Atklājumu ceļš Ziemeļvācijā

Pulkstenis rāda divpadsmit dienā un jūra šķiet atkāpusies līdz pat apvārsnim, skatienam atklājot spilgti zaļas pļavas un mitras smiltis, un tikai vietām samanāma sudraboti mirdzošā ūdens klātbūtne. Ainavā dominē Westerhever bāka un tās baltsarkansvītrotais siluets, kas slejas augstu pār apkārtni pret mākoņu klātajam, iepelēkajām debesīm, kontrastējot ar pļavu zaļumu, veido idillisku, gleznainu ainavu.

Autobusu mēs esam atstājuši stāvlaukumā, un apņēmības pilni pa gājēju celiņu dodamies uz jūru. Bet līdz jūrai šajā stundā jāiet samērā ilgi, šķērsojot dambi, un tad tālāk pa taku, kas ved garām aitu ganībām un piekrastes pļavās izrakto grāvju paralēlajām līnijām. Pieejot jūrai tuvāk, zālainās ganības nomaina mitru smilšu josla, kurā ierakti ūdens līmeņa mērītāji, bet sāļūdens lāmas liecina – pavisam nesen šeit skalojušies viļņi. Lai būtu iespējams rokas iemērkt Ziemeļjūras vasarīgi siltajā ūdenī, ir jāpaiet vēl mazliet tālāk, un tad jūra ir sasniegta!

Noskaņa ir mierpilnas harmonijas piepildīta – ne steigas, ne skaļuma, ne zīmes no 21. gadsimta civilizācijas; liekas, laiks te apstājies kādā pārpasaulīgā, pārlaicīgā dimensijā, kurā noteicošā ir vien divu elementu jeb stihiju – zemes un ūdens –saspēle. Agri no rīta un vēlu vakarā šajā pašā vietā ainava būtu gluži citāda, jo jūra būtu paslēpusi savos viļņos zaļās pļavas, un dziļi zem ūdens līmeņa būtu gaišo smilšu pludmale, kur patlaban krāsainas teltis uzbūvējuši atpūtnieki. Iespējams, jūra sasniegtu pat dambjus, un tad no autobusu stāvlaukuma līdz ūdens līnijai būtu jāiet pavisam īss ceļa posms. Dabas varenība šeit brīvi triumfē, un dzīves ritms pakļauts vien jūras plūdmaiņas ritmam – no rīta un vakarā jūrai pārklājot plašas sauszemes platības un tad atkāpjoties, lai atkal atgrieztos, un tā dienu no dienas jau kopš neatminamiem laikiem. Viens no iemesliem, kādēļ plūdmaiņu laikā ūdens un sauszemes robeža mainās par daudziem kilometriem, ir ārkārtīgi līdzenais reljefs.Sistemātiskā jūras pārtapšana par zemi un tad atkal par jūru šai teritorijai Ziemeļjūras piekrastes joslā devusi īpašu vārdu – vatu jūra, un tās aizsardzībai ir nodibināts Šlēsvigas-Holšteinas nacionālais parks.

