Gleznainas, šarmantas kūrortpilsētiņas, spoži baltas krīta klintis, prasmīgi sakopta vide un harmoniska, viesmīlīga atmosfēra tāda ir Rīgenes sala, kas atrodas Vācijas ziemeļos, un pēdējā laikā aizvien vairāk piesaista ceļotāju uzmanību.
Ieraudzīt klintis, ieelpot jūru
Kad ap astoņiem rītā no Štrālzundes puses braucu pāri Rīgenes tiltam, pa pretējo joslu plūst automašīnu straume daudzi Rīgenes salas iemītnieki kā jau katru darba dienas rītu dodas uz saviem birojiem Štrālzundē. Savukārt uz salu šajā rītā dodas galvenokārt tūristi, kurus, tāpat kā mani, vilina Jasmundes nacionālais parks un tajā atrodamās, pasaulslavenās Rīgenes krīta klintis. Tūrisma statistika liecina, katru gadu tieši šīs klintis aplūko vismaz pusotrs miljons ceļotāju, bet, visticamāk, patiesais klinšu apmeklētāju skaits ir daudz lielāks, jo katru ceļotāju oficiālajos datos iereģistrēt nemaz nav iespējams.
Vēl iepriekšējā dienā Štrālzundē, starptautiskā kultūras tematikai veltītā seminārā, iztaujājot vāciešus, kuri atbraukuši no Berlīnes, Hannoveres, Ķelnes, Minhenes un vēl citām Vācijas pilsētām, par Rīgenes salu, no visiem saņēmu identisku atbildi: «Rīgenes sala tā ir atpūtas vieta, uz kuru cilvēki dodas pavadīt brīvdienas!» Savukārt paši rīgenieši, raksturojot savu mājvietu, teic, ka «dzīvo pie baltajām klintīm», pamatoti uzskatot, ka tieši baltās krīta klintis pasaulē pazīst labāk nekā Rīgenes salas apdzīvotās vietas Bergeni, Zaznicu un Bincu un citas.
Tāpēc tieši ar klinšu apskati arī esmu ieplānojusi sākt salas iepazīšanu. Rīgene ir lielākā Vācijai piederošā sala tās platība pārsniedz 920 kvadrātkilometrus un patstāvīgi salā dzīvo aptuveni 74 tūkstoši iedzīvotāju. Lai arī salīdzinot, piemēram, ar Zviedrijai piederošo Ēlandes salu, Rīgene ir blīvi apdzīvota, tomēr rodas iespaids, ka esmu nokļuvusi laukos. Braucot pa salu ziemeļaustrumu virzienā, uz Jasmundes pussalu un baltajām klintīm, autoceļa tuvumā vien laiku pa laikam pavīd rudas un baltas dzīvojamās mājas, daudz biežāk spilgti dzelteni ziedošu rapšu lauki, pa kādam meža stūrītim un pa kādai ezera malai. Drīz aizvien spēcīgāk sajūtams kļūst jūras tuvums, un tad jau Jasmundes pussala ir klāt! Šajā pussalā, lai nodrošinātu īpašu uzmanību un arī aizsardzību unikālajām baltajām klintīm, jau 1990. gadā tika nodibināts nacionālais parks, bet savukārt 2011. gada vasarā šis nacionālais parks tika iekļauts UNESCO Pasaules dabas mantojuma sarakstā.
Iepazīšanās ar baltajām klintīm aizsākas apmeklētāju centrā Königsstuhl (tulkojot latviski, Ķēniņa krēsls). Tieši tā sauc vienu no slavenākajām klintīm, un tā slejas 118 metru augstumā virs jūras līmeņa.
Izpētot apmeklētāju centrā iekārtoto izstādi, iespējams uzzināt, ka vietām klinšu augstums pārsniedz pat 140 metrus virs jūras līmeņa, kā arī iespējams ielūkoties klinšu rašanās vēsturē, kas iesniedzas aptuveni 69 miljonus gadu senā pagātnē, kad krīta slānis atradās zem jūras ūdens līmeņa, ietverot sevī gan jūras aļģes, gan dažu labu tālaika jūras iemītnieku. Tiek uzskatīts arī, ka Rīgenes krīta klintis virs ūdens pacēlās pirms aptuveni 12 tūkstošiem gadu, beidzoties pēdējam ledus laikmetam.
