā spozmē, bet iekšēji bailēs, noliegumā un nebeidzamās dvēseles ciešanās.
Pēc varenās laulību ceremonijas 1854. gada 24.aprīlī, jaunā ķeizariene nonāk stingrās vīramātes uzraudzībā un bardzībā. Viņai liedz tikties un audzināt savus bērnus divas meitas un gaidīto kroņprinci Rūdolfu. Pēc bērnu piedzimšanas Elizabete uzzied visā savas sievišķības krāšņumā slaidais augums ar ārkārtīgi tievo vidukli, brīnišķīgie mati, medus krāsas acis, sievišķīgās krūtis, grācija un noslēpumainība tas nespēja atstāt vienaldzīgu. Bet iekšējās sāpes padara viņu slimīgu, moka mazasinība, kāju tūska, nespēks. Tā sākas bēgšanas laiks visa mūža garumā. Svešas zemes, jūras, kaijas, vētras, kalni, auļi zirga mugurā, nebeidzams izaicinājums grūtībām, slimnieku kopšana kara laikā, garīgi slimo apmeklējumi, labdarība tā ir īstā ķeizarienes dzīve. Viņu nomāc stīvā etiķete, visur klāt esošā pūļa uzmācība, varmācība.
Pateicoties uzticamajai ungārietei Idai, par otrām mājam kļūst Ungārija te saule augstāka un dvēsele svabadāka. Budas pakalni, Donava, Godollo pils, sirds draugs grāfs Andrāši, mīlestība uz šo brīvību mīlošo tautu vēl viena būtiska lappuse ķeizarienes un otrreiz, 1867. gadā, kronētās Ungārijas karalienes dzīvē. Šis laiks dāvā izlīgumu starp Austriju un Ungāriju, bet mīļotajai karalienei ceturto bērnu, kuru izdodas nosargāt un audzināt pašai. Bet liktenis nežēlo mirst vīramāte Sofija, bet Elizabete neieņem viņas vietu. Turpinās klejojumi, zirgu auļi, raizes sagādā dēla jūtīgums, jaunākās meitas noliegums un aizvainojums. Dēls Rūdolfs agri apprecas, bet viļas laulībā, kas noved pie pašnāvības Maierlingā 1888. gada 30. janvārī Elizabete vairs nenovelk sēru drānas.
Ķeizariene Korfu salā uzceļ māju un pieminekli mīļajam dzejniekam Heiriham Heinem. Kad viņai uzdāvina greznu vilciena vagonu, kuru var piekabināt jebkuram vilcienam, viņas ceļi vairs nav izsekojami. Dvēseles veldzei palīdz Heines, Šandora Petēfi un pašas rakstītā dzeja, mūzika.
Pēdējā lielā publiskā parādīšanās 1896. gadā Budapeštā, Ungārijas varenajās tūkstošgades svinībās. Mīļā karaliene visa melnā pērles, vēdeklis, mežģīnes slēpj bālo sāpju vaigu.
1898. gada siltajā rudenī negaidīti piepildās ķeizarienes vēlēšanās nomirt uz jūras nevienu netraucējot. Un vārdus es aiziešu kā dūmi un mana dvēsele aizlidos pa maziņu caurumiņu sirdī īsteno savādnieks itālis Luidži Lukeno, nodurot Elizabeti, kad viņa dodas izbraukumā pa Lēmana ezeru. Sisi atdusas Vīnē, varenajās Hābsburgu kapenēs, līdzās vīram Francim Jozefam un dēlam Rūdolfam.
Šos prieka un sāpju ceļus izstaigāsim kopīgi dodoties ceļojumā pa noslēpumainās ķeizarienes Sisi pēdām. Pabūsim gan Budapeštā, gan Vīnē, Godollo pilī, pie ķeizarienes mīlētajiem zirgiem, baudīsim karaliskos Šomlo kalna vīnus, aplūkosim Balatona apkaimes plašo ainavu un šķetināsim vēl daudzus smalkumus apbrīnotās ķeizarienes dzīves miera meklējumos.
Anita Vīksna