Divas brīnišķīgas dzīves: zeme un jūra

„Vatu jūra?! Kāds dīvains nosaukums!” – tā brīnās neviens vien no Latvijas ceļotājiem. Tiek uzskatīts, ka nosaukuma vatu jūra pamatā ir nīderlandiešu valodas vārds wad, kas tulkojams kā dubļu klajums, jo, jūras ūdenim atkāpjoties, atklātajā sauszemes teritorijā dubļu patiešām netrūkst. Bet tieši nīderlandiešu vārds tāpēc, ka pie Ziemeļjūras piederīgā vatu jūra plešas ne tikai šeit, Vācijas federālajā zemē Šlēsvigā-Holšteinā, bet arīNīderlandes (un Dānijas) piekrastē. Gadsimtiem ilgi dzīve vatu jūras tuvumā bijusi grūta, un cīņa par jūras ūdeņu ierobežošanu, būvējot dambjus un nosusinot teritorijas – visaptveroša. Bet cilvēku apziņā nostiprinoties vides aizsardzības popularitātei, vatu jūra ir kļuvusi par sargātu un sargājamu vērtību. Dabas pētniekus sajūsmina neparastā augu valsts un dzīvnieku sugas, kas pielāgojušās eksistencei vatu jūras 8000 kvadrātkilometru lielajā platībā. Šlēsvigā-Holšteinā 20. gadsimta astoņdesmito gadu vidū vatu jūras aizsardzībai izveidotais nacionālais parks tiek uzskatīts par lielāko nacionālo parku Viduseiropā (tā platība ir ap 441 000 ha, bet vatu teritorija – 130 000 ha). Lai arī te, Westerhever bākas tuvumā, mēs nemanām raibu atpūtnieku pūli un nav ieraugāma arī krodziņu un suvenīru tirgotavu infrastruktūra (patiesībā ar ēkām ir pavisam trūcīgi – vien pie stāvlaukuma slejas miniatūra, dabai tuvās koka arhitektūras būve, kurā var iegadāties adījumus no aitu vilnas un padzert kafiju), tomēr, kā stāsta Šlēsvigas-Holšteinas vietējais gids Maikls Tegethofs, statistika rādot, ka nacionālā parka reģionā katru gadu ierodoties ap četriem miljoniem viesu. Arī vietējie Šlēsvigas-Holšteinas iedzīvotāji labprāt atbraucot uz Westerhever bākas rajonu ar velosipēdiem, uzbūvējot telti jūras malā un pāris stundas izbaudot šeit valdošo mieru un klusumu… Mūsdienās līdz ar dabas aizsardzību vērienīgi attīstījies tūrisms, un vatu jūras reģiona iedzīvotāji, kuru dzimtas kādreiz no paaudzes paaudzē mitinājušās uz pāļiem būvētās mājās, izjūtot pastāvīgu plūdu draudu radītu nestabilitāti, ceļotāju vēlmi iepazīt vatu jūras unikalitāti prasmīgi vērtuši par uzņēmējdarbības pamatu. Tomēr attīstītā tūrisma infrastruktūra vairāk koncentrējas, piemēram, ap Husumu. Viens no iemesliem ir tas, ka nacionāla parka koncepcija prasa neiejaukties dabas dzīvē. Kā stāsta Maikls, vatu jūra ir viena no retajām vietām, kur dzīvo un pasaulē mazuļus laiž pelēkie roņi, tā ir mājvieta arī plankumainajam ronim, bet vatu jūras slavenais smilšu tārps izgraužoties cauri vatu smiltīm un tā uzirdinot zemi lielās platībās, savukārt mīdijas caur savām žaunām pārsūknējot visu vatu jūras ūdeni. Daudzas augu un dzīvo būtņu sugas pielāgojušies neparastajiem, mainīgajiem apstākļiem. Vatu jūras reģions ir putnu, kā arī spārnoto lidoņu vērotāju paradīze, tāpēc netrūkst arī putnu vērošanas torņa, no kura paveras plaša apkārtnes panorāma, un putnu vērošanas entuziasti var tornī pavadīt ilgas stundas, sacenšoties par lielāko redzēto putnu sugu skaitu. (Vasaras beigās Šlēsvigā – Holšteinā uzturoties vairāk nekā miljons putnu.)

Jūras plūdmaiņu neparasto ietekmi uz pilsētvidi mēs ieraugām Ziemeļvācijas ostas pilsētā Husumā. Tur mēs ierodamies bēguma stundā, kad jūra atkāpusies, un pārsteiguma saucienus izraisa kuģi, kas atrodas pašā pilsētas centrā, novietoti mitrās smiltīs un dubļos. Skats ir visai neparasts – mirdzoši baltās motorlaivas, tumšzilās platās laivas un elegantie kruīza kuģīši kontrastē ar iepelēkajiem dubļiem. Arī gleznainie gājēju tilti, kas savieno krāsaino brīvdabas kafejnīcu kvartālu ar respektablu, rudu, vāciska arhitektūras stila ēku rajonu, stiepjas pār dubļiem, kuros ērti iejutušās kaijas. Visai savdabīgi izskatās arī luksofors ostas dubļos. Agri no rīta un vēlu vakarā ainava neticami izmainās – jūra iekaro sev piederošo teritoriju, tilti atgūst savu nozīmi un ūdens līmenis pietuvojas krastmalas promenādes akmeņiem. Pateicoties vatu jūrai, Husuma un Husumas līcis ir iekļauti UNESCO Pasaules dabas mantojuma sarakstā.

Husumas vecpilsētas gaisotne ir sirsnības caurstrāvota, iespējams, to nodrošina siltie krāsu toņi – rudais, tumši dzeltenais, oranžais, kādos nokrāsotas ēkas, ko vainago rudi dakstiņu jumti. Pievilcību izstaro arī vienkāršā, gandrīz askētiskā Marijas baznīca, kuras veidolā savijas dažādi arhitektūras stili un būvniecības materiāli.