Pēc izstādes apskates ir īstais brīdis doties iepazīt klintis klātienē. Turpat netālu no apmeklētāju centra paveras brīnišķīgs skats uz populārāko Rīgenes simbolu majestātisko, balto klinti Königsstuhl. Leģenda vēsta, ka nosaukumu klints ieguvusi Lielā Ziemeļu kara laikā, 1715. gadā, kad Zviedrijas ķēniņš Kārlis XII gan uzvarējis, gan zaudējis daudzas kaujas Polijas, Ukrainas un vēl citu valstu karalaukos, atgriezās Ziemeļeiropā, lai glābtu, kas vēl bija saglābjams no Zviedrijas politiskajām ambīcijām, plašajām teritorijām un militārās varenības. Rīgenes salā Kārļa XII karavīriem bija jācīnās ar Dānijas armiju, un tiek stāstīts, ka no augstās klints zviedru ķēniņš arī vadījis kauju. (Visai poētisks Rīgenes kaujas apraksts atrodams zviedriem simpatizējošā latviešu rakstnieka Aleksandra Grīna vēsturiskajā triloģijā Saderinātie.) Jāpiebilst, ka nemainīga Rīgenes nokļūšana vāciskajā kultūrtelpā aizsākās vien 19. gadsimta otrajā desmitgadē, kad šo teritoriju ieguva Vācijas priekštece Prūsija, pirms tam ilgu laiku sala bija cieši saistīta ar Ziemeļvalstīm.
Par Ķēniņa krēsla nosaukuma izcelsmi cita leģenda gan vēsta, ka vārds klintij dots par godu kādam Pomerānijas kņazam, kurš 16. gadsimta astoņdesmitajos gados Rīgenes salā atklājis minerālūdens avotus. Tomēr Latvijas ceļotājiem stāsts par Kārli XII parasti labāk paliek atmiņā, jo viņa valdīšanas sākumposmā ar Zviedriju bija saistīta arī Rīga un Vidzeme, turklāt šī Zviedrijas valdnieka portrets redzams Latvijas vēstures grāmatās.
Bet Rīgenes salā nav jau tikai šī viena vienīgā, leģendām apvītā klints vien, ir vēl daudzas citas! Tāpēc, lai aplūkotu krīta klinšu ainavas daudzveidību, vērts gan doties vairāku stundu ilgā pastaigā pa klinšu virsotnēm, gan arī sameklēt kādu taku, kura vestu lejup klinšu piekājē. Tieši tur, stāvot uz šauras zemes strēlītes pa vidu starp balto klinšu sienu un Baltijas jūras viļņiem, iespējams pilnvērtīgi izjust Rīgenes salas burvību ieelpot sāļo jūras gaisu un krīta savdabīgo smaržu, vērot gulbju pāri šūpojamies viļņos, salasīt ūdens malā savus laimes akmentiņus gan gludus, ūdens nopulētus oļus, gan arī tādus, kuru forma atgādina sirdi, un, ja paveicās, atrast arī kādu sīku, silti mirdzošu dzintara graudiņu. Var apsēsties arī uz kāda saulē sasiluša koka stumbra, aizvērt acis un ieklausīties jūras viļņu šalkšanā, izbaudot to, ka steiga un 21. gadsimta civilizācija palikusi gluži citā pasaulē, kas, šķietami, atrodas tūkstošiem gaismas gadu attālumā, jo te, pie Rīgenes klintīm, norit tikai dabas un cilvēka dialogs.
Vēl viens lielisks veids, kā izbaudīt Rīgenes balto klinšu ainavas, ir brauciens ar kuģīti. Jāsaka, Vācijā vispār pasažieru kuģīši ir ļoti populāri, un katrā sevi cienošā pilsētā, kas atrodas upes vai vismaz vēsturisko nocietinājumu grāvju ielokā, tāpat arī katrā kaut mazliet par tūrisma attīstību domājošā ciemā, kas izvietojies ezermalā, tiek piedāvāts izbrauciens ar pasažieru kuģīti.
