Atzīšos, ka pirmā iepazīšanās ar Budapeštu bija nejauša un neplānota. Izrādās, tā esot bijis daudziem kāds darba komandējums, seminārs vai lietišķas pārrunas, kuru starplaikā pēkšņi ieraugi Budapeštu. Nevis vienkārši lielpilsētu ar daudzām baznīcām, sinagogām un laukumiem, bet pilsētu ar savu īpatnējo, nedaudz dumpiniecisko raksturu. Un, sēžot Vāci ielas kafejnīcā, īsinot laiku līdz prombraukšanai, apsolīju Budapeštai, ka noteikti atgriezīšos. Savu solījumu turēju. Otrreiz ierodoties pilsētā, vispirms uzmeklēju man jau zināmo Vāci ielas kafejnīcu, jo tieši ar to gribēju sākt savu lēnīgo iepazīšanos ar Budapeštu. Mans plāns bija vienkāršs ar klasisku tūrisma ceļvedi un fotoaparātu rokās aizstaigāt līdz nozīmīgākām ēkām, baznīcām un apmeklēt kādu mākslas galeriju. Bet par laimi, tas netika īstenots. Pie blakus galdiņa apsēdās tādi pat ceļotāji kā es, bet atšķirībā no manis, rokās tiem nemanīju ceļvedi vai karti. Caur kafejnīcas logu viņi vēroja, kā rīta agrumā (ap plkst.10.00) viens pēc otra durvis saviem apmeklētājiem ver dārgie veikali un nelielās suvenīru tirgotavas. Uzzinot manu dienas plānu, viņi līdzjūtīgi paraustīja plecus un piebilda, ka mākslas galerijas vietā viņi jau nu gan izvēlētos kādu termālo baseinu vai spa, ar kuriem Budapešta jau izsenis ir slavena. Nodomāju, gan jau laiks rādīs.
Solījums Vāci ielai
Savulaik Vāci iela bija tikai daļēji satiksmei slēgta. Mūsdienās tā pilnībā ir atvēlēta gājējiem. Te neatrast senatnīgo viduslaiku atmosfēru un nelielās pildrežģu mājiņas. Te galvenokārt var izjust vērienu, kas raksturīgs Austroungārijas impērijas pilsētām 19. un 20. gadsimta sākumā. Nelielie antikvariāti vai ziedu veikaliņi, kas izkarojuši sev tiesības pastāvēt līdzās postmodernisma vai neoklasicisma varenajām celtnēm, piešķir tikai Vāci ielai raksturīgo noskaņu. 19.gadsimta glaunākās viesnīcas, Peštas teātris un lielie universālveikali it kā nekā eksotiska, bet mana apņēmības pilnā gaita lēnām sāka samazināties. Uzsāku jau apzinātu atsevišķu ēkas fasāžu pētīšanu. Izrādās, vecākā Vāci ielas ēka ir būvēta tikai 1805.gadā. Lēnām ielūkojoties skatlogos, ievērojot smalkos portjē, kas darbojas pie viesnīcu ieejām, nonācu līdz kādai neogotiska stila milzīgai ēkai. Līdzpaņemtajā ceļvedī nekādi nevarēju atrast kādu norādi par šo vietu. Ir pieminēta Ekonomikas universitāte, bet turpat līdzās esošā savdabīgā ēka kaut kā palikusi nemanīta. Tas nebija iekļauts must see (noteikti jāredz) sarakstā. Bet mana interese bija lielāka par iepriekš sastādīto plānu. Pie tās un ap to valdīja pamatīga rosība. Izrādījās, tas bija tirgus. Tikai vēlāk uzzināju, ka tas ir lielākais un vecākais tirgus Budapeštā, kura kopējā teritorija ir apmēram 10 000 m2. To projektējis pazīstamais arhitekts Samu Pecs (Samu Pecz) 1897.gadā. Ar nožēlu varu vien secināt, ka durvis saviem apmeklētājiem tirgus ver jau plkst. 6 no rīta. Tātad, kamēr Budapešta lēnām gatavojās jaunajai dienai, te jau notika rosība, kuru esmu palaidusi garām. Gurķi, tomāti, paprika, ķiploki, jūras veltes, garšvielas šķiet, te var atrast visu iespējamo. Visu, kas saistīts ar Budapeštu (un varbūt pat ar Ungāriju). Garšvielu stendi bija tie, kur uzkavējos ilgāk. Tie rosināja atcerēties ungāru virtuves asās nianses. Neviens ungāru virtuves ēdiens nav pliekans vai bezgaršīgs, garšvielu bagātīgās piedevas ir tas, ko esmu pārņēmusi pēc atgriešanās no šīs zemes. Un vēl viena pozitīva raksturiezīme porcijas lielums. Ieejot kādā ungāru krodziņā un pasūtot sev maltīti, nav jābaidās, ka tiks pasniegtas skaisti izkārtotas dažas piciņas ēdiena, kuru izsmērēt pa lielo šķīvi. Tirgus apmeklējums rosināja manu apetīti. Tumīgi asā gulašzupa kā reiz, iederējās pirms turpināju ceļu un devos pār Donavai.