Mums ir palaimējies, jo Husumā esam nonākuši ceturtdienā, dienā, kad jau kopš 1465. gada pilsētas Tirgus laukumā notiek gadatirgus un valda dinamiska rosība. 21. gadsimta gadatirgū ir zivju tirgotavas, suvenīru galdi un vēl visdažādāko preču raibums, šķiet te tiek pārdots viss, kas vien varētu interesēt tūristus un arī iepirkšanās azarta pārņemtus vietējos! Husumas laukuma centrā slejas pilsētas simbols – piemineklis Tīnai. Husumas Tīna – tā ir Ziemeļjūras zvejnieka sieva, kas gaida savu vīru atgriežamies mājās, bet, neraugoties uz grūto likteni, šī Tīna nav vis kāda melanholiskā, skumjā būtne – skulptūra izstaro enerģiju un dzīvesprieku. (Bet sudrabots piekariņš, kurā attēlota Tīna, ir viens no tipiskākajiem Husumas suvenīriem.) Enerģija un dzīvesprieks ir jūtams itin visur Husumā, jo šī vis nav kāda pelēka, snaudošā pilsētiņa, bet gan dzīvespriecīga, spilgta un, labā nozīmē, ambicioza vide.

Husuma likumsakarīgi kļuvusi par vienu no vadošajiem vatu jūras reģiona tūrisma centriem, un pilsētā ir bagāta kultūras dzīve – daudzi muzeji un koncertzāles uzņem gan viesus, gan vietējos kultūras cienītājus, te regulāri notiek teātra festivāli un kino dienas. Apliecinājums kultūras nozīmībai Husumas iedzīvotāju pasaules redzējumā ir arī fakts, ka par vienu no visu laiku slavenākajiem pilsētas iedzīvotajiem joprojām atzīst Teodoru Stormu – pilsētas pašpārvaldes amatpersonu un vietējo rakstnieku, kurš dzīvojis 19. gadsimtā. Pie tām pilsētas ēkām, kurās rakstnieks mājojis, ir viņa piemiņai veltītas plāksnītes, un šīs ēkas tiek atzītas par Husumas simboliem, tradīcija paredz pilsētas viesiem pie tām fotografēties.

Visai populārās pārvietošanās līdzeklis Husumā ir divritenis, tie redzami visur – pieslieti pie māju sienām, krastmalā, pie veikaliņiem un krodziņiem, pilsētas muzeju tuvumā. Velotūrisms ir viena no kvēlākajām vietējo iedzīvotāju un arī viesos atbraukušo tūristu sportiskajām kaislībām, tāpēc apkārtnē atrodami daudzi veloceliņi, kas iepriecina ikvienu šī videi draudzīgās atpūtas veida entuziastu.

Industriālās arhitektūras pārsteigumi

Lai arī plašās Šlēsvigas-Holšteinas vatu jūras teritorijās tiek sargāta to dabiskā vide un nemainība, lai arī neparastā dabas rotaļa kļuvusi par tūristu piesaistes magnētu, tomēr daudzviet Ziemeļvācijā cilvēku mērķtiecīgie pūliņi un tehnikas attīstība ir mainījuši dabas ainavu. Visai vērienīgu apliecinājumu cilvēku centieniem ierobežot ūdens stihijas spēku ieraugām, nonākot pie Eideras upes aizsprosta. Mūsdienās Eideras vārdu pazīstamu dara galvenokārt tā dēvētais gadsimta būvprojekts – Eideras aizsprosts, kas uzbūvēts desmit gadu laikā no 1963. līdz 1973. gadam, lai kontrolētu ūdens plūsmu upē un pasargātu no pārplūšanas upes piekrastes teritorijas, kas tagad aizsargātas arī ar vērienīgu dambju sistēmu. Kad esam uzkāpuši aizsprosta skatu laukumā, atklājas tehnikas varenības un ūdens stihijas spēka simbioze. Aizsprosta metāliskā konstrukcija savā iespaidīgumā ir patiešām gadsimta būvprojekta vārda cienīga un slejas pār plašu ūdens klaidu, kurā straume mutuļo ar mežonīgu spēku, skalojoties ap milzīgajiem metāliskajiem zobiem. Līcītī pie aizsprosta sarindojušies kuģīši, salīdzinot ar vareno industriālo būvi, atgādina trauslas bērnu rotaļlietas. Aizsprosta kompleksā iederas arī iespaidīgs paceļamais tilts, kura konstrukcija nodrošina kuģiem iespēju iebraukt Eideras upē vai no upes iebraukt atklātā jūrā. Industriālu akcentu ainavā ienes arī vēja ģeneratori, kas ir tipiska Šlēsvigas-Holšteinas piejūras panorāmas iezīme.