Tieši no kuģīša lūkojoties, iespējams ieraudzīt Rīgenes klinšu fascinējošo plašumu un vērot baltās krāsas saspēli ar zaļajām koku galotnēm. Turklāt šāds izbrauciens ar kuģīti Baltijas jūrā ir gan lieliska atpūta, gan arī iespēja apzināties vienoto Baltijas jūras piekrastes kultūrtelpu. Uz kuģīša skan melodija, kas ļoti atgādina mums, Latvijā populāro ballīšu dziesmu Pie dzintara jūras, un palūkojoties jūrā,
ieraugāms līdzīgs skats tam, kas uz jūras pusi paveras, braucot, piemēram, gar Vidzemes piekrasti.
Vēl viena lieliska iespēja izbaudīt Rīgenes piekrastes pievilcību, ir doties mazliet nost no populārākajām tūristu takām, uz pašiem salas ziemeļiem, uz Kap Arkona jeb Arkonas ragu. Tur slejas 45 metrus augstas klintis, gandrīz vienmēr pūš spēcīgs vējš un bieži vien dzirdama skaļa jūras viļņu šalkoņa, bet tieši tur ieraugāma no brūni rudiem ķieģeļiem būvēta bāka, kas nodēvēta par «gleznaināko bāku visā Vācijas piekrastē». Turklāt, pēc senvēstures pētnieku domām, šajā zemesragā 9.-12. gadsimtā atradusies seno rietumslāvu svētvieta Jaromarsburga un, iespējams, tieši Arkonas ragā ap 1168.-1169. Dānijas karalis Valdemārs I un Kopenhāgenas dibinātājs bīskaps Absalons uzsākuši Rīgenes iemītnieku pievēršanu kristietībai. Domājams, ka šo seno notikumu dēļ, Arkonas ragam tie cilvēki, kuri tic vietu enerģētikai, piedēvē īpaši spēcīgu auru un uzskata šo vietu par Rīgenes sakrāli nozīmīgāko teritoriju.
Piejūras kūrortu romance
Baltijas jūras piekrastes kūrortiem Latvijā, Lietuvā, Polijā, Vācijā, mazāk Igaunijā un Somijā piemīt drīzāk nojaušama, nekā konkrētiem faktiem aprakstāma līdzība, kas pat vairāk nekā radniecīga stila arhitektūrā izpaužas kopīgā noskaņā. Un šī noskaņa jūtama arī Rīgenes salas kūrortos gan Zaznicā, gan Bincā, gan citos.
Rīgenes viesi pastaigājas pa tā dēvēto jūras tiltu pastaigu promenādi, kas uzbūvēta perpendikulāri krastam un iestiepjas jūrā, gluži tāpat kā pastaigājas atpūtnieki Lietuvas Palangā vai Polijas Sopotā. Zaznicā brīvdabas kafejnīcās pie kafijas krūzēm, vīna glāzēm un alus kausiem stundām ilgi norit atpūtnieku sarunas par sportu, politiku, teātra izrādēm un kinofilmām gluži kā Somijas Hanko vai Igaunijas Pērnavā. Bincā ieraugāmas ar smalkām koka mežģīnēm rotātās mājas tāpat kā Rīgas Jūrmalā. Un it visur Rīgenē valda tikai minēto Baltijas jūras piekrastes valstu kūrortos sastopama gaisotne draudzīga, taču neuzbāzīga, relaksējoša, taču ne laiska, viegla humora caurstrāvota, taču kulturāla, respektīvi, mērena visās kūrorta dzīves izpausmēs. Rīgenes ielās skan brīvdabas koncertu melodijas, bet tā ir liriska fona mūzika, nevis visā apkārtnē dominējoša dārdoņa. Te vasaras vakarā ap pulksten vienpadsmitiem ielas ir cilvēku pilnas, bet nav jūtams Dienvideiropas valstu naktsdzīves trakulīgums. Te tuvu kaimiņos sarindojušās suvenīru tirgotavas, veikaliņi, kafejnīcas un viesnīcas, bet komercializācija nav uzbāzīga kā dažā labā Austrumu zemē.