Buda
Jau iepriekš biju izlēmusi, ka izstaigāšu kājām Budapeštas skaistākās vietas. Toreiz vēl neapzinājos, ka tas nav iespējams un pat nav ieteicams. Tiem, kas tikai uzsāk iepazīšanos ar šo pilsētu, noteikti ieteiktu izmantot tā saucamos sightseeing autobusus, kuru maršruti ir izveidoti tā, lai izvizinātu gar visiem Budapeštas simboliem un svarīgākām vietām. Brīvības tilta vidū uz mirkli piestāju. Pusdienlaika dūmaka, varenie tiltu balsti, milzīgie ēku kupoli un nenosakāmas krāsas Donava. Kad zem tilta lēni aizkuģoja neliels tūristu kuģītis, nodomāju, ka šādā vakara izbraucienā skats gan uz Budu, gan uz Peštu būtu izcils dienas noslēgums. Bet tas vakaram.
Turpināju šķērsot Donavu pa 1896.gadā pabeigto Brīvības tiltu. Abi upes krasti nebūt nav tik tālu, tomēr līdz pat 1873.gada, katrā tās krastā bija izveidojusies pilsēta. Vienā krastā Buda, otrā Pešta. Bet abu pilsētu vēsture iesniedzas krietni senākos pagātnes posmos.
Gellērta kalns, slavenā 20.gs Gellērta kūrotviesnīca, kuru te uzbūvēja dabisko karsto avotu dēļ, Citadele ar vēsturiskajiem mūriem, Alu baznīca. Te izstaigājot daudzās takas var sajust Budapeštas senatnīgumu. Lai gan daudz kas ir būvēts Austroungārijas impērijas laikā un pēc 2.Pasaules kara pārbūvēts, tieši šeit Budas pusē ir vērts uzkavēties tiem, kam nesteidzīgi tīk ielūkoties vēsturē. Kā izrādījās, Gellērts ir 11.gadsimta bīskaps, kurš mēģināja pievērst ungārus kristietībai. Diemžēl viņa centieni bija neveiksmīgi viņu iespundēja mucā un iemeta Donavā. Pieminekli viņam uzstādīja tikai 1904.gadā. Uzmanību piesaista daudzie Turulu atveidi gan uz tiltiem, gan pie Gellērta pieminekļa, gan daudzviet citur pilsētā. Turuls ir mītisks putns (diezgan līdzīgs ērglim), kas simbolizē varu, spēku, augstsirdību un taisnīgumu. Ne velti šis simboliskais putns atrodas pie bīskapa Gellērta kājām, ne velti Turuls ir viens no mūsdienu Ungārijas armijas simboliem.
Turpat netālu no leģendārā bīskapa ir piemineklis vēl kādai personai, kas jau savas dzīves laikā kļuva par leģendu. Tā ir Austroungārijas imperatore Elizabete jeb tautā dēvēta par Sisī. Šķiet, ka ungāru neatkarīgais raksturs bija tāds pats kā brīvību alkstošajai Elizabetei, kas visādiem veidiem mēģināja pretoties galma nosacījumiem. Elizabete mēģināja panākt lielāku autonomiju un ungāru pašnoteikšanos impērijas sastāvā. Perfektās ungāru valodas zināšanas tikai veicināja Sisī lielo popularitāti un atbalstu ungāru vidū. Tādēļ nav pārsteigums, ka Budapeštā viens no tiltiem, kas savieno Donavas krastus, ir nosaukts Elizabetes vārdā. Un turpat netālu, kopš 1986.gada, Budas pusē atrodas piemineklis imperatorei Elizabetei.