188 km garā Eideras upe ir garākā upe Šlēsvigā-Holšteinā, turklāt arī vēsturiskā robežupe, kas atdalīja vācisko un dānisko reģionu. Šlēsviga-Holšteina, kas plešas 15731 km² platībā un kurā mājo 2,7 miljoni iedzīvotāju, ir neparasts reģions ne tikai dabas unikalitātes, bet arī multinacionālā mantojuma dēļ – teritoriju ciešas vēsturiskās saites ir vienojušas ar kaimiņvalsti Dāniju un dāniskais mantojums joprojām jaušams arhitektūrā, vietvārdos, un, kā stāsta paši vietējie, arī viņu mentalitātē, kur vāciskā cieņa pret sistemātiskumu un kārtību savijas ar dānisko, izteikti demokrātisko brīvības mīlestību. (Tagadējā Vācijas-Dānijas robeža tika noteikta 1920. gadā, Dānijas teritorijā iekļaujot Šlēsvigas ziemeļu daļu, bet dzīvei Vācijas teritorijā nolemjot daudzus dāņu tautības iedzīvotājus.)

To, ka industriālajai arhitektūrai piemīt savs šarms un skaistums, apliecina arī Rendsburgas tilts, kas uzbūvēts pār Ziemeļjūras-Baltijas jūras kanālu. Dzelzceļa tilts pār Rendsburgas piekrasti un kanālu slejas 68 m augstumā un ir2 486 m garš. Tas uzbūvēts dzelzceļa ēras ziedu laikos, neparasti ātri, laikā no 1911. līdz 1913. gadam, un šī tilta būvniecība esot izmaksājusi 13,4 miljonus zelta marku. Mūsu vācu gids, kurš Rendsburgā pavadījis bērnību, stāsta, ka ar šo tiltu te esot gluži ka ar Eifeļa torni Parīzē – pilsētā praktiski nav vietas, no kurienes tilts nebūtu pamanāms. Tilts virs galvas ir labi redzams, arī uzkāpjot uz tilta konstrukcijā ietvertās pārceltuves. Savdabīgā pārceltuve jeb trosēs iekārts prāmītis nodrošina iespēju nokļūt no viena kanāla krasta otrā kājāmgājējiem, velobraucējiem un vieglajām automašīnām.

Gājēju ērtībām netālu no Rendsburgas centra 1962. -1965. gadā gan izbūvēts tunelis kanāla šķērsošanai, bet tuneļa 55 m garās slīdošās kāpnes tiek uzskatītas par garākajām šāda veida kāpnēm Rietumeiropā.

Ziemeļjūras-Baltijas jūras kanāls stiepjas cauri Šlēsvigai-Holšteinai un ir nozīmīgs kuģu ceļš jau vairāk nekā gadsimtu. Ja Eideras upes aizsprostu dēvē par gadsimta būvprojektu 20. gadsimta izpratnē, tad šis kanāls jāatzīst par gadsimta būvprojektu 19. gadsimtā. Tas tika uzbūvēts astoņu gadu laikā no 1887. līdz 1895. gadam, lai nodrošinātu ātru kuģu nokļūšanu no vienas jūras otrā, kanāla garums ir nepilni 100 km, dziļums pārsniedz 10 m, bet platums ir 162 m. Kad Rendsburgā apstājamies kanāla malā, var ieraudzīt kuģus vienu pēc otra slīdam pa rāmajiem ūdeņiem un dzirdēt kuģu balsī uzsauktu sveicienu, kas tiek dēvēta par Rendsburg Ahoi. Sveiciens Rendsburgā ir sena tradīcija, ko kuģi ievēro joprojām.

Holšteinas Šveices valdzinošā burvība

Plona ir šarmanta pilsēta, kuras teritorijas divas trešdaļas aizņem ūdens, ielās rindojas baltas un no rudiem ķieģeļiem būvētas pildrežģu arhitektūras stila ēkas, bet piekalnē slejas senatnīgi eleganta, torņiem rotāta pils. Kuģītis no Plonas gleznainās ostas mūs aizved ezeru kruīzā. Kruīza ceļš ved pa savstarpēji savienotu ezeru Edebergersee – Hoft See – Behler See – Langensee – Diekseegludo ūdens spoguli, garām baltām vasaras mājām, ūdenstūristiem kajakos un kanoe laivās, peldētajiem labiekārtotās, norobežotās peldvietās, garām ziedošām ūdensrozēm un nomaļām romantiskām saliņām, zem tiltiņiem un koku zariem, kas liecas pār ūdeni, brauciena laikā ļaujot atklāt apbrīnojami pievilcīgo ezeru pasauli. Daudziem zināms, ka Šlēsviga-Holšteina pamatoti tiek dēvēta par brīnišķīgo zemi starp divām jūrām – Baltijas jūru un Ziemeļjūru, par vēja un jūras valstību. Mazāk zināms ir fakts, ka Šlēsviga-Holšteina ir arī ezeru valstība, kurai turklāt ir pašai sava – Holšteinas Šveice. Piecu ezeru kruīzs noslēdzas 380 ha lielā Dieksee piekrastē, elegantajā kūrortpilsētā Bādmalentē.