Rīgenes kūrortu attīstība aizsākās 18. gadsimta nogalē un 19. gadsimta sākumā līdz ar minerālūdens, jūras gaisa un peldēšanās popularitātes aizsākumiem. Laika gaitā sala piesaistīja gan pilsētas dzīves nogurdinātus cilvēkus, kuri vismaz vasarā tiecās nokļūt tuvāk dabai, gan arī turīgus ļaudis, kuriem šķita prestiži uzbūvēt kādu no savām villām tieši šajā, ainaviski pievilcīgajā salā, gan arī radošās inteliģences pārstāvjus, kuri vēlējās smelties iedvesmu, apmeklējot Rīgenes krīta klintis, balto smilšu pludmales un ēnainās pastaigu takas. Viens no Rīgenes slavenākajiem viesiem kūrorta attīstības sākumposmā bija vācu romantisma perioda mākslinieks Kaspars Dāvids Frīdrihs, kurš salu apmeklēja kopā ar savu sievu Karolīnu kāzu ceļojumā, un savos darbos iemūžināja baltās krīta klintis.
Tieši Rīgenes dabas ainavu romantiskā noskaņa ir tā vērtība, ko jau ilgu laiku un arī mūsdienās, 21. gadsimtā uzver šīs salas tūrisma mārketinga veidotāji, prasmīgi aizskarot poētisko stīgu daudzu cilvēku, bet it īpaši pašā Vācijā mītošo, potenciālo salas apmeklētāju raksturā. Jo, kā trāpīgi sacīts humorpilnajā grāmatiņā «Kas ir vācieši»: «Vāciešiem tīk sapņot un uzskatīt sevi par romantiķiem. Ikvienā vācietī slēpjas kaut kas no trauksmaina Bēthovena, kurš brāžas cauri mežiem un lej asaras, raugoties, kā aiz kalniem grimst saule».
Arī es dzirdu, ka Rīgenes ielās skan galvenokārt vācu valoda, un, šķiet, ka salas ciemiņu lielākā daļa ieradusies no tuvākiem un tālākiem Vācijas reģioniem. Tomēr Zaznicas brīvdabas kafejnīcas pārdevēja, kura labprāt atbild arī angļu valodā, zina stāstīt tieši pēdējos gados aizvien biežāk gadoties redzēt no daudzām dažādām pasaules valstīm atbraukušus tūristus. Es uzrakstu uz kafejnīcas vizītkartes, kā latviski pateikt «Guten Tag» (Labdien tulkojot no vācu val.) «Bitte schön» (Lūdzu!) un «Danke schön» (Paldies!) gadījumam, ja nu man pa pēdām ierodas daudzi ceļotāji no Latvijas atstāju par minivārdnīcu pārtapušo vizītkarti kafejnīcas pārdevējai un eju apskatīt Zaznicas baznīcu.
Cauri laiku lokiem
Rīgenes vēsture ir raiba un multikulturāla un par to visspilgtāk liecina arhitektūra.
Līdz mūsdienām saglabājušās celtnes, kuru vizuālais veidols liecina par dāņu un zviedru laikiem salā, un to vidū ir gan Zaznicas baznīca, gan Zaznicas vēsturiskā pasta māja šo ēku jumtu līnijas atgādina pakāpienus jeb tā dēvēto jūras viļņu motīvu. Tieši šāds arhitektūras elements redzams arī daudzās kā Zviedrijas, tā Dānijas baznīcās un laicīgajās celtnēs. Savukārt liecības par senajiem rietumslāvu laikiem šodien glabā vietvārdi. Piemēram, tieši ar rietumslāvu periodu saistīts Rīgenes centrālās pilsētas Bergenes vārds. Dzirdot pilsētas nosaukumu Bergene, Latvijas ceļotājam parasti nāk prātā viena no skaistākajām pilsētām Norvēģijā, bet Rīgenes Bergene vārdu ieguvusi no slāvu valodas vārda Gora (Kalns). Vēlāk, slāvu nosaukumam ģermanizējoties, arī radās Bergene (Berg kalns, vācu valodā) jeb kā pilsētu oficiāli sauc Bergen auf Rügen. Tiek uzskatīts arī, ka salas vārds Rügen savukārt nāk no austrumģermāņu cilts Rugii vārda.
