Ir pavisam agrs augusta rīts. Pie Rīgas autoostas 33. platformas, kur var ieraudzīt izkārtni IMPRO, piebrauc elegants autobuss ar smaidīgiem šoferīšiem. Autobuss piebirst ar skaļiem, jautriem un nepacietīgiem bērniem, tostarp redzami arī viņu nopietnie vecāki, un mūsu ceļojums uz izklaides parkiem Vācijā var sākties!
Tā nu izbraucam caur Rīgu, pa ceļam redzam mūsu vistiņu un oliņu centrus Ķekavu un Iecavu. Tad klāt ir pēdējais lielākais apdzīvotais centrs jaukā un klusā pilsētiņa Bauska. Pamājam sveicienus plāksnītei ar norādi Viļa Plūdoņa memoriālais muzejs Lejnieki, jo to nu gan bērni zina, kas ir sarakstījis Zaķīšu pirtiņu! Tālumā pavīd pirmais robežpunkts Grenctāle, un jau sākam mācīties vācu valodu, jo Grenztal tulkojumā no vācu valodas nozīmē robežieleja. Veiksmīgi šķērsojam robežpunktu un esam jau tuvajās ārzemēs Lietuvā. Uzzinām daudz jauna par Lietuvas vēsturiskajiem novadiem, par to, kā radušās Lietuvas karoga krāsas un ar ko Lietuva iekļuvusi Ginesa rekordu grāmatā. Tā kā mūsu tūristi lielākoties ir ļoti kustīgi un ņipri bērni, tad apnīk pa logu vērot dabu, lai cik jauka tā arī būtu. Nu mazajiem ir izdevība iegrimt burvīgajā un interesantajā multfilmu un pasaku valstī. Nemanot pienāk vakars, Lietuvas Polijas robeža, un esam jau citā valstī! Dzien dobry!
Iebraucam mazā pilsētiņā Koņinā, par kuru uzzinām, ka tā dibināta jau 1293. gadā, dzīvo šeit apmēram 82 000 iedzīvotāju, pilsētiņā jau no 19. gs. ir attīstīta tekstilrūpniecība un metalurģija, šobrīd darbojas liela alumīnija rūpnīca.
Pārnakšņojam jaukā viesnīcā, un nākamais rīts mūs ved tuvāk mūsu mērķim Vācijai. Braucam pa taisnu, gludu ceļu, bet par šo ērtību mums ik pa brīdim mazās būdiņās ir jāatdod kāda summiņa, jo tas ir maksas ceļš. Apkārtējā ainavā bieži pavīd dažādām krāsainām lentītēm izrotāti krucifiksi, kurus tur atstājuši poļi kā pārliecināti katoļi. Diemžēl, braucot cauri pilsētām, viss ir diezgan raibs un bezgaumīgs, bet par gaumi jau nestrīdas. Arvien biežāk ceļa malās var redzēt uzrakstus vācu valodā Sēnes, Gailenes, Brīvas istabas un tml. Saprotam, ka Vācijas robeža vairs nav tālu. Jā, un klāt Frankfurte pie Oderas! Ātri nokārtojam dokumentus un dodamies pa varenu tiltu pāri Oderas upei. Var just, ka esam iebraukuši kārtīgo un pedantisko vāciešu zemē, viss ir tīrs, un, lai nebūtu pārpratumu, ir daudz dažādu izkārtņu. Kaut arī pagājuši 15 gadi kopš Vācijas apvienošanās, vēl arvien tiek laboti ceļi, remontētas mājas, jo esam bijušajā Austrumvācijā, kur saimniecība bija krietni nabadzīgāka nekā Rietumvācijā. Pa ceļam dzirdam daudz interesanta par Vācijas vēsturi, vāciešiem, ievērojamām personībām. Dīvainā kārtā arī bērni klausās ļoti uzmanīgi. Nokļūstam Potsdamā netālu no galvaspilsētas Berlīnes. Tur apmeklējam Sansusī (tulkojumā no franču valodas bez rūpēm) parku. Aplūkojam Jauno pili, kuru ķeizars Fridrihs II lika uzcelt pēc 7 gadu kara kā simbolu Prūsijas nesalaužamajai varai. Kopš 1990. gada šī prūšu karaļu un vācu ķeizaru bijusī vasaras rezidence, dēvēta par Ziemeļu Versaļu, ierakstīta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Visiespaidīgākā telpa ir Grotas zāle, kuru rotā ap 20 000 dārgakmeņu. Potsdamā 1945. gada augustā tika noslēgta arī Potsdamas vienošanās un tā izlemts Vācijas turpmākais liktenis. Pēc tam katram ir brīvais laiks, kad var kājām pastaigāties pa kopto parku, aiziet līdz Sansusī pilij, aplūkot iespaidīgās augu terases pils priekšā, nedaudz iestiprināties. Iespējams doties arī nelielā braucienā ar dažādiem transporta līdzekļiem (zirgu pajūgu, savdabīgu vilcieniņu utt.) pa pilsētu un apskatīt Holandiešu kvartālu, Krievu koloniju, Potsdamas Brandenburgas vārtus, kas ir senāki par Berlīnes vārtiem, un citas ievērojamas vietas. Tā pienāk laiks doties tālāk.