Bādmalente apliecina – Ziemeļvācijai piemīt valdzinošs, harmonisks skaistums, kas īpaši izjūtams, raugoties uz Dieksee ūdeņiem saullēkta vai saulrieta stundā, kad gaismēnu rotaļa pārvērš ezeru par mākslas darbu. Ikvienā diennakts gaišajā stundā ezerā var ieraudzīt daudzas, dažādas laivas, kas slīd par mierīgajiem ūdeņiem, jo Holšteinas Šveice ir slavena ar savām ūdenstūrisma tradīcijām, ko nodrošina upju tīkls un savienoto ezeru sistēma. Pirms gadu tūkstoša šim reģionam cauri veduši vikingu tirdzniecības ceļi, tagad ezeri un upes sekmē sporta un arī tūrisma attīstību reģionā (viens no spilgtākajiem šādiem piemēriem ir vairāk nekā 60 km garā Šventīnes upe).

Šī slavenā kūrortpilsētiņa ir lieliski piemērota atpūtas vieta inteliģentiem, pieaugušiem cilvēkiem; atpūtniekiem un ceļotājiem, kuri vis netiecas pavadīt vakarus skaļas mūzikas un alkohola smaržas piepildītos krogos, lai pret rītu justos daudz pagurušāki nekā vakarā un nespētu pamanīt itin nekā no apkārtnes skaistuma, bet gan – tieši pretēji – vēlas izbaudīt mieru, ezeru mainīgās, apburošās ainavas un sportiskās atpūtas iespējas, bet vakarus pavadīt krodziņos, kas lepojas ar pārdomātu interjeru, un mākslinieciski augstvērtīgiem mūziķu priekšnesumiem un ir lieliska vide sarunām. Lai arī atpūtas industrija Bādmalentē ir galvenais attīstības virziens, te nav viesu pūļu un burzmas. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka pilsēta netiecas uzņemt vairāk viesu nekā spēj uzņemt, nezaudējot eleganci un savu mierpilno gaisotni.

Skats uz ezeru ir jebkuras viesnīcas istabas pievienotā vērtība, turklāt ne mazums viesnīcu un atpūtas vietu izvietojušās vienā no centrālajām ielām – Dieksee promenādē, kas stiepjas gar ezera piekrasti. No viesnīcas mums jāpaiet tikai dažas minūtes, lai nonāktu pie ezera un sameklētu Bādmalentes Nāriņu vai arī nonāktu pilsētas centrā, kur sarindojušies krodziņi, no kuriem skan melodiskas dziesmas un klavieru spēles melodijas. Industriālas rūpniecības attīstība palikusi aiz Bādmalentes robežām, bet viens no pilsētas amatniecības simboliem ir trauslie, daudzkrāsainie, izsmalcinātie stikla izstrādājumi, ko gatavo Bādmalentes stikla pūtēji, savā darbnīcā otrā pilsētas malā Kellersee piekrastē.

Bādmalentes burvība ir maģiska un neaizmirstama, jo, necenšoties saviem viesiem uzbāzīgi iepatikties, tās viesmīlīgais siltums tomēr ielavās sirdī, raisot pieķeršanos un vēlmi atkal atgriezties Dieksee krastos. „Tu būsi sajūsmā par Bādmalenti,” pirms ceļojuma man sacīja kolēģe, kura šo reģionu jau labi pazina. Tā arī notika – Bādmalentes un visas Holšteinas Šveices skaistuma atklāšana dāvā ne tikai vizuālu baudījumu, bet arī emocionālu piepildījumu. Pateicoties tam, ka Bādmalentē nav steigas, satraukuma vai stresa, ir tikai gleznainu ainavu un pārdomātas sakoptības veidota harmoniska vide un optimistiska labklājības atmosfēra, šī pilsēta ļauj ne tikai gūt spēku un enerģiju, bet arī atjaunot un stiprināt ticību pasaules skaistumam.