Tomēr patlaban pievilcīgākā arhitektūra visā salā saistīta tieši ar kūrorta uzplaukuma periodu 19.-20. gadsimta miju. Tad sala ieguva krāšņās, greznās villas un kūrmājas, kuras ir tikpat spilgti baltas kā netālu esošās krīta klintis. Villa Herta Zaznicā ir viens no iespaidīgākajiem kūrorta zelta laikmeta simboliem eleganta, baltām koka mežģīnēm un ziediem rotāta, graciozi iekārtojusies piekalnītē.
Tomēr nav jau tā, ka Rīgenē vienmēr bijis zelta laikmets. Viens no smagākajiem periodiem šai salai tāpat kā lielai Eiropas daļai bija 20. gadsimta trīsdesmitie, četrdesmitie un piecdesmitie gadi. Vispirms trīsdesmito gadu otrajā pusē nacistu varas laikā Rīgenes apvidū, kas tagad pazīstams ar nosaukumu Prora, sāka būvēt grandiozu, nomācoši vienveidīgu ēku kompleksu. Tas bija iecerēts kā vērienīgs atpūtas centrs, kurā, kā jau autoritāros un totalitāros režīmos ierasts, vienveidīgā vidē daudziem tūkstošiem cilvēku būtu vienādā stilā jāatpūšas. Sākās Otrais pasaules karš un Proras komplekss tā arī netika pabeigts. (Mūsdienās daļā kompleksa iekārtots muzejs, bet kontrasts starp kūrortpilsētu krāšņo kolorītu ar mājām, kam pat dots katrai savs vārds, un Proras nomācošo bezpersoniskumu ir šokējošs.)
Savukārt Otrā pasaules kara beigās Rīgene kļuva par patvērumu daudziem bēgļiem, to vidū, arī cilvēkiem no Latvijas, kuri kara vētru ietekmē vēlāk izklīda pa daudzām pasaules valstīm. Pēc kara Rīgene tika iekļauta Austrumvācijas jeb VDR teritorijā. Smags trieciens Rīgenes kūrortiem, kas jau pamazām bija sākuši atgūties no kara postījumiem, bija 1953. gadā īstenotā privātīpašumu, to vidū, pat nelielu viesnīcu, restorānu un veikalu, nacionalizācija, kas kūrortu atdzimšanu pārtrauca un kā rezultātā sala iegrima pilnīgā apātijā uz gadiem desmit. Vien sākot no sešdesmitajiem gadiem, Rīgenes kūrortos atkal pamazām atgriezās dzīvīgums.
Pēdējo vairāk nekā divdesmit gadu laikā, jau pēc Vācijas apvienošanās Rīgene kļūst par aizvien populārāku vasaras atvaļinājuma pavadīšanas vietu un atkal piesaista dažādu paaudžu ceļotājus ar visai daudzveidīgu gaumi gan mākslinieciskās iedvesmas meklētājus, gan sportiskas atpūtas cienītājus, gan romantiskus sapņotājus, gan cilvēkus, kuri vienkārši grib uz pāris nedēļām aizbēgt no ikdienas ritma.
Tagad, 21. gadsimta otrajā desmitgadē var secināt, ka tūrisma industrijas attīstība, nenoliedzami, izrādījusies Rīgenes pareizais attīstības ceļš, jo salā pirms vairāk nekā 200 gadiem iedibinātās kūrortu tradīcijas izrādījušās apbrīnojami dzīvotspējīgas, tās pārdzīvojušas vairākus karus un sociālekonomiskās transformācijas, lai atdzimtu atkal un atkal no jauna.
Ne velti Rīgenes simbols ir mežrozīte augs, kas spēj iesakņoties pat krīta klinšu virsotnē vai arī piekrastes smiltīs, un no kura augļiem vārīta tēja spējusi palīdzēt saglabāt veselību daudzām salinieku paaudzēm.
