Vācijas pilsētas un dabas ainavas reti tiek atzītas par valdzinošām, emocionāli saviļņojošām un tādām, kas latviešu ceļotāju sirdīs spētu modināt mīlestību no pirmās satikšanās. Pastāv stereotips, ka mīlestība mums, latviešiem, parasti rodas pret Norvēģiju, Franciju un Tālo Austrumu eksotiskajām zemēm, bet Vācijai par tās sakārtotību tiek veltīta vien bezkaislīga cieņa. Par Vāciju mēdz teikt, ka tā ir pārāk pragmātiska, noteikumu savažota un strikta, lai ceļotāji šīs valsts dēļ strauji zaudētu galvu, tiecoties atgriezties tajā atkal un atkal, gadu no gada. Turklāt plaši kultivētā vācu dzīves uztvere Ordnung muss sein (Kārtībai jābūt) nemudina uz sirsnīgu pieķeršanos un beznosacījumu mīlestību.
Tomēr neviena likumsakarība nav bez izņēmuma. Arī Vācijā atrodama pilsēta, kuras pievilcība pamanās ielavīties dvēselē, apburt un piesaistīt. Pilsēta, ar kuru, reiz sastaptu, daudziem ceļotājiem izveidojas attiecības mūža garumā, Un tā ir Drēzdene Saksijas federālās zemes galvaspilsēta, vēsturiskā Saksijas kūrfirstu un karaļu rezidence, kas slavena ar mākslinieku un zinātnieku sasniegumiem, sākot no senlaicīgā baroka līdz pat moderniem informācijas tehnoloģiju risinājumiem.
Elbas sirēnas saldā balss
Var jau būt, ka tā ir sakritība, bet, uzturoties Drēzdenē, šķiet, ka it visur dzirdamas dziesmas un mūzika, šai pilsētai, gluži kā grieķu mitoloģiskajai būtnei sirēnai, apburot savus viesus ar daudzbalsīgu dziedājumu un vilinot iepazīt tās daudzpusīgo raksturu.
Brīvdabas kafejnīcā, kas iekārtota upmalā, sēž bariņš bezrūpīgu vietējo studentu, droši vien no Drēzdenes Tehniskās universitātes, un aizrautīgi dzied savas iemīļotās dziesmas. To skanējums stipri atgādina no studiju gadiem labi zināmās latviešu ziņģes, un var saklausīt arī latvju studentu iemīļotās dziesmas Ir vakars vēls un lietus līst vācisko versiju. Protams, šajā variantā students klīst nevis pa Vecrīgu vai Jelgavu, bet gan pa Drēzdeni.
Mūs, ienirstot vecpilsētas gājēju ielu labirintos, ar savu sniegumu priecē ielu muzikanti, kuru repertuārā ir meditatīvi, instrumentāli skaņdarbi, kas mudina nesteigties, apstāties, ieklausīties. Paverot senlaicīga luterāņu dievnama durvis, sagaida ērģeļu mūzika, kas visticamāk, ir kāds Johana Sebastiana Baha skaņdarbs. Latvijā populārā šlāgera Dzirkstošais vīns versija vācu valodā skan, kāpjot uz kuģīša, lai dotos izbraucienā pa Elbu un novērtētu Drēzdenes ainavu daudzveidību.
Ja ar šīm muzikālajām drumslām ir par maz un gribas gūt ieskatu profesionālās mūzikas pasaulē, tad vērts pievērst uzmanību Zempera operai, kas savu nosaukumu ieguvusi no arhitekta Gustava Zempera uzvārda, bet oficiāli ir Saksijas Valsts opera. Uz tās skatuves tiek rādīti gan tādi pasaulslaveni darbi kā Verdi opera Rigoleto, Mocarta operas Dons Žuans un Burvju flauta, gan arī Latvijā mazāk zināmi iestudējumi, kas savukārt spilgti atklāj sakšu zemes iemītnieku gaumi. 19. gadsimtā uzbūvētā, krāšņā operas nama milzīgajā skatītāju zālē var sapulcēties vairāk nekā 1300 skatītāji, iekārtojoties parterā un četros balkonos. Operas namu iespējams apmeklēt ne tikai nopērkot biļeti uz kādu izrādi, bet arī dodoties pa to ekskursijā un atklājot nama noslēpumus. Operas spoks kā Parīzē te nav manīts, bet nostāstu netrūkst.
Baroka laikmeta nemirstīgais gars
Drēzdeni mēdz dēvēt par baroka pērli. Šāds apzīmējums, protams, ir bezgala klišejisks, bet tomēr jāatzīst, ka baroka stila arhitektūrai piemīt pievilcība, kas ir stiprāka par laiku. Raugoties uz barokālajām celtnēm, mūsdienu ceļotāji nemēdz skeptiski sacīt: Vai, cik vecmodīgi!, bet gan pauž savu sajūsmu, sakot: Ak, cik skaisti!.
