Atdzimusī interese par Uzbekistānu un padomju laika aktīvo ceļotāju
pieminētajām pērlēm Samarkandu, Buhāru un Hivu lielā mērā saistīta ar faktu, ka
uzbeku aviokompānija HY atvērusi jaunu līniju Taškenta Rīga
Ņujorka. Tagad latviešiem skaistā Vidusāzijas zeme kļuvusi sasniedzamāka
stāsta tūrisma firmas IMPRO ceļojumu konsultante Inese Krūmiņa.
Tālajiem lidojumiem uzbeki izmanto tikai lielās Airbus un Boeing lidmašīnas, un apkalpošanas kultūra ir laba, bažām par attīstītā sociālisma laika lidošanas stilu nav pamata. Jārēķinās vienīgi ar raibu raibo publiku šajos reisos no Amerikas, piemēram, lido daudzi indieši un dažādu tautu aziāti, tā ka eksotika sākas jau Rīgas lidostā. Uzbekistānas vīzu var saņemt nedēļas laikā.
Ģeogrāfiski Uzbekistāna var sniegt gana krāsainus iespaidus Kizilkuma
tuksnesis, kur vasaras vidū temperatūra spēj saniegt pat +50°C tveici , bet
ziemā nolaižas līdz -20°C, Tjanšana kalni, kuros kāpt ieteicams tieši vasaras
periodā, Āzijas tautu likteņupe Amudarja, pažuvusī Arāla jūra. Tāpat kontrasti
vērojami kā lielās pilsētās, tā mazos ciemos, nabadzība un pārliecinoša
bagātība, daudzu tūkstošu gadu sena vēsture, sakrālās arhitektūras spožums un
padomijas laika guļamrajoni, tukši veikali un īstens Austrumu tirgus...
Labākai pašsajūtai latvietim ieteicamākais laiks Uzbekistānas apmeklējumam ir
vēls pavasaris vai agrs rudens. Bonuss rudenī pieejams pilns augļu spektrs,
tostarp neaprakstāmi garšīgās melones kārtīga ķirbja izmērā.
Kā 1001 nakts pasakā
Trīs pilsētas, kas obligāti jāredz, ir jau ievadā pieminētās. Buhāra un Hiva
savā ziņā ir līdzīgas, jo abās vecpilsēta koncentrējusies vienuviet, un tajā nav
iedēts necik daudz jaunu ēku. Savukārt Samarkandas vēsturiskais centrs laika
gaitā ir ticis vairāk papostīts un, dodoties no viena apskates objekta uz citu,
nākas paieties arī gar padomju laika mantojumu. Šīs trīs pilsētas glabā unikālus
pieminekļus no Lielā zīda ceļa laikiem, tomēr katrai bija atšķirīgas
funkcijas.
Samarkanda bija zīda ceļa visslavenākā pilsēta, oficiālais krustpunkts, ko dēvējuši arī par Visuma centru, jo tur Austrumu ceļš uz vai, pareizāk, no Ķīnas sadalījās Rietumu ceļā uz Persiju un Turciju, un Dienvidu ceļā uz Indiju. Arī Buhārā notika šāda preču apmaiņa, un tā joprojām sniedz iespēju pabūt tūkstots un vienas nakts pasaku cienīgās vietās.
Vismazākā un vistālāk no pārējās civilizācijas ir Hiva, kas sevišķi
interesanta ar to, ka tolaik bijusi īstens kontrabandistu un vergu tirgotāju
perēklis, kur tirgoņi mēģināja šmugulēt iekšā un ārā nelegālās preces lai
nebūtu jāmaksā nodokļi. Pateicoties nomaļajai atrašanās vietai tuksnesī, to ir
bijis grūti iekarot. Hivu nav pakļāvuši pasaules varenākie iekarotāji
Maķedonijas Aleksandrs, Čingizhans un Timurs Lielais. Tikai 19. gs. beigās
Krievijas impērijas spēkiem izdevās pakļaut neatkarīgo Hivas hanu.
Arī tagad, lai nokļūtu pilsētā-muzejā Hivā, jābrauc sešas stundas caur Kizilkuma tuksnesi. Var arī aizlidot, un tas nav dārgi (pārdesmit dolāru), diemžēl tikai no Taškentas un uz katru no šīm trīs Vidusāzijas pērlēm atsevišķi; reisu, kas tās savienotu savstarpēji, pagaidām nav. Uzbeki par to domājot...
Tomēr brauciens pa tuksnesi ir tā vērts. Kizilkums ir lēzens, krūmājiem
aizaudzis, nav tik kalnains un smilšains kā Sahāra. Te var doties pārgājienos,
izbaudīt pastaigu kamieļa mugurā, pavadīt vakaru tuksnesī pie ugunskura ar
šašliku un dziesmām un izmēģināt nakts romantiku jurtā. Nu, labi, gluži tuksnesī
uzbeki tūristus nedzen, drīzāk tradicionālo jurtu viņi jums par godu uzslies
stepē, kur nedaudz humānāki apstākļi. Šāda jurta paredzēta aptuveni desmit
cilvēkiem, ir matracīši, var dabūt arī tādas ekstras kā gultasveļu un segas.
Ūdeni, lai nomazgātos, no krūzes palies jūsu uzbeku draugs, bet nokārtoties,
protams, nāksies aiz jurtas.Viss ir īsti uzbeku garā, un šāds vakars un
nakts ir neaizmirstami.