Nevar būt, ka neko senāku par 18.gadsimtu nevar apskatīt Budapeštā! Tā nu sāku skatīt pētīt tieši Budas pusi, kur jau viduslaikos esot atradusies pils un būvētas baznīcas. Te 60 metrus virs Donavas līmeņa atrodas sens pilskalns, kur esot apmetušies uz dzīvi pirmie Budapeštas iedzīvotāji. Un vēlākos gadsimtos Ungārijas karaļi būvēja un pārbūvēja, paplašināja un atjaunoja te savu pili. Skatot milzīgo kompleksu, neticams šķiet fakts, ka 1945.gadā to gandrīz pilnībā sagrāva. Un tikai vairāku gadu garumā to atjaunoja, maksimāli precīzi mēģinot ievērot vēsturiskās nianses. Nelielās ieliņas pie pils un Matjāša baznīcas ir tieši tas, ko cerēju ieraudzīt vācu un ebreju tirgotāju ielas, nelielās savrupmājas ar tikpat nelieliem iekšpagalmiņiem, kur senatnē aristokrāti laiski pavadīja savu brīvo laiku. Tomēr vairāk par visu uzmanību piesaistīja Matjāša baznīca. Raugoties fasādē, ir neiespējami noteikt tās vecumu. Protams, ka dominē 19.gadsimta neogotika, bet tad, ielūkojoties tuvāk, var saskatīt pat 14.gadsimtu. Šobrīd šķiet neticami, ka turku okupācijas laikā šo baznīcu pārveidoja par mošeju, nopostot interjera lielāko daļu. Esot pat nostāsts, ka baznīcas pārveides laikā, turki iemūrējuši vienu no Madonnas skulptūrām kādā baznīcas sienā. Bet vēlāk mūrējums nolupis un negaidīti parādījusies Madonna. Turki to esot uztvēruši kā savas sakāves vēstnesi. Lai gan baznīcu dēvē karaļa Matjāša vārdā, kas valdīja 15.gadsimtā, tomēr baznīca šajā vietā esot atradusies jau 13.gadsimtā. Matjāša laikā tika uzsākta vērienīga tās paplašināšana, tādēļ to uzsāka dēvēt karaļa vārdā. Austroungārijas laikā te 1867.gadā kronēja imperatoru Franci Jozefu I un Elizabeti.
Tā kā diena tuvojās noslēgumam, sapratu, ka mākslas galerijas, muzeji būs jāatstāj citai reizei. Atminējos savu rīta sarunu kafejnīcā, kur man ieteica noteikti apmeklēt kādu no baseiniem vai spa. Pēc tik iespaidiem pārbagātas dienas, tas šķita pašsaprotami.
Atgriešanās Peštā
Par Sēčeņi baseiniem esmu dzirdējusi visvairāk. Nedomāju, ka tie ir senākie Budapeštā, bet karstākie gan. Tie esot atklāti 1879.gadā pavisam nejauši, urbjot aku. Šiem karstākajiem un dziļākajiem Budapeštas baseiniem tiek piedēvēts dziedniecisks spēks. Reimatisms, nervu sistēmas traucējumi, locītavu sāpes tas viss tiks dziedēts tieši šeit. Saunas, 16 baseini, turku pirts to visu knapi paspēju līdz peldētavas slēgšanai. Un, kad tāds uzprišināts beidz savas bādes, izsalkums pamatīgi liek par sevi manīt. Te vairs tik ar gulašzupu neizlīdzēties. Krodziņu Budapeštā ir daudz un visdažādākajām gaumēm. Tajā brīdī gribēju ko ungāriski gardi muzikālu. Nekāda smeldzīgā sevis žēlošana, bet gan dzīves svinēšana, tas man bija padomā. Iecerētā stunda vakariņām izvērtās par vairāk kā divu stundu pasākums, kur savos iespaidos dalījās daudzi Budapeštas pirmatklājēji. Jāteic, ka ēdienus izvēlējos nejauši, ļaujoties pārsteigumam. Un nejaušā izvēlē bija teicama halāszlē (salīdzoši asa zivju zupa), pamatēdienam liellopu gaļas un cūkgaļas grilētu mix un štrūdeli desertā (tas gan vairāk atgādināja Austrijas virtuvi), ko veiksmīgi pastiprināja sausais Tokajas vīns. Kad tiku, kā man šķita, līdz austriskajam desertam, uzzināju, ka patiesībā štrūdeli pirmie esot cepuši ungāri, bet austrieši gadu gaitā to pārņēmuši. Nezinu, vai pie vainas bija slavenais Tokajas vīns, bet vēl nebūt negribēju mest mieru Budapeštas apskatei.