Dodamies uz Braunšveigu. Ir jau vēls vakars, iekārtojamies ļoti jaukā viesnīcā , un - saldu dusu!
Nākamais rīts ir sākums Lielajai Dienai mūsu mazajiem ceļotājiem priekšā Heideparks! Braucam ziemeļu virzienā, un tas ir jau klāt. Esam ieradušies laikus, rindu pie kasēm vēl nav, kārotās biļetes, kas der visām atrakcijām, ir rokā, un norunājam tikties tūlīt pēc parka slēgšanas 18.30.
Tā esam nokļuvuši Ziemeļvācijas lielākajā izklaides parkā, kurš pastāv jau kopš 1978. gada un aptver 850 000 m² lielu teritoriju. Pie ieejas informācijas centrā vajadzētu uzreiz apbruņoties ar parka kartīti, kura ir ļoti pārskatāma un kurā var atzīmēt tās vietas, kas jau ir apmeklētas. Parkā var justies gan kā Amerikā, gan Holandē, gan Vācijā. Šeit vērot delfīnu, jūras lauvu un papagaiļu priekšnesumus, braukt ar šveiciešu bobu, izbaudīt asas izjūtas amerikāņu kalniņos, braukt pa mežonīgām kalnu upēm un izmirkt līdz pēdējai vīlītei (bet tas lieti noder karstajā vasaras dienā!), izbraukt dažnedažādos karuseļos, ieņemot dažādas ķermeņa pozas, piemēram, ar galvu uz leju. Lai jakas, atspirdzinājumi un citas lietas nebūtu jānes rokās, var palūgt neparastus ratiņus, kuros iespējams salikt visu nepieciešamo un stumt sev līdzi. Parkā arī nenākas badoties ir daudz omulīgu kafejnīciņu, saldējuma bodīšu utt. Un tā, nemaz nemanot, kā paiet laiks, parks jau pošas uz nakts atpūtu. Mēs satiekamies pie autobusa, bērni nāk mirdzošām acīm un sākas pieredzes apmaiņa: Vai amerikāņu kalniņos brauci? Vai....?. Daudziem rokās skaistas fotogrāfijas, kuras parka fotokameras uzņēmušas atrakciju laikā, un tās ir ļoti amizantas. Braucam atpakaļ uz Braunšveigu.
Nākamajā rītā dodamies uz brīvdabas zoo un atrakciju parku Serengeti-Safari. Parks aizņem 165 hektārus. Dzīvnieku pasaulē veicam braucienu kā Āfrikas safari. Tas ir apmēram 10 km garš, sadalīts vairākās tā saucamajās sekcijās Āfrika, Eiropa, Austrālija, un šo sekciju nosaukumus bērni labprāt nosauc gides mikrofonā. Parkā dzīvo apmēram 1000 dzīvnieku lauvas, tīģeri, degunradži, ziloņi, pērtiķi. Kas vēlas, var braukt ar parka autobusu, bet tas brauc ātrāk. Mūsu šoferīši piedāvā braukt ar savu autobusu, mēs braucam lēnām, pa ceļam pie mums pienāk strausi un ēd maizīti, atvērtajās durvīs galvu iebāž žirafe. Pirmā pietura ir pie kaziņām ak vai, kāds prieks un jautrība! Turpat var nopirkt arī barību un pacienāt šos mīļos zvēriņus. Braucot tālāk, redzam slinki zvilnošas lauvas, kurām vienaldzīgs turpat nomests liels gaļas gabals. Mazajiem tūristiem uzreiz melnais humors klāt droši vien kāds nepaklausīgs tūrists izkāpis no autobusa...hahaha!
Lielu jautrību izraisa visur lēkājošie pērtiķi, kuri visu laiku cenšas izlūgties kaut ko garšīgu. Šoferīši nedusmojas par nosmērētajiem logiem, pat paši labprāt kaut ko iedod šiem razbainiekiem. Dodamies turpat blakus uz otru izklaides parku, kur arī savdabīgas zonas Pērtiķu zeme, kur pērtiķīši staigā brīvā dabā un vēro mūs; Izklaides zeme, kurā ir ļoti dažādas atrakcijas, 33 metrus augsto panorāmas ratu ieskaitot; Ūdens zeme ar dažādām ūdeņainām izklaidēm. Pēc šiem priekiem, braucot atpakaļ uz Braunšveigu, lieti noder baseins! Iebraucam Zoltavā un katram nu ir izvēle parastais baseins, kur ir arī baseiniņš mazajiem un caurule, pa kuru var nobraukt baseinā, vai arī termālais baseins, kurā ir silts ūdens, arī džakuzi. Daudzi izvēlas šīs abas burvīgās iespējas un veldzējas pēc aktīvās dienas parkos! Tiem, kam vakarā vēl ir spēks, var pastaigāt pa Braunšveigu, kura 1944. gadā tika gandrīz pilnībā iznīcināta, bet tagad atjaunota, mēģinot starp modernajām jaunajām celtnēm saglabāt vēsturiskos pieminekļus. Noteikti vajag aplūkot pils laukumu, kurā atrodas 12. gs. celtais piemineklis Pils lauva. Šis piemineklis simbolizē hercoga Indriķa Lauvas varenību, un tā bija pirmā šāda veida skulptūra kopš romiešu laikiem. Apskates vērts ir romānikas Doms, rātsnams, vecais pilsētas tirgus un brīnišķīgais Tērpu nams.