Tikai un vienīgi tūrisms
Kad pajautāju vietējiem Rīgenes salas iemītniekiem, kura patlaban kopumā visā salā ir nozīmīgāka tautsaimniecības nozare, atbilde skan: «Tūrisms, noteikti tūrisms». No ceļotāju viedokļa raugoties, tas ir ērti. Ik uz soļa ieraugāmās norādes ļauj nokļūt nepieciešamajās apdzīvotajās vietās, neiepinoties neizprotamā ceļu mudžeklī. Dabas takas pat mežonīgākajos Jasmundes nacionālā parka nostūros ir glīti marķētas. Labi pamanāmas zīmes ļauj atrast arī tādus mazāk zināmus, bet redzēšanas vērtus apskates objektus kā Granitcas medību pils, kura vizuāli ļoti atgādina Gārsenes pili mūsu pašu Sēlijā, senvēstures liecību Lankenas-Granitcas megalīta laika dolmenu, kā arī eleganti simetrisko Ralsvīkas pili.
Rūpes par tūristiem izjūtamas arī Rīgenes centrālajā pilsētā Bergenē, kas gluži negaidot, mani apbur un spilgti iespiežas atmiņā. Bergenē nonāku, jau no salas projām braucot, kad apskatītas krīta klintis un viesmīlīgās kūrortpilsētiņas. Mērķis, kas liek iegriezties Bergenes centrā ir gluži pragmātisks ieturēt pusdienas Rīgenes gaumē, bet Bergene mani savaldzina gluži tāpat kā pirms daudziem gadiem šīs pilsētas slavenā vārdamāsa Norvēģijā. Jo Rīgenes Bergenei piemīt māksliniecisks šarms baltās māju fasādes kontrastē ar rudajiem jumtiem, pat veikalu skatlogi iekārtoti, liekot lietā radošu izdomu, suvenīru tirgotavās līdzās skatu kartiņām tiek tirgotas arī glezniņas, kas rāda Bergeni dažādos laikmetos. Un vecpilsētas centrā atrodamas īstas pildrežģu arhitektūras pērles neatkārtojamas savā senlaicīgajā pievilcībā.
Vajag teikt Uz redzēšanos
Tuvojoties Rīgenes tiltam, kas ved prom no salas uz Štrālzundi , es jau zinu, ka reiz atkal salā atgriezīšos. Protams, es nezinu, vai vēlreiz piedzīvošu tikpat saulainu, siltu un mierpilnu dienu pie krīta klintīm, vai atkal redzēšu gulbjus peldam netālu krasta un, staigājot novakarē pa jūras tiltu pie Zaznicas Strandhotel, vēlreiz dzirdēšu skanam populāro vācu estrādes dziesmiņu Da wo die Berge sind. Nezinu, vai Bincas centrā atkal smaržos pēc ziedošām liepām un novakarē ēkas tiks tikpat gleznaini izgaismotas. Nezinu arī, vai Bergenas vecpilsētā joprojām būs krodziņš, kura interjers atgādina kuģi, vai tam kaimiņos iekārtotajā suvenīru tirgotavā nemainīgi pārdos ar jūras motīviem apgleznotas šalles un pildrežģu arhitektūras stila mājas izstaros tādu pat laika ritējumam nepakļautu omulību. Bet es droši zinu, ka nezūdoša būs relaksējošā, dzīvespriecīgā un izturību apliecinošā Rīgenes salas noskaņa un šajā salā sastopamā izpalīdzīgā, neuzbāzīgā laipnība. Turklāt ne jau par velti vācu valodā saka Auf Wiedersehen Uz redzēšanos. Tieši tā atvadās arī rīgenieši no saviem viesiem uzsverot, ka gaida viņus nākamajā vasarā atkal atgriežamies.