Donava
Upe, kura plūst cauri desmit valstīm, arvien spēj pārsteigt. Tās dažādās noskaņas ir manāmas atrodoties ne tikai atšķirīgās valstīs, bet vienā pilsētā, pat vienas dienas laikā tā spēj mainīties līdz nepazīšanai. Pusdienlaikā no Brīvības tilta tā šķita dūmakaina un neizteiksmīga, turpretim vakara izgaismojumā Donava bija grezni uzposusies. Izklaides brauciens pa Donavu gar Budas un Peštas krastiem bija vislabākais veids, kā noslēgt otrreizējo iepazīšanos ar Ungārijas galvaspilsētu. Nesen interneta aptaujā par labāko Eiropas krodziņu, restorānu un koncertzāli tika atzīts Budapeštas Donavas kuģītis A-38.
Pirmais, ko pamanu, ir greznā parlamenta ēka. Varbūt pie vainas ir naksnīgais izgaismojums. Parasti šo 1902.gadā pabeigto ēku salīdzina ar Londonas parlamentu. Tomēr vienīgais, kas šķiet līdzīgs, ir tā atrašanās upes krastā. Londonā tā ir Temza, Budapeštā Donava. Tās 268 metrus garā fasāde izskatās milzīga. Tāpēc nebūt nebrīnos, kad man stāstīja, ka parlamentā atrodas 691 telpa. Bet neticams šķita tās 96 metrus augstais kupols. Vakara gaismās tas likās iespaidīgāks un augstāks par skaitļiem. Tiek uzskatīts, ka Ungārijas parlamenta ēka ir lielākā celtne valstī. Nezinu par patiesajiem statistikas datiem, bet tajā vakarā noteikti piekritu šim
apgalvojumam. Parlamenta apkārtnē ir jūtama 19.gadsimta imperiālā noskaņa, kurai klāt pievienojas 20.gadsimta pretošanās spīts. Tāpēc nākamajās dienās, jau kājām staigājot Peštā parlamenta apkārtnē, var manīt pieminekļus, kas veltīti vēsturiski nozīmīgiem notikumiem un personām. Visvairāk atmiņā palicis piemineklis premjerministram Imrem Naģam, kurš 1956.gadā uzdrošinājās iebilst padomju režīmam un atklāti atbalstīja ungārus.
Atgriežoties pie Donavas, nākamais, ko manīju, ir slavenais Ķēžu tilts. Tik tiešām, dienas steigā biju piemirsusi piestāt, lai iemūžinātu foto objektīvā arī šo Budapeštas simbolu. Tas bija pirmais pastāvīgais tilts, kas savienoja abus Donavas krastus. To uzbūvēja desmit gadu laikā (1839.g. 1849.g.). Ķēžu tiltu sargā granīta lauvu skulptūras, kuras veidojis Jānošs Marščalko. Droši vien šī tēlnieka vārdu nepieminētu saistībā ar šo tiltu, ja vien viņš nebūtu izdarījis pašnāvību, metoties Donavas ūdeņos. Kā stāsta, pie vainas esot bijušas Ķēžu tilta lauvas, kurām skulptors it kā aizmirsis izveidot mēles. No kuģīša gan nevarēju saskatīt vai majestātiskās lauvas ir ar vai bez mēlēm, tomēr zinātāji stāsta, ka mēles esot savās vietās, vienīgi, ātri braucot garām, tās grūti pamanīt. Diemžēl 2.Pasaules kara laikā to nopostīja, bet jau 1949.gadā tiltu atjaunoja, tieši 100 gadus pēc tā uzcelšanas. Pirms Ķēžu tilta pagūstu uzmest acis arī
Budas pusei, kur naksnīgajās debesīs iesniedzas Matjāša baznīcas smaile. Tālāk jau vairs nemēģināju izsekot baznīcu smailēm, tiltiem vai kādai vēsturiskai celtnei. Ieritinājos omulīgajā krēslā, vispirms gan to aiznesot tālāk no ceļotāju drūzmas. Šovakar, kad tik daudz ir staigāts, redzēts, uzklausīts un iepazīts, klusībā atkal Budapeštai devu solījumu atgriezties.
Solījumu esmu turējusi. Ar uzviju. Trešo, ceturto un piekto reizi viesojoties Budapeštā, ikreiz turpināju to iepazīt tai vietā, kur iepriekš biju beigusi. Tikai ir mainījies veids, kā to daru, vairāk paļaujoties uz nejaušību un kā manu, tā pilsētas noskaņu. Reizēm ļaujos gidiem, kas atstāsta vēsturi un izvadā pa nozīmīgām vietām, reizēm es gluži ungāriski sadumpojos, jo netīk, ka mani ierobežo ceļveži vai kādi citi nosacījumi.
Kāpēc ne, ja Budapešta to ļauj?
Ilze Neikena
Fotogrāfiju autori: Diāna Ozola, Juris Levics, Ivars Bērziņš