Nākamais rīts mūs ved uz austrumiem uz Vācijas galvaspilsētu Berlīni. Kaut gan ir iespēja doties uz samērā patālo baseinu, daudzi tomēr izvēlas apmeklēt muzeju Jūras dzīve un tā saucamo Akvadomu. Šis muzejs ir samērā jauns atklāts 2003. gada decembrī. Ceļš ved gar 30 atbilstoši dabai veidotiem saldūdens un sālsūdens baseiniem, kuros dzīvo tūkstošiem fascinējošu iemītnieku no dažādām Vācijas upēm, ezeriem un jūrām. Pēc tam dodamies uz Akvadomu, kas ir stikla lifts, tajā mēs braucam caur gigantisku baseinu, kurā peld dažādas eksotiskas zivis.
Interesanta iespēja Berlīnē ir izbraukt ar 100. autobusu, kas ved gandrīz gar visiem apskates vērtajiem objektiem, tāpēc nav jābrauc ar dārgajiem tūrisma autobusiem. Turpat pie muzeja kāpjam iekšā un braucam gar majestātisko Berlīnes Domu, kura kapenēs atrodas apmēram simt Hoencollernu dinastijas sarkofāgi, tepat plešas arī Prieka dārzs, kas agrāk bija viena no svarīgākajām manifesta vietām senajā Berlīnē. Pa kreisi paliek sociālistiskās Vācijas laikā celtā Republikas pils, kura drīz tiks nojaukta. Tālāk dodamies pa majestātisko ielu Unter den Linden (Zem liepām), kas ir ārkārtīgi bagāta muzejiem, teātriem, baznīcām, šeit atrodas arī Humbolta universitāte. Tad mūsu priekšā paveras Berlīnes simbols Brandenburgas vārti, caur kuriem maršējis gan Napoleona karaspēks, Hitlera karapūļi, Sarkanā armija, bet pēc 1989. gada atkal paši berlīnieši. Netālu no vārtiem atrodas 2005. g. maijā atklātais memoriālais komplekss visiem nogalinātajiem Eiropas ebrejiem apmēram 2000 dažāda izmēra bluķu, kuri apstrādāti ar īpašu vielu, lai tos neapzīmētu ar grafiti. Skats diezgan iespaidīgs. Dodoties ar autobusu tālāk, braucam garām Vācijas parlamentam, Reihstāgam, kura augšu rotā stikla kupols, ķeizara Vilhelma atklātajai Uzvaras kolonnai par godu Prūsijas veiksmīgajiem karagājieniem pret Dāniju, Austriju un Franciju. Kolonnas augšā atrodas 700 centnerus smagā Viktorija, tautā saukta par Zelta Elzu.
Visbeidzot nokļūstam Rietumberlīnē, autobusa galapunkts ir netālu no Ķeizara Vilhelma Piemiņas baznīcas. Šo baznīcu 1943. gadā pilnībā izpostīja un nolēma neatjaunot kā atgādinājumu cilvēcei par kara postu. Blakus ir uzcelta jauna stūraina baznīciņa un zvanu tornis, abi no zila stikla. Tautā abas šīs ēkas to formu un materiāla dēļ mīļi tiek sauktas par pūdernīcu un lūpu krāsu. Šeit atrodas arī varenā iepirkšanās iela Kūrfirsta dambis, kurā var atrast daudzas omulīgas kafejnīciņas. Jā, un kur tad vēl Muzeju sala, Zoodārzs ar pandām un lielo akvāriju un...un...un...
Vai, par Berlīni varētu stāstīt un stāstīt, tā ir fantastiska pilsēta! Pēc manām domām, tā joprojām ir nepietiekami novērtēta kā tūrisma centrs. Šeit uz katra soļa vēl ir dzīva vēsture, ir atstāti daudzi senatnīgi nami, kas it kā pārklāti ar patinu un tos nemaz nevēlas īpaši uzspodrināt! Šeit vēl ir piemineklis Marksam un Engelsam un Kārļa Marksa aleja!
Īsāk sakot, tiekamies augustā braucienā uz izklaides parkiem Vācijā! Atā!
Inese Baltkalne