Sociālistiskā pagātne un islāms
Padomju elpa Uzbekijā aizvien vēl jūtama, sevišķi Taškentā. Augstceltnes,
saglabājušies arī daži pieminekļi, ēdnīcas un bufetes, kur viss apkalpošana,
gaisotne, tas, ko, pie kāda galda un no kādiem traukiem tu ēd, nekļūdīgi trāpa
romantiskajās atmiņās par sociālistisko republiku saimi. Tāpat ir daži augstākās
klases restorāni, kuri paredzēti tikai ārzemniekiem un ļoti bagātiem vietējiem.
Tomēr var atrast arī vietas, kur paēst par Rīgas cenām vai nedaudz zemākām. Bez
riska saindēties. Redzot gaļas veikaliņus, kur svaigā gaļa izkarināta ārā, saulē
un ceļmalas putekļos, pārliecība par drošu maltīti izkūst tikpat ātri kā atmiņas
par sniegu Rīgā. Veikali lielākoties ir patukši, un to interjeri kopš padomju
laikiem nav daudz mainījušies (prieks, ka importa produktus joprojām pārsāv mūsu
šprotes eļļā!). Īstā tirdzniecība un kolorīts meklējams tirgos. Uz kādu no tiem
noteikti jāaiziet, jo tieši tur var redzēt, ko cilvēki pērk, ko gatavo, ko galdā
liek, kā dzīvo. Tā jau saka, ka tirgus ir sabiedrības spogulis.
Starp citu, paši uzbeki uzskata, ka sociālismā viņiem klājies daudz labāk, bijis krietni vairāk darba un tātad iztikas līdzekļu. Ievērojami sarucis arī eksports un iespējas braukt peļņā pa apvienoto internacionālo dzimteni. Turklāt šī nostalģija (no vecākiem pārņemta?) jūtama pat jauniešu runās. Patiesi, nabadzīgu ļautiņu redzams ļoti daudz. Citi, varbūt tikai daži tūkstoši visā valstī, jaunajos laikos paspējuši tikt pie žilbinošas bagātības, greznākajām villām, jaunākajiem limuzīniem. Būtībā pazīstama aina, taču Uzbekistānā šie kontrasti izjūtami daudz asāk.
Uzbeki jau tā ir ļoti viesmīlīgi, bet vēl draudzīgāki viņi kļūst, kad pasaki,
ka esi iz Pribalķiki. Rīgu un Jūrmalu viņi zina labi, katram kāds
radinieks te bijis. Loģiska ir krievu valodas izvēle sarunai.
Kaut arī mošeju Uzbekistānā ir ļoti daudz un islāms ir valdošā reliģija, lielāks ticīgo skaits mošejās redzams tikai lielajās piektdienu mesēs. Citādi uzbeki kā jau bijušie padomieši tomēr neliedz sev šņabīti un vīniņu, sievietes staigā neaizsegušās, nesatinušās, visbiežāk izteikti raibos lakatiņos un drānās. Radikāli musulmaņi viņi nav. Apceļojot Uzbekistānu vienatnē vai ar īrētiem transporta līdzekļiem, Inesei (kas ir jauna un smuka meitene), nav bijis problēmu, kas ļauj ticēt, ka šī zeme ir droša. Noziedzības līmenis valstī esot salīdzinoši zems.
Ko iesākt ar sumiem
Pie naudas maiņas jāuzmanās, lai neiedod vecas vai nederīgas
banknotes. Izmainot, teiksim, 50 dolārus, jums iedos tādu žūksni Uzbekistānas
sumu, kas makā iekšā nemaz nelien, labāk izmantot kādu aploksni. Ej nu pārbaudi
katru banknoti! Lai pāri palikušo naudu varētu atkal pārvērst dolāros, noteikti
jāsaglabā maiņas čeki, kas būs jāuzrāda. Taču prātīgāk noteikti atstāt sumus
vietējos tirgos un suvenīru bodītēs.
Lūk, lietas, ko vērts iegādāties. Visdažādākie naži, sākot ar sēņu nazīšiem un beidzot ar riktīgiem tuteņiem, visbiežāk ar raga spalu. Tie ir ļoti kvalitatīvi un labi izskatās gan kā suvenīrs, gan virtuvē lietojams darbarīks. Pārdevēji dod līdzi arī papīrīti, ka attiecīgais nazis nav mākslas darbs lai to varētu izvest no valsts. Jāņem vien vērā, ka pārvadāt nažus, tāpat kā citus asus priekšmetus, drīkst tikai lielajā bagāžā, ko jūs nododat lidostā. Ja šādas lietas atstāsiet rokas bagāžā atņems.
Ļoti skaisti ir keramikas izstrādājumi, kuros dominē zilā krāsa
šķīvji, bļodas, vāzes. Tos ražo no īpaša Fergānas ielejas māla. Saskandinot
divas māla bļodiņas, rodas skaņa it kā tās būtu kristāla. Savdabīgi un eksotiski
ir arī citi amatniecības izstrādājumi, drēbes sieviešu somiņas un mugursomas,
dažnedažādi lakati...
Un, protams, visdažādākie augļi, arī žāvēti, rieksti. Populārākais dzēriens Uzbekistānā tāpat kā visā pasaulē ir tēja. Tirgū var nopirkt daudzas zaļās un zāļu tējas šķirnes, kuru uzvēdītā smarža garajos ziemas vakaros dzimtenē rosinās kavēties patīkamās atmiņās par ciemošanos Uzbekistānā.
Raitis Strautiņš,
Latvijas Avīze
16.03.2005