Pat ja stundu, ko veltīt Drēzdenes apskatei, nav daudz, divus barokālos brīnumus noteikti vērts aplūkot . Viens no tiem ir elegantais Cvingers, otrs greznais Galma dievnams. Abas ēkas, tāpat kā vēl daudzas citas Drēzdenes barokālās celtnes, tika uzbūvētas 18. gadsimtā.
Cvingers mūsdienās ir mājvieta dažādiem mākslas jomas muzejiem, kā arī lepojas ar ainavisko parku un krāšņajām strūklakām. Cvingers būvēts laikā, kad Drēzdene bija Saksijas kūrfirstes galvaspilsēta, bet vara nelielajā valstiņā atradās Augusta II rokās. Šim Saksijas valdniekam patika dāsni tērēties galvaspilsētas izdaiļošanai, kā arī piemita lielas politiskās ambīcijas palielināt savu ietekmi Eiropā. Tādēļ viņš kļuva par vienu no Lielā Ziemeļu kara aizsācējiem, vēloties atkarot Zviedrijai piederošās teritorijas, un 1701. gadā Augusta II armija zviedriem mēģināja atņemt Rīgu, tiesa gan, neveiksmīgi. Arī
majestātisko katoļu dievnamu Galma baznīcu, protestantiskā Drēzdene ieguvusi Augusta II ambīciju rezultātā. Saksijas kūrfirsts bija nolēmis kļūt par katoliskās Polijas karali, un, lai poļu seims viņu ievēlēto kārotajā amatā, Augustam nācās mainīt ticību, no luterāņa pārtopot katolī un Drēzdenē uzbūvējot katoļu baznīcu. Valdīšana Polijā gan Augustam nevedās pārāk veiksmīgi, bet katoļu dievnams bija un ir viens no Drēzdenes simboliem.
Savukārt par visas Saksijas simbolu uzskatāms slavenais Meisenes porcelāns. 2010. gadā septembrī ar iespaidīgu svētku gājienu un vērienīgu izstādi tika atzīmēta jau pieminētā Augusta II dibinātās Meisenes porcelāna ražotnes 300. gadu jubileja. Izsmalcinātais Saksijas porcelāns 21. gadsimtā tiek dēvēts par kultūras vērtību, kas veido saprašanos starp dažādām paaudzēm, nācijām, reliģijām, jo tā neapstrīdamajam skaistumam piemīt spēja stāvēt pāri jebkādām domstarpībām.
Jāpiebilst, ka daudzu Eiropas valstu pagātnes pētnieku darbos, to vidū arī latviešu vēsturnieka un literāta Aleksandra Grīna prozā, visai ironiski attēlotais Augusts II Drēzdenē ir kulta personas statusā, līdzīgi kā Austrijas ķeizariene Sisī Vīnē. Par Drēzdenes obligāti apskatāmo un fotografējamo simbolu tiek uzskatīts Augustam veltītais piemineklis Zelta Jātnieks, kas atrodas Jaunpilsētas centrālās ielas galā, bet miniatūrās Zelta Jātnieka suvenīrfigūriņas popularitātē var sacensties ar Mazās Nāriņas suvenīrskulptūrām Kopenhāgenā. Bezgala daudzas vēsturiskās puspatiesības vēsta par Augusta II mīlas romāniem un viņam tiek piedēvēti vairāk nekā 350 ārlaulības bērni, tomēr reāls fakts ir tas, ka viens no viņa ārlaulības dēliem Saksijas Morics savulaik saimniekoja Jelgavas pilī, jo viņam uz īsu brītiņu bija palaimējies kļūt par Kurzemes un Zemgales hercogu. Savukārt Saksijas Morica pēctece ir franču rakstniece Žorža Sanda, kuras darbi ieguvuši popularitāti arī latviešu lasītāju un teātra cienītāju vidū.
Ikdiena atviz stiklā
Iemesli tam, ka Drēzdene atšķiras no daudzām citām Vācijas pilsētām un, kā pārliecināti apgalvoja Latvijas ceļotāju kompānija, kas Saksijā ieradās pēc Prāgas apskates, patiešām mazliet atgādina Čehijas pilsētas, visticamāk, meklējami vēsturē gan ļoti tālā, gan pavisam nesenā.