Kūrorta dzīve dejas ritmā

Tikai aptuveni pusstundu ilgs brauciens no Bādmalentes Baltijas jūras virzienā, un mēs nonākam citā pasaulē, kurā dzirkstī strauja temperamenta apliecinājumi, priecē spilgtas krāsas, ieraugāma daudzveidīgu arhitektūras stilu simbioze, bet ielas, parki, krodziņi un suvenīru tirgotavas ir ceļotāju un atpūtnieku piepildītas. Vienīgais kopīgais aspekts Bādmalentei un Timmendorfer Strand ir mītiska, dabas pirmatnējā skaistuma piesātinātas ainavas, bet, ja Bādmalentē tās veido rāmie ezeri, tad šeit – nemierīgā Baltijas jūra.

Nelielā Timmendorfer Strand, kurā mīt nepilni deviņi tūkstoši iedzīvotāju, vasarās uzņem daudz lielāku atpūtnieku skaitu, jo ir viena no populārākajām Ziemeļvācijas jūras piekrastes kūrortpilsētām. Par to jāpateicas apbrīnojami patīkamajai, tīrajai, plašajai balto smilšu pludmalei, garākajai Šlēsvigā-Holšteinā, un attīstītajai tūrisma infrastruktūrai. Timmendorfer Strand šķiet paradīze visiem Baltijas jūras mazliet skarbā, tomēr fascinējošā skaituma cienītajiem, turklāt laiks te esot saulaināks laiks nekā daudzviet citur Šlēsvigā-Holšteinā, līdz ar to vairāk iespēju uzturēties brīvā dabā.

Kā jau daudzām Baltijas jūras kūrortpilsētām arī Timmendorfer Strand ir savs jūras tilts, kas, gluži likumsakarīgi, ir daudzos suvenīros attēlots pilsētas simbols. Pastaiga pa tiltu ļauj izbaudīt Baltijas jūrai piederošā Lībekas līča ūdeņu šalkšanu un jūras vēja nestu svaigumu. Aizejot tilta galā, paveras plaša piekrastes panorāma, ko veido baltas daudzstāvu ēkas, stiklotu sienu mirdzums un parki – savu mūsdienu seju pilsēta sāka veidot, sākot no 20. gadsimta 50. gadiem, nevairoties arī no mazliet provokatīviem, drosmīgiem arhitektoniskajiem risinājumiem. (Viena no oriģinālākajam ēkām ir stiklotā akvārija būve, kurā apskatāmi dažādi jūras iemītnieki.) Nedaudz uz dienvidiem no Timmendorfer Strand atrodas vērienīgās Ziemeļvācijas ostas – Travemunde, Lībeka, un skaidrā laikā no jūras tilta saskatāmi daudzi jo daudzi kuģi. Pludmale savukārt ir spilgtiem krāsu laukumiem izraibināta – iecienīta izklaide šeit ir jūras tuvuma baudīšana, sēžot pītos krēslos, kas pasargā no vēja un no saules, un arī atpūta zem daudzkrāsainiem saulessargiem. Krēsli un saulessargi nereti paliek pludmalē arī tad, kad debesis ir apmākušas, radot krāšņu, spilgtiem akcentiem bagātīgi izdaiļotu ainavu.

Nonākot krastmalā, izejam cauri labiekārtotam parkam un nokļūstam vienā no Timmendorfer Strand galvenajām ielām, kas, atbilstoši klasiskas kūrortpilsētas plānojumam, stiepjas paralēli jūrai. Tās noskaņu veido dzīvespriecīgi daudzkrāsainais ielas segums un dažādu stilu mūzikas melodijas, par kūrortpilsētas viesu uzmanību un naudu konkurē bezgala daudzi krodziņi un vēl vairāk suvenīru tirgotavu, viesnīca slejas pie viesnīcas un visur valda dzīvespriecīga rosība – nu šis ir tipisks kūrorts, kura dzīves ritms gada siltajā laikā ir kā strauja dejas melodija – viegluma, izklaides alku un bezrūpības piepildīta.

Vēsturiski Timmendorfer Strand bijis zvejnieku un jūrasbraucēju ciems, kura iedzīvotājus Baltijas jūra barojusi, nodrošinot bagātīgus zivju lomus. Kā jau daudzviet Eiropā, kūrorta attīstība sākās 19. gadsimtā, un Timmendorfer Strand laimējās ātri atgūties pēc visiem 20. gadsimta satricinājumiem un veiksmīgi, izstarojot starojošu optimismu, pulcēt atpūtniekus arī 21. gadsimtā. Zvejnieku kultūras mantojums tiek godināts gan suvenīros, gan viesnīcu un restorānu interjerā; arī arhitektūrā daudzviet dominē jūras un kuģniecības motīvs. Tā piemēram, vienā no populārākajiem pilsētas restorāniem tipisku šejienes ēdienu – Baltijas jūras zivi – ir iespējams nobaudīt, atrodoties uz sauszemes novietotā kuģī.

Kultūrvēsturiskais, eiropeiskaisskaistums

Septiņi torņi un marcipāns; Tomasa Manna Budenbrokhaus un Trāves upes kanāli; Holšteinas vārti un elegantajiem tornīšiem rotātais rātsnams; no sarkaniem ķieģeļiem būvētas gotikas stila ēkas jeb tā sauktā Backsteingotik un Hanzas karalienes gods – tādas asociācijas parasti saistās Šlēsvigas-Holšteinas lielpilsētu Lībeku.

Līdzīgi kā Rīga pie Daugavas, arī Lībeka veidojusies Trāves upes krastos nepilnu 20 km attālumā no tās ietekas Baltijas jūrā, bet pilsētas teritorijā Trāvē ietek Vākenica kā arī Elbas-Lībekas kanāls.

Lībekas vecpilsētu apliec sudraboti mirdzošs ūdens gredzens, tāpēc ir vērts kāpt kādā no kuģīšiem, kas gaida pasažierus iepretim vecpilsētai, un paraudzīties uz Lībeku no ūdens puses. Brauciena laikā skatam paveras modernā koncertzāle, parki, vecpilsētas rudās ķieģeļu būves, tilti un tiltiņi…. Lībekas vecpilsēta ir iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā un, jau braucot ar kuģīti, labi pamanāms, ka tā dzīvo tūrismam.Lībekas pilsētvide ir izteikti eiropeiska un pilsētai piemīt arī labi izjūtams neatkarības gars, varbūt tāpēc, ka vairāk nekā 700 gadus, no 1226. līdz 1937. gadam, Lībeka oficiāli saglabāja Hanzas brīvpilsētas statusu, un tikai 1937. gadā tika iekļauta Šlēsvigas-Holšteinas federālajā zemē, kuras otrā lielākā pilsēta tā ir mūsdienās.

Pēc brauciena ar kuģīti mūsu ceļš ved uz slavenāko pilsētas simbolu – Holšteinas vārtiem ar diviem senlaicīgajiem torņiem un šķietami trauslo, grezni rotāto būvi, kas savieno iespaidīgos torņus. Vārtus uzbūvēja 15. gadsimtā, flāmu arhitektūras ietekmē, un tiek uzskatīts – savulaik vienīgais ceļš Lībekas pilsētā veda caur šiem vārtiem, tādēļ, vēsturi neaizmirstot, ir vērts uz vecpilsētu doties tieši pa tiem.

12. gadsimtā būvētajā Domā šodienas modernā māksla sadzīvo līdzās ar daudzus gadsimtus senām mākslinieciskām izpausmēm, bet Doma vēsture ir tikpat sena kā pašai pilsētai. Lībeku 1159. gadā nodibināja hercogs Indriķis Lauva, piešķirot tai pilsētas tiesības un sekmējot jaundibinātās pilsētas tirdzniecības attīstību. Gudrais stratēģis un diplomāts Indriķis Lauva mērķtiecīgi īstenoja politiku, kas vācu tirgotājiem ļautu izkonkurēt tajā laikā Baltijas jūrā dominējošos Ziemeļvalstu tirgotājus. Bet savu Hanzas karalienes vārdu Lībeka ieguva, kad jau 1241. gadā slēdza līgumu ar Hamburgas pilsētu, liekot pamatakmeni Hanzas savienības aizsākumam, bet 1367. gadā noslēdza t.s. Ķelnes konfederāciju, kas reglamentēja ostas un tirdzniecības pilsētas apvienojošas Hanzas savienības uzbūvi. Tieši Lībekā 1630. gadā notika pēdējā Hanzas pilsētu pārstāvju sapulce. Mūsdienās apzīmējumu Hanzas pilsētas turpina attiecināt tikai uz Ziemeļvācijas pilsētām Lībeku, Hamburgu un Brēmeni (citviet – arī Latvijā – apzīmējums Hanzas pilsēta vairāk tiek izmantots pilsētas tēla veidošanai un tūristu piesaistei).

No Doma mūsu ceļš caur vecpilsētu ved uz otru slavenāko Lībekas sakrālo celtni – Marijas baznīcu, par kuru stāsta: to Lībekas iedzīvotāji būvējuši paši par saviem līdzekļiem kā savas ticības un labklājības apliecinājumu. Tiek uzskatīts, ka baznīcas 40 m augstie ķieģeļvelvju griesti ir augstākie pasaulē, bet zvaigžņotā velve – vecākā šāda veida konstrukcija Eiropā….

Turpat līdzās baznīcai atrodas Budenbroku nams, kurā joprojām ir saglabājies senais Tomasa Manna uzburtais laikmeta gars un Lībekas tirgotāju dzimtu dzīves stils. Greznais nams savu nosaukumu ieguvis no tā, ka tajā pasaulslavenais rakstnieks Tomass Mans dzīvojis tad, kad rakstīja savu vēsturisko dzimtas romānu Budenbroki, par kuru 1929. gadā saņēma Nobela prēmiju.

Rātslaukumā, kur satikušies dažādi laikmeti un arhitektūras stili, valda dzīva rosība – krodziņi, restorāni un veikali ir pārņēmuši šo viduslaiku pasauli, kurā dominē 13. gadsimta pirmajā pusē būvētais rātsnams. Bet jāpaiet tikai daži soļi caur veclaicīgām arkām un mēs nonākam uz Breite Strasse, - ielas, kur atrodas viena no slavenā Lībekas marcipāna tirgotavām. Tā šajā vietā darbojas jau vairāk nekā 200 gadus, kad to atvēra Nīderegeru dzimta. (Lībekā stāsta, ka arī nosaukums marcipāns pirmo reiz Eiropā reģistrēts tieši šajā pilsētā jau ap 1530. gadu.) Vēsturiskā tirgotava arī mūsdienās izstaro sirsnīga mājīguma piesātinātu noskaņu, ko rada saldo mandeļu smarža, siltos toņos veidotais interjers un marcipāna triumfs. Tirgotavā iespējams iegādāties daudzveidīgas marcipāna figūriņas, galvenokārt veltītas jūras un kuģniecības tēmai, bet tirgotavas plauktos atrodami arī marcipāna ziedi, marcipāna tauriņi un vēl daudzas marcipāna mākslinieciskās izpausmes.

Breite Strasse ir viena no respektablākajam iepirkšanās ielām Lībekā un daudzie veikali tajā šķiet kā slavinājums cilvēkos mītošajam iepirkšanās priekam. Tomēr, esot Lībekā, ir vērts izrauties no veikalu vilinājuma un apmeklēt arī intelektuālā rakstnieka Gintera Grasa namu, politiķa Vilija Branta māju, apskatīt Pils vārtus, un Sv. Annas izstāžu zāli, sameklēt Jūrnieku ģildes namu, Sv. Katrīnas un Sv. Jēkaba baznīcas, izjust 17. gadsimta raksturu vecpilsētas austrumu daļā un atrast tur Fintingas pagalmu, bet rietumu daļā aplūkot 16. gadsimta vidū būvēto Šabela namu, kas apbrīnojami veiksmīgi līdz mūsdienām saglabājis savu autentisko veidolu…jo Lībekas vaibstos ir ierakstīts ne tikai vienas pilsētas, arī visas Ziemeļrietumeiropas kultūrvēsturiskais mantojums un likteņstāsts.

Doties ceļā ir vērts!

Atklājumu ceļš, kas ved cauri Ziemeļvācijai, no Ziemeļjūras līdz Baltijas jūrai, no civilizācijas nemainītās vatu jūras līdz Lībekas pilsētai, kura lepojas ar daudzus gadsimtus senu vēsturi, apliecina, ka Vācija ir apbrīnojami skaista, daudzveidīga, apburoša un interesanta zeme, uz kurieni vērts doties un atklāt tās noslēpumus. Šis ceļš ļauj ieraudzīt daudziem mazpazīstamu pasauli un tādejādi kļūt bagātākiem – ar jauniem iespaidiem, piedzīvojumiem, secinājumiem, iegūstot sev dabas enerģiju no vatu jūras, iedvesmojoties no industriālās arhitektūras sasniegumiem, izjūtot gleznaino Holšteinas Šveices ezeru ainavas valdzinājuma radītu saviļņojumu, smeļoties dzīvesprieku Timmendorfer Strand dinamiskajā vidē, bet Lībekā apjaušot spēku, ko sniedz eiropeiskās kultūras dziļās saknes. Tāpēc ir vērts turp doties!    

Magda Riekstiņa