Tilts, zivis un izgaismotais Rātsnams
Veicot ceļa posmu Rīgene-Štrālzunde, uzmanības vērts ir Rīgenes tilts. Tas atklāts samērā nesen, 2007. gada oktobrī. Savā augstākajā punktā tilts liecas virs ūdens līmeņa pat 42 metru augstumā, lai zem tilta varētu droši kuģot ne tikai mazas jahtiņas, bet arī iespaidīgi kuģi, bet tilta garums pārsniedz 2800 metrus (kopā ar pievadinfrasturktūru garums pārsniedz 4000 metrus). Šo tiltu bieži dēvē par Sanfrancisko Zelta tilta līdzinieku, bet man jāatzīst ASV bijusi neesmu, un tāpēc Rīgenes tilts man mazliet atgādina Lisabonas 25. aprīļa tiltu un mazliet arī slaveno Ēresuna tiltu, kas savieno Dāniju un Zviedriju. Tūrisma ceļvežos izlasāms, ka Rīgenes tilta būvniecībai izmantotas 180 000 tonnas betona un 22 000 tonnas dzelzs. Interesants ir arī fakts, ka tilta izmaksas ir aptuveni 125 miljoni eiro mazāk nekā Rīgas Dienvidu tilta otrās kārtas izmaksas, kas tiek lēstas ap 132, 8 miljoniem eiro. Patlaban Rīgenes tilts jau kļuvis par vienu no Ziemeļvācijas simboliem, Kā sacīts aprakstos, tiltu vidēji dienā šķērso 23 tūkstoši automašīnu, bet katru gadu oktobrī, Rīgenes maratona laikā pa tiltu skrien daudzi simti, iespējams, pat tūkstoši sportiski noskaņotu cilvēku (2014. gadā maratons ieplānots 18. oktobrī). Savukārt šad tad diennakts tumšajās stundās tilts tiek izgaismots un pārvēršas par starojošu mākslas darbu.
Un tad jau klāt ir kuģu un torņu pilsēta Štrālzunde kādreizējais slāvu Rīgenes kņazistes centrs, vēlāk dāņu un vācu tirdzniecības pilsēta, pēc tam viens no Zviedrijas militārajiem atbalsta punktiem, vēlāk atkal Prūsijas, tad Vācijas osta. Šolaiku Štrālzunde mazliet atgādina Rīgu, mazliet Lībeku, vēl mazliet Stokholmu un ir saglabājusi gadsimtiem slīpēto bagātās tirgotāju pilsētas spožumu un savu neatkārtojami pašapzinīgo identitāti.
Ja Štrālzundes apskatei ir kaut dažas stundas, jādodas uz moderno Okeanogrāfijas centru. Pat cilvēkiem, kuri nav kaislīgi jūras iemītnieku vērošanas fani, šajā okeanogrāfijas centrā garlaicīgi nebūs, jo daudzos dažādos akvārijos tur iespējams ieraudzīt zemūdens pasauli, ko mēs ikdienā taču neredzam, ja vien neesam aizrautīgi niršanas entuziasti (un arī tad redzam vien fragmentāri).
Savukārt vakarā vērts izstaigāt UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā iekļauto vecpilsētu. Lai gan Štrālzunde ir arī industriāla ostas un rūpniecības pilsēta, tomēr tās vēsturiskajā centrā valda uz tūrismu orientētas «pastkartes pilsētas» pievilcība brīvdabas kafejnīcās skan vasarīgas melodijas, pa vecpilsētu klīst tūristu pulciņi, turklāt daudzas ievērojamākajās ēkas tiek pievilcīgi izgaismotas, to vidū ir arī Štrālzundes Rātsnams apbrīnojami simetriska, izsmalcināta gotikas stila būve, viens no vecākajiem un skaistākajiem Rātsnamiem visā Ziemeļeiropā, un Štrālzundes lielākais dievnams Sv. Marijas baznīca ar 99 m augstu torni, kurai apbrīnojamā kārtā izdevies saglabāt savu 14-15. gadsimta veidolu līdz pat mūsdienām.
Un turpmāk .
Ja savaldzinājusi Rīgene, tad vērts doties apskatīt arī Ziemeļjūras apskaloto Helgolandi, kas pārsteidz ar sarkanrudām smilšakmens klintīm un spilgti krāsotām zvejnieku tīklu glabātuvēm. Un, protams, jāaizbrauc arī uz Dānijai piederošo Mēnas salu, kuras krīta klintis ir tikpat baltas un iespaidīgas kā klintis Rīgenes salā, bet Mēnas salas dievnamiem ir pakāpienu jeb tā dēvētā jūras viļņu forma, tāpat kā Zaznicas baznīcai. Savukārt par atpūtnieku paradīzi pārtapušie Mēnas salas ciemi piedāvā relaksāciju intravertajā, tomēr vienlaikus sportiskajā un enerģiju atjaunojošajā Ziemeļvalstu stilā.
Eva Lapiņa