Sorbu pieminēšana parasti izraisa izbrīnītus skatienus, kuros skaidri manāma neizpratne par kādiem serbiem te ir runa, bet serbi lai paliek Balkānos. Gleznainā Drēzdene patiešām izaugusi no sorbu zvejnieku ciema Elbas krastā, bet sorbi, dēvēti gan par lužiciešiem, gan par vendiem, tāpat kā čehi ir rietumslāvu tauta. Drēzdenes iedzīvotāju vidū joprojām esot sastopami cilvēki, kuri sevi uzskatot par sorbiem. Kopumā sorbu valodā runājot nepilni 150 000 cilvēku, kuri mīt galvenokārt Vācijas austrumu federālajās zemēs un, paralēli savai dzimtajai valodai, pārvalda arī vācu valodu.
Otrs iemesls, kāpēc Drēzdene atšķiras no daudzām Vācijas pilsētām, piemēram, Lībekas, Ķelnes vai Minhenes, ir daudz labāk zināms. Pēc Otrā pasaules kara Vācijas sadalīšanas rezultātā Drēzdene nonāca VDR sastāvā. Kā jau visā sovjetiskās ietekmes teritorijā, arī Drēzdenē straujā tempā tika uzbūvēti pelēku, bezpersonisku daudzstāvu māju rajoni.
Kad pirms vairāk nekā 20 gadiem Vācija apvienojās, visās bijušajās austrumu federālajās zemēs sākās straujš skrējiens, kā dziesmā dzied Go west uz Rietumiem. Drēzdene steidzās atbrīvojies no bezpersoniskā pelēkuma un izdzēst no savas sejas VDR laika vaibstus. Apbrīnojamā ātrumā daudzviet pilsētā parādījās modernas ēkas stiklotām fasādēm biroji, ražotnes, kultūras iestādes, viesnīcas, veikali
Viena no slavenākajām ir 21. gadsimta sākumā uzbūvētā Volksvagen ražotne, kuras kompleksā ietilpst stiklots automašīnu tornis. Tajā, gluži kā gigantiskā vitrīnā, aplūkojamas vāciešu vidū tik populārās un iemīļotās Volksvagen automašīnas.
Mirdzošs stikla brīnums ir arī ultramodernais Kongresa centrs. Redzēšanas vērta ir savdabīgā, no stikla un metāla veidotā ģeometriskā figūra, kas dominē UFA jeb Kristāla pils kompleksā, kurā iekārtots kinoteātris.
Šajā, jaunajā, modernajā Drēzdenes valda informācijas tehnoloģiju laikmeta dinamiskais dzīves ritms, attaisnojot pilsētai doto iesauku Vācijas Sīlicija ieleja. Mūsdienu Drēzdenes Saksijas informācijas tehnoloģiju centra simboli nav vis Augusts II, baroks un porcelāns, bet gan ultramodernas daudzstāvu ēkas stiklotām fasādēm, planšetdatori un uzvalkos tērpti cilvēki, kuri ne uz mirkli nešķiras no saviem multifunkcionālajiem mobilajiem tālruņiem, it visur pārvietojas ar Volksvagen markas automašīnām, bet krodziņā dod priekšroku melnai kafijai, vistas filejai ar salātiem un ziņu lasīšanai internetā, nevis alum, cūkgaļas desiņām un saviesīgām sarunām.
Katram gadalaikam savs raksturs
Aizbraucot uz Drēzdeni pavasarī, vērts nesteidzīgi pastaigāties pa parku, ko sauc vienkārši par Lielo dārzu, aplūkot daudzkrāsainos puķu paklājus un izbaudīt ziedu saldo smaržu. Kā jau daudzām Eiropas pilsētām, arī Drēzdenei pavasarī piemīt īpašs svaigums un skaistums tā šķiet kā pamodusies no ziemas miega, nokratījusi drēgnā mijkrēšļa melanholiju un uzposusies viesu sagaidīšanai.
Drēzdenē vērts pabūt arī vasarā. Tad var apsēsties uz soliņa Elbas malā, lūkoties, kā saules stari rotaļājas ūdenī un pa upi slīd pasažieru kuģīši, no kuriem skan mazliet sentimentālas dziesmiņas un braucēju līksmās balsis. Siltā vasaras dienā vērts doties aplūkot slaveno, vairāk nekā 140 m garo Zilo brīnumu jeb Vanšu tiltu, kas uzbūvēts Elbas šķērsošanai jau 19. gadsimta nogalē.
Valdzinoša Drēzdene ir arī Adventes laikā! Tad Drēzdenes laukumi pārtop par brīnišķīgiem tirdziņiem, kuros gaidāmo Ziemassvētku noskaņu var izgaršot, ēdot ceptus kastaņus vai saldus cepumus, un dzerot aromātisku tēju, kas smaržo pēc kanēļa, ingvera un apelsīniem. Bet vakarā nevajag steigties ieritināties zem segas pie televizora viesnīcas istabā, bet gan pastaigāt pa pilsētu, jo diennakts tumšajā laikā Drēzdenes izgaismotā arhitektūra iegūst īpašu eleganci, ļaujot gan krāšņajām, barokālajām celtnēm, gan modernajām, stiklotajām būvēm izskatīties pēc brīnumainas, sirreālas mirāžas, kas atstaro Elbas ūdeņos un Adventes tirdziņu apmeklētāju tējas krūzēs.
Jā, var jau uz Drēzdeni braukt arī februārī, bet tikai tad, ja nebiedē pilsētas smagās vēsturiskās atmiņas. Tomēr, stāstot par Drēzdeni, februāri nevar nepieminēt. Katru gadu, parasti 13. februārī Drēzdenes iedzīvotāji sanāk Elbas krastā un izveido tā dēvēto dzīvo ķēdi. 2011. gadā Drēzdenes dzīvajā ķēdē
vienojās ap 17 tūkstošiem cilvēku, 2012. gadā nedaudz mazāk, bet akcija arī šogad guva ievērību tālu aiz Vācijas robežām. Veidojot dzīvo ķēdi pie Elbas, pilsētas iedzīvotāji piemin tos daudzos tūkstošus cilvēku, kuri gāja bojā 1945. gada 13.-15. februārī Lielbritānijas un ASV kara aviācijas veiktajā Drēzdenes bombardēšanā, kas daudzus pilsētas kvartālus vienkārši noslaucīja no zemes. Vēsturnieku vidū pastāv uzskats, ka Drēzdenē gāja bojā arī cilvēki no Latvijas, kuri tur bija nonākuši, bēgot no austrumu frontes un padomju armijas. Bombardēšanas rezultātā par drupām pārvērtās pasaulslavenā, arhitektoniski nozīmīgā vecpilsēta un daudzas vēsturiskās celtnes, to vidū arī iepriekš pieminētā Zempera opera un Galma baznīca tika pilnībā atjaunotas tikai 20. gadsimta astoņdesmitajos gados. Protams, ceļojums nav domāts tam, lai apgrūtinātu sevi ar pārdomām par 20. gadsimta vēstures traģiskajām epizodēm, bet, lai saprastu Drēzdeni, vērts ņemt vērā, ka tā lēni un mērķtiecīgi uzbūvēta no drupām pavisam nesenā pagātnē. Iespaidīgās, krāšņās Dievmātes baznīcas rekonstrukcija noslēdzās jau 21. gadsimtā. Krustu dievnamam uzdāvināja Lielbritānija kā izlīguma simbolu.
Māksla, daba un mazpilsētu šarms
Ikvienam mākslas mīļotājam Drēzdenē vērts apmeklēt Vecmeistaru gleznu galeriju, kuras slavenāko darbu vidū ir Rafaēla Siksta Madonna. Muzeji Vācijā vispār vērtējami kā pievilcīgi un viesmīlīgi, salīdzinot ar daudzām citām Eiropas valstīm to ieejas biļešu cenas ir demokrātiskas, bet iekārtojums ļoti ērts. Turklāt nobīties nevajag pat tiem ceļotājiem, kuri vācu valodā prot pateikt tikai Guten Tag (Labdien). Vācijas austrumu daļā joprojām kā saziņas līdzeklis ar ārzemniekiem tiek izmantota krievu valoda, bet pēdējā laikā visur, kur vien ierodas ceļotāji, tiek izvietota informācija angļu valodā, un, kā jau daudzkārt praksē pārbaudīts, vismaz vienu no trim svešvalodām vācu, angļu vai krievu pārvalda ikkatrs Latvijas ceļotājs.
Netālu no Drēzdenes atrodams viens no skaistākajiem reģioniem Vācijā Saksijas Šveice, kurp doties vērts dabas mīļotājiem, kam prieku var sagādāt pastaigas pa kalnu takām un melnpelēko Basteja klinšu apskate. Savukārt visautentiskākais Saksijas kolorīts atklājas tieši mazpilsētās, piemēram, Bad-Šandavā, kuras tuvumā atrodas pievilcīgais Lihtenheinas ūdenskritums.
Saksijas reģionā atrodamas arī vēl daudzas citas redzēšanas pilsētas ar prasmīgi sakoptiem dārziem, spilgti rudiem dakstiņu jumtiem, krāšņiem dievnamiem, greznām pilīm, simetriskiem rātsnamiem, gleznainiem ezeriem un mierpilnu noskaņu. Atliek vien izvēlēties, kurp no Drēzdenes doties tālāk!
Eva